Par ko raud „sliktais puisis” Ainars Virga
Kad Ainars Virga ar ģitāru rokās parādījās uz skatuves „Zelta dziesmas” koncertā, tūkstošiem aizrāvās elpa. Kāpēc viņš tā nosirmojis? Vai Virga joprojām ir roka sliktais zēns ar visiem netikumiem? Baumo visādi, tāpēc braucu uz Liepāju – 1. Rokkafejnīcu – noskaidrot. Un tur jau viņš bija.
Protams, patīkama sajūta, ka klausītāji un skatītāji novērtē, jo kurš gan cits, ja ne viņi, tas ir vienīgais rādītājs, ne jau kaut kāda žūrija. Man arī daudzi pēc tam teica – kādam skudriņas skrējušas, kādam asara nobirusi. Galvenais, ka efekts panākts, dziesma savu padarījusi, kas arī bija jāpierāda...
„Dzimtā valoda” bija pirmā dziesma, ko sarakstīju „Līviem”. Tāpēc tā man ir īpaša – gan ar to, ka pirmā, gan ar to, ka vēl šobaltdien cilvēki to atzīst. „Zelta dziesmā” daudz nostrādāja izpildījums, Andris (Andris Ērglis – aut. piezīme) super nodziedāja.
Es esmu gudrāks... Bet vecs...
Šad tad uzspēlēju, regulārs darbs uz kuģīša – nekas jau nav mainījies.
Tādi laiki.
Zini, mana labākā draudzene lika tev pateikt šādus vārdus: „Dievinu Virgu! Pasaki, ka joprojām ir sievietes, kurām patīk vienkārši puiši vienkāršos džinsos, kas ar ģitāru prot sirdi izraut!”
Nu paldies! Tas noteikti visos laikos tā ir bijis un būs. Un vairāk vai mazāk vienalga, kā tu izskaties un kas tev mugurā, es domāju, ka tieši tā ģitāra daudz ko nozīmē.
Noteikti.
Tu apzinies, ka lauz sirdis?
Vairāk vai mazāk apzinos, jā.
Nē!
Tāpēc ka tu esi tāds ciets vai tāpēc, ka sievietes pret tevi labi izturējušās?
Pret mani nevar izturēties slikti.
Nē, es vienkārši tāds esmu. Esmu cilvēks, ar kuru nav nemaz tik viegli salamāties vai sarāties. Es nemeklēju kašķi. Paturu sevī, ja man gadījumā kaut kas nepatīk. Ja tu zini, ka tas cilvēks apvainosies vai negribēs to dzirdēt – kāpēc viņš būtu jāsāpina?
Protams, ir lietas, par ko jāizrunājas, bez kurām nevar iet tālāk attiecībās. Bet par sīkumiem – kāda jēga plēsties, ja es to pēc pusstundas būšu aizmirsis. Es varu piedot viegli.
Šodien esmu mazāk pazīts nekā pirms desmit gadiem. Daudzi mani fani ir cilvēki gados, kaut vai manā vecumā. Vecums, profesija, ieņemamais amats – tas daļai cilvēku uzliek kaut kādus rāmjus. Tas, kurš agrāk lēkāja pa priekšu, tagad ir iespaidīgs darbonis, un viņam liekas, ka nevar vairs atļauties lēkāt vai aplaudēt. Tas ir muļķīgi, jo kāpēc neparādīt, kāds tu esi – patiess? Ja tev patīk – priecājies. Vienalga, vai tu esi sētnieks, jurists vai prezidents.
Tev žēl, ka fani paliek „svarīgāki” un mazkustīgāki?
Nu tā tas vienkārši ir. To varēja redzēt Eltona Džona koncertā – tur nebija daudz jauniešu. Super koncerts, viņiem noteikti patika, bet... Viņi kaut kā apslāpēja savas jūtas. Tas ir tā muļķīgi, kas nāk ar vecumu.
Man tā nav. Ja man kaut kas patīk, es saku. Man ļoti patīk tas, ko tu dari... Tu esi baigi foršs... Kaut ko tamlīdzīgu. Kāpēc nepateikt, ja tas ir patiesi un ja tas kādu var iepriecināt.
Kaut ko labu laikam Kažam „Zelta dziesmas” koncertā pateicu, jo viņš sacīja, ka viņam tas daudz nozīmē.
Jā, piemēram, pēc koncerta visu dienu zvanīja telefons, un cilvēki teica labus vārdus, priecājās. Super sajūta, neko vairāk arī nevajag.
Tu tagad nejūties, kā uzrakstījis savu mūža dziesmu, pēc kuras labākas vairs nebūs?
Ja es tā domātu, nevarētu uzrakstīt vairs nevienu dziesmu. Tad jau cilvēks apstātos, ja tā domātu.
Pirmā, kam parādu, parasti ir grupa, kurā spēlēju. Piemēram, „Dzimto valodu” pirmajiem nospēlējām saviem gaismotājiem. Viņi toreiz bija divi vienīgie zālē. Viņi aplaudēja.
Meitenēm esi daudz spēlējis?
Īstenībā maz. Tagad to varētu izdarīt. Bet agrāk... Agrāk biju pārāk kautrīgs, lai to darītu.
Jā.
Nenožēlo tagad?
Jā! Varbūt! Būtu bijis citādi. Bet ir tā, kā ir, un ir noticis, kā jānotiek.
O, jā!
O, jā?! Nu pastāsti.
Es varu raudāt par filmām, kad dzirdu dziesmu, kas man ar kaut ko asociējas – birst asaras. Un es arī no tā nekautrējos.
Atceros, vienreiz, kad dzīvoju ar savu otro sievu, biju kaut ko atkal nogrēkojies. Kad viņa iegāja istabā un ieslēdza gaismu, tad tur bija tā saslēgts, ka kopā ar gaismu ieslēdzās arī magnetofons un spēlēja Braiena Adamsa „Please forgive me” – tieši to frāzi: please forgive me.
O, mai gad...
Nu, un kaut kādas tur puķītes vēl bija uz gultas.
Nu jā, viņai vairs nebija, ko teikt. Tas man liekas „viskrutākais”, ko esmu veicis.
Bet kādus romantiskus pārsteigumus sievietes sagādājušas tev?
Es negribētu uz šo jautājumu atbildēt, jo tas man vairāk vai mazāk saistās ar otro sievu, un es... Negribētu. Svītrojam laukā.
...
Neatbildēsi?
Es vienmēr esmu iemīlējies! Tiešām, vienmēr esmu vairāk vai mazāk iemīlējies. It sevišķi, ja ir labs laiks un ja es labi jūtos. Tad es jūtos kā iemīlējies arī tad, ja es neesmu iemīlējies.
Nu ar tiem netikumiem tā ir – vairāk vai mazāk.
Vairs nedzer un nepīpē?
Nē, pīpēt pīpēju. Nedzeru, nelietoju nekādus... Tas jau ir daudz.
Noteikti tā ir mīlestība. Mani neviens nemīlēs, ja es turpināšu darīt tās muļķības, ko darīju.
Varbūt tas ir uz āru. Bet mājās, ja tu ar tādu dzīvo, varbūt kādreiz piegriežas arī..
Bet nu mīlestības vārdā tas ir noteikti. Tas droši.
...Domāju, kā lai aprakstu tavas sejas izteiksmes, kas nāk kopā ar šiem vārdiem.
Nu, droši vien tās ir... Emocionālas sejas izteiksmes.
Atklāti sakot, pēdējos divdesmit piecus gadus es visu laiku krāsoju matus, es nemaz nezināju, kāda man dabiskā matu krāsa. Varbūt es jau pirms desmit gadiem biju sirms?
Tu vienkārši, nolēmi uzzināt, kādā krāsā ir tavi mati?
Jā! Izrādījās sirmi.
Anonīmie alkoholiķi jau māca – tikko tu atmetīsi dzeršanu, tā tev viss ies labāk. Tā faktiski arī ir.
Tas tev jau sen izdevies?
Nē! Salīdzinoši nesen.
Es patlaban dzīvoju viens.
Ir, kas atbalsta, kas iedvesmo?
Man ir daudz draugu, kas piezvana, pavaicā, kā man klājas. Ja man kaut kas vajadzīgs, man tiešām ir daudz draugu – visplašākajā nozīmē.
Neesmu to īpaši fiksējis. Varu arī vienkārši sajusties labi, būt priecīgs par sauli, par silto laiku, noskatīties patīkamu koncertu, tas mani ļoti iedvesmo. Mani vienmēr iedvesmojuši koncerti – tas iespaido un motivē, gribas izdarīt kaut ko līdzīgu.
Tad no prieka, ne no sāpēm tev tās dziesmas nāk.
No prieka. Man sāpes nekad nav motivējušas. Cenšos par slikto nedomāt – tas palīdz daudz vairāk, nekā sākt „cepties” un „gruzīties”, tas ne pie kā laba nevar novest. Par to esmu pārliecinājies.
Autovadītāja apliecības.
Tā sanācis, ka esi te vai arī tā Liepāja pie sirds pieaugusi?
Gan tā, gan tā. Esmu baigais Liepājas patriots. Te viss notiek, un tāda vieta pasaulē ir vienīgā. Tas ir no manas dziesmas ar Rača vārdiem. Visi, kas atbrauc, iemīlas Liepājā. Tas fenomens nav izskaidrojams.
Nesen. Spīdēja saule, es gāju pie mammas ar kājām – parasti braucu ar riteni, bet toreiz nezinu, kāpēc gāju kājām. Tā bija pēdējā siltā diena, tik labs laiks, vienkārši gāju pa asfaltu, un man likās – es esmu laimīgs. Jutos kā iemīlējies – vienkārši ejot pa ielu.
Bet kad beidzamo reizi esi bijis iemīlējies pa īstam?
Mēs jau sarunājām, ka par to nerunāsim.
Es viņas noteikti arī mīlu. Jebkurš cilvēks ir skaists un vērts, lai viņu mīlētu. Kaut kā tā.
Ja nav neviena, kas tevi mīl, tu vienmēr vari kādu mīlēt – piemēram, kādu puisi ar ģitāru plakātā pie sienas. Tā laikam ir roka leģendu misija – jūs ļaujat sevi mīlēt. Un par to paldies.
Nu tas ir ļoti labi, ja kādu var darīt laimīgu tas, ka viņš piekar manu bildi pie sienas. Ko es tur varu citu teikt.
Noteikti. Bet es tādu brīdi neatceros, ka man tas nebūtu bijis. Ja ir kaut vai viens, ka mani mīl, man pilnīgi pietiek.
