Režisores Kristas Burānes drosme mainīties
Krista Burāne mākslā peld kā zivs ūdenī – viņai nav sveša nedz dzeja un teātris, nedz kino un fotogrāfija. Un viss tikai tāpēc, ka reiz viņai pietika drosme radikāli mainīt nodarbošanos. Turklāt Krista mācējusi izdzīvot pat darbā, kas sākumā šķita viens īsts zaņķis.
Ar Kristu tiekos laikā starp divām pirmizrādēm – pirmo seansu piedzīvojusi viņas režisētā filma (Un filma ir ļoti laba.) "Nākotne ir pagātnes tagadne" — par četriem Latvijas jauniešiem vēlēšanu kņadā (no 30. oktobra līdz 3. novembrim filma skatāma kinoteātrī „K-Suns”). Pavisam drīz pie skatītājiem dosies arī jauna izrāde.
"Domāju, ka būšu nobijusies," viņa saka. "Bet es neesmu". Mēs iekārtojamies uz viņas dīvāna, mazā, blondā Mare ietraušas mammai klēpī un ik pa brīdim priecīgi sauc: “Mamma! Mamma!”. Krista ir ļoti mierīga. Un gaiša. Mēs runājam par bērniem, drosmi un laiku.
Sadarbība ar Viljamu Šekspīru
“Mana darba un dzīves vieta, ja tā to varētu nosaukt, ir radošā apvienība “Nomadi”, kur mēs darām daudz un dažādas lietas – veidojam izstādes, teātra izrādes un kino. Tikko iznāca mana filma, drīz būs pirmizrāde Mārtiņa Eihes izrādei, kas sauksies “Viss par mīlestību”. Tajā mēs sadarbībā ar Viljamu Šekspīru runājam par mīlestību, par to, kā tiek radīts naids un cik viegli ir ar cilvēkiem manipulēt, pārvēršot viņus no mīlošiem un domājošiem cilvēkiem par ienaidniekiem. Man liekas, ka izrāde būs ļoti interesanta, jo sāksies kā tradicionāls uzvedums, bet skatītājiem jābūt gataviem, ka viņi tiks iesaistīti, un beigās paši varēs piedzīvot, kas notiek ar domāšanu, jūtām vai emocijām, ja kāds mēģina pārliecināt, ka viņi ir labāki nekā citi. Es ceru, ka tas liksies aktuāli un svarīgi: mēs runāsim par latviešu un krievu attiecībām.”
Nākotne ir pagātnes tagadne
Kristas filma apbrīnojami skaidri fiksē to, kā cilvēki veido vēsturi – gan savu personisko, gan kopējo, kā mazi pagātnes un šodienas solīši saplūst nākotnes gaitās. Cik skaļi ir šie laika soļi, vai tos var sadzirdēt ikdienas kņadā?
“Tas, ka pagātne veido nākotni, ir neapšaubāmi. Es domāju, ja nebūtu manu studiju filozofijas jomā, ja nebūtu manas pasniedzējas pieredzes universitātē, tad man nebūtu bijis iespējas labi strādāt reklāmā, un no tās savukārt es nevarētu aiziet uz mākslu. Varu teikt, ka katrā lietā, ko esmu sākusi darīt, esmu iesaistījusies apzināti, jo man ir bijusi nepieciešamība kaut ko pārdomāt, teikt, izmēģināt jauno. Bet tajā pašā laikā, protams, sekoju tam, ko piedāvā dzīve. Tā no vienas puses, es plūstu līdzi notikumiem, piedalos tajā, kas man tiek piedāvāts, bet no otras puses – tas vienmēr ir smags un nopietns darbs.
Tas, kas tiešām raksturo mani – nesēžu uz vietas un nedaru vienu lietu. Es visu laiku kaut ko mācos no jauna. Bet nedaru to ar apziņu, ka tagad iešu mācīties un kādreiz paveikšu ko jaunu, bet drīzāk otrādi – es sāku darīt un tad mācos klāt. Mācīšanās notiek brīdī, kad ir parādījusies nepieciešamība kaut ko teikt, un es esmu izvēlējusies instrumentu, ar kuru tas, manuprāt, ir vislabāk izdarāms.”
Vecmāmiņu mantojums
Līdzās "Nākotne ir pagātnes tagadne" galvenajiem varoņiem jauniešiem, kas sper pirmos soļus politikā, būtisku lomu spēlē viņu vecvecāki. “Savus vecostēvus es nekad neesmu satikusi, jo viņi jau bija nomiruši, kad es piedzimu. Abas manas vecāsmammas šobrīd vēl šajā saulē, viņām abām ir 92 gadi. Ar tēta mammu kopā pavadīju savas vasaras, bieži arī sestdienās un svētdienās biju tieši pie viņas. Viņa bija tā, ar ko kopā gājām uz izstādēm un teātriem, viņa bija ļoti aktīvs kultūras cilvēks. Un viņa man ir palīdzējusi izaudzināt abus manus lielos bērnus, jo meita un dēls piedzima, kad biju otrajā un ceturtajā kursā. Viņa bija vāca mazos, kamēr es sēdēju lekcijās. Ļoti, ļoti dzīvesgudrs un mīļš cilvēks. Savukārt mammas mamma laikam ir tas cilvēks, no kā esmu mantojusi nešpetnumu. Un arī mīlestību pret kino un teātri, jo viņa vienmēr gāja uz visām izrādēm un filmām. Viņai pašai arī ļoti patika filmēties, visos masu skatos pēc kārtas. Ja runā par vērtībām, no tēta mammas – Liduka, kā mēs viņu saucām – visticamāk, es esmu mantojusi apzinīgumu, varētu to nosaukt tā. Un spītību izdarīt lietas līdz galam. Savukārt no mammasmammas varbūt zināmu trakumu un vieglprātību.
Spītība ir mans galvenais dzinulis. Piemēram, tajā brīdī, kad nolēmu, ka gribu saprast foto jomu un sāku mācīties, man likās, ka pasniedzēji, kurus esmu satikusi, nepasaka visu līdz galam, un neatklāj man foto lielos noslēpumus. Man likās, ka tas nevar viss būt tik vienkārši, kā man stāsta, tāpēc es no spītības darīju pati. Arī “Nākotne ir tagadnes pagātne” ir spītības rezultāts, jo tas ir absolūts mazbudžeta pasākums, bet tapis kā lielformāta filma. Kad stājos Kultūras akadēmijā, viens no pasniedzējiem man tā ar aizdomām pajautāja, vai tad es tiešām būšu spējīga saņemties uz pilnmetrāžas kino? Bet man likās, ka, ja jau es taisu filmu, kāpēc man darīt mazāk nekā es varu. Galu galā – ja tu mācies un domā, ka to darīsi kādreiz, tad tu to nekad neiemācīsies. Tev ir vienkārši jādara tas, ko tu gribi un kam tu redzi jēgu. Nevajag atlikt uz vēlāku laiku.”
Pieradināšanas jautājums
Kristas darbības loks mākslā gan ir renesansiski plašs: dzeja, fotogrāfijas, teātris, kino... “Es pieņemu, ka cilvēkiem ir diezgan grūti saprast, kas es vispār esmu par putnu, jo tās lietas, ko es daru, ir ļoti dažādas. Tad, iespējams, liekas, ka es it kā nekam nepiederu, tāpēc arī man nav vajadzīgs kaut kāds novērtējums. Protams, ka tā nav. Man ļoti gribētos, lai cilvēki pamana izdarīto, lai nāk, skatās un domā. Nepašaubāmi, ka es ļoti priecātos par profesionālu novērtējumu, jo tikai risinot sarunas, ir iespējama izaugsme. Vai es jūtos novērtēta? Es zinu, ka ļoti daudzi cilvēki ir pamanījuši “Nomadu” darbus, bet arī Mārtiņa un tos, kurus mēs kopā veidojam. Varbūt tas tiešām ir tāds pieradināšanas jautājums, jo galu galā, es darbojos mākslas jomā tikai četrus gadus, un tas, protams, ir ļoti maz. Lai gan četru gadu laikā ir noticis ļoti daudz. Gan jau tas vilnis sāks velties atpakaļ.”
“..kādā zaņķī es esmu ielīdusi..”
Visvairāk drosmes man pašai laikam vajadzēja pirmajam lēmumam radikāli mainīt savu nodarbošanos. Tas bija lēmums, ko pieņēmu, strādājot Latvijas Universitātē. Tolaik kā pasniedzēja biju nostrādājusi gadus astoņus, man patika šis darbs, bet tad kādā brīdī es iedomājos sevi pēc pieciem un desmit gadiem – es varēju pilnīgi precīzi paredzēt, kā izvērtīsies mana karjera, un kas ar mani tālāk notiks izglītības sistēmā, jo tā ir ļoti tradicionāla un konservatīva –, tāpēc es no filozofijas pasniegšanas “pārmetos” uz reklāmas jomu.
Sākums bija diezgan baiss. Atceros, ka pirmajā nedēļā, kad biju sākusi strādāt reklāmas aģentūrā, šķiet, Džilindžers man iedeva Beigbedera “14,9 eiro”. Bija neizturami karsta vasara, es gulēju aukstā vannā, lasīju un histēriski raudāju par to, kādā zaņķī es esmu ielīdusi, un kas man tagad būs jādara.
Bet es izdzīvoju. Tie bija seši gadi, kas ļāva iemācīties domāt koncentrēti un ātri, es sāku citādāk formulēt domas un skatīties uz pasauli vizuāli. Arī bez tā es nebūtu varējusi sākt darboties kino, teātrī un foto.”
Katram māksliniekam ir savi neatbildētie jautājumi, uz kuriem atbildes tiek meklētas visu mūžu. Kristai tādas – vienmēr aktuālas un iedvesmojošas – ir divas tēmas. Pirmā ir bērni un jaunieši. “Man pašai ir trīs bērni, un man rūp tas, kādā pasaulē viņi dzīvos. Man bija svarīgi, lai skolas un bērnudārzi, kuros mani bērni mācās, būtu humāni, un tādi, kas rūpējas par bērnu garīgo attīstību un domāšanu, tāpēc kopā ar domubiedriem sāku veidot programmas “Filozofija bērniem”, mācīt skolotājus, kā izmantot filozofiju savos mācību priekšmetos, lai attīstītu bērnos kvalitatīvas domāšanas prasmes. Principā viss tas, ko darīju izglītības jomā, bija vērsts tieši uz šādām izmaiņām. Man likās, ja es nemēģinu mainīt to, kas man nepatīk skolā, tad kādas man ir tiesības to prasīt no skolotājiem vai skolas vadības?”
Tagad, strādājot “Nomados”, mēs esam definējuši, ka tieši ģimenes ar bērniem un jauniešiem ir tā auditorija, kuru mēs uzskatām par savējo. Profesionāli kultūras projekti jaunatnei joprojām ir reti, mēs gribam mainīt šo situāciju, tāpēc tapa objektu izrāde ģimenēm ar bērniem “Vasaras sala”, kuru šobrīd gan mēs vairāk spēlējam ārzemēs, jauniešu izrādes “Kāpēc es mīlu krievus” un “Sāra Keina”. Arī šīs sezonas iestudējumi būs domāti jauniešiem un cilvēkiem, kas domā jauneklīgi.
Ar bērniem ir saistīts arī jaunākais “Nomadu” projekts: sadarbībā ar Latvijas profesionālajiem teātriem uzsākta akcija “Uzdāvini sava novada ģimenēm ar bērniem un jauniešiem izrādes”. Iecerēts veidot profesionālu izrāžu katalogu un piedāvāt sociāli atbildīgiem uzņēmējiem dāvināt šīs izrādes sava novada cilvēkiem. “Man liekas svarīgi, lai kvalitatīvas izrādes, kvalitatīvi kultūras projekti nonāk Latvijas reģionos. Protams, ir skaisti atbraukt uz Rīgu, kur izrādes apmeklējums kļūst par neaizmirstamu piedzīvojumu, bet tas, kas šobrīd pietrūkst, ir dzīves kvalitātes uzlabošana laukos. Tāpēc mēs gribam vest izrādes pie cilvēkiem, nevis cilvēkus uz Rīgu.
Un otra tēma, ko es laikam sapratu tieši pēc filmas, ir laiks. Mēģinājums izbēgt no laika linearitātes. Mēģinājums piedzīvot to kā mirkli un mūžību vienlaicīgi. To laikam visvieglāk ir izdarīt – banāli izklausīsies – ar mīlestību. Laiks savienojumā ar mīlestību – tā ir mana tēma.”
Izrāde „Vasaras sala”
Bērni
Kādas savas tagadnes un pagātnes daļas Krista gribētu nodot tālāk, saviem bērniem? “Ir tādas lietas, ko bērnos redzu un par ko priecājos jau tagad. Mana lielā meita Laila studē Holandē, viņa izvēlējās “Liberal Art” programmu – un šobrīd apgūst teātri apvienojumā ar filozofiju un matemātiku. Tas, manuprāt, norāda, ka viņai ir svarīgi mācēt domāt kvalitatīvi un radoši. Otra būtiskākā īpašība, kas piemīt maniem bērniem, ir drosme. Man liekas, ka tas ir skaisti, ja jauns cilvēks nedomā tikai par to, vai studijas dos viņam pieprasītu darbu un vai ar to varēs nopelnīt, bet, ja viņš ir pietiekami drosmīgs, lai izvēlētos to, ko viņam patiešām gribas darīt. Es redzu, ka meita zina, ko viņa grib un viņa zina, kādas sekas šī izvēle nesīs.
Bet Toms ir apzināti izvēlējies mākslinieka dzīvi. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs un absolūti brīvi jūtas situācijās, kad jāmācās kaut kas no jauna. Visas lietas, ko viņš ir iedomājies, viņš realizē līdz galam. Reizēm man tas liekas neticami, ka ko tādu ir iespējams izdarīt 18 gadu vecumā, bet viņš to ņem un izdara. Turklāt tik labi, ka cilvēki to pamana un novērtē. Viņš ir jau vairāku starptautisku konkursu uzvarētājs. Drosme, domāšana un brīvība, jā, to es redzu savos bērnos.”
