Nesenās modes šausmīgākās tendences. TOPS
Dabiski būtu, ka vislabākās tendences neizzustu, bet mode nav šis gadījums. Pat otrādi – daži šausminošākie modes untumiem nu ir efektīgi atgriezušies. Tas ir viens no lielākajiem stila noslēpumiem – neglītākās modes tendences vienmēr uzpeld atkal!
Pēdējos gados modē vērojama septiņdesmito gadu hita reinkarnācija – tas ir vecais, labais pončo, kas indiāņu valodā nozīmē – slinkais. Šī latīņamerikāņu tradicionālā apģērba gabala vēsture sniedzas līdz pat senajiem inkiem, bet par modes tendenci to padarīja sešdesmito gadu modelētāji. Pončo vārda tiešā nozīmē ir apģērba gabals – ar caurumu vidū, caur kuru izmaukt galvu. Rakstainie vilnas pončo dabiski iederējās bohēmiskajā hipiju stilā kopā ar platiem džinsiem. Taču vēlāk modē nāca valkāt pončo arī komplektā ar īsiem svārkiem (kurus zem pončo knapi varēja pamanīt) un augstpapēžu kurpēm, kas no mūsdienu stilistu viedokļa ir ārpus laba stila robežām. Arī no praktiskā viedokļa pončo, kas indiāņiem kalpoja faktiski par telti pārvietošanās laikā, modernam cilvēkam ir apgrūtinošs un lieks apģērba gabals, kurā pinas un ķeras rokas. Tajā nav nekā sievišķīga. Taču – sieviete ar to var labi maskēt, piemēram, grūtniecību vai liekos kilogramus. Vai arī – padarīt to par savas noslēpumainības simbolu, kā to kopš jaunības gadiem dara Krievijas estrādes dīva Alla Pugačova. Tagad viņu nemaz nav iespējams iedomāties bez sikspārņa spārniem līdzīga pončo tipa apģērba. Lai nu kā, pončo ir slidens pasākums – stipri jāpacenšas, lai tas neasociētos ar vecmāmiņas caurumaino un bārkstīm rotāto tamborējumu vai septiņdesmito gadu adījumu diagonāles strīpās!
Nesen modīgām meitenēm visā pasaulē radās megavajadzība pēc spalvainajiem, apjomīgajiem sniega zābakiem, kurus valkāja arī sezonā, kas nedraudēja ar lielu salu. Nemaz arī nesatraucoties, ka kāds saskatīs attālu radniecību ar Sniega cilvēku, viņas lepni šļūkāja ielās šajos briesmoņos, kam piesardzīgāki kaķi meta līkumu. Vairāk par visu šiem izstrādājumiem nepiestāvēja vārds elegance un īsi svārki. Vispār neviens jau arī neapgalvo, ka tie ir glīti. Par šo aitādas zābaku dzimteni sauc Austrāliju un Jaunzēlandi, kur radies arī to sugas nosaukums – Ugg zābaki – un kur tie sasniedza savu popularitātes virsotni septiņdesmitajos gados. Runā, ka nosaukums Ugg tiem pielipis, kad vienai no pirmo ražotāju sievām pieticis saprāta tos nodēvēt par neglītiem (angliski – uggly). Pēc 20 gadiem, pateicoties austrāliešu sērfotājiem, kas mēdza sildīt kājas uggos pēc sērfošanas sacensībām, šo modi pārņēma amerikāņi. Pirms dažiem gadiem tā bija jau pasaules tendence. Tiesa, mode tos pavērsa ar spalvu uz āru – atšķirībā no oriģinālajiem uggiem, kuru ārpuse ir no krāsotas plikādas. Holivudas skaistulei Pamelai Andersonei, kura kopā ar aktrisēm Keitu Hadsoni un Sāru Džesiku Pārkeri, kā arī slaveno TV šova vadītāju Opfru Vinfriju aizsāka uggu modi ASV, vajadzēja vairākus gadus, kamēr 2007. gadā viņa saprata, no kāda materiāla uggi taisīti. “Jūtos tik vainīga par šo trakumu, kas sākās manā Baywatch periodā. Es valkāju tos ar sarkano peldkostīmu, lai būtu siltas kājas, un nekad neiedomājos, ka tā ir āda! Domāju, ka tie izgatavoti no saudzīgi apcirptām aitām.” Būdama tolaik jau pārliecināta dzīvnieku tiesību aizstāve, viņa kvēli aicināja: “Nepērciet uggus!” Tiešām.
Nav svarīgi, ko diktē mode, bet, pieminot jostas somas, vispirms rodas asociācija ar vidējo tūristu, kuram tā ir neatņemama atpazīšanas zīme jebkurā pasaules vietā. Jostas somas nonāca modes virsotnē astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. To modelis atgādināja čūsku no Mazā Prinča – šķita, ka josta gremo kādu mazu dzīvnieciņu. Turklāt ražotāji aizrāvās ar toņu izvēli – lielākoties tās bija indīgi spilgtās krāsās. To nosaukums amerikāņu angļu valodā fanny pack jeb dibensoma ieguva pavisam nelabskanīgu pieskaņu.Visi to nēsāja priekšā, jo tā bija daudz ērtāk, kaut arī tā kuļājās vēdera lejasdaļā. Attiecīgi Anglijā šis nosaukums kļuva pavisam piedauzīgs, jo tur fanny žargonā nozīmē sievietes dzimumorgānus. Pieklājīgie latīņamerikāņi izlīdzējās ar ķengursomas vai banānsomas nosaukumu. Tagad ir 2011. gads, un, izrādās, modes dizaineri atkal izvilkuši dienasgaismā šo aksesuāru, tiesa, smalki pārdēvējot to par bezroku somu vai jostas somu, jo vecais – bezgaumīgais – nosaukums biznesam par labu nenāk. Bet bizness varētu sanākt iespaidīgs – dārgā gala modes zīmols Diane von Furstenberg piedāvā “funkcionālu modeli ar burvīgu, greznu un nopietnu pieskaņu” par 325 dolāriem, bet korejiešu-amerikāņu somu dizainers Sang A Im-Propp – krokodilādas jostas somu par 1995 dolāriem!
20. gadsimta astoņdesmitie gadi bija modes katastrofa, skatoties retrospektīvi. Tik daudz stila kļūdu un bezgaumības modes policija nemaz nespētu sagremot, bet tolaik visi ļāvās šīm šausmīgajām modes tendencēm ar vieglu sirdi. Viena no tām bija pārāk liela izmēra topi – sākot ar teniskrekliem un beidzot ar džemperiem. Gribot negribot ikviens šādā topā, kas bija vairākus izmērus par lielu, jutās kā iebāzts maisā. Tāpēc maisa saturēšanai bija nepieciešama josta – parasti ļoti plata un uzkrītoša vai arī pavisam šaura, kam topa augšdaļa krietni slīga pāri. Teniskrekliem ļoti piestāvēja, ja tos vienā pusē uzsprauda uz augšu ar lielu plastmasas saspraudi – vēlams, spilgtā neona krāsā. Īpaši moderni skaitījās kombinēt milzīgos, vaļīgos topus ar elastīgām, šaurām biksēm, ko nostiepa gumijas zem pēdas. Un – kāds pārsteigums! – šo kombināciju noslēdza augstpapēžu kurpes. Kopumā šis ansamblis piešķīra trijstūra siluetu, kas pat vissmalkākās uzbūves sievietei lika izskatīties apjomīgai. Bet – astoņdesmito gadu modei jau, šķiet, nebija lielāka prieka, kā nojaukt sievietes dabisko arhitektūru un izkropļot viņas proporcijas neiedomājamos veidos!
Pēdējo gadu ziemas un vasaras modes kolekcijās daudzi dizaineri plašā klāstā piedāvāja stipri saīsinātus topus: vasaras krekliņus, rakstainus džemperus, bolero žaketītes... Stila eksperti bija spiesti atzīt, ka atgriezusies vēl viena no astoņdesmito gadu modes galējībām, kad jebkurš ķermeņa augšdaļas apģērba gabals – ādas jaka, krekls, džemperis, žakete – tika apcirpts virs nabas, liekot mātēm sašutumā brēkt: “Kur tu skriesi ar to pliko vēderu!” Tajos laikos, atšķirībā no mūsdienām, modē nebija ģērbties kārtu kārtām, tāpēc pusžaketes un pusdžemperi patiesi nenodrošināja savu apģērba pamatfunkciju – sildīt. Var saprast, ka gādīgajiem vecākiem uzrāva zosādu, uzmetot acis sava modernā jaunieša kopējam tēlam. Uz vīrieša auguma šādi saīsināti varianti vispār atstāja pidriķa iespaidu! Neraugoties uz to, slavenākās popa un rokzvaigznes to popularizēja ne pa jokam. Un neba pliku vēderu vien – piemēram, dziedātājas Madonna un Annija Lenoksa uzstājās ar vaļēju žaketi, zem kuras bija tikai krūšturis. Līdz tam nepieklājīgi skaitījās jau tas vien, ja apģērba izgriezumā pavīdēja krūštura lencīte! Tiem stilīgajiem, kas grib tagad paflirtēt ar pusžaketēm un pudžemperiem un neizskatīties pēc astoņdesmito gadu pidriķiem, der nopietni pastudēt stila ābeci!
2009./2010. gada ziemas kolekcijā Chanel iekaroja modes kritiķu sirdis, kombinējot adītas vintage stila getras kopā ar pieskaņotām augstpapēžu kurpēm. Modes žurnāls Vogue slavēja getras par to, ka tās ir ne tikai stilīgs, bet arī praktisks aksesuārs vēsajā sezonā. Pašlaik getras turpina savu uzvaras gājienu kā seksīgs atribūts no spandeksa, akrila vai cita pieguļoša materiāla, izcakināts mežģīnēm, bantītēm un podziņām. Taču iepriekšējais getru uznāciens pirms aptuveni 30 gadiem gan izpelnījies kritiķu fui! – ne jau tāpēc, ka tolaik meitenēm nevajadzēja sildīt kājas (tās droši vien bija kļuvušas aukstas no tām modes šausmām, kas valdīja apkārt). Stila ekspertiem vēl tagad kļūst nelabi no tās kombinācijas, ko meitenes tajos laikos dievināja: mini svārki (vai elastīgas bikses), pārāk liela izmēra tops vai džemperis un getras. Var jau būt, ka getras sildīja kājas, bet modei nav nekāda sakara ar mērķi samazināt urīnceļu iekaisumu gadījumu skaitu. Un, ja tagad kāda modes dāma uzstieps adītas, sakrunkājušās getras virs kurpēm vai džinsiem vai ļaus tām rēgoties virs zābaku stulma, viņa atkal saņems smalko stilistu fui!
Bezgaumīgi košas krāsas, spīdīgs poliestera un triacetāta materiāls (100% ugunsnedrošs!) un balonveidīgs fasons – tāds uz skatuves astoņdesmitajos gados uznāca viens no pirmajiem sintētiskajiem treniņtērpiem. Tā bikses ar gumijām galos un jaka ar rāvējslēdzēju priekšā bija oderēta ar tīklaudumu. Faktiski šis treniņtērps sākotnēji tika radīts sportistiem un kalpoja kā zināms apvalks – to uzvilka virs sacensību tērpa vai peldkostīma un novilka pirms starta signāla. Taču tas ātri iekaroja milzu popularitāti gan kā mājsaimnieču darba tērps, gan kā apģērbs skriešanai, treniņiem un brīvā laika pavadīšanai dabā, gan kā hiphopa un breika dejotāju skatuves tērps. Mūsdienās šī treniņtērpa parodija no profesionālās sportistu vides ir pilnībā izskausta, lai gan poliestera treniņbikses ir kļuvušas populāras. Vienīgi tagad tās ražo pieklusinātos toņos: pelēkas, melnas, tumšzilas. Spilgtās neona krāsas, kas bija astoņdesmito gadu kārtējā nosodāmā modes kaprīze, vairs nav pieprasītas, tāpat kā šis treniņtērpa modelis. Lai gan – nevajag sabīties, ja rīta skriešanā iznāk sadurties ar kādu kundzīti labākajos gados, kas, austiņas uzlikusi, rikšo savā iemīļotajā raibajā treniņtērpā. Tīrā nostalģija pēc jaunības! Nu un, ka stilisti to nodēvējuši par modes izgāšanos?!
Pirms 25 gadiem modē bija sprādziens makaronu fabrikā – spirāles ilgviļņi, kā arī mežonīgi kuplas, uzkasītas frizūras, kas lielā mērā atgādināja to apmatojuma veidu, ar ko lepojas necirpti pūdeļi. Taču par vispopulārāko frizūru gan sievietēm, gan vīriešiem kļuva mulets, kuru mūsdienās atzīst par visu laiku neglītāko matu griezumu. Tas ir vienkāršs – priekšā un sānos mati ir īsi apcirpti, bet aizmugurē atstāti vismaz 8–10 centimetrus gari. “Priekšā darbs, aizmugurē – svētki,” ironizēja amerikāņi. Mulets izpelnījās arī citas iesaukas: pērtiķa aizkars, bebra plezna, Kentuki ūdenskritums, kanādiešu pase, dubļusargs, kakla sildītājs... Entuziasti apgalvo, ka šāda frizūra bijusi jau senajiem ēģiptiešiem un vikingiem. Pēc amerikāņu leģendas, tādus matus 19. gadsimtā nēsājuši zvejnieki, lai būtu silti kaklam, tāpēc frizūra arī nosaukta par muletu (mullet – angliski ¬– kefale). Tās popularitāti septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ļoti veicināja rokzvaigzne Deivids Bovijs un citas mūzikas, kino un sporta slavenības. Kanādā un Skandināvijā frizūru sauca par hokejfrillu, jo tā rotāja katra moderna hokejista galvu. 1995. gadā grupas Beastie Boys žurnālā tika apsmietas slavenības ar šo frizūru, pēc tam muletu sāka izsmiet grupas fani un jaunatne. Daudzas slavenības, piemēram, aktieris Džordžs Klūnijs un tenisists Andrē Agasi, no modīgās frizūras atteicās. Citi palika stilam uzticīgi pat tā vistumšākajās dienās – spilgts pašmāju piemērs ir šlāgergrupas Zeļļi solists Raitis Treijs. Pašā 21. gadsimta sākumā bija vērojama muleta atgriešanās tendence. Slavenais frizieris Trevors Sorbī bija šausmās: “Es lūdzu Dievu, lai šī mode neatgrieztos!” Šķiet, ar kopējām frizieru pūlēm to izdevās apspiest!
Džinsi savā attīstībā ir piedzīvojuši visādas pārmaiņas gan auduma, gan fasonu, gan valkāšanas stila ziņā, bet to, ko ar džinsiem izdarīja astoņdesmitie gadi, nevar nosaukt citādi kā par skarbu izdzīvošanu prātu zaudējušā veļas mazgājamā mašīnā. Tā bija īsta džinsu spīdzināšana: audumu apstrādāja ar balinātāju vai skābi, kas virspusē noēda zilo krāsu, bet apakšpusē tā saglabājās, piešķirot džinsam izbalējušu, nomazgātu efektu. Ar balinātāju varēja apstrādāt visu audumu, taču daudz modernāk bija uzšļakstīt tikai traipus, pataisot džinsus pleķainus. Tas vēl nebija viss – pilnam komplektam plankumainos džinsus vēl vajadzēja vietām ieplēst un saspraust ar saspraužamajām adatām. Visefektīgāk šis paplukušais mākslas darbs izskatījās kostīma veidā – bikses vai svārki ar jaku. Pleķainās balināšanas tehnoloģija no džinsiem pārnesās arī uz citiem audumiem, līdz deviņdesmitajos gados to ar likumu aizliedza. Joks, protams, bet, ja kaut kas kļūst nemoderns, tas ir kā neoficiāls modes likums. Neraugoties uz to, piemēram, ASV saglabājusies vārīto džinsu ražošana un tirdzniecība, jo ir pieprasījums, kas acīmredzot atmaksājas. Savukārt internetā var atrast vietnes, kur dotas smalkas instrukcijas, kā mājās pagatavot vārītos džinsus. Ja tas vēl neuzdzen šermuļus, jāpiebilst, ka viena no Holivudas slavenībām un modes noteicēja Nikola Ričija nesen redzēta dižojamies pašas radītā vārīto džinsu modelī!
Vairākums stila ekspertu ir pārliecināti – ja modē atgriezīsies sieviešu plecu polsteri, tad nu tiešām būs vārti vaļā visām modes šausmām! Četrkantīgie, milzīgie plecu polsteri bija pats spilgtākais akcents astoņdesmito gadu modē, kas patiešām nebija šīs desmitgades stiprā puse. Šķiet, ka ideju efektīgi polsterēt sieviešu plecus iedvesmojusi amerikāņu futbola spēlētāju sporta forma, jo dabā nav sastopams nekas cits, kam šie polsteri līdzinātos vairāk. Aizdomīgi, ka polsterēšanas autors nav sevi afišējis. Viņš patiesi kļūtu nenormāli populārs. Tiešām jābrīnās, ka kādam likās – neglītie, vīrišķīgie plecu polsteri, līdzīgi kā polsterēti krūšturi vai kurpes uz platformas, noslēpj sieviešu trūkumus un padara vājo dzimumu daudz pievilcīgāku! Vēl lielāku izbrīnu rada fakts, ka astoņdesmito gadu dāmas uz to tik viegli uzķērās. Ko viņas domāja?! Vai tad kāda sieviete ir lūkojusies uz sevi spogulī un apsvērusi: “Kā gan man uzlabot savu izskatu? O, man vajag tos amerikāņu futbolistu milzīgos plecu polsterus!” Iespējams, šai tendencei labvēlīgu augsni radīja tā laika kustība par sieviešu tiesībām – viņas izkaroja ar vīriešiem vienlīdzīgu algu un respektu darba vietā, bet laikam pārcentās ar žaketēm. Kaut arī daudzās aptaujās sieviešu plecu polsteri atzīti par visu laiku visbēdīgāko un neglītāko modes kļūdu, neviens nav tik drosmīgs, ka varētu pateikt – tā nekad vairs neatgriezīsies.
