Lakstīgalu mēsli, mencu sperma. Kosmētikas dīvaināko sastāvdaļu TOPS
Lai gan kosmētika ir domāta skaistuma vairošanai, vairākas tās sastāvdaļas ir cita par citu pretīgākas: dzīvnieku vēmekļi, gļotas, sperma un tamlīdzīgi izdalījumi.
Tomēr jāatzīst – pat cilvēku organisma bioloģiskais materiāls ir tikai ziediņi, salīdzinot ar to visu, kas tiek radīts, vākts, perināts mūžīgās jaunībās vārdā.
10. Zivju zvīņas
Dāma, kas apmierināti pārklāj nagus ar mirguļojošu nagu laku vai uzziež iecienīto vizošo lūpu krāsu vai lūpu spīdumu, diez vai zina, ko viņa kopā ar maigo masu uz uzpucētajām lūpām „apēd” patiesībā iespaidīgus daudzumus. (Šis apēstās lūpu krāsas daudzums sievietes dzīves laikā mērāms kilogramos!) Domājat: tie ir sintētiski vizulīši? Nekā – tā ir siļķe! Precīzāk – siļķu zvīņas. Ne velti senie latvieši mīļi dēvēja zivtiņas par zeltzvīnītēm. Zivju zvīņās ir sudrabaini spīguļojoša viela, ko dēvē par „pērļu ekstraktu” un ko plaši izmanto nagu lakās, lūpu krāsās, losjonos un citos kosmētikas līdzekļos, lai piešķirtu tiem spīdīgu, vizuļojošu efektu. „Pērļu ekstraktu” iegūst galvenokārt no siļķu zvīņām, un tas ir komerciālās zvejas blakusprodukts visā pasaulē. Tomēr dažviet ierīkoti arī speciāli siļķu slazdi, kur tiek savāktas to zvīņas kosmētikas vajadzībām. Zivīm it kā netiek stipri nodarīts pāri – tās izdzen caur īpašu sūkņu sistēmu uz zvejas kuģiem, kur to zvīņas atraisās un nokrīt, bet pašas siļķes plikas palaiž atpakaļ okeānā. Zvīņas pēc laika ataugot. Ko no tā secināt? To pašu zināmo: ne viss ir zelts, kas spīd.
Par vistas buljona veselīgumu zināja jau senie ķīnieši, kuru tradicionālajā medicīnā cāļa zupa ieņem vienu no galvenajām vietām kā efektīvākais līdzeklis pret saaukstēšanos un organisma stiprinātājs atveseļošanās periodā. Par to jāpateicas vistas kaulu bagātīgajam ekstraktam, kas izdalās vārot un satur veselīgas taukvielas, proteīnu, dzelzi, kalciju un pretiekaisuma vielas. Tomēr šie labumi vis nebūs tie, kāpēc cāļu kaulu smadzenes izmanto arī kosmētikā – sejas krēmos un mitrinošos losjonos. Patiesībā konkrētā atbilde tiek turēta noslēpumā, taču viens no atslēgas vārdiem ir glikozamīns, ko nenobriedušie cāļu kauli satur vairumā. Glikozamīns vajadzīgs ne vien skrimšļu un locītavu veselībai, bet arī citu ķermeņa audu veidošanai un atjaunošanai. Diemžēl glikozamīna veidošanās organismā ar vecumu samazinās. Tāpēc cāļu kaula smadzenes izmanto pretnovecošanās kosmētikā, lai veicinātu ādas ātrāku atjaunināšanos un novērstu grumbas.
Ja spilgti sarkanās vai purpursarkanās lūpu krāsas sastāvdaļu sarakstā būs pieminēts karmīns, košenili vai karmīnskābe, visticamāk, šī sarkanā krāsviela ir pulverī saberztas košeniles bruņutis! Košeniles ir spīdīgas rožainas krāsas bruņutis, kas dzīvo Centrālamerikā uz opuncijām – kaktusiem ar plakanu stublāju. Senie acteki un maiji droši vien bija laimīgi, kad atklāja, ka no šiem parazītiem var iegūt košu un noturīgu vielu, ar ko krāsot audumus spilgti sarkanos un purpura toņos. Mūsdienās košenili izmanto kā pārtikas krāsvielu (gaļai, cīsiņiem, dzērieniem, desertiem utt.), kosmētikā – sarkanajam tonim matu krāsās, lūpu zīmuļos, sejas pūderos, vaigu sārtumos, acu ēnās u. c. Krāsas izgatavošanas process saglabājies no seniem laikiem: šo kukaiņu mātītes nogalina, iemetot karstā ūdenī, tvaikos vai izcepot krāsnī, tad izžāvē un saberž pulverī. Katrs no šiem pagatavošanas veidiem nodrošina savu sarkanās krāsas toni. 20. gadsimtā košeniles kā krāsvielas izmantošana gandrīz izzuda, bet mūsdienās tā atkal ir pieprasīta, jo izrādījās, ka daudzas sintētiskās sarkanās krāsas ir kancerogēnas vielas. Žēl tikai, ka ražotājiem trūkst drosmes nosaukt lietas, tas ir, košeniles uti, savā vārdā. Uz produktiem to maskē ar nosaukumiem – dabisks sarkanais 4, E120 vai dabiska krāsviela.
“Man jums jāsaka, ka varu iegūt urīnvielu, neizmantojot nieres, vienalga, cilvēka vai suņa,” 1828. gadā kādā vēstulē lepojās vācu ķīmiķis Frīdrihs Vjolers. “Urīnviela ir ogļskābes amīds.” Tā nu urīnviela jeb karbamīds kļuva par pasaulē pirmo organisko vielu, kas sintezēta no neorganiskām izejvielām, nevis izčurāta ar urīnu. Tagad to ražo balta pulvera vai granulu veidā milzīgos daudzumos, no kura 90% izmanto par minerālmēslojumu. Atlikušo daļu var atrast dezodorantos, mutes skalojamos līdzekļos, šampūnos, sejas krēmos un citā kosmētikā. Šim dabiskajam zīdītāju organisma olbaltumvielu sadalīšanās produktam ir tik daudz vērtīgu īpašību, ka liela daļa skaistumkopšanas līdzekļu nav iedomājami bez šīs sastāvdaļas. Urīnviela uzsūc, piesaista un saglabā ūdeni, satur A, D, E un K vitamīnus, darbojas kā izcils pretiekaisuma un saules aizsardzības līdzeklis. Faktiski vajadzētu nomesties, ceļos un pateikties doktoram Vjoleram par viņa atklājumu, jo tagad varam būt droši, ka urīnviela mūsu kosmētikā nav nākusi no zirga vai kāda cita dzīvnieka urīnpūšļa un ka neviens nav iečurājis mūsu smalkajā losjonā, lai apturētu tur baktēriju vairošanos.
Sperma jau labi pasen tiek izmantota kosmētikā. Par šīs modes aizsācēju dēvē norvēģu firmu Maritex, kas sāka iegūt mencu spermu (japāņiem tā ir delikatese) kosmētikas vajadzībām. Tā izrādījās lieliska sastāvdaļa mitrinošos krēmos, jo labi piesaista ūdeni. Piemēram, 2002. gadā firma paziņoja, ka esot pārdevusi septiņas tonnas pārstrādātas mencu spermas kosmētikas ražotājiem. Tomēr atklājumi – un, jāsaka, diezgan pārdroši atklājumi – šajā lauciņā radušies arī vēlāk. 2009. gadā viens no vadošajiem Lielbritānijas frizieru saloniem sāka piedāvāt matu masku no buļļu spermas, kas pēc ilgiem eksperimentiem ar avokado, trifelēm un tamlīdzīgām delikatesēm izrādījās uzvarētājs cīņā par spožuma un veselīguma atdošanu sausiem, lūstošiem matiem, pateicoties savam proteīniem bagātajam sastāvam. Salons izmanto Skotijā selekcionēto slaveno buļļu – Aberdīnas angusu – spermu, bet, lai maskētu šīs matu viagras īpatnējo smaku, pievienojis vijolīšu ekstraktu. Tajā pašā laikā vairāki Ņujorkas SPA piedāvāja sejas maskas ar spermīnu – spēcīgu antioksidantu, kas atklāts vīrieša sēklā un kam piemīt spējas novērst grumbas un izlīdzināt ādu. Norvēģu firma Bioforskning ražo sintētisko spermīnu kosmētikas vajadzībām, bet... jādomā, ka ļoti daudzas sievietes pie šā līdzekļa dabiskās formas tiek arī par velti.
Diez vai pat laimīgā jaunā māmiņa vai tēvs saskata ko pievilcīgu placentā, kas pēc bērna piedzimšanas atdalās no dzemdes, lai gan šis diskveida orgāns ir kā dzīvības līnija starp mātes ķermeni un tajā augošo mazuli: tas veic plaušu, aknu, nieru un gremošanas trakta funkcijas auglim. Tad nu kosmētikas industrija ir pienācīgi novērtējusi šo dabisko materiālu, kas tradicionāli tiek slimnīcās sadedzināts. Tā atklājusi placentā enzīmus, hormonus un citas vērtīgas vielas, piemēram, hialuronskābi, kas veicina šūnu atjaunošanās funkciju organismā un, izrādās, ir ļoti efektīva krunku izlīdzinātāja. Ir vērts šīs vielas izdalīt no placentas un izmantot pretgrumbu krēmos, sejas maskās, pēcskūšanās losjonos u. c. Placentu plaši izmanto arī matu kopšanas līdzekļos, jo tās bagātie proteīni nodrošina matu izturību un veselīgu spožumu. No dzīvnieku placentu izmantošanas industrija aizvien vairāk pievēršas cilvēku placentām, tās ir labvēlīgākas cilvēka organismam, jo ņemtas no mūsu bioloģiskās sistēmas, ko nevar apgalvot par līdzīgām vielām no dzīvnieku placentas. Bijuši arī vairāki skandāli par nelegālo vai amorālo ceļu, kādā līdz kosmētikas kompānijām nonāk attiecīgās izejvielas no dzemdību namiem un slimnīcām.
Vēl vienu jaunības avotu kosmētikas industrija atradusi vīriešu dzimumlocekļu priekšādiņā jeb ādas veidojumā, kas sedz tā galviņu. Tas izklausās gana neētiski un pat neķītri, taču – neskaitāmas kosmētikas kompānijas savos produktos, sevišķi pretgrumbu krēmos, izmanto priekšādiņas saistaudu šūnas. Ideja pārņemta no medicīnas jomas, kur jau sen izmanto priekšādiņu, lai attīstītu jaunas ādas augšanu, kas nepieciešama pacientam ādas pārstādīšanai, piemēram, apdegumu gadījumā. Metode ir tik efektīva, ka rosināja kosmētikas kompānijas, piemēram, SkinMedica un Vavelta, izmantot pēc austrumnieku tradīcijas apgraizīto puisēnu priekšādiņas kosmētikā. Pēc SkinMedica datiem, tās produktos izlietota viena pati zēna priekšādiņa un tā nav iegādājusies nevienu citu 20 gadus, jo ar šo vienu ādas veidojumu pietiek, lai radītu apmēram 16 187 kvadrātmetrus jaunas ādas. Priekšādiņas galvenā kosmetoloģiskā vērtība ir tās saistaudu šūnās, kas ražo kolagēnu – ādā, kaulos un citos saistaudos sastopamu olbaltumvielu, kas uzlabo ādas elastību, tonusu, samazina novecošanās pazīmes un mitrina ādu. Tādējādi priekšādiņa ir ideāla izejviela pretgrumbu un pretnovecošanās krēmiem, kā arī seruma injekcijām, kuru efektu pielīdzina botoksa grumbu izlīdzināšanas potēm.
Ambra izklausās pēc kaut kā austrumnieciska, smaržīga un smalka, bet patiesībā šī viela ir ļoti tālu no tāda priekšstata. Ambra ir cieta, vaskota, ugunsnedroša substance pelēkā vai melnā krāsā, ko izdala milzīgie jūras kašaloti kā fēces. Bieži vien ambra izveidojusies viņu iekšās tik lielos gabalos, ka tie nespēj pārvietoties pa zarnām un tiek izgrūsti ārā pa muti, tāpēc pelēko ambru mēdz arī dēvēt par kašalota vēmekļiem. Svaigi atvemtai ambrai ir jūras un mēslu smaka, bet, tā kā šie gabali gadiem ilgi peld pa okeānu, uz tiem iedarbojas sāļais ūdens, saule un citi dabas elementi, tie iegūst patīkamu, dabisku jūras smaržu. Ambru var atrast Dienvidamerikas un Austrālijas krastos, un tā, pateicoties savai smaržai, līdzīgi muskusam, kopš seniem laikiem izmantota kosmētikā, sevišķi smaržūdeņos. Senie ķīnieši to dēvēja par pūķa siekalu aromātu. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados tika aizliegta ambras izmantošana parfimērijā, jo kašaloti ir apdraudēta suga. Tika radīti ambras sintētiskie aizvietotāji, ko lieto arī tagad. Tomēr kopš 2005. gada stingrā kontrolē atļauts izmantot arī dabisko ambru, kas izskalota krastā. Dabisko ambru satur vairākas dārgas smaržas, piemēram, „Oceans by Nautica”.
2008. gadā furoru kosmētikas pasaulē izraisīja modes elks Viktorija Bekhema, kad, atgriežoties no ceļojuma uz Japānu, nolēma pievērsties japāņu tradicionālajai kosmētikai, ko viņai, par brīnumu, izdevās atrast arī Ņujorkas skaistuma salonos. Runa ir par senseno geišu skaistumkopšanas līdzekli – sejas masku no lakstīgalu mēsliem. Sākotnēji to izmantoja kabuki aktieri un geišas, lai sejas ādas krāsu padarītu gaišāku, kā arī kā sejas tīrīšanas līdzekli, kad vajadzēja noņemt biezo baltā grima kārtu. Mūsdienās tā ir kļuvusi par vienu no visdārgākajām (ap 100 latiem) un dīvainākajām sejas maskām, kas pieejama visā pasaulē. Lakstīgalu mēslos ir augsts slāpekļa daudzums, kas palīdz nolobīt atmirušās ādas šūnas un arī efektīvi cīnās pret baktērijām. Tie vienlaikus dziedina un balina ādu. Turklāt visos putnu mēslos ir guanīns – enzīms, kas ādai piešķir pērļaini zaigojošu izskatu. Sintētisko guanīnu plaši izmanto acu ēnās, nagu lakās, vannas putās un citos līdzekļos, lai radītu varavīkšņainu efektu. Atšķirībā no seniem laikiem lakstīgalu mēsli tagad tiek saberzti smalkā pulverī un sterilizēti ultravioleto staru gaismā. Tomēr tie tik un tā ir putnu mēsli. Un patiesībā nevienam jau nepatīk kļūt par upuri putnam, kas nokārto dabiskās vajadzības, lidojot tev virs galvas, kaut arī tā visā pasaulē tiek uzskatīta par labvēlīgu zīmi.
1980. gadā kādā ēdamo gliemežu audzētavā Čīlē īpašnieki ievēroja, ka, ikdienā ņemot rokās gļotainos gliemežus, ļoti ātri sadzīst visas brūces un nobrāzumi, neatstājot rētas, un pašas rokas kļūst īpaši mīkstas un gludas. Pēc vairākiem pētījumiem un atklājumiem amerikāņa Maikla Toda kosmētikas kompānija sāka ievākt no gliemežiem lipekli, no kura ieguva koncentrētu serumu. Serums kļuva par dabiskas kosmētikas līnijas pamatu ādas kopšanai ar gliemežu gļotu ekstraktu. Tagad šis serums ir svarīga un nereti slepena sastāvdaļa daudzos populāros ādas mitrinošos līdzekļos, tas efektīvi samazina arī rētas, strijas un piņņu rētas. Parasto dārza gliemežu gļotu dziedinošās īpašības bija zināmas jau senatnē, taču tikai mūsdienās zinātnieki atklāja to noslēpumu. Izrādās, šiem gliemežiem ir oriģināls iedzimts imūnaizsardzības mehānisms sekrētā esošo glikoproteīdu formā. Šīs olbaltumvielas, kas satur ogļhidrātus, palīdz dzīvniekam ātri sadziedēt katru brūci ādā. Gliemezis izdala šo šķidrumu stresa ietekmē. Kamēr vieni tagad par dārgu naudu pērk krēmus vai kosmētikas salonos liek sejas maskas ar gliemežu gļotu serumu, citi izgudrojuši gliemežu masāžu – ļaujot rāpot tiem pa seju, ir labums gan no gļotām, gan to lēnajām kustībām. Protams, nepieciešama zināma drosme un izturība, jo procedūra velkas gliemeža gaitā!
