Aktrise Elita Kļaviņa: „Un tu ļaujies būt māls...”
Labs aktieris izlasa no sevis visus akmeņus un uztur sevī pareizo mitruma pakāpi. Tikai tā viņš ļaujas būt mīcāms un apdedzināts neplaisā... Ja tu esi klusais vērotājs, kā Jaunā Rīgas teātra aktrise Elita Kļaviņa, tad daudz ko šajā dzīvē vari izteikt līdzībās. Šī saruna bija par patieso skatienu, aplamiem priekšstatiem, par 40, spēju pasmaidīt un mīlēt, par vēlēšanos būt izārdītam.
Tādu, tik ļoti sievišķīgu un trauslu, lielākā daļa Latvijas Elitu ieraudzīja kā Lienu Mērnieku laikos. Tas bija jau jaunais, neatkarības kino, kad likās, ka uz visu, arī uz mākslu, varam paskatīties citām acīm. Vēl bija Elita kā televīzijas ētera seja. Pēc tam – Jaunais Rīgas teātris. Būtu dīvaini, ja viņas, ar tik atkailinātiem nervu galiem, tur nebūtu. Runājot viņas balss bieži aizlūst. Tik klusi kā smilga. Un arī smejas viņa ļoti klusi, kā neviens cits. Tik klusi, ka viņas smieklus pārspēj pat lietus čuksti aiz aizvērta loga. Pašā Rīgas centrā ir liela telpa viņas. Tā ir sazīmēta neredzamām trajektorijām, pa kurām viņa staigājusi. Tās var manīt. Un tajā nav ne kripatas māņticības.
– Tiešām? Tikai tagad to piefiksēju! Nē, absolūti nē. Ticējumu no dažādām reliģijām un aspektiem ir tik daudz, ka pat nemēģinu tajos ienirt. Man šķiet – ja tu kaut kam ķeries klāt, to vajag saprast līdz galam. Ne man laika, ne īstas vēlēšanās to darīt, un, ja godīgi, es tam vispār nepievēršu uzmanību.
– Šķiet, līdz cilvēkiem reizēm atnāk atziņas vai pat māņticības, kurām ir ļoti viegli noticēt. Par spīti tam, ka tu šķieti racionāls.
– Kaut kādi pateikti vārdi – pat nejauši – jā, kaut kas tāds ir. Uzmanos, lai bērniem steigā nenoteiktu kādu diagnozi – tu esi tāds un tāds! Tā sēkla jau iekrīt un var uzdīgt pat pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem.
– Domāju, ka aktieri ir tāda īpaša suga… Ne velti kāds izteica frāzi – nez kur debesīs nonāks aktieri. Jo tā ir spēlēšanās ar bīstamām lietām. Pati esmu izjutusi, ka nāk kāda loma, un ietiekšanās tajā ir par smagu un grūtu, viss šķiet tik nesaprotams. Nu, kāpēc tas cilvēks rīkojas tā! Nākas izprast emocijas, atvērt failus, kas man šķiet pilnīgi neraksturīgi. Tā ir tāda ietriekšanās. Un pēc kāda laika dzīve piespēlē...
– Atbildes?
– Atbilde jau ir izrādē, tu jau esi tajā, tu esi pievārējis tās emocijas, saņēmis atbildi. Un tad dzīve tev iedod pilnīgi tādu pašu situāciju! Tas ir izaicinājums sev un liktenim. Arvien vairāk pārliecinos, ka lomas mani kaut kā ietekmē.
– Jā… Domāju, mēs rokamies kopā. Es arī negribu apvainot citus teātrus, nezinu, kā tur kas īsti notiek, bet domāju, ka mums ir tas kolektīvais spēks, un mēs bieži rokam arī viens otra lauciņā. Tas ir tā koleģiāli – kopā veidojot izrādi, mēs cenšamies, lai visiem lomas izrādē būtu...
– Pietiekami dziļas?
– Jā, un lai nostrādā ne tikai sava loma, bet visa izrāde kopumā.
– Tas tomēr ir Alvja (režisors Alvis Hermanis – Aut.) pirksts, jo viņš atlasa cilvēkus, viņam ir kāds skeneris, filtrs, caur kuru viņš saprot, kādam aktierim šajā teātrī jābūt. Jā, arī kopējs darbs rada paradumus, kā strādāt pie lomām. Kā... domāt.
– Ak, šajā jautājumā nebūšu stipra, jo tas bija tik sen, ka, šķiet, jau kļūst par mitoloģiju. Ja kaut ko saku par sevi pirms 20 gadiem, tad man šķiet – vai nu tā bija, vai nebija, vai varbūt es izveidoju tādu tēlu. Cik varu atcerēties – manī bija ļoti liela vēlēšanās spēlēt, būt teātrī. Tāds ļoti liels ideālisms. Šī profesija likās tāda Apsolītā zeme. Iespējams, ienācu ar tādu skatītāja aizgrābtību. Un tad pamazām uzzināju, kas slēpjas aiz ārējās fasādes.
– Noticējāt Hermanim, kad viņš jums piedāvāja tādu iespēju?
– Nu... Likās, it kā es to biju gaidījusi. Tas nebija tā nejauši.
– Jā, biju arī beigusi Matīsas un Liniņa Kinoaktieru studiju. Man likās, ka… es piesaucu to situāciju.
– Jaunībā cilvēkā ir tik daudz vietas, ka iespējas atnāk pašas. Vai arī tā ir vienmēr?
– Domāju, tā arī ir – vēlmes, kas ir izlolotas, piepildās. Ja tās nav pietiekami nobriedušas, tad nepiepildās. Tā nav māņticība, tam es tiešām ticu. Tagad jau par to grāmatas raksta, visādus Secret...
– Droši vien. Nekas jau nenotiek bez vēlmes. Bet man tiešām nepatīk rakņāties un formulēt, kas es esmu un kāpēc notiek tā un ne citādi. To daru īstermiņa situācijās, mēģinu risināt. Bet pārāk daudz atpakaļ neskatos.
– Vai uzskatāt, ka esat veiksminiece? Ka dzīve ir daudz jums devusi?
– Noteikti! Bet es visu laiku kaut ko gribu vēl un vēl... Manī ir kāds nemiera motors. Domāju, ka tas kādreiz apstāsies, bet tas kļūst tikai aktīvāks. Nezinu, kurā brīdī cilvēks varētu pavilkt svītru un teikt: hei, tagad gan esmu baigais malacis – man ir bērni, ģimene, darbs, karjera! Šķiet tikai dabiski, ka rodas jaunas vēlmes, mērķi.
– Iet dziļumā ar tām pašām lietām, kas jau ir uzsāktas. Ne vairs uz kvantitāti, bet kvalitāti. Tas attiecas uz visu – gan uz lomām, gan attiecībām ar bērniem.
– Vai piekrītat, ka pa lielai daļai aktieris ir māls, kuru mīca režisors?
– Pa lielai daļai – jā. Jābūt kvalitatīvam mālam. Visiem akmeņiem jābūt izlasītiem, pareizai mitruma pakāpei. Tā tas ir. Dabūt pareizo konsistenci – tas lielā mērā jāmāk aktierim. Spēt uzturēt sevi tādā gatavības pakāpē, lai varētu izveidot jebkuru lomu. Lai tas māls nesprēgātu. Vai nav ironiska sakritība – skolas laikā vienīgais pulciņš, ko apmeklēju, bija keramikas pulciņš.
– Tam jāpatīk, tā ir tāda vajadzība. Domāju, tiem, kas izvēlas būt aktieri, ir vajadzība visu laiku sevī izlasīt akmentiņus un veidot sevi par mālu. Tas palīdz saprast sevi. Tas ir veids, kā pašam kļūt labākam. Katra loma kaut kā...
– Šķīsta?
– Jā, varētu teikt tieši tā.
– Domāju, ka gados vecie aktieri, kas vēl ir profesijā, tiešām izskatās viedi. Viņos ir baigais starojums. Bet tas nav viegli! Cik tādu ir? Pēc gadiem četrdesmit, šķiet, ir tendence salūzt, padoties. Es par sevi... Bet vecs aktieris – tas ir skaistums. Mums diemžēl kaut kā mazāk to izmanto. Bet man tā patīk! Arī mūsu aktieri – skatījos Baņutas Rubesas izrādi Gaidot Godo, Strenga spēlēja vienkārši fantastiski! Vai Olga Dreģe. Vija Artmane – tas bija tāds spēks! Noteikti jāpagūst noskatīties Augu dienu koku paēnā, kur spēlē Astrīda Kairiša. Viņa man ļoti patīk! Man šķiet, vairāk neko nevajag – vienu aktieri ar lielo dzīves, karjeras pieredzi, un tas jau uz skatuves ir notikums!
– Droši vien tā ir sabiedrības attieksme – ka vecie tiek it kā pastumti malā. Arī žurnālos ir maz interviju ar veciem cilvēkiem. Bet tieši viņiem jau it kā būtu ko teikt. Protams, ir daļa, kas moralizē…
– Runāju ar kādu kultūras personību, kas teica – bet vai viņi ir spējīgi iet līdzi laikam, vai var piedalīties modernos projektos? Man šķiet – pilnīgi noteikti! Tas būtu jāpiedāvā, jāvelk iekšā. Šķiet, Krievijā vecos aktierus mīl vairāk. Tur ik palaikam notiek zvaigžņu benefices, tiek cienīts mantojums. Arī Nacionālajam teātrim ir tradīcijas.
– Jūs reizēm domājat arī pati par savu vecumu?
– Tā fragmentāri... Iedomājos, bet īsti vēl nedomāju. Patlaban, šķiet, atrodos uz robežlīnijas.
– Pie tā jau sen esmu pieradusi! Pārkāpjot četrdesmit, parādās spēja pasmaidīt un necepties. Ilūziju ir mazāk, viss kļūst reālāks. Arī uz sevi varu paskatīties reālāk. Domāju, tas ir glābiņš. Mani neaizvaino kaut kāda attieksme, es pati pret sevi izturos pietiekami kritiski.
– Kādā meiteņu žurnālā lasīju, ka pēc četrdesmit rodas miers, ka sieviete māk priecāties ne tikai par vīrieša mīlestību, bet arī par savu mīlestību pret vīrieti. Un gūt baudu no sajūtas, ka tu pati mīli.
– Jā, tas mainās. Šķiet, ka ārējie apstākļi mani var mazāk darīt laimīgu, es pati varu radīt to laimi sevī. Un tā arī ir. Jābūt pietiekami skaidrai galvai, tad viss ir iespējams. Ar sevi jāstrādā. Man kādreiz palīdz ... nepatīk to vārdu lietot, tas jau ir nodrāzts ... meditācija. Atrodoties divas dienas klusumā, mierā, kaut kas skaidrojas.
– Parasti ne. Ir kāda puse dienas.
– Mākat tajā laikā nemācīties lomu, nešiverēt pa virtuvi, bet tiešām nosēsties un baudīt klusumu?
– Kad patiešām vajag, kad jūtu, ka kļūstu destruktīva... Jā. Neesmu gan paraugs, kam tas vienmēr izdotos. Atceros, Juris Rubenis teica, ka cilvēkiem plauksta aizsedz debesis. Pavirzot to tālāk, pēkšņi izrādās, ka tur ir visas debesis. Ja tu ar kādu problēmu esi identificējies, rodas sajūta, ka, izņemot to, citu neko neredzi. Bet, kad pabīdi plaukstu, paelpo gaisu, nomierinies, ne par ko nedomā, pēkšņi izrādās – hei, cik skaisti!
– Saprāta robežās. Man ir atbildība nebūt vārīgai, trauslai... tādai, kas žēlojas un vaimanā – es to negribētu. Domāju, ka tāda neesmu.
– Ne tādā nozīmē, ka čīkstulīgai, drīzāk – jūtīgai un ievainojamai. Vai arī pasaule piespiež uzaudzēt bruņas?
– Visiem ir iespēja būt trausliem un jūtīgiem. Ja tu tāds esi, kurš tev to var liegt? Es negribu uzaudzēt tās bruņas. Tas būtu diezgan briesmīgi; tā ir pretīga sajūta, ja jūti, ka kaut kas trausls tiek slēpts aiz bruņām. Nu – jā, ļauj. Teātris ir teritorijā, kura drīzāk…
– Tieši tā. Un mājās man ir... arī smalki jūtošs vīrs. Un bērni. Nē, nekādu sevis nocietināšanu negribu pieļaut, tas man traucē justies labi. Un teātris ir labākās zāles pret nocietināto sajūtu. Domāju, cilvēkiem, kas nav aktieri, ir ļoti grūti. Protams, katram savs lauciņš…
– Cilvēks pēc četrdesmit kļūst pašpietiekams. Bet aktiera profesija, šķiet, saistīta ar pazemību – nolikt pašam sevi maliņā un ļauties. Varbūt tāpēc aktieriem četrdesmitgadniekiem ir grūti?
– Vai arī otrādi. Tu vairs nebūvē lomas no sava ego, bet no tā, ka saproti – tu esi vienkārši māls kāda rokās. Un tu ļaujies būt māls. Līdz četrdesmit ir apziņa, ka tu kaut ko baigi nosaki, ka no tevis kaut kas ir atkarīgs. Bet patiesībā nav, un šajā gadījumā tas nav tikai režisors, kura rokās esmu tas māls. Tas ir lielākos mērogos. Lomas nāk, kad esi tām gatavs, un tu nevari ietekmēt, kura nāks un kura ne, tā, kura atnāk, tieši tajā brīdī ir tev vajadzīga. Man liekas, tā paļaušanās ir krietni lielāka, un arī tas atbrīvo, liek justies labāk. Manuprāt, skaists vecums.
– Pilnīgi ne. Tās arī jāmācās – ar pacietību, toleranci. Šo procesu nevar pasteidzināt!
Teātra virtuves sajūtas
– Nu, varbūt kaut kur dziļi iekšēji, jo ārēji man tomēr viss bija tā...
– Rimti?
– Varēja tā izskatīties, jā. Es jau tikai 19 gados atbraucu uz Rīgu, no mazpilsētiņas, no Jēkabpils.
– Nē, bet tur ir savs ritms. Tāda iekšējā un ārējā brīvības pakāpe, kāda ir maniem bērniem, tādas man nebija, līdz ar to vētras un dziņas tika pārdzīvotas iekšēji, fantazējot par iespējām. Par to, ko es darītu, kā būtu. Jā, bija daudz nerealizētu fantāziju.
– Klasē bijāt klusā malā stāvētāja, vienpate?
– Uz to pusi – jā.
– Jā! Esmu tipiskais introvertais gadījums.
– Bet draugi taču ir arī introvertiem cilvēkiem?
– Jā, tādi paši introverti.
– Ir visādi. Domāju, introvertam cilvēkam ir sarežģītāk komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem. Bet tas nekādā ziņā nav defekts!
– Jā! Uz skatuves man šajā ziņā nav ierobežojumu. Šķiet – jo tālāk loma ir no manis, jo man ir interesantāk, un redzu, ka arī skatītājam ir interesantāk. Kā man viens aktieris forši teica – ja tu izliec lomā to, kā tev trūkst vai ko tu mēģini slēpt, tas darbojas. Rupji ņemot, pat kompleksi, kaut kas tāds, ko tu apbrīno, bet kā tevī nav (vai arī – kas tevī ir, bet no kā tu gribētu tikt vaļā) – tu visu liec uz skatuves. Bet labai lomai galīgi nav jābūt rakstītai uz mani – to esmu ievērojusi.
– Līdz kādai robežai – noteikti. Jo jāsajūt, jāsaprot, jārunā vienā valodā. Bet tā jau notiek, režisoram izvēloties aktierus lomai. Viņš jūt, ka ar šiem varēs runāt vienā valodā.
– Šķiet, radošajā procesā cilvēki viens par otru ļoti daudz pasaka – tiešā un netiešā veidā. Tas paliek virtuvē, uz skatuves tiek iznests gala rezultāts. Bet vai virtuvē sajūtas, domas, katra personīgā vēsture, kompleksi, pārdzīvojumi tiek iznesti uz āru, virspusē?
– Jā, process ir tāds... Tā atvērtība ir nepārtraukti, veidojot katru lomu. Un tas, kas notiek vienas lugas tapšanas ietvaros… Domāju, mēs viens otru ļoti labi pazīstam. Pat vairāk nekā radinieki. Ne faktu līmenī, ne tā, ka viens otram stāsta, kas notiek, bet sajušanas līmenī. Es zinu, ka viņš jūtas tieši tāpat kā es un ka mēs visi esam tam gājuši cauri. Un man ir brālības izjūta, tāda liela mīlestība pret jebkuru teātri, jo zinu, ko aktieris ēd, ar ko viņš nemitīgi saskaras, kas ir viņa trauslums.
– Man liekas, mēs tieši iemīlam visus tos negludumus. Ja redzi, ka ir kādas vājības, cilvēks kļūst pievilcīgāks. Tā jau ir tā bāze, kas satuvina, pievelk. Sajūta, ka kāds tevi pazīst, tas taču ir brīnišķīgi. Nē, man attiecībās ar kolēģiem nav kompleksu, ka viņi zina par mani ko tādu, ko pārējie nezina, un tas man liktu distancēties. Ir tāda nerakstīta aktiera ētika, kas tiešām darbojas.
– Agrāk, jaunībā, fantāzijas aizņēma krietni lielāku daļu laika. Kā būtu, ja būtu. Tagad paretam. Jebkura filmas skatīšanās vai grāmatas lasīšana arī ir nodošanās, pamukšana. Bez tā nevar dzīvot. Tā ka – jā. Man ļoti patīk skatīties filmas. Un lasīt grāmatas.
– Ir filmas, ko jūs skatāties vēl un vēl?
– Nesen televīzijā rādīja Klinta Īstvuda Noslēpumu upi. Skatījos jau kādu ceturto reizi. Tur ir tik brīnišķīgas aktieru spēles, Šons Penns. Tik daudz nianšu, Klints Īstvuds ir nepārspēts Holivudas dzīvais klasiķis. Tas patiesuma līmenis, ko viņš no aktieriem dabū ārā...
– Jā, uz to jau viss tiecas. Bet tas ir nenormāli grūti. Reiz filmējām Krievijā, režisors atbrīvoja parku filmēšanai. Tur sēdēja divi bomzīši, kurus izmeta ārā, viņi bija tādi iedzēruši. Un viens partneris teica –nu, vot, samih živih ļuģej ubraļi iz kadra (nu, re, visdzīvīgākos cilvēkus no kadra aizvāca – krievu val.). Sasniegt pilnīgu patiesību ir gandrīz neiespējami. Jo – kas notiek cilvēka galvā vienā sekundē? Tur ir simts domu vienlaikus! Par sevi, par sarunas biedru, par lietu aiz loga un vēl, un vēl... Bet ir lomas, kurās šie daudzie momentiņi ir pamanīti, un tas, kā aktieris tos padara redzamus, uztveramus, tā arī ir tā māksla.
– Kādreiz domājat, kāpēc esat piedzimusi ar tādu dāvanu – spēt tos momentiņus notvert? Jo ir cilvēki, kuri saka, ka jūs radāt mākslu.
– Daži saka, daži nesaka... Es arī ne vienmēr saku, visu laiku šaubos. Es tomēr esmu vērotāja, man patīk fiksēt mirkļus. Jaunībā gribēju būt ārste, gāju mediķu skolā, četras vasaras slimnīcā par sanitāri nostrādāju. Pat dokumentus iesniedzu, bet pienāca fizikas eksāmens, un es uz to neaizgāju. Pēkšņi sapratu, ka mans atmiņas potenciāls nav piemērots šim darbam. Ārstam jāpiemīt briljantai loģiskajai domāšanai un atmiņai. Man ir tipiski emocionāla atmiņa – atceros sejas, sajūtas, žestus. Es nebūtu laba ārste! Man patīk misijas daļa – palīdzēt, mākslas daļa ārsta profesijā. Domāju, kā aktrisei tas spēcīgais balsts manī ir tas, ka man patīk vērot, man patīk un šķiet interesanti visi cilvēki.
– Protams, cilvēki mani palaikam aizkaitina...
– Gribat apvilkt apli ap sevi?
– Parasti jau nepagūstu nekādu apli uzvilkt, vērtēju un reaģēju pretī. Emocijas, kuras man atveidot nāktos visgrūtāk, ir ilgstošs naids. Kad konsekventi kādu ienīsti – dziļi, gadiem. Vēl nav nākusi tāda loma, kas to pieprasītu, bet esmu sapratusi, ka būtu baigi sarežģīti tādu tēlu izvilkt. Mani var aizkaitināt, es varu emocionāli reaģēt uz kādām darbībām, bet īslaicīgi. Atnāku mājās, un man tas cilvēks šķiet gluži jauks.
– Jā, tāpēc aktierim ir brīnišķīgi, ka visu laiku var pētīt.
– Droši vien netaktisks jautājums, bet vai jums dažkārt nešķiet, ka jūs statusa dēļ esat mazliet atrauta no noteiktiem tipāžiem, kurus varētu satikt? Jūs noteikti apgrozāties starp cita līmeņa cilvēkiem…
– Kādiem?
– Jā, esmu saskārusies ar šo priekšstatu, un to gāzt ir ļoti grūti. Es pat zinu, kā priekšstati veidojas. Cilvēks ir kā planēta – gaisma uzspīd vienam punktiņam, izgaismo to, un no tā veidojas priekšstats par visu planētu. Varbūt arī attiecībā uz mani ticis izgaismots viens punktiņš. Bet es nesaprotu, kā tas var būt tik spēcīgs, ka pilnīgi aizēno visu pārējo planētas daļu. Patiesībā tā nemaz nav. Mana vīra profesija, jā, ir jurists, bet viņš tikpat daudz apgrozās manu kolēģu vidū, cik es – viņējo. Domāju, katrs vispirms ir cilvēks, un tad nāk profesija. Mani draugi un paziņas ir ļoti dažādi cilvēki. Es dzīvoju to pašu dzīvi – katru dienu ceļos, eju uz teātri... Priekšstats par atrautību laikam rodas tāpēc, ka tu pa īstam vari identificēt sevi ar cilvēku, kurš ir tādā pašā izmisuma situācijā, finansiāli vai tamlīdzīgi. Un tādā ir lielākā daļa Latvijas cilvēku, tas ir fakts.
– Un viņi sēž rindās prastajās poliklīnikās.
– Es zinu, kā tas ir – sēdēt prastā poliklīnikā. Neesmu piedzimusi kā Monako princese. Šie visi faili man ir. Turklāt es strādāju, arī naudiņu pelnu, un īstenībā lielu dzīves daļu aizņem darbs.
– Īpaši nē. Viņš, arī bērni, varbūt dažkārt pamana sajūtas, ar kādām atnāku mājās. Teiksim, vīrs saka, ka viņš ar darbu mājās nenāk, bet es gan nākot. Tas, ka domas ir kur citur, ir grūti noslēpjams un, pieņemu, varētu būt ļoti kaitinoši tuviniekiem. Bet ar to nākas sadzīvot.
– Es neesmu tajās ļoti braucošajās izrādēs –Soņa, Garā dzīve, Klusuma skaņas. Man ir tikai pāris braucienu gadā, bet tie nav ilgstoši – uz dienām četrām. Nupat atkal sāku ilgoties kaut kur aizbraukt. Ir ļoti veselīgi gan vienkārši izrauties no vides, kurā esam pieraduši būt, gan spēlēt citai auditorijai. Tā pielāgošanās.
– Auditoriju var just?
– Protams, jūt! Kā tad ne? Izrādi nosaka arī skatītāji, ne tikai aktieri. Zilākalna Marta, ko spēlējām Somijā vai Vācijā. Tu vari pilnīgi just visu to, ko viņi domā, kāds ir skatītāja temperaments. Absolūti! Tas ir tik ļoti interesanti. Un tad ir jāpielāgojas jau izrādes laikā, skatoties, uz kāda viļņa to radīt. Neviena izrāde taču nav konstanta, mainās enerģētiskā līnija. Ja varētu kā akmenī iecirst, tad tas vairs nebūtu teātris.
– Tā jau ir. Tomēr noskaņojums publikā ik vakaru ir cits. Īpaši atšķiras piektdienas vakaru publika. Tie ir pārsvarā jaunie, veiksmīgie, kas pēc darba nedēļas aiziet uz teātri.
– Karjeristi, baltās apkaklītes?
– Varētu tā teikt. Viņi atnāk uz teātri, pēc tam ies uz labu restorānu, pirms tam varbūt ir kādu vīna glāzi izdzēruši. Tādā veidā. Sestdienās ir, manuprāt, vislabākā publika. Svētdienās – tādi, kas nopirkuši biļetes ļoti laikus, ar tādu kā pretenziju, bet arī drusciņ grūtāk iekustināmi. Varbūt steidzas mājās, jo pirmdien atkal sāksies darbs. Mēs saucam – svētdienas publika. Vēl labāka ir trešdienas, ceturtdienas…
– Jā... Viņos vismazāk iegravēts kāds rituāls attiecībā pret teātri.
– Tas ir labi?
– Jā. Tu vienkārši nāc, skaties un reaģē uz to, ko redzi. Man jau visa publika ir mīļa. Tās ir tikai tādas nianses.
– Man patīk sakārtot un tad ik palaikam visu nojaukt. Pilnīgi bez reglamenta. Dažreiz to nosaka apstāklis, ka instinktīvi sāc dzīvot lomas dzīvi arī ārpus. Īpaši tas attiecas uz filmām. Atceros, ka pēc filmas Pa ceļam aizejot man kādu mēnesi gribējās iet uz tirgu, pirkt tikai humpalu drēbes. Tas likās tik forši – pēkšņi jūti, ka tā ir tāda dzīve! Negribas neko reglamentētu… Vispār savos paradumos vai reglamentos esmu ļoti nekonsekventa. Smagajā metālā man ir četras lomiņas, un viena no tām – bomžu meitene. Kad tuvojas pirmizrāde, man reglaments riktīgi traucē. Tad gribas būt tādā izārdītā stāvoklī. Es nevaru iedomāties, ka dienu pirms pirmizrādes eju pie pedikīra, ēdu kādus īpašus produktus, eju gulēt pēc pulksteņa... Tas vienkārši neiet kopā. Bet, kad ir bijis tāds posms, pēc laiciņa gribas kādu reglamentu, drošības izjūtu. Tā ir liela priekšrocība, ja var gan tā, gan tā! Domāju, ja nāk virsū mājas problēmas un visu laiku jādomā par katru iztērēto latu, ir grūti. Nomāktība dzīvē galīgi nepalīdz, arī radīt kādu lomu ne. Pat depresīvās lomas nospēlēt ar depresiju nav iespējams –paradoksāli, bet tā tas ir.
– Jūs pati esat piedzīvojusi depresīvu stāvokli?
– Protams, esmu. Vai gan ir cilvēks, kas ar to nav saskāries?
– Jā, skumju mākoņi uzpeld un aizpeld. To arī ap 40 gadiem iemācies saprast, un tas palīdz tos mākoņainos periodus pārlaist. Kad sajūtos ļoti slikti, ļauju tam skumju mākonim nobriest līdz galam un cenšos saglabāt kaut mazu, tomēr skatu no malas uz, tā teikt, savu nožēlojamo stāvokli – vai, kur man tagad slikti, o, kur dziļi slikti!... Davaj, davaj, vēl līdz galam! Un brīdī, kad liekas, sliktāk vairs nevar būt, mākonis pārvēršas lietū. Ir dažas grāmatas… Tāds Ekharts Tolle. Ne daiļliteratūra, bet vairāk kā ezoteriskā literatūra. Man ar to ir īpašas attiecības. Kad gribas atbildi uz kādu jautājumu, tu atšķir uz labu laimi, izlasi, un viss. Izlasi atbildi.
– Tas jau zināmā mērā ir tas, ar ko sākām. Par nepāri. Ticēšanu zīmēm.
– Tad laikam ticu gan. Ticu, ja man pret to ir pašai sava personīga attieksme. Domāju, cipari paši par sevi neko nedara. Mūsu attieksme ir tā, kas piešķir jēgu.
