Privātu lietu apspriešana ar kolēģiem - jā vai nē?
Ir cilvēki, no kuriem visi darbā vairās, jo nav iespējams apturēt viņu runu plūdus. Stundas iet, bet viņš tikai runā un runā, pārlēkdams no vienas tēmas uz nākamo un gluži nemanot jau sākdams apspriest bērnības traumas...
Ja uzklausi tukšas pļāpas, necieni savu laiku. Tu uzskati, ka tik dārga cena par neko ir tā vērta, lai paliktu labās attiecībās vai neapvainotu? Tad tu domā otra cilvēka vietā. Viņš gan domā tikai par sevi.
Patiesībā pļāpas ir viegli pavērst citā virzienā: “Mūsu saruna vairs nav par tēmu. Tagad izstāstīji par bērnību, pārgāji jau pie attiecībām... Kā es tev varu palīdzēt? Kā tev šķiet, cik kompetenta šajos jautājumos esmu, lai varētu šo tēmu turpināt? Varu tevi uzklausīt, protams, vienkārši man kaut ko gribas dot pretī, jo vienkārši tāpat parunāties, pati saproti, darba laikā ir tikai gaisa maisīšana. Esmu tev ļoti pateicīga par uzticēšanos, bija patīkami parunāties, bet nu es skrienu...”
Tik vienkārši.
Privātu jautājumu apspriešana ar kolēģiem - jā vai nē?
Vai darbā runāt par personīgiem jautājumiem? Mazliet, tikai mazliet. “Skatos, tu šodien tāda uzposusies!” – “Jā, bērnam dārziņā šovakar īpašs notikums.” – “Lieliski. Kas par notikumu?” – “Mārtiņdienas svinības, bija jāšuj bērnam kostīms.” – “Super!”
Un viss. Nākamajā dienā nevajag iet klāt un prasīt, kā kolēģei dārziņā gājis. Ar daudziem kolēģiem pārrunājot personīgus jautājumus, viņi speciāli meklēs kontaktu ar tevi, lai atbrīvotos no tā, kas nomāc. Jo sevišķi sievietes. Ja vīrietim neklājas labi privātajā dzīvē, viņš sāk strādāt labāk, jo grib aizmirsties darbā, savukārt sieviete spēj vienīgi domāt par nebūšanām. Likumsakarīgi viņa meklē, kam izstāstīt savu sāpi. Arī tad vēl nav par vēlu nospiest stop podziņu: “Klau, ir skaidrs, ka tev šobrīd ir smagi pārdzīvojumi. Es nezinu šo pārdzīvojumu iemeslus, bet saprotu, ka tie var iespaidot darba kvalitāti. Iesaku tev paņemt dažas brīvas stundas, lai vari nomierināties vai ar kādu aprunāties. Jo, protams, mēs visi esam ieinteresēti, lai tu būtu labā noskaņojumā un strādātu tikpat lieliski kā allaž.”
Tas nav nežēlīgi, drīzāk otrādi – cilvēks saņem ziņu, ka ir vērtīgs kadrs, un tiek motivēts meklēt risinājumu. Pārāk personīgi, individuāli pieejot katram kolēģim, gluži vienkārši nepietiks laika darbam. Vienmēr vērts paturēt prātā, ko es, sev vismīļākā, gribu no ikvienas sarunas iegūt.
Gribi vienkārši papļāpāt? Tad dari tā – ja patērētais laiks un enerģija šķiet tā vērta.