Inga Krasovska: teātra kustību burve ar krampi
Izrādes beigās aplaudējam aktierim, režisoram, scenogrāfam. Bet kas tas būtu par teātri, ja mēs neraudzītos, kā aktieris tajā kustas. Tāpēc iepazīsimies – Inga Krasovska, Dailes teātra horeogrāfe.
Ar Ingu norunājam tikties Dailes teātra āra kafejnīcā. Esmu mazliet ātrāk, paspēju vēl izdzert kafiju un ar vienu acs kaktiņu palūkot, kā teātra ļaudis viens pēc otra pulcējas uz mēģinājumu. Režisore Laura Groza ar bariņu aktieru pie viena galda, Dž. Dž. Džilindžers ar savu sievu – pie otra, Valmieras teātra aktieri, kas viesizrādēs, savrup. Pie apvāršņa parādās arī autožurnālists Pauls Timrots, kas šosezon Dailes teātrī iestudēs Kārļa Skalbes pasaku. „Vietējie” pavelk jauno kolēģi uz zoba – atnācis te apskrandušās sandalēs. „Uztaisīšu pie jums lugu un nopirkšu zābakus,” atsmej Pauls. „Domā lielo naudu sapelnīt?” „Vai citādi jūs te strādātu?” kopējas jautrības pavadīts, viņš pazūd teātrī. Un te arī Inga melnā kleitiņā, klabinot koka papēžus. Strauja, enerģiska, katra viņas kustība dveš pārliecību par sevi. Nospriežam, ka sarunai jāmeklē kāds intīmāks stūris, un dodamies kamerzāles virzienā. Mums ir gandrīz 50 minūtes – tad sāksies vakara mēģinājums izrādei „Primadonnas”.
Horeogrāfija par acu kustībām
„Pērn pirmais darbiņš bija izrāde „Marija Stjuarte”, tad gan vasarā bija par darbu jāpadomā. Skatījos vēsturiskas filmas un lasīju grāmatas par to laiku, lai mazliet iejustos. Tagad ir komēdija, kas vairāk pieprasa nevis zināšanas, bet mirkļa uztveri. Tāds pilnīgs ekspromtum. Jaunā izrāde būs laba tiem, kas vēlas izklaidēties. Neko nedomāt, vienkārši atslēgt prātu. Tā atgādina filmu „Džezā tikai meitenes”. Intaram Rešetinam un Laurim Subatniekam sievietes sanāk atveidot spilgti un smieklīgi. Protams, vīrietis ar spalvainām, līkām kājām augstpapēžu kurpēs, kleitā un parūkā jau vien ir amizants. Man šī kariķēšana jāpaspilgtina, bet smieklīgi ir tikai, ja tas notiek bez pārspīlējumiem. Tāpat kā anekdote stāstot,” saka Inga. Viņai sen vairs nav saistoši darbi, kur iedod mūziku un prasa „sausu” horeogrāfija. Interesantāk esot izdomāt, kāpēc tieši tā aktierim lomā vajadzētu kustēties, ko ar ķermenisko darbību par tēlu vēl pateikt tādu, kas nav vārdiem izstāstīts, piešķirt tam kādu spilgtu žestu, smiekliņu vai gaitu. „Džilis reizēm pat piedāvā atrisināt kādu mizanscēnu. Man tiešām patīk, ka mans darbs nav iemācīt aktieriem ritmā pakustināt kāju. Jo horeogrāfija var būt pat elpošana. Acu kustība,” skaidro Inga. Bet vai viegli panākt, ka aktieris uz skatuves kustas tā, kā viņa to iedomājusies?! Izrādās, Inga jau otro sezonu teātrī divas reizes nedēļā vada plastikas nodarbības. Jaunajiem aktieriem apmeklējums – obligāts. Pārējie ir tie, kas vēlas savu ķermeni turēt gatavībā. „Ir aktieri, kas pie tā piedomā vairāk, ir, kam daba devusi vairāk un kam diemžēl nav paveicies. Veidojot izrādes, man tam jāpiemērojas. Nepieprasīšu špagatu no tā, kam tas nav dots. Nelikšu darīt pilnīgi nereālu lietu, kas turklāt cilvēkam nepiestāv.”
Inga ir sistēma, kā sevi uzturēt formā. „Principā katram no mums ir svarīgi ne tikai domāt par to, kā es izskatos no malas, bet sajust pašam sevi. Kustība ir organiska, ja nāk no iekšējās sajūtas.” Lai atnāktu uz mēģinājumu pulksten desmitos, viņa ceļas septiņos. Vingro, staipās, iet kontrastdušā, pēc tam norīvējas. Bez tā pat no mājas neizkustas. „Atnākot uz mēģinājumu, esmu pilnībā pamodusies un gatava raidīt savu visspēcīgāko enerģiju. Ja arī kādreiz kaut ko izdaru steigā, atrodu teātrī kaut vai 15 minūšu pauzi starp ainām, lai ieietu savā istabiņā un pavingrotu. Es arī atļaujos bulciņas, bet tas gan nav regulārs pasākums. Vienīgais, no kā esmu atteikusies, – tā ir gaļa. Bet tas ir mans personiskais novērojums, ka bez gaļas manam ķermenim ir vieglāk justies labi. Un, protams, meditācija. Ja man ir daudz visa kā un sāk jau šķist, ka neko vairs nepaspēju, mazliet tas plūdums ir jānomierina, jānostājas tukšumā, un pēc tam viss ļoti ātri sakārtojas,” atklāj Inga. Viņa ar sajūsmu stāsta, ka, pateicoties savam draugam, šovasar atklājusi brīnišķu lietu – braucienu ar riteni uz jūru. Nez ar ko lai to aizstāj ziemā? „Ar trenažieru zāli īpaši nedraudzējos. Ja arī aizeju, nekad nesaprotu, kur man īsti skatīties – uz televizoru vai spoguli priekšā (smejas). Tas mazliet dumji, bet varbūt sevi vēl pārvarēšu.”
Inga ikdienā labprāt vēro cilvēkus, jo katrs žests, ko pamani, katra ieraudzītā kustība var būt noderīga. Tajā pat laikā viņa neslēpj, ka, raugoties uz gados jaunākām meitenēm, sajūta ir traģiska. „Šovasar daudz sanāca padzīvoties pie jūras, kur cilvēki tomēr tādi pusplikāki. Tendence uz lieko svaru ir šaušalīga. Man bērnībā nebija čipsu un visu šo saldo dziru. Pati pēc savas meitas redzu, kas notiek. Viņa uz mani dusmojas, kad saku – nevar dzert visas tās saldās dziras un ēst pārtiku ar E vielām. Visādi jau var dzīvot, bet ar veselību tas maz saistīts. Sievietēm pilnīgi formas mainās! Kukuļi aug visās malās,” nodrebinās Inga. Šajā mirklī viņa paveras pulkstenī un saka: „Vēl mazliet varam parunāt, bet tad gan skriešu.” Nuja, vēl jau neesmu pat pajautājusi, kā viņa kļuvusi par to, kas ir.
„Pateicoties vecmāmiņai, dejoju jau no piecu gadu vecuma. Dzīvoju Jelgavā, un viņa mani sāka vest uz sarīkojumu dejām. Nodejoju līdz 17 gadu vecumam. Sešpadsmit gados izlēmu, ka man noteikti vajag dejot arī šovdejas. Pati atradu Rīgā grupu un ļoti apzinīgi trīs reizes nedēļā pēc skolas braucu un dejoju. Tad sākās studijas, no dejām mazliet attālinājos, astoņus gadus padzīvoju Liepājā. Ar savu ekonomistes izglītību vadīju televīzijā reklāmas nodaļu. Līdz nejauši direktore padzirdēja, ka esmu dejotāja, un piedāvāja Liepājas skaistumkonkursam izveidot priekšnesumu. Konkursa režisors Juris Rijnieks, kurš pats to varbūt pat vairs neatceras, teica, ka man taču ir talants, jāiet kaut kas un jādara. Pēc tam Tamāra Ēķe piedāvāja dejot izrādē „Kaupēn, mans mīļais”, jo viena no aktrisēm gaidīja bērniņa un kādu vajadzēja viņas vietā. Atklāja, ka mani var ielikt arī citās izrādēs, jo māku kustēties. Saindējos ar teātri tik tālu, ka vienā dienā, Liepājā dzīvojot, bet, atrodoties ar „Kaupēnu” viesizrādēs Dailes teātrī, nolēmu – stāšos Kultūras akadēmijā horeogrāfos. Bez jebkādas sagatavošanās! Man tobrīd bija 31, meitai – astoņi gadi. Piezvanīju savai Jelgavas draudzenei Ingai Raudingai, kura bija tikko kā horeogrāfus pabeigusi, un teicu – stāšos akadēmijā. Uz to minūti telefonā bija pilnīgs klusums, līdz atskanēja – labi, brauc pie manis. Vēl līdz šai dienai nesaprotu, kā to dabūju gatavu. Un tad – atkal jau jelgavnieks Mārtiņš Vilkārsis, kurš jau darbojās Dailes teātrī, vienkārši netīšām Džilim, kurš bija palicis bez horeogrāfa, ieteicās – re, kur meitene tūlīt beigs. Negribi pamēģināt? Tā es arī te esmu.”
Inga vispār nesaprot, kā cilvēks bez harmonijas sev apkārt spēj kaut ko radīt. „Tas ir ļoti spēcīgs mīts, ka māksliniekam jābūt jūtu saēstam un sadragātam, un tad rodas kaut kas īpašs. Man tikai harmonija ļauj brīvi un nepiespiesti radīt.” Citādāk neesot iespējams noķert to, kas nāk no augšas.
„Mani loki dzīvē bijuši dažnedažādi, bet pie viena secinājuma esmu nonākusi – tā var visu mūžu sēdēt un gaidīt sapņu princi, kas pēkšņi atnāks un izdarīs kaut ko manā labā. Man pašai jāiegulda milzu darbs sevī, lai nonāktu līdz tai harmonijai un otram harmoniskam cilvēkam. Patiesībā sievietei jābūt tik spēcīgai, tik spēcīgai, lai blakus būtu spēcīgs vīrietis. Jo kas tad atrodas tiem stiprajiem večiem aizmugurē?! Par viņiem divreiz spēcīgākas sievietes. Mēs jau esam tās, kas viņus atbalsta mirkļos, kad tas vajadzīgs, kaut pašām „entās” lietas jāpagūst. Sievietēm vispār ļoti svarīgi sevī attīstīt gaišumu, jo bez miera un mīlestības vīrietis vienkārši pazūd. Vēl man patīk Leonardo da Vinči pieeja, ka talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā, ko dara. Tāpēc arī man gribas visā, ko daru, kā krievi saka – „vņiknuķ”. Tas gan ir enerģijas ietilpīgi, bet negribas būt vairs virspusējai. Pat tad, kad krītu uz deguna. Esmu kļuvusi perfekcioniste, un tas noteikti saistīts ar garīgo attīstību. Esmu sākusi citādāk skatīties uz notiekošo, man ir pilnīgi citas prasības pret sevi. Vienmēr jau var kliegt, ka kaut kā mums nav, bet tajā brīdī, kad kāds pīkst, pirmais, ko man gribas pajautāt – vai tev ir variants, kā to pamainīt? Nav? Tad runāt tāpat vien ir pilnīgi muļķīgi. Otrs – ko tu dari savā dzīvē, lai tā vai to cilvēku dzīve, kas ir tev apkārt, mainītos uz labu? Zinu, ka nespēju visu pasauli mainīt, mācot, kā dzīvot. Bet ticu, ka varu to mainīt tajā brīdī, kad strādāju ar sevi. Kad domāju, kā izturos pret citiem, kā pati dzīvoju... Enerģija, ko raidu, nekur neizkūp, tā darbojas tālāk. Un tā ir mana atbildība.”
