Marika Ģederte dienasgrāmatā raksta par domu spēku
Uzņēmēja Marika Ģederte savā dienasgrāmatā, kura publicēta žurnālā "Kas Jauns", dalījusies pieredzē, kā bieži vien piepildās visnereālākās domas un sapņi.
„Mums katram dzīvē ir bijuši neticami notikumi. Bieži mums šķiet, ka tā ir bijusi tikai nejaušība vai sakritība, bet retais aizdomājas par to, ka domām var būt milzīgs spēks.
Padalīšos ar notikumiem, kuru dēļ sāku ticēt, ka domu spēks tomēr eksistē.
Pirms pāris gadiem darba dēļ biju nemitīgos pārbraucienos. Kādu dienu ar pēdējo reisu atlidoju no Parīzes, lai jau no rīta atkal dotos nedēļu ilgā ceļojumā. Vainas sajūta, ka atkal lidoju prom, mani nepameta. Es nevarēju tajā naktī iemigt, domādama, kā lai paņem bērnu līdzi, jo viņa man tajā brīdī pietrūka visvairāk. Lai arī zināju, ka tēvs un vecvecāki parūpēsies par bērnu.
Tā kā sanāca, ka arī māsa brauc man līdzi, pēkšņi naktī radās neprātīga ideja — māsa taču varēs palīdzēt pieskatīt dēlu, kamēr man būs jāstrādā. Ilgi nedomādama, internetā steidzu norezervēt biļeti, bet ar lielu pārsteigumu konstatēju, ka tas nav iespējams, jo reiss ir pilns. Atceros toreiz to sajūtu, kura atkārtojās laiku pa laikam — vēlme bija tik liela, ka uzmetās zosāda.
No rīta joprojām biļetes, protams, nebija, bet somu dēlam sakrāmēju. Pamodināju dēlu un teicu: „Dēliņ, esmu sakrāmējusi tev somu, bet nesolu, ka tu man brauksi līdzi, jo man nav biļetes. Bet varbūt mums paveicas un tu tomēr brauksi.” Uz lidostu mūs pavadīja vīrs, lai neveiksmes gadījumā ar dēlu dotos atpakaļ uz mājām, bet es spītīgi devos uz aviobiļešu kasi. Atbilde bija tieši tāda pati — biļetes nav, reiss ir pilns.
Teicu, ka stāvēšu rindā un varbūt kāds neierodas. Laikam izskatījos ļoti izmisusi, stāvēju kā zemē iemieta, arī pēc skaidras atbildes, ka biļetes nav. Pat māsa un vīrs neizpratnē uz mani lūkojās. Bet pēc brīža pie manis pienāca viens puisis un teica, ka esot atraduši biznesa klases biļeti bērnam, kura maksā tikpat, cik ekonomiskā klase pieaugušajam. Tas bija patiešām neticami. Raudāju kā bērns no priekiem.
Un atkal iestājās šī pati dīvainā sajūta. Mani pēkšņi pārņēma liela vēlme ar mūziķi nofotografēties. Patiesībā tā bija nereāla vēlme. Jo tik lielas zvaigznes pēc koncertiem parasti laiku pavada pēc saviem ieskatiem un ļoti reti iznāk pie skatītājiem. Es to ļoti labi sapratu, tomēr sirds dziļumos cerēju viņu kaut kur ieraudzīt. Pēc koncerta es laikam biju vienīgā, kura joprojām jūsmoja par pašu koncertu un vienreizīgām pozitīvajām sajūtām. Nolēmām uzkavēties un nestāvēt rindā pie garderobēm, bet iedzert pa kokteilītim. Čalodamas par visādiem sīkumiem, puspajokam draudzenēm bildu, ka man vajag bildi ar Adamsu.
Bet viss turpmākais norisinājās kā palēninātajā filmā. Es redzēju, ka uz manu pusi nāk Braiens Adamss ar dažiem apsardzes vīriem. Kopš idejas, kura man bija pārņēmusi, nebiju izlaidusi no rokām savu mazo fotoaparātu un pie sevis noteicu: „Vai nu tagad, vai nekad!” Nogaidīju momentu, kad Adamss man bija gandrīz blakus, pieskrēju viņam klāt, jautādama, vai drīkstu nobildēties. Iespējams, arī viņam bija pārsteigums par tik lielu nekaunību, taču viņš laipni apstiprināja, ka drīkstu to darīt. Manas draudzenes bija ne mazāk pārsteigtas, taču cita pēc citas nobildējāmies.
Kamēr aplūkojām nofotografētās bildes, pie mums pienāca viens no puišiem un teica, ka Braiens uzaicina mūs uz VIP telpu. Lai mēs pagaidām, viņš mūs pasaukšot.
Gandrīz biju pārliecināta par to, kā tas viss norisināsies, — esmu taču bijusi dažādās afterpārtijās. Tas, ko aizskatuvē ieraudzīju, nebija tas, ko biju iedomājusies. Puiši krāmēja kastēs tehniku, pašu Braienu nekur neredzējām, neizskatījās, ka kāds gatavotos ballītei. Vēl bija versija, ka, iespējams, mūs vedīs kaut kur. Pēc piecpadsmit minūšu mīņāšanās uz vietas un čalošanas ar skatuves palīgiem atkal ieraudzījām to pašu puisi, kurš aicināja sekot viņam. Viss kļuva diezgan aizdomīgi, jo nu jau pati vairs nesapratu, kas te notiek.
Neviena no manām versijām nebija īstā. Pirmais, ko atceros... neliela telpa, zem galda plikas pēdas, uz galda balts dators un dziļais šķīvis, pilns ar lēcu putru. Braiens to nesteidzīgi ēda. Tiklīdz mēs ienācām, viņš smaidīgs piecēlās un visi sasveicinājāmies. Tas, ko redzējām, absolūti nesakrita ar vīziju, kādu iedomājos. Bet enerģijas lādiņš un pozitīvisms, ko saņēmām divu stundu laikā, runājot par dzīvi, palīdzēja man pieņemt lēmumus, par kuriem nespēju izšķirties vairākus mēnešus. Fenomenālas idejas, pieredze un harisma.
Bija jau divi naktī, kad pametām „Arēnu”. Bet šoreiz es nebiju vienīgā, kura sajūtās lidoja. Pēc pāris dienām četrām no mums bija jādodas uz Maskavu, un viena no draudzenēm teica. „Vakars bija lielisks, bet Braiens nekad nav bijis mans favorīts, es droši vien būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja man izdotos nofotografēties ar Filipu Kirkorovu!” Par to mēs visas pasmējāmies, un es vēl teicu: „Mēs lidojam uz Maskavu, kas zina, varbūt kaut kur viņu satiksim!”
Pāris dienu vēlāk četratā ielidojām Šerementjevas lidostā. Kamēr gaidījām taksi, zvanīja telefons — kāda mana draudzene, stiliste un sabiedrības dāma, aicināja mūs uz pasākumu, kurš norisinājās „Crystal Casino”. Sākumā pat neiedziļinājos, kas tas par pasākumu, bet atkal mani pārņēma šī pazīstamā sajūta jeb nojauta, ka Kirkorovam tur vajadzētu būt. Lai gan mums bija tikai viens ielūgums divām personām un līdzi es varēju ņemt tikai vienu no draudzenēm, izvēlējos to, kura tik ļoti gribēja nobildēties ar Kirkorovu. Es gandrīz biju pārliecināta, ka viņš tur būs. Neaprakstīšu visus sīkumus, bet sabiedrisko attiecību aģentūra „Uspeh” („Panākumi”) svinēja savu astoņu gadu jubileju. Šī aģentūra uz pusēm pieder Janai Rudkovskai un Svetai Špigelai, Baskova nu jau bijušajai sievai.
Uz šā pasākuma fona nobālēja jebkurš Latvijas mēroga tusiņš — ikri tika pasniegti „Martini” glāzēs, uz galda labākais šampanietis un konjaks, visas Krievijas zvaigznes un zvaigznītes vienuviet. Un ko jūs domājat? Protams, arī Kirkorovs, kurš mums pagāja garām kā vīzija. Draudzene bija tik apstulbusi, ka vienkārši nespēja noticēt redzētajam. Es piemiedzu aci un teicu: „Nu tu saproti, ar ko esi sapinusies?”
Šie trīs gadījumi mēneša laikā lika man aizdomāties, ka tomēr pastāv kaut kas varenāks par mums — tā ir domu koncentrācija kaut kur Visumā. Joprojām nevaru izskaidrot šo fizisko „zosādas” sajūtu, par to jājautā speciālistiem. Par domu spēku esmu lasījusi daudzas publikācijas un grāmatas, un tā teorētiskais izskaidrojums ir plaši pieejams. Manuprāt, pozitīva domāšana ir attieksme pret dzīvi. Un ne visi tai tic. Un nav svarīgi, kādos apstākļos tu dzīvo. Ja dzīvo ar pretenzijām pret visu, kas notiek apkārt, neveiksmes un vilšanās nenovēršami sekos. Esmu izvēlējusies citu ceļu, esmu neglābjama optimiste un ticu, ka manas lielākās vai mazākās veiksmes ir tikai pozitīvo domu enerģijas rezultāts.”
