Ārija Iklāva raksta grāmatu un katru dienu 47 minūtes vingro

Ir pagājušas pirmās 100 dienas, kopš Ārijas Iklāva pēc 48 gadiem Dzimtsarakstu departamentā pavadītajiem darba gadiem ir pensijā. Pirms viņa sāka strādāt Dzimtsarakstu departamentā, Iklāva bija LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja, neviennozīmīgi vērtētā Viļa Lāča sekretāre, tā ka darba gaitās viņai sakrājies daudz ko pavēstīt līdzcilvēkiem. Viņa arī atklāj, ka galvenais iemesls, kādēļ devās atvaļinājumā, bija grāmatas rakstīšana: „Svarīgākais iemesls, kādēļ devos pensijā, – man ir mērķis uzrakstīt grāmatu, ko, šķiet, nosaukšu „Priekšnieki manā mūžā”.”

Tā kā Iklāvas kundze nākamgad svinēs savu 80. dzimšanas dienu, diez vai viņa nākamgad grāmatas rakstīšanai varēs atvēlēt tik daudz laika kā pašlaik – būs jāballējas, enerģiskā kundze stāsta intervijā „Latvijas Avīzei”. Tāpēc lasītāji viņas garadarbu varēs sagaidīt tikai pēc kādiem pāris gadiem.

Iklāva stāsta, ka pirms ķeršanās pie spalvaskāta viņa sporto, lai uzturētu možu garu: „Ceļos pusseptiņos, tad vingroju un daru to zvērīgi. Nu jau devīto gadu vasarās divpadsmit dienas pavadu Līgatnes rehabilitācijas centrā, kur no labas fizioterapeites piedāvātā klāsta esmu sev izveidojusi vingrojumu kompleksu – 20 vingrojumi, katru izpildu astoņas reizes. Tad ar koka karoti izklapēju sprandu un desmit minūtes nobraucu uz velotrenažiera, pēc tam desmit reizes pietupjos, tad eju dušā. Vingrošana aizņem 47 minūtes, pēc stundas esmu pie galda. Esmu „cukurniece”, bet man ir ārkārtīgi stiprs gribasspēks ievērot diētu, jo gribu vēl kādu brītiņu dzīvot. Visu nakti guļu pie atvērta loga, arī ziemā, man nesalst. Ar segu aizklāju tikai galvu, lai vējš nepūš ausī.

Pēc tam divas stundas rakstu savu grāmatu. Grūti, jo neesmu rakstniece. Rakstu uz puses lapas, otru atstāju brīvu, lai tur varētu ko pielikt klāt. Visu laiku šķiet, vajadzētu vēl to un to.

Man kā lielam radošam cilvēkam citu dienu veicas ļoti labi, bet citu – galīgi nemaz. Tad arī nerakstu. Nākamgad nebūs laika, jāballējas – 80 gadi jāsvin. Domāju, ka pēc pusotra, diviem gadiem grāmatu pabeigšu. Esmu jau atšuvusi trīs līdzautorus. Man viņi nav vajadzīgi, kad būšu grāmatu pabeigusi, tad gan lūgšu kādu literātu talkā valodas un stila jomā. Nuja, kamēr uztaisu pusdienas, kamēr paēdu, tad eju laukā nūjot vai mājās padziedu, jo dziediens man nāk visos brīžos.”

Par saviem dziedāšanas paradumiem Iklāvas kundze teic, ka nav problēmu arī dziedāt vienai pašai, jo „„dzimtsarakstos” ir tik daudz dziedāts, mums ir pat sava himna (dzied): „Ir visādi gājis un visādi bijis,/ Gan reizēm ir snidzis, gan reizēm ir lijis./ Ir iedzerts un dziedāts, uz soliem kāpts/ Un pēc kaut kā cēla, vēl labāka slāpts./Bet tikai pa reizei, pa reizītei vien –/ Un tā visu mūžu – aizvien, arvien”.”