Dagmāra Legante: „Kādreiz biju bēgošā līgava”
TV raidījumu un šovu vadītāja Dagmāra Legante pirms gada laida pasaulē meitu Šarloti. Viņa, kas gadiem ilgi bija baidījusies un bēgusi no attiecībām, nu kļuvusi par īstu ģimenes cilvēku, kam patīk piesmaržināt māju ar piparkūkām un rabarberplātsmaizi.
Turpat jau vien biju (smejas)! Meitiņas piedzimšana tomēr piesien mājām. Taču nav arī tā, ka nekur citur kā tik mājās vairs neesmu – turpinu spēlēt izrādē „Lodes pār Brodveju”, vēl šur tur parādos.
Jā, tas tāpēc, ka man ļoti patika tā ideja. Vienmēr šķitis, ka labi palīdzēt tiem, kas nesēž mājās un negaužas.
Mums savus pieteikumus sūta sievietes, kas savu talantu jau apliecinājušas Latvijā, taču finansiālu iemeslu dēļ darbus nevar izrādīt ārpus valsts. Piemēram, kāda izcila balerīna nevar aizlidot uz Ķīnas baleta festivālu, jo nav līdzekļu. Vai kāda māksliniece ārzemēs nevar izstādīt savus darbus. Fonds palīdzēs atrisināt naudisko pusi. Taču ir svarīgi, lai sievietei būtu mērķis lielākā, starptautiskā mērogā. Projektā iesaistīties un uzņēmīgās sievietes atbalstīt varam mēs visi. Tu nopērc savu iemīļoto Madaras ādas vai matu kopšanas līdzekli un pie viena zini, ka desmit santīmi nonāks fondā, lai palīdzētu īstenot kādas sievietes mērķi.
Viens no maniem sapņiem tagad skraida pa māju. Kas attiecas uz darbu, televīzija manā dzīvē savulaik ienāca negaidīti un neplānoti. Nevarētu teikt, ka uz to būtu mērķtiecīgi gājusi, lai gan bērnībā man bija sapnis kļūt par ziņu diktori – toreiz vannasistabā skaļi lasīju televīzijas programmu.
Likteņa ironija (smejas). Bet, par mērķiem runājot, zinu, ka tos vajag izvirzīt skaidri. Zinu, kā ir, kad tas ir te svārstījies, te pazudis, te atgriezies. Es noteikti būtu sasniegusi daudz vairāk, ja mērķi būtu noteikusi konkrēti. Pārsvarā gadījumos, kad kāds stāsta, kā ir kaut ko vēlējies, bet kā nekas nav piepildījies, viņš pats bijis gana neizdarīgs vai neizlēmīgs.
Ir bijušas iespējas, kuras neesmu izmantojusi. Piemēram, uz Ameriku braucu divreiz. Pirmajā reizē man gāja kā pa sviestu. Tagad saprotu: ja uzreiz iespējas neizmanto, velti cerēt, ka otrreiz varēsi iekāpt tajā pašā upē. Tā nenotiek. Ja reiz kas garām ir palaists, vilcienam jāļauj aiziet, nav vērts tam ķerties stērbelē.
Bet ir reizes, kad sev pārmetu, ka negāju uz mērķi tamdēļ, ka nenoticēju savām iespējām. Ja kaut kas notiek, nevajag šķirot, kas ir un kas nav ticami. Piemēram, kad pirmoreiz biju ASV, Džims Džārmušs (slavens neatkarīgais režisors – aut.piezīme) sacīja, ka varētu kaut ko ar mani uzfilmēt. Es jau startā šiem vārdiem nenoticēju, bet tagad visu mūžu varēšu minēt, vai, būdama uzstājīgāka, nebūtu ko panākusi. Man pašai vajadzēja vēlāk Džārmušam viņa vārdus atgādināt, un, kas zina, iespējams, kaut kas būtu sanācis. Tā ka ar savu neticību arī mērķim var „palīdzēt” noiet greizi.
Man bija personīgi iemesli. Tas bija sen, un vairs nav taisnība (smejas). Bet, kad pēc gada atkal atgriezos, sapratu, ka otrreiz tajā pašā vilcienā ielēkt nevar.
Tur taču bija īsta dzīves skola, ne?
Jā, tas gan! Zinu, ka es kā džungļos, tā lielpilsētā varu izdzīvot. Un ne tikai izdzīvot, bet vispār tikt ar dzīvi galā. Man nav tā bijis, ka kaut kur aizbraucu, nolaižu rokas un ir tik puņķi un asaras. Nu, nē! To apziņu esmu ieguvusi, ka varu. Neesmu nekāda cimperlīgā baltrocīte. Tādus pašus cilvēkus vēlos redzēt arī sev apkārt. Varbūt izklausās skarbi, bet uzskatu, ka nevajag blakus turēt neveiksminiekus. Vienmēr atradīsies kāds, kas pateiks, ka tev nekas nesanāks. Un šādi viņš var nomākt tavu vēlmi. Ja kāds spēj vien sēdēt un gausties, tad viņš jāatstāj tur, kur ir. Lai kaut ko sasniegtu, ir jākontaktējas ar cilvēkiem, kas savā jomā ir profesionāļi.
Izklausies kā salta aprēķinātāja.
Tas nav aprēķins! Kā gan vari iemācīties kaut ko, ja esi barā ar cilvēkiem, kuri neko neprot un arī negrib neko iemācīties?! Piemēram, kad darbojos „Mēmajā šovā”, mums bija komanda, kurā visi gribēja kaut ko izdarīt. Ja mēs būtu tendēti uz mazu mērķīti: kaut tik mūs parādītu kāda neliela rajona lokālajā televīzijā, nekas nesanāktu. Bet mēs gribējām darīt un arī ticējām, ka varam. Tieši tāpēc nevajag tērēt laiku ar tiem, kas gaužas.
Pati nekad neesi gruzījusies?
Esmu izgājusi cauri neapmierinātības posmam, kad biju gatava gruzīties par jebko. Taču ar laiku nonācu pie apziņas, ka tikai pati nosaku savu dzīvi – gan to, kā jūtos, gan to, kā pret mani izturas. Ja mīli un nenoniecini sevi, arī apkārtējā pasaule pavērsies. Protams, brīžos, kad esmu jutusies slikti un kāds uzdrošinājies pateikt, ka visas iespējas ir manī pašā, otram tiešām gribējies „sadot bietē”. Bet paiet laiks, un tu saproti, ka šim cilvēkam bija taisnība. Un vispār – aplaužamies mēs visi, galvenais ir iet tālāk.
Noteikti uz attiecību. Mana lielākā kļūda bija tā, ka es bēgu no attiecībām. Tiklīdz man šķita, ka attiecībās otram sāku pieķerties, tā sabijos, ka atkal aplauzīšos, un bēgu. Biju tāda drusku bēgošā līgava.
Kas tev palīdzēja nenobīties, kad veidojās attiecības ar tagadējo vīru?
Laikam jau iestāstīšana sev, ka vajag ļauties dzīvei, ka sliktāk par to, ka atkal kaut kas izjuks, nebūs. Varu vinnēt, varu zaudēt, bet, ja es nepiedalos, tad zaudēju jebkurā gadījumā.
Bija arī laiks, kad nespēju citiem pateikt: „Nē!” Šķita, ka pasaule reāli apstāsies, ja ko tādu izdarīšu. Vienreiz saņēmos, lai pateiktu: „Nu šoreiz es to darbu tā kā nepieņemšu”. Un man atbildēja: „Ā, nu labi!” Visi bija apmierināti! Ja būtu tā darījusi arī agrāk, nebūtu iekūlusies kaut kādās lietās un vietās, kur negribēju iesaistīties, nebūtu „čerez ņemogu” kaut ko veidojusi darbā vai attiecībās. Patiesībā dzīve ir tik vienkārša, tikai mēs paši visu sarežģījām.
Nezinu, vai varētu visu dzīvi nodzīvot kopā ar vīrieti, kurš mani tā arī nekad nebūtu bildinājis. Es tā negribētu. Patiesībā tas pat šķistu jocīgi. Jo nav jau mums arī vairs 18, ka vari padzīvot ar kādu kopā, izšķirties, satikt nākamo un atkal dzīvot ar domu, ka esi kopā ar mūža lielāko mīlestību.
Var teikt, apprecēšanās ir formalitāte, bet pēc pieredzes varu sacīt, ka, kļūstot par sievu, tu reizē kļūsti pārliecinātāka, stiprāka un drošāka. Bija, protams, bažas, ka tikai jaunais statuss mani neieliek tādā kā krātiņā (smejas). Bet tā nav! Biju patīkami pārsteigta, jo neesmu no tām, kas bērnībā sprauda plīvuru pie matiem vai regulāri spēlēja kāzas. Taču apprecēšanās noteikti sievietes un vīrieša apvienību padara stiprāku, tu zini, ka uz otru vari paļauties, un viņš zina to pašu. Tāpat arī bērna piedzimšana tevi dara bagātāku. Jā, kopš meitas piedzimšanas nevienu nakti neesmu pilnībā gulējusi, bet, lai es teiktu, ka man tas apgriezis dzīvi otrādāk, nu nē. Tas varbūt tāpēc, ka nekas netika sasteigts – viss bija plānots un gaidīts un notika, kad biju tam gatava. Un tagad ar to, ka man ir ģimene, jūtos daudz bagātāka, sievišķīgāka, pilnvērtīgāka.
Man ir sajūta, ka esmu atradusi savu vietu pasaulē. Jo tas, ko dod bērns, ir vienkārši fantastiski. Bērni patiesi ir vesela pasaule. Citreiz ar draudzeni sarunājam, ka par bērniem šoreiz nerunāsim, bet jau pēc brītiņa sarunas atgriežas pie viņiem (smejas).
Kas tev palīdz tikt galā ar sadzīvi?
Mums „pa bišķītim” mazo pieskata auklīte. Bet pārsvarā man tomēr pašai to gribas darīt. Auklīti vajag, lai, piemēram, tagad varu uz interviju atnākt.
No mājas biežāk negribas izrauties?
Gribas jau pa reizītei, un tad sev to arī neliedzu. Piemēram, kad meitiņai ir guļamais laiks, auklīte staigā ar viņu pa āru, bet es tikmēr viena aizeju uz kafejnīcu. Vēl jau gribētos arī izrauties, lai ar vīru divatā varam kaut kur aiziet. Ne velti amerikāņi uzsver, ka laulātajiem jāiet uz randiņiem. Jo mājās mēs esam visi kopā, nereti noguruši, un tad jau nesanāk tā atpūsties.
Zināmā mērā esi kļuvusi par mammu trim bērniem, jo ar jums dzīvo arī tava vīra dēli no iepriekšējās laulības. Ir sievietes, kas nevar pieņemt svešus bērnus.
Man tas notika pats no sevis. Vispār domāju – vai nu tu bērnus pieņem un esi tajā ģimenē, vai neesi tur vispār. Ja gribi īstu ģimeni, tu nevari šķirot, kuram būs vieta jūsu kopējā mājā un kam nebūs. Bet, protams, ka piespiedu kārtā tas nevarētu sanākt. Turklāt nav uzreiz jābūt mīlestībai, galvenais ir labas attiecības, kurās esi godīgs, atvērts, laipns. Rezultāts ir tāds, ka domāju: mēs visi jūtamies kā ģimene.
Brāļi nav uz mazo māsu greizsirdīgi?
Nē, viņiem māsa ir mazā princese. Nav greizsirdības, jo nav jau tā, ka visa uzmanība tiktu tikai māsai. Ar puikām spēlējam visādas spēles, brīvdienās visi kaut kur kopā izbraucam. Puikas gan no sākuma mēdz mazliet papukstēt, bet beigās viss ir forši un visiem patīk.
Noteikti – nē. Jo tas liecina par to, kāds tu pats esi kā cilvēks, cik nobriedis, vai esi atbildīgs. Ja kādam bijis tik daudz prāta, kā bērnus sataisīt, bet ne par viņiem parūpēties, tad tādu vīrieti par tēvu vispār nevaru nosaukt. Nu kas tas par tēvu, kas bērniem zvana reizi gadā? Pastarpināti zinu vienu šādu „tēvu”, kura biežāk lietotais vārds ir „nesasteigsim”. Mums ar draudzenēm šajā saistībā izveidojusies paruna: „Nevajag sasteigt, satiksimies nākamgad!”. To ļoti novērtēju savā vīrā, ka viņš ir īsts vīrietis – atbildīgs, stiprs, tāds, aiz kura var justies kā aizvējā.
Tavs vīrs parūpējies, lai tev arī finansiāli būtu vieglāka dzīve. Tas tev ir svarīgi?
Man šķiet, vīrietim jāvar nodrošināt ģimeni. Tas nav obligāti, ka viņam jāpelna vairāk par sievieti, taču, lai ir kāds mērķis, ko viņš cenšas sasniegt. Tas nav vīrietis, kas darbu dara „ķap ļap”! Vai sēž mājās, skatās televīziju un saka: „Nu nē, par 500 latiem es nestrādāšu, jo jūtu, ka varu vairāk!” Bet sievietei tikmēr jāraujas trijos darbos... Manuprāt, tas ir zem vīrieša pašlepnuma sēdēt mājās, urbināt degunu un gaidīt, kad kāds mega projekts atnāks pats.
Man visapkārt cilvēki runā par bezdarbu. Bet mans tētis darbā aicināja trīs bezdarbniekus: viņiem ziemā bija jātīra jumti, un par dienas darbu viņiem piedāvāja 20 latus. Domā, viņi čakli strādāja? Nē! Atnāca un paprasīja: „Kā?! Uz jumtiem mums tagad būs jākāpj?! Nu nē, tas ir baigi grūti!” Un to saka bezdarbnieks, kas sūdzas par naudas trūkumu!
Vienlaikus sievietēm pārmet, ka viņas pašas vīriešus izlaidušas.
Es tam zināmā mērā piekrītu. Nu nevajag mums spēt pilnīgi visu. Jo principā sieviete ir ļoti stipra būtne, viņa izdarīt var visu. Cits jautājums, vai viņai to vajag darīt. Es arī tīri tehniski varu, piemēram, nomainīt mašīnai riepu vai uznest 30 kilogramu smagu maisu. Bet vai man to vajag darīt? Ja blakus ir vīrietis, sievietei jābūt sievišķīgai! Viņai ir citi pienākumi. Man patīk, ka ziemā mājās ir piparkūku, bet vasarā – rabarberu plātsmaizes smarža. Tā ir tā atmosfēras radīšana mājās, kas savukārt jāuzņemas sievietei. Tāpat kā svarīgi savējos uzklausīt, parunāties. Un man tas patīk!
Dažādā Dagmāra Legante
