Ieva Adamss: vīra uzvārds maina visu dzīvi
2011. gada 26. novembris, 12:17

Ieva Adamss: vīra uzvārds maina visu dzīvi

Jauns.lv

Ievas Adamss vairs nav. Viņa, kura tik kvēli stāstīja un arī pati tam ticēja, ka nekad neprecēsies, nu kļuvusi par Ievu Lejiņu. Ieva vairs neslēpj, ka sirds dziļumos tomēr ir gribējies pamēģināt, kā tas ir būt likumīgai sievai. Vēl jo vairāk, ja sastapts īstais vīrietis.

Daudziem nez kāpēc šķiet, ka apprecoties dzīvē kaut kas mainās. Esi to – kaut ko – jau sajutusi?

Atšķirību jūtu, tikai nezinu, vai tā reāla, vai iedomāta. Pirms nolēmu pieņemt vīra uzvārdu, sazvanījos ar Denisu, savu bērnu tēvu, un teicu: „Tāda štelle, es precos, būšu Lejiņa.”  Viņš  jautā, vai numeroloģiski izskaitīju? Ar zvaigznēm kāzu datums tika saskaņots, taču numeroloģiski uzvārdu nebiju paskatījusies. Deniss ieteica vienu mājaslapu – www.numeroscop.ru.

Un tad atklāju, kāpēc Ieva Zelmane bija tāda, kāda bija. Un kā dzīve mainījās ar to brīdi, kad izdomāju kļūt par Ievu Adamss. Sapratu arī to – ja sieviete vēlas mainīt dzīvi, nebūtu īpaši gudri palikt pie sava vecā uzvārda. Paliekot pie tā, var dzīvot kopā, bet kā divas paralēlās pasaules. Dubultuzvārds vispār ir kaut kas dīvains. Tā kā sieviete ir tas radījums, kas spēj piemēroties otram jebkurā gadījumā, bet vīrietis – ne, tad tieši viņa pieņem uzvārdu. Tā tas iegājies, un nav, ko izgudrot divriteni no jauna.

Un es izskaitļoju arī, kāda ir Zelmane un kāda – Lejiņa. Zelmanei divi pamatvārdi ir brīvība un kaislības plus Adamsas skandāli, harisma, patiesības izzināšana, kaut kāds mistiskais ceļš. Pie Zelmanes bija arī nespēja īstenot plānus līdz galam, paļaušanās uz „gan jau” un nepārtraukta izdabāšana savām vēlmēm un kaprīzēm. Godīgi sakot, man jau tā Zelmane bija apnikusi. Un tad es ieraugu: Ieva Lejiņa – tas tik ir sasodīti pareizs radījums (smejas)! Pēkšņi sāk vērtēt ģimeni un pasniedzējas darbību, kam tieši grasījos tā nopietnāk pievērsties. Pat iešāvās prātā ģeķīgs jautājums – interesanti, vai šis cilvēks man dots par vīru vienkārši tāpēc, ka tas ir liktenis, vai tāpēc, ka izvēlējos konkrētu profesiju un man „piespēlēja” cilvēku ar tādu uzvārdu, lai piepildu savas ambīcijas tieši tur, kur gribu?!

Kurš variants tev pašai labāk patiktu?

Man patīk, ka darbs un mīlestība netraucē viens otram un ģimenes dzīve nebremzē personības pilnveidošanos. Kad pārrunāju ar Arni, ko mēs gribētu viens no otra pēc laulībām, viņš teica: „Gribu, lai tu paliec tikpat priecīga.” „Bet es tagad jūtos nopietna!” „Nē, Dieva dēļ, nē,” viņš pārbijās. Tā jau tas ir – vīrietis vēlas, lai viņa sieviete kopš tā brīža, kad viņš viņā iemīlas, vienmēr paliek tāda pati. Sieviete grib, lai vīrietis no tā brīža, kad viņi sāk dzīvot kopā, mainās. Es gan negribu, lai Arnis mainās, un pilnīgi loģiski, ka viņš vēlas, lai palieku tāda pati traka un priecīga, nevis mājās despots, kas uzticīgi rušina ģimenes pavardu ar lielu kruķi. Otra lieta, ko mans vīrs vēlējās, lai piepildu savas ambīcijas un vairāk daru savas karjeras labā. Tas arī viņam ļautu justies vislabāk.

Nu ideāls vīrietis!

Es arī to noklausījos un nodomāju – nu ideāls vīrietis!

Kur tu viņu tādu satiki?

Arnis bija manas paziņas vīrs. Viņi daudzus gadus nodzīvojuši kopā, un es nekādā veidā neesmu šīs attiecības ietekmējusi. Arni šajos gados redzēju labi ja divas reizes, garām ejot. Un tad nejauši viņu satiku kāda naktskluba pīpētavā. Manā priekšā bija nevis tas iestīvinātais un angliski vēsais džentlmenis, ko pazinu, bet viens ļoti priecīgs un iereibis cilvēks baltā atpogotā kreklā, kas svinēja savu šķiršanos. Viņš uzaicināja nākamajā dienā iedzert kafiju, un, kā sākām to dzert, tā arī nebeidzām.

Un tagad tu, kura teica – es nekad neprecēšos – esi apprecējusies.

Nenoliedzu, esmu dažus savus vīriešus saukusi par vīriem, lai gan juridiska pamata tam nav bijis. Manu bērnu tēvs Deniss bijis pirmais no tiem, aktieris Andris Lielais, no kura beigās laimīgi aizbēgu, kļuva par tādu kā demo vīru. Lai gan bildināta esmu tikusi daudzkārt un visā nopietnībā, par laulībām pirmo reizi aizdomājos Andra sakarā – pārāk jau viņš atgādināja to cilvēku, kuru man pareģoja par mūža mīlestību. Viss sakrita, izņemot to, ko juta mana sirds... Un tad beidzot – viņš, Arnis. Zināju, ka reizi dzīvē šī lieta tomēr notiks, beigu beigās – nevaru runāt par attiecībām, iekams neesmu izmēģinājusi visu, un tas ir posms, kā manā dzīvē pietrūcis.

Kas tās bija par pazīmēm, ka ar Arni tomēr var pamēģināt?

Tā bija neaprakstāma, bet pilnīgi konkrēta sajūta. Banāla, kā dāmu romānos: „Viņa sirds saprata, ka viņš ir īstais...” Interesanti, ka ar Arni iepazināmies it kā divas reizes. Kad pirms trim gadiem pareģis Aldis Dreimanis aprakstīja manu lielisko, viņš nevarēja saprast, vai mēs esam pazīstami, vai ne. Tagad saprotu  – mēs patiešām nebijām pazīstami. Es nudien nevarēju iedomāties, kas slēpjas aiz paziņas vīra bezkaislīgā izskata, un arī es tad biju pavisam cits cilvēks.

Es pat testēju savas izjūtas, vai neesmu uzlikusi kādas rozā brilles. Jo gudrs viņš ir, humora izjūta – debešķīga, simpātisks viņš droši vien kādreiz bija, veselība krietni zaudēta, bagāts arī nav tik ļoti, lai šķistu – jāskrien tūliņ, neskatoties (smejas). Kad esam kopā sabiedrībā, skatos uz citiem vīriešiem un vēroju – o, šis ir jaunāks, skaistāks, šis – atlētiskāks, šis – bagātāks, nu, jā, labi, okey... Pēc tam paskatos uz Arni, un viņš ir tas īstais!

Esmu diezgan daudz izbaudījusi dzīvē, zinu, runājot par pavisam intīmām lietām, kā ir mīlēties ar cilvēku, kas pēc visiem parametriem apmierina tavas ētiskās un estētiskās nepieciešamības, un nejust pilnīgi itin neko. Un kā ir tad, kad mīlējies ar cilvēku, ko mīli un kurš bezgalīgi mīl tevi. Tādas sajūtas man nav bijusi nekad, ne arvienu. Lai gan, ņemot vērā, kāds Arnis ir gultā, var jau būt, ka viņš mani savaldzinātu arī  fiziskā līmenī, pat ja starp mums nebūtu nekādu jūtu. Zini, āriene var būt tik mānīga. Visi saka – gadu starpība... O, nē, man paldies Dievam,  nav nepieciešamības romantiski idilliski mīlēt savu vīru, bet gulēt ar kādu citu, jo, dārgumiņ, tu taču saproti. Kā mēdz sacīt – te ir viss vienā, un tā ir augstākā laime!

Nu jau visi aprēķinājuši jūsu gadu starpību...

Lai tik rēķina! Galvenais, lai nemēģina atsist (smejas)! Tiklīdz Arni iepazīst tuvāk, viņš momentā apbur. Viņš „sastāv” no britu melnā humora, garīgās inteliģences un vienlaikus – harismatiska huligānisma un augstas klases „mačisma” – un tas ir graujošs kokteilis.  Tas nevar neradīt pretreakciju. Lai gan tajā dzīves periodā, kad viņš nejutās pārāk laimīgs savās attiecībās, šīs īpašības it kā atrofējās. Bet tajā brīdī, kad samīlējāmies, automātiski visa pasaule sāka just pret mums to pašu. Tad bija: „Ārprāts, viņas uz mani blenž! Šitā mani grib, šitā man piesējās! Un vispār – kāpēc viņas visas smaida?”

Ir kāda atšķirība starp to, ka dzīvo kopā tāpat vai tomēr esi bijusi pie tā altāra?

Tad, kad vīrietis tevi bildina, tu vari teikt: „Jā!”, bet vari teikt arī – dārgumiņ, man ir labi tāpat. Bet laikam tikai visspēcīgākā sieviete vai sieviete, kura plāno kaut ko citu, var pateikt – nē... Es nebūtu to nekādā gadījumā darījusi, ja nejustu, ka mans vīrs ir īstais cilvēks. Un, ja reiz varam precēties un varam neprecēties, kā pareģis Dreimanis teica, tad  varam jau arī izmēģināt, kā tas būtu – precēties! Tikai, lūdzu, kāzas – mazītiņas un simboliskas!

Draudzenes nepārmeta, ka laupīji viņām iespēju uzcirsties tavās kāzās?

Nevajag taisīt dzīres mēra laikā. Turklāt man svarīgākas ir laulības, nevis lielas kāzas, kurās visas tās mammītes, svaigi uzkrāsotas, kas ap tām līgavām čubinās un skraida riņķī... Nē, paldies par kūkām! Es arī nejūtos neko parādā savām draudzenēm. Tā ka iztiku bez liekiem sentimentiem. Ceremonijas laikā pati mazliet nopuņķojos, bet tas arī viss. Viesnīcā apmetāmies jau iepriekšējā vakarā, pati laulību ceremonija notika tikai pusčetros. Mums bija šausmīgi daudz laika. Staigājām, dzērām kafiju. Atcerējos vēl, ka jānopērk veļa, jo tādas man nekad nav bijis, bet tērpam viss spīdēja auri. Gājām ar vedējmāti Soņu meklēt lēto vešiņu. Ak Dievs, divi mazi puķu pušķīši gan tur maksāja 80 mārciņas.

Baltu līgavas kleitu arī negribēji?

Protams, ka nē! Biju domājusi, ka nebūs itin nemaz. Džinsos tā kā laulāties stulbi, tāpēc nopirku tos svārkus. Arnis uzreiz teica: „O! Tieši noderēs uz kāzām.”

Tavus bērnus Arnis pieņēma uzreiz?

Šajā ziņā viss ir brīnišķīgi. Mana meita, kopš iemācījās runāt, teica – viņa nav nekāda stulba meitene, viņa ir puika. Kopš esam kopā ar Arni, viņa ir sākusi vilkt pirmās kleitas. Tas ir tāds notikums. Pirms tam – kādas rotas, kādas lelles? Fui! Dod man mašīnas, esmu puika! Jau sāka palikt biedējoši. Kopā ar Arni es 100% esmu sieviete, un meitai arī pēkšņi sāk patikt šis variants, jo izrādās, ka būt meitenei nav nemaz tik slikti. Savukārt manam dēlam ir lielākā krīze viņa īsajā līdzšinējā mūžā. Ar savu superīgo intuīciju viņš ļoti konkrēti saoda, ka tie iepriekšējie nav nekas nopietns. Bija – jā, jā , man patīk tavs draugs, viņš ir foršs, tikai stulbs... Un tagad dēls ierauga, ka viņa vietu patiešām aizņem kāds cits vīrietis. Viņam patlaban grūti. Lai gan, protams, bērni netiek nekādā veidā apdalīti. Dīvaini, protams, ka tāds mačo, kāds ir Arnis, prot rīkot svētkus gan man, gan bērniem. Man tā nekad agrāk nav bijis.

Kad saki – tagad esmu 100% sieviete, kā tas izpaužas?

Muļķīgi, stulbi, bet tagad man patīk stāvēt pie plīts. Protams, nedēļas beigās saprotu – bļāviens, esmu izniekojusi savu dzīvi, vēēē... Un Arnis vēl piebalso: „Vai tik tu neiznieko savu dzīvi? Mums nemaz tik ļoti ēst negribas!” Bet kā man patīk to darīt! Tas ir drausmīgi. Ceru, drīz apniks un tad sākšu ieslēgties otrajā istabā pie datora un grāmatām un darīt atkal to, kas man jādara. Kad esmu kopā ar vīru, velku svārkus. Intuitīvi, jo viņa vīrišķais elements ir tik spēcīgs, ka man nav jātēlo stiprā sieviete. Arnis arī vienmēr parūpējas par visu tikai tāpēc, ka ļauju par visu parūpēties.

Dari to apzināti? Agrāk taču teici – ja vajag, vari ziloni aiz snuķa mājās atvilkt!

To varētu arī tagad. Jautājums – kāpēc gan? Man šķiet, katru sievieti, kas arī tā var, kaut kur pasaulē gaida vīrietis, kurš ar lielāko prieku viņai to sagādātu. Tas būtu viņa lielākais gandarījums, taču... Viņa jau pieradusi to zilonīti stiept pati. Vēl viens punkts, kas man nāca klāt līdz ar jaunā uzvārda iegūšanu – es gribu, lai visiem ir stingri sadalīti pienākumi. Mans pienākums ir būt sievietei, bet Arnis ir ģimenes galva un vīrs. Un arī attiecībās ar bērniem ir tā – viņi prasa atļauju uzspēlēt datorspēles vai apēst saldējumu, es saku – pavaicājiet Arnim!

Ar savu temperamentu tev viegli otram piekāpties, ar kaut ko samierināties?

Īsti neatceros, kad man tas būtu bijis jādara. Tiklīdz sāk rasties kaut kāda sīka antipātija, ar kuru domā, kā samierināties, tas tiek ierakstīts attiecību grāmatā. Tu neko nepasaki, bet tas tur vienalga iekodējas. Vīrietis to automātiski sajūt un izdara patiešām ko tādu, pret ko tev ir pretenzijas. Un tev atkal ir pretenzijas... Man šķiet, tas notiek tad, kad cilvēku nepieņem līdz galam. Nu bija mums tāds gadījums. Pirms izlidošanas no Anglijas vedēju mājās mums bija bankets. Rīgā nopirkām ikrus, ēdām tos ar pankūkām un dzērām šņabi. Kaut kā nejauši abas ar Soņu šņabi sajaucām ar šampanieti un nākamajā dienā mirām nost. Jau bijām iečekojušies, kad saprotu – man kļūst aizvien sliktāk. Arnis saka: „Vajadzētu aiziet kaut ko paēst. Izvēlies, ko tu gribētu, es tevi palutināšu!” „Ja gribi mani palutināt, lūdzu, pats kaut ko izvēlies, es neko nevaru!”

Man paliek arvien sliktāk, jūtu, ka  kļūstu aizvien nervozāka, un arī viņš automātiski – tāpat. Saprotu, nu nav labi, viņš vairs neizvēlēsies neko. Man jau sāk trīcēt rociņas un iekšiņas, nesaprotu, tas ir morālo vai fizisko apsvērumu dēļ. Beigās atradām vietu, kur paēst, Arnis arī saprata, ko biju gribējusi... Saku: „Arni, atvaino, es tik idiotiski uzvedos... Bet arī  ķermenis nosaka to, kā jūtos.” Viņš neizpratnē: „Par ko tu atvainojies? Bet tā taču arī esi tu! Es mīlu tevi visu, nevis kaut kādu vienu tevis daļu!” Un tad sapratu, ka tā laikam ir visbūtiskākā atšķirība starp viņu un visiem pārējiem manas dzīves vīriešiem – mīļākiem un mazāk mīļiem. Viņi katrs pēc savas izvēles mīlēja daļu manis, nepilnīgu „es”. Bet Arnis mīl mani visu.

Žurnāls „Stella”, Kasjauns.lv / Foto: no privātā arhīva un izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva