O, pašas pilnības! Apalītes un viņu smukie kilogrami
Skaistumkonkursa „Pilnība 2011” dalībnieces lauž stereotipu, ka apaļīgas sievietes parasti komplekso par savu izskatu. Viņas ne vien pašas spogulī redz itin simpātisku būtni, bet arī smej – joprojām dzīvs ir teiciens – vīrietis nav suns, kas krīt uz kauliem.
Latvijas Radio 2 programmas vadītāja Ivonna Markelova slaidāka vēlas būt vien brīžos, kad veikalā ierauga smukas mazo izmēru drēbes. Citādi viņa gan pati ar sevi ir mierā, gan draugi teikuši: „Zaudējot apaļumu, zustu arī viņas šarms.”
Ja būtu kompleksu mākta, tad noteikti šajā skaistumkonkursā nepiedalītos. Es gan pati nepieteicos – to manā vietā izdarīja māsas, bet, kad par to uzzināju, braucu uz konkursu, ziņkārības dzīta – paskatīties, kas tur notiks, kādas un cik daudz būs citas dalībnieces. Piedaloties man nebija vēlmes pierādīt, ka ne tikai slaida var būt pievilcīga, jo to zināju jau sen! Kā ir vīrieši, kuriem patīk slaidas sievietes, tā ir tādi, kuri skatās tikai uz apalītēm! Vīriešiem vienmēr esmu patikusi, nezinu – izskata, rakstura dēļ vai tāpēc, ka parasti esmu kompānijas dvēsele. Ja jāsalīdzina slaidās un apaļīgās, pēdējās man vienmēr šķitušas spilgtākas, viņas labāk prot sevi parādīt, tievās biežāk saplūst ar pelēko ikdienu.
Nekad neesmu jutusi citu noniecināšanu; var jau būt, ka kāds aiz muguras mēdz teikt: „Tai gan ir liels dibens vai resns vēders!”, bet atklāti acīs neko tādu neesmu dzirdējusi. Draugi saka: ja es būtu kaulaina, zustu mans šarms. Arī vīrs nekad nav pārmetis apaļumu, viņš gan arī pats nav nekāds mazais „pirts krampītis”, mēs labi viens otram piestāvam. Taču, ja būtu dzirdējusi ultimātu notievēt, domāju, ar šādu vīrieti nemaz nevēlētos būt kopā.
Tik apaļa kā patlaban esmu pēdējos piecus gadus. Vidusskolas laikā biju slaida meitene, svēru tikai 59 kilogramus, taču jutos bezgala resna (smejas)! Tā laikam notiek ar visām jaunām meitenēm. Tagad mans svars ir krietni lielāks, taču kompleksi izzuduši. Lai gan neslēpšu, ka dažkārt ārējais izskats nostrādā kā bremzes. Esmu žurnālistu vidē, bet izskata dēļ pati sevi esmu nobremzējusi, kad apdomāju, vai varētu strādāt televīzijā. Tāpat man ir laba balss, varētu būt laba dziedātāja, bet atkal sevi bremzēju apaļumu dēļ. Taču ikdienā vienīgais, kad apaļuma dēļ izjūtu diskomfortu, ir brīži, kad ieeju veikalā un gribu nopirkt foršas drēbes, kas diemžēl pieejamas tikai mazos izmēros. Citādi labi sadzīvoju ar to, kāda esmu.
Ja kāzu pasākumu vadītāja Ingūna Rībena notievē, draugi viņai bažīgi prasa, vai viņa gadījumā nav slima. Arī vīrs atzīst, ka viņa acīs sieva pievilcīgāka ir ar saviem apaļumiem.
Jaunībā biju ļoti sportiska un slaida, var teikt, ka manu figūru sabojāja lielais dēls – parasti jau vīrieši ir pie vainas (smejas). Toreiz, lai dzemdības noritētu pēc iespējas ātrāk, tika doti dažādi medikamenti, un vēlāk mediķi apstiprināja, ka tie arī izjauca manu vielmaiņas sistēmu. Kopš dēls piedzima, visu laiku esmu cīnījusies ar svaru. Sākotnēji mani tas iedzina kompleksos. Ievēroju diētas, kļuvu tieva, taču, tiklīdz ir grozījumi dienas vai ēšanas režīmā, seko svara pieaugums. Saldumi jau sen kā svītroti no manas ēdienkartes, tāpat zinu, ka nedrīkstu ēst kartupeļus, maizi, makaronus. Gribētu svērt kādus 15 kilogramus mazāk, taču labi sadzīvoju arī ar lielāku svaru. Man ļoti paveicies ar cilvēkiem apkārt, kas mani pieņem tādu, kāda esmu. Ja notievēju, draugi prasa: „Vai tu neesi slima?” Savukārt vīrs, skatoties kāzu bildes, ne reizi vien noteicis: „Tev labāk piestāv būt apaļīgākai!” Esmu ievērojusi to, ka vīriešiem patīk apaļīgās. Teiciens, kas kļuvis jau par klasiku, ka vīrieši nav suņi, kas krīt uz kauliem, no viņiem ir bieži dzirdēts. Bet es domāju – ja sieviete ir feina, nav nozīmes, vai viņa ir slaida, vai apaļīga, viņa patiks neatkarīgi no sava apkārtmēra.
Stereotips, ka visiem jābūt slaidiem, jāatbilst noteiktiem standartiem, noteikti ir traucējošs daudziem. Ne velti Tukumā saistībā ar konkursu uz ielas nāk klāt pat sveši cilvēki un apsveic ar uzdrīkstēšanos, pasakās, ka beidzot šādi tiek parādīts, ka arī apaļīgas sievietes dzīvē ir veiksmīgas un pievilcīgas.
Juriste Olga Gordijenko-Krūmiņa ir neizpratnē, ja sievietes kā dažkārt gadus slēpj arī savu svaru. Viņa gluži vai ar lepnumu saka: „Man ir 104 kilogramiņi.”
Apaļīga esmu jau no bērnības. Protams, ka tajā laikā dzirdēju par sevi dažādas piezīmes. Tad jau tika aizskarts katrs, kas atšķīrās no pārējiem. Taču nevaru teikt, ka to būtu ņēmusi vērā. Uz kādiem tik pulciņiem negāju! Bet, ja neizdodas otru aizskart, arī lielie apsmējēji mitējas. Vēlākajos gados nekādas negācijas vairs neizjutu. Bija gan laiks, kad vēlējos atbilst sabiedrības priekšstatiem un tievēt. Taču tad satiku mīļoto vīrieti, apprecējos un nodomāju – ja reiz citiem patīku, kāda esmu, kāpēc gan man sevi lauzt?!
Tu vari atbilst standartam 90-60-90, būt ar skaistu seju, bet, ja tev galvā būs tukšums, tu citiem nebūsi interesanta. Savukārt, ja tev būs laba humora izjūta, būsi atraisīta un dabiska, cilvēki tevi pieņems tādu, kāda esi. Bija laiks, kad par sevi šaubījos. Piemēram, pēc studiju beigšanas, kad pirmoreiz gāju uz darba interviju, galvā pavīdēja šaubas: ja nu mani nepaņem, jo esmu pārāk apaļīga?! Viņiem varbūt tādi cilvēki nepatīk? Taču jurista darbu saņēmu uzreiz! Tātad izskatam nav tik lielas nozīmes, kādu dažkārt tam piedēvējam. Pašlaik domāju, ka skaists ir tas, kurš mīl un spēj sevi pieņemt. Ir jādomā par sevi labi. Piemēram, skatoties spogulī, saku – esmu skaista sieviete, tas nekas, ja kaut kur ir krunciņa.
Man svarīgi smuki izskatīties, esmu klasiskā stila piekritēja. Kurpes nēsāju ar papēžiem, mati man vienmēr kārtībā. Daudzi jautā, kur atrodu tik daudz feinas drēbes? Agrāk apģērbu pirku ārzemēs, taču nu jau arī pie mums parādījušies glīti tērpi lielo izmēru valkātājām. Tā ka izskatīties labi var arī apaļīgās. Un ja citas sievietes nevēlas atklāt, cik viņas sver, tad es labprāt pasaku – man ir 104 kilogramiņi.
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: publicitātes foto, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
