Māris Olte: „Labāk investēt izglītībā, ne jaunos apaļumos”
Nesen Māris Olte pārcēlies no pilsētas uz dzīvi laukos. Viņš ir pārliecināts, ka pasaule ir iekārtota tā, lai cilvēki varētu dzīvot, nevis eksistēt vai sev padarīt galu. Pēc zināma vecuma sasniegšanas īsta dzīve iespējama tikai kopā ar sīkajiem (lasi - bērniem).
Tāpēc Māri tracina, ka cilvēki šobrīd dzīvo kā āpši alās – sakoncentrējušies uz izdzīvošanu, mašīnām, mājām, domādami, ka kāds nezināmais viņiem bērnus saražos. Pašam aug trīs puikas, bet gribētos arī meitu. Jā, un vēl viņš nesaprot, kāpēc cilvēki neprecas.
Pat akmenim mainās. Cilvēkam, kamēr viņš dzīvo, noteikti. Tas ir tikai normāli, ka cilvēks mainās. Ja kāds nemainās un saka, ka viņš visu zina, tad viņš jau tajā brīdī ir pelnījis pa smeceri. Visu zināt – tas ir briesmīgi slidens stāvoklis. Reiz kāds gids, kurš strādā Lapzemē, kur bijām aizbraukuši, baigi labi pateica – “ kad cilvēks paliek vecāks, viņam lielākas smadzenes izaug” . No vienas puses – vecumā tas pie pārlieku lielas lēnprātības noved, no otras puses – kamēr viņas nav izaugušas tik lielas, lai spiestu uz kustību centriem, tikmēr atskārsmes par dzīvi ir gana interesantas un dažādas. Bieži vien par lietām, par kurām vēl pirms gadiem esi bijis pārliecināts, nonāc klajās pretrunās.
Kādās pretrunās tu esi nonācis?
Nu, kaut vai par atpūtu. Ja kādreiz tā saistījās ar aiziešanu uz krodziņu, sadzeršanos, tad tagad atpūta man ir – vienkārši pasēdēt uz lieveņa, pakurināt ugunskuru, kaut ko dārzā padarīt. Nesaprotu, kāpēc cilvēki reizēm atpūtu iedomājas, kā sevis pakļaušanu kaut kādiem riskiem vai atklātu veselības bendēšanu, piemēram, nepieredzējušas un nerūdītas dvēseles iesaistās pārgājienos ar izdzīvošanas elementiem. Tas taču ir pilnīgs idiotisms.
Esmu aizgājis dzīvot uz laukiem un kā prioritāte man ir ģimene un cilvēki, kas ir ap mani. 400 metru attālumā no manis citā mājā dzīvo vecāki, 800 metrus attālumā – mans brālis. Tā kā dzīves ritms ir pārāk spraigs, tad nemaz neatliek īsti tāda laika aiziet vienam pie otra un pasērst, visu laiku visi raujas uz visām pusēm. Kaut gan vispār jau mēs neesam tādi tusētāji ģimenes lokā. Esmu mājās četras dienas nedēļā, divas vai trīs man sanāk braukāt apkārt un darboties. Tad jau vēl ir lauku darbi, kas jāapdara. Esam nolēmuši, ka daudz no tā, ko mēs ēdam, paši arī izaudzējam. Tas prasa laiku un nevari vienkārši sēdēt, kājas gaisā saslējis un apcerēt kaut ko.
Jā. Cilvēkiem, protams, kad viņi paliek vecāki, ir kaut kādi savi viedokļi. Man patīk, kā tas islāmā ir definēts –ja cilvēkam ir pāri 50, viņam pretim neviens nerunā. Viņu var neklausīties, neņemt vērā, bet viņam pretim nerunā. Uzskatu, ka tā ir ļoti liela dzīves gudrība. Kam gan ir vajadzīga bezjēdzīga lekšanās un attiecību gandēšana.
Es domāju, ka tā nav diskriminācija. Pirmkārt, sievietēm vairāk higiēna ir nepieciešama. Otrkārt, vīriešos vairāk ieklausās. Ja viņš stāsta, tad tā ticamības pakāpe, iespējams, ir lielāka. Es gan pats vienlīdzīgi ieklausos gan sievietēs, gan vīriešos.
Ieklausies gan, bet vai arī notici?
Jā, noticu arī. Esmu diezgan lētticīgs. Tāpēc bieži vien mēdzu uzņemties atbildību par lietām, par kurām man nevajadzētu.
Nav jau ar viņiem jāraujas. Man patīk tas uzstādījums, ka bērns jau arī pats pa sevi māk dzīvot. Protams, ir brīži, kad viņiem vajag mātes un tēva glāstus, bet, ja ir normāls pagalms laukos, tad viņš no rīta iziet laukā, ja paliek slapjš, ienāk iekšā, pārģērbjas. Tā ņemšanās vairāk ir tās drēbju kaudzes, ko sanāk nemitīgi mainīt un tīrīt. Lauki nav tāda vide, kur par bērnu tik ļoti ir jāuztraucas, kā, ja tas būtu, piemēram, Stabu un Brīvības ielas stūris. Pabarot gan vajag, citādi viņi kaujas. (Smejas)
Kad apprecējos, man bija 33 gadi, Jēzus vecums, pareizais, lai precētos. Nē, patiesībā jau jebkurš vecums ir labs, tikai tev jāgrib to darīt. Ģimenes dibināšanas jau arī ir dažādas. Citiem ir svarīgi rituāli, un patiesībā jau tajos ir savs spēks un maģija. Bet ir cilvēki, kas taisa bērnus augšā, dzīvo kopā, jūtas laimīgi un domā, ka viņiem viss ir kārtībā. Tajā pat laikā es tomēr nesaprotu, kāpēc viņi nevar apprecēties, viņiem ir bail?
Es nezinu, kas tie par parastiem večiem. Vajag izvēlēties neparastus. (Smejas). Tādus, kas grib kāzas. Nu, kā var negribēt. Kāzas taču ir tik foršs pasākums.
Kādas bija tavējās?
Mums ar Inci (Inesi Olti) bija foršas kāzas. Ja nemaldos, bijām paredzējuši, ka būs 105 viesi, bet atceros, ka nākamajā rītā ieradās vēl 136. un 137. viesis. Sarakstīšanās un visas formālās lietas mums notika zem klajas debess, tad mēs braukājām apkārt meklējām tos tradicionālos septiņus tiltus un katrā vietā mums ar Inci bija kaut kas jādara. Pēc tam mums bija tik foršas dejas. Incis bija astotajā mēnesī un baidījāmies, ka tikai pēc tādas dejošanas dzemdības nesākas. Kad devāmies gulēt, jaunlaulāto numuriņā atslēga bija salūzusi, visu laiku kāds varēja ienākt. Aizliku durvīm slotu priekšā, bet tās jau arī mūsdienās neizturīgas no alumīnija, nekādas drošības. Jā, kāzas mums bija tādas riktīgi dzīvespriecīgas, spēlēja “Keksi”, tā nu joprojām tādā viņu ritmā dzīvojam.
Es domāju, ka ar to izdauzīšanos ir līdzīgi kā ar jēdzienu mīlestība, ko savulaik izdomāja itāļu augstmaņi, lai attaisnotu dažas savas nejēdzīgās izdarības. Tad nu, lūk, izdauzīšanās arī ir izdomāta, lai varētu izskaidrot kaut kādas stulbības, kuras tev gadās novārīt tīri instinktīvi. Es tādā ziņā laikam esmu pārāk stulbs vai aukstasinīgs. Protams, ja sakrīt visi apstākļi, arī es varu uzdulloties. Bet Latvijā uzdulloties ar Māra Oltes ģīmi nav iespējams. Pašā ballītes karstumā taču kāds pienāks klāt un pajautās man kaut ko par zivīm, makšķerēšanu vai dabas aizsardzību. Es pat nezinu, uz kurieni ir jābrauc ballēties, lai justos brīvi un labi. Būs vairāk naudas, braukšu kaut vai uz Beirutu, “Sky” bāru, kur visi bagātie atpūšas, jo tur neviens viņus neaiztiek. (Smejas).
Es jūtu, kā tie vēji griežas un, man liekas, ka tā lielākā problēma ir tā, ka vienā brīdī saproti - nekas jauns vairs reāli nevar būt, viss, ko varēji iegūt, ir jau iegūts. Tad kaut kādā brīdī rodas vēlēšanās sevi pažēlot, nedod Dievs, ja tu, piemēram, strādā darbu, kuru nekad neesi gribējis darīt. Daudziem arī bērni jau ir lieli un sūta tevi d***, tu visu, ko esi varējis viņiem iedot, esi iedevis, tālāk jau viņi iet un attīstās paši. Jaunus bērnus tev kaut kādā brīdī ir bijis bail iedēstīt, jo, kā tad mēs izdzīvosim. Bet dots jau tiek tam, kas dara, nevis tam, kas varētu darīt. Līdz ar to vienā brīdī nonāc baigā vakuumā. Un, ja vēl ar sievu nesaproties, tev nav nekādi hobiji, nav draugi. O, velns, tad ir baigi švaki, tad ir riktīga zapte un jāmeklē aizstājēji. Vai nu kaut kāda šmiga vai jākrīt uz jaunām meitām. Nu, protams, ka foršs un kairinošs ir tāds zaķis, kurš krunkains būs pēc gadiem septiņiem vai desmit. Jā, bet sievietes reizēm pārlieku aizraujas ar savu izskaistināšanu.
Nē, es domāju tās, kas ieliek lielākas krūtis, uzpumpē lūpas. Es kā biologs saku – tas ir smieklīgi. Tev Dievs ir devis tādas proporcijas, tu radi bērnus, kā tu vari gribēt to, kas tev nav paredzēts. Var jau būt, ka tas tā ir, ka uztaisi sev tīkamāku ķermeni, tad arī galvā sev tāds paliec. Tomēr es domāju, ka tev mazāk vajag domāt, kā iztaisīties par kaut ko, vairāk par to, kas paliks pēc tevis. Man jau liekas, ka labāk tomēr ir investēt izglītībā nekā jaunos apaļumos vai uzblīdušā augšlūpā. Tajā pašā laikā, vai tad tā sieviete nevar pat tik daudz piepūlēties, kā garīgi pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Tas nozīmē, ka tā sieviete negrib pie sevis strādāt, grib viegli kā putniņš lidināties. Uztaisa ārējo efektu, un tad lidinās te tādi putni.
Vai tu kā vīrietis uzreiz redzi, ka pie tā putniņa plastikas ķirurgs ir piestrādājis?
Loģiski, ka redzu. Vīrietis jau daudz ko redz, tikai viņš nesaka. Sevišķi makšķernieki redz dažādas nianses. Makšķerēšana ir tāda štelle, kas attīsta spēju ieraudzīt visādus mazus brīnumus.
Esam pāri reizes bijuši ezerā makšķerēt. Ja viņai būtu vairāk laika, viņa noteikti to darītu.
Kāpēc apprecēji tieši Inci?
Tās lietas jau tīri intuitīvi jūt, cilvēks taču ir dzīvnieks. Es redzēju, ka viņā ir tas dzīvesprieks, kas man pietrūkst, ka man ar to cilvēku kopā viss būs kārtībā. Jā, no malas tas varbūt likās neprāts – ne velna vēl tu par otru nezini, tev bērni rodas un jāprecas. Tomēr ir dažas dzīves epizodes, kurās tevi vada, tu ļaujies, lai notiek, nevis analizē “ par” , “ pret” , “ plus” un “mīnuss” . Mums ir pierasts teikt – izvērtējiet visus plusus un mīnusus, un tad pieņemiet loģiskus lēmumus. Tomēr dzīvē ļoti daudzas lietas pastāv uz neloģiskiem lēmumiem, bet tas, ko jūti iekšēji, tas ir tas lēmums, kas aizved tevi pareizās sliedēs. Sākumā varbūt liekas – cik neloģiski, bet vēlāk kopējā kontekstā redzi, ka tieši tā tam ir bijis jābūt.
