Ansis Klintsons. No tuntulīša par seksīgu laika veci

Jā, tagad man jāzina viss par laikapstākļiem – kad būs sniegs, kāds būs laiks šodien, rīt, parīt. Ja kaut kas nav tā, ko vainot? Klintsons ne tā pateica. Par laiku prasa visi, vienalga, kur eju. Pat krustbērna dzimšanas dienā. Vienīgi Maija Rozīte neprasa. Bet pats lielākais cundurs, ka tā laika prognoze jāiemācās no galvas. Vienīgais, ko redzu studijā, ir temperatūras uz kartes.

Atmiņa tev laba?

Tagad jau varētu teikt, ka uzlabojusies, jo katru dienu jāiemācās penteris uz vairāk nekā pusi A4 lapas.

Kaut ko jau vienmēr gribas. Pārgāju no Capital Fm uz Star FM, pa ceļam noķēra – vai negribu pamēģināt? It kā sīkums – laika ziņas, bet tur ir daudzi priekšnoteikumi, kam jābūt vienā cilvēkā, lai to varētu izdarīt. Uz Maijiņas vietu bija 300 dāmas. Pirms manis arī bija izmēģināta jūra cilvēku.

Kas tevī tik unikāls?

Nekas. Trāpījos pareizā laikā un pareizā vietā.

Paldies mammai, paldies tētim! Bet pie tās balss ir strādāts. Vairāk nekā 15 gadus darbojos ar reklāmām, ierunāju filmas. Radio stāžs arī ir.

Vai tad glītiem vīriešiem nav lielākas priekšrocības dzīvē tāpat kā sievietēm?

Nav jau tā, ka, neko nedarot, pusdienas laikā izkāp no gultas un tev visu pienes uz paplātes. Pie visa jāstrādā. Fiziskā forma arī nerodas pati no sevis. Sievietes no dabas ir skaistas, bet, gadiem ejot, daudzas saprot, ka kaut kas ir arī jādara, lai tā forma saglabātos. Vīriešiem – tāpat, vienīgi mums ātrāk jāsāk, lai kaut kas izveidojas. Reizēm izskatās, ka tas viegli nāk, bet viegli ir tad, kad esi to jau izdarījis.

Biju maza auguma, fizkultūrā stāvēju rindas beigās. Īstenībā tas mani arī pamudināja. Dzīvoju Pļavniekos, kur daudz mazākumtautību pārstāvju, kas savu brīvo laiku pavada pie ieejas kāpņu telpā. Mans pašsaglabāšanās instinkti teica – lai paliktu dzīvs, jāiet trenēties. Kad četrus gadus nodzīvoju Londonā, mazliet uzresnēju. Tad draugi uzdāvināja lielu spoguli. Biju viņiem palīdzējis, piķa viņiem nebija, toties atnesa man spoguli. Un tad bija – mammīt, mīļo, jopcik popcik – tuntulītis. Līdz tam man Londonā vannasistabā bija tikai mazs spogulītis. Noskujies, pieķemmē matus un ej. Londonā tiešām baigi labais fāstfūds. Garšīgs. Tāpēc ātri apresnē. Austrālieši to sauc par Hītrovas iešprici. Saņēmos un atkal notievēju.

Kādi ceļi tevi aizveda uz Londonu?

Aizbraucu tur 2001. gadā. Uzaicināja ierakstīt mūziku. Es arī aizšāvu. Bet viņi nebija iedomājušies, ka man vajadzētu naudu, lai dzīvotu. Sākās normāla emigranta dzīve. Negribējās šaut atpakaļ, tomēr to mūziku ierakstīju.

Riktīgā hobija līmenī. Kā seriālā „Džima dēļ”, kur džeki vienreiz nedēļā tiekas garāžā un uzspēlē savā nodabā blūzu. Spēlēt ballītēs, ko lielākoties mūziķi dara, lai nopelnītu, ir laikietilpīgi. Visa nakts izčakarēta. Ja vēl citi darbi, tad ātri iespējams iegūt dārzeņa galvu, ka tev grūti saņemties. Vismaz manā vecumā. Labāk pelnīt citos veidos normālā diennakts režīmā.

Izstāsti, kāpēc džeki, kas pumpē musīšus, katru savu kustību apjūsmo spogulī?

Saprāta robežās spogulī, protams, skatos. Kur tad vēl citur skatīsies? Tā vari sajust muskuļus, nevis koncentrēties uz lielo svaru, ko cilā, vai uz dzelžiem. Īstenībā redzēt sevi, savus plusus un mīnusus, nav slikti. Tas varbūt komiski izskatās, bet tas ir, kā ēst virtuvē un kakāt tualetē. Tur, kur muskuļus pumpē, tur arī paskatās uz viņiem. Es saprotu, ka dāmām šķiet – nu kā tā drīkst, ko jūs tur skatāties? Nu skatāmies! A ko?

Man jau šķiet, visi vīrieši grib redzēt savu vēderpresi. Dzīvot ar puncīti negribas. Bet tas, kas mani saista, ir pusi uz pusi joga un trenažieri. Cenšos vingrinājumus veikt ļoti pareizi. Nevajag tāpēc, ka citi cilā baigo svaru vai zālē ienāk skaista meitene, nomocīties līdz besim. Locītavas taču tikai vienas, tāpat cīpslas un viss pārējais. Man gribas tā, lai pašam patīk, nevis ej uz to zāli un zini, ka tev būs grūti.

Centies arī kopumā tā dzīvot?

Audzinu sevi neiespringt un cenšos darīt to, kas man patīk. Ja agrāk būtu gājis vai darījis tāpēc, ka esmu pieklājīgs, tad tagad vairāk mācos teikt nē. Ļoti bieži aicina -Ansi, atnāc, esmu taču sarakstījis grāmatu, man ir koncerts, prezentācija vai vēl kaut kas. Parēķinu, kas man nākamajā dienā ir darāms, un izvēlos nekur neiet.

Cik nu sanāk, cenšos pasekot līdzi. Tā nopietnāk tas sākās līdz ar rītiem Capital FM. Ja sešos jāsāk darboties, rītam tas ir diezgan liels pārbaudījums. Sapratu, ka jāseko līdzi, lai enerģijas līmenis būtu pietiekošs un katru rītu nevajadzētu mocīties. Cilvēka produktivitāte jau atkarīga no tā, vai viņam normāli darbojas asinsrite vai arī viņš uzēd McDonaldu un sevi uzcukuro.

Un kā tu nolaid tvaiku?

Nav man nimba virs galvas. Šad tad meditēju, no alkohola pilnībā atteicies arī neesmu. Latvijā viens svētais ir, kurš attiecību eksperts un nedzērājs. Un vēl rakstnieks (smejas). Nē, neesmu baigais svētais šajā ziņā. Vienkārši – ja sešos no rīta jāsāk šancēt un vēl jābūt labā garastāvoklī, tu domā, ko dari.

Augļkopība, dārzeņkopība, dārzu projektēšana, daiļdārzniecība, puķkopība, biškopība... Ko tik visu Bulduros neiemācīja. Iestājos pat Lauksaimniecības akadēmijā, taču sapratu, ka tas īsti nav mans. Tā ir ar daudzām lietām dzīvē. Vēl nezini, kas ir tavs, bet zini – šajā virzienā jāpiebremzē. Līdzīgi kā cilvēki meklē savu otro pusi – diezgan reti sanāk ar pirmo reizi.

Bet atradi taču!

Kopā jau esam sešus gadus. Atradu internetā, draugos, lai cik neromantiski tas skanētu. Sarakstījāmies, pēc tam satikāmies. Nekā tāda ekstrēma. Esmu pateicīgs visām sievietēm, kas manā dzīvē bijušas, un visiem notikumiem. Nebūtu to, nebūtu arī dzīve tāda, kāda tagad. Nejūtos par kaut ko dusmīgs. Esmu pamanījis, ka latviešiem ļoti raksturīgi dusmoties un pārdzīvot. Tad, kad kaut kas nav kārtībā, pirmais ir apvainoties un pēc tam sākt stresot.

Laulības dzīve, protams, krāšņa lieta (smejas). Dažkārt jāpastrīdas un vēl kas jāizdara, bet mums kaut kā harmoniski sanāk. Katrs no mums ir pilnīgi citādāks cilvēks, un to arī pieņemam. Attiecībās jau tomēr abām pagalēm jādeg.

Saproti tos, kuri labāk tomēr jūtas vieni?

Forši ir dzīvot gan vienam pašam, gan ar kādu, gan laulībā. Katram ir savas brīnišķīgās puses un ne tik spožās. Tie, kuri precējušies un ir bērni, zina, ko nozīmē, kad vienīgā tualete no rīta ir aizņemta. Protams, to var ņemt par centrālo dzīves asi – bāc, baigi slikti, viens dzīvoju, varēju mierīgi no rīta aiziet noskūties. Un tas, kurš viens pats dzīvo, var domāt – bāc, neviena vakarā nav mājās.

Miskasti iznest (smejas). Esmu dzirdējis, ka tā ir tāda svēta lieta, kas jādara tikai vīriešiem. Un obligāti. Bet man atkal šķiet – mīlēt savus tuvākos un pamanīt dzīvē labo. Var, protams, iedziļināties detaļās, ka vajag aizbraukt sievai pretim, dāvināt ziedus, būt iecietīgam... Bet būtībā tās divas lietas to visu aptver.

Nāc mājās ar puķēm?

Bivajet! Bet ir arī pūcīgās dienas, kad pasaki – sūdīgs garīgais, lūdzu saprast un divu metru attālumā klāt nenākt. Bet kaut kā iztiekam bez eksaltācijas

Tumšmates vai brunetes (smejas)? Tas ir daudzu lietu kopums un nevaru pateikt – kreisās kājas īkšķis vai labā auss. Kopīgs starojums, ko cilvēks veido ar visu savu būtību. Tas vai nu pievelk, vai nē. Drīzāk man ir kaut kas, ko nostādītu ārpus apļa – ja sieviete baigi blinblingojas, tad šķiet, ka par visām varītēm cenšas iespiesties tirgū. Nu tik ļoti vajag bagātu vīru ar ferrari, ka iespricēšu sev pat apakšlūpā, ja jums, džeki, vajag. Atvērtos vārtos – kaut kā negribas...Cilvēkam tomēr jābūt kaut necik pašpietiekamam, lai varētu sākt veidot attiecības.

Tu tāds mierīgs un nosvērts, reāli esi iemācījies ne par ko „necepties”?

Vakar redzēju divus žurnālus un no tiem nopratu, ka fitnesa jomā Latvijā galvenais cilvēks ir Roberto vai Lauris Reiniks. Un es? Kāpēc es nevelku nost maiku (smejas)? Protams, tāpēc, ka divi kēksiņi ir izģērbušies, nenozīmē, ka man tagad to vajadzētu. Bet bāc! Es to daru ilgu laiku, es zinu, kā tam jāizskatās. Vakar es par to tiešām cepos (smejas). Bet tāda ir dzīve Latvijā. Par mūziķiem, kas reāli sacer dziesmas, neviens neko nezina. Toties zina par Didzi Bordo, kurš publiski rāda savus dzimumorgānus.

Dzīvot var tikai ar smaidu, jo tā dzīve ir cirks. Pasaki vēl, ka tas nav uzjautrinoši: Kivičam grāmatas atvēršanā prasa par jaunā bērna māti, un viņš saka – es vairs vispār negribu runāt par savu privāto dzīvi. Hei! Ja negribi runāt, kāpēc izdod grāmatu, ko sauc „Privātā dzīve”? Man tāda sajūta, ka drīz sākšu taisīt humora raidījumu.

Ko liec tam visam pretim?

Klausos audiogrāmatas. (Ansis atver failus mobilajā telefonā un rāda.) Re, rakstnieki, ko klausās Klintsons! Edvards de Bono – par radošo domāšanu kā trenējamu lietu. Vēl mans favorīts ir Hēls Boskins. Viņam tāds praktiskais budisms eiropiešiem izprotamās nodarbībās. Reāla metode, kā tīrīt savu bieti no sārņiem. Lai vieglāk dzīvot. Katram jau ir nevajadzīgas lietas, kas velkas līdzi. Kā es, lūk, tagad esmu sacepies par vīriem bez maikām (smejas).