Metroseksuāļi. Viņi TO nedara metro
Vārds metroseksuālis ir ieviesies nesen, un tas nepavisam nav vīrietis, kurš nodarbojas ar seksu metro vagonā, bet gan lielpilsētas švīts, pižons, zīmulis, kurš veltī sevi stilistiski nevainojama tēla veidošanai. Turklāt šim tēlam jāliecina piederība pie īpaša slāņa, sabiedrības elites, zelta jaunatnes. Reizēm gan šāds censonis balansē uz robežas ar ākstu, bet dažs, pats to nenojauzdams, jau to ir pārkāpis. Kā un kāpēc izveidojusies šāda cilvēku kopa, sarunā ar sociālpsiholoģi Lailu Girsovu.
Lūkojot pēc skaidrojuma vārdam metroseksuālis, dažādos avotos atrodam, ka tas pirmo reizi minēts laikrakstā The Independent 1994. gadā un radies, ironizējot par vīriešiem, kas kļūst sievišķīgi. Pakāpeniski šis apzīmējums iedzīvojās leksikā, un nu jau labu laiku dzīvo savu patstāvīgo dzīvi.
Tātad – metroseksuāļi var būt dažādu profesiju pārstāvji, kuri ceļ savu pašapziņu, apmeklējot skaistuma salonus, sporta klubus un stilistus. Viņi ir arī regulāri manikīra un pedikīra salona klienti, viņu dzīves galvenais priekšmets spogulis, un ne viens vien metroseksuālis uzlabo izskatu ar kosmētiskajām operācijām.
Reizēm var būt grūtības noteikt robežu starp metroseksuāli un vienkārši labi koptu vīrieti, taču šā dzīves stila aprakstītājs un vairāku skandalozu grāmatu autors Marks Simpsons presē ir izteicies – ja kopts vīrietis atbilst kritērijiem inteliģence, kuru pavada fiziski attīstīts ķermenis, zināšanas vīnu izvēlē, pazīstamu zīmolu apģērbs, ar dažādiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem pilna vannas istaba un egocentrisms, tad šis vīrietis noteikti ierindojams metroseksuāļu kategorijā.
Kā viens no perfektākajiem mūsdienu metroseksuāļu paraugiem tiek minēts Deivids Bekhems. Lai arī metroseksuāļa tēlā ir ne mazums sievišķīgu iezīmju (tas pats Bekhems pozē uz geju žurnāla vāka rozā apakšbiksēs, bieži nēsā savas sievas Viktorijas Bekhemas apakšveļu un demonstrē pulētus rozā nagus), metroseksuālis nekādā ziņā nenozīmē homoseksuāli, pārsvarā viņi ir heteroseksuāli. Tomēr par viņiem mēdz teikt, ka metroseksuāļa visiecienītākais dzimums ir viņš pats. Tas gan nenozīmē, ka viņš nemitīgi nodarbojas ar pašapmierināšanos, metroseksuāļa mērķis ir iekarot apbrīnas pilnus skatienus.
Spilgti izteikts metroseksuālis ir arī grāmatas Amerikāņu psihs galvenais varonis, kurš, nodarbojoties ar seksu, spoguļa atspulgā tīksminās par saviem muskuļiem, bet sarunās ar paziņām uzskaita visus zīmolus, kādi ir pārstāvēti viņa garderobē, kā arī tos momentāni atpazīst, tikai īsi uzmetot aci draugu apaviem, apģērbiem un aksesuāriem.
Bairons, Puškins, Oskars Vailds...
”“Metroseksualitāte faktiski ir žurnālistiska klišeja, kuru ieviesa tas pats britu žurnālists Simpsons. Pirmām kārtām jau šis vārds labi skan,” saka Laila Girsova. “Sākumā šo vārdu attiecināja tikai uz vīriešiem, un ikona, protams, ir Bekhems. Metropolē viņiem jādzīvo tāpēc, ka tikai tur ir pieejams viss klāsts – tirdzniecības centri, klubi, sporta klubi, frizētavas, stilisti, skaistumkopšanas saloni. Sabiedriskā dzīve sit augstu vilni, un līdz ar to izdalās elite, pie kuras pieder metroseksuāļi. Simpsons ir teicis arī, ka šāds cilvēks var būt gejs, heteroseksuālis vai biseksuālais, taču tam nav nozīmes, jo viņa vienīgā seksuālā orientācija ir mīlestība pašam pret sevi. Un viņi savu es tiešām ārkārtīgi kultivē, turklāt – ne tikai ar vizuālo tēlu.
Metroseksuāļi pēc uzvedības un dzīves stila vairāk līdzinās homoseksuālam formātam, intīmās attiecībās bieži vien saglabājot konsekventu heteroseksualitāti. Attiecībā uz metroseksuāļa vienīgo mīlestību, proti, mīlestību uz sevi pašu, jau velkamas paralēles ar narcismu, jo tiek uzsvērts emocionālais faktors, un tā ir grandioza patmīlība.”
“Kur šāda kustība sākusies?” interesējos. “Kolīdz sākās runas par metroseksuāļiem, atdzīvojās modes vēsturnieki un teica, ka nevajagot izgudrot velosipēdu un uzskatīt, ka tā būtu izveidojusies kā jauna lielpilsētu kultūra tikai postmodernajā sabiedrībā, proti, 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā,” turpina psiholoģe.
“19. gadsimtā līdzīgu nišu ieņēma dendiju kultūra – buržuāzijas pārstāvji bez aristokrātiskām saknēm un izcelsmes, kuri tiecās pēc izsmalcinātības, kopējot aristokrātu runas stilu, ģērbšanās manieri un dzīvesveidu. Oskars Vailds atbilst uzreiz divām teorijām, jo pats bija dendijs (arī gejs), bet viņa Doriana Greja ģīmetne atspoguļo narcismu tīrā veidā. Runā arī par Monteskjē, Baironu, Puškinu, it īpaši par Puškina alter ego – Jevgeņiju Oņeginu un viņa hedonistisko pieeju dzīvei. Dendiju kultūras spilgtākais sievišķais prototips 20. gadsimtā ir Koko Šanele ar savu provokatīvo nonkonformistisko pozīciju, kura uzdrošinājās konfrontēties ar pieņemto morāli un stilu.
Patiesībā viņa tiešām īstenoja revolūciju, bet Šanelei bija pilnīgi vienalga, kā viņu uztver, kas savukārt nav raksturīgi metroseksuāļiem, kuriem ir ļoti svarīgi, kādu iespaidu viņi atstāj. Atšķirībā no dendiju kultūras mūsdienu metroseksuāļi sabiedrību vairs tik lielā mērā neprovocē, jo tik ļoti nedisonē ar pieņemto stilu. Viņi drīzāk skicē jaunu ikdienības standartu, nosaka toni un pozicionē sevi kā eliti, kas var to atļauties. Manuprāt, dendiju kultūra un metroseksuāļi tomēr nav sinonīmi, jo dendiju kultūrā tika likts akcents arī uz intelektualitāti un inteliģenci, turpretī attiecībā uz metroseksuāļiem, šķiet, šīm niansēm nav nozīmes.
Tā vietā ir patmīlība, ieciklēšanās uz sevi, narcistiskās bailes nebūt perfektam, nebūt nevainojamam. Ar to, starp citu, arī narciss atšķiras no histeroīda klasiskajā formātā, jo histeroīds savu defektu var pārvērst par efektu, bet narciss – ne,” skaidro speciāliste. “Narcisam kādā brīdī sākas maniakāla dzīšanās pēc kaut kādiem mītiskiem kvalitātes rādītājiem.”
Kāda paziņa smēja – diez vai esot iespējams būt metroseksuālim Preiļos vai Salacgrīvā? Varot taču būt ar perfekcionismu apsēsta lauku skolotāja, kuras dzīves briesmīgākais scenārijs ir – vai tik viņai nav nepareiza jostiņa vai kurpju šņore, ja nu kāds pamanīs, ka viņa nav perfekta.
Pretendējot uz kaut ko līdzīgu metroseksuālismam mazpilsētā, nereti iznāk kā Balzaka neveiksmīgajam dendijam Lisjēnam de Ribanprē, kurš pats domāja, ka ir varen smalki apģērbies, līdz Parīzes operā, lūkojoties uz citiem, saprata, ka smalki tas būtu viņa dzimtajā provinciālajā Angulemā, bet Parīzē viņš ir smieklīgs (vismaz labi, ka saprata... ).
“Narciss, protams, var būt arī provincē,” saka Laila Girsova, “bet metroseksuālis – diez vai, jo tur trūkst vajadzīgo resursu. Un ne tikai... Provincē var gadīties arī visādi brīnumi. Piemēram, Mihails Zadornovs Vladivostokā nokļuva neveiklā situācijā. Viņu iesūdzēja tiesā. Uzstājoties šajā pilsētā, viņš stāstīja, ka, no rīta stāvēdams pie viesnīcas, ieraudzījis sievietes, kuras steigušās uz darbu. Un esot bijis šokā, jo visas kā viena, spriežot pēc apģērba, atgādinājušas vieglas uzvedības sievietes.
Kāda preses izdevuma galvenā redaktore uztvēra to personīgi, pa īstam saniknojās un iesūdzēja Zadornovu tiesā par goda aizskaršanu. Un vēl kāds piemērs. Mans iemīļotais modes mākslinieks Vasiļjevs savām klausītājām organizēja izbraukumus uz modes pilsētām, tostarp uz Parīzi (viņa mērķauditorija ir ļoti turīgas sievietes, un tas viss maksā bargu naudu). Un šīs dāmas bijušas izbrīnītas, kāpēc Vasiļjevs ved viņas ekskursijā uz sarkano lukturu rajonu. Izbrīnu nomainīja pārsteigums – viņas ieraudzījušas, ka ielas malās stāvošās sievietes vecumā no astoņpadsmit līdz septiņdesmit gadiem ir apģērbušās tieši tāpat kā viņas, jo uzskata šādu stilu par etalonu...
Perfekcionisms sevī ietver apmātību ar pedantismu, bet tīri pedantiskais, akcentētais tips ar uzmācīgo stāvokļa māniju nevar apstāties, viņš nevar pieļaut pat sīkāko atkāpšanos no paša deklarētās normas. Tas ir nedaudz citādi. Metroseksuāļu mērķis, atgādinu, ir izteikta identificēšanās ar noteiktu sociāli privileģētu slāni, kas var atļauties. Arī tur ārkārtīgi dominē konvencionālās vērtības – tas, ko mēs uzskatām par standartu. Bez nemitīgās ārienes pucēšanas viņi ir aizrāvušies arī ar daudzām veselīga dzīvesveida subkultūrām. Piemēram, svaigēšanu, kas sāk izplatīties arī Latvijā.
Varbūt izklausīsies nedaudz ciniski, bet es ne vienmēr spēju šādai apmātībai noticēt. Reizēm pats no sevis rodas jautājums, vai tā nav modes lieta, aizraušanās ar kaut ko pārejošu. Veģetārisms gan ir bijis visos laikos, bet, kad to sāk pastiprināti proponēt un tas kļūst arī kā rādītājs privileģētajam stāvoklim – esmu daudz par to lasījis, es varu atļauties izvēlēties, turklāt esmu tāds advancēts, pieskaitu sevi pie progresīvās cilvēces daļas –, rodas pārdomas...”
“Vai metroseksuālis ne tikai ķēmojas pakaļ kādam galvenajam, lai viņam līdzinātos, bet arī pats no sirds tic, ka tas, ko viņš dara un kā dzīvo, ir viņa dzīves nepieciešamība?” interesējos.
“Demonstrantiem (pieļauju, ka starp metroseksuāļiem ir ļoti daudz demonstratīvo personību) un histeroīdiem ir ļoti raksturīgi sākuma posmā sev iestāstīt, ka tas ir labi, tas ir nepieciešams, turklāt viņiem piestāv un patīk, līdz kādā brīdī viņi tik ļoti ieiet lomā, ka viņu identitāte mainās. Tāda izteikta metroseksualitāte, kad cilvēks tik ļoti tiecas pēc izsmalcinātības un atbilstības pieņemtajiem ideāliem, manuprāt, tomēr kombinējas ar pašpietiekamības trūkumu; tiek degradēts autentiskums un zaudēta unikālā, neatkārtojamā patība.
Protams, tam visam mēdz būt raksturīga pārspīlētība, kas var aiziet līdz apmātībai. Pamazām šī kultūra ienāk arī Latvijā, īpaši labi tas redzams Jūrmalā Jaunā viļņa laikā, kad šo liekulības tirgu var vērot visā krāšņumā. Kad viņi iznāk promenādē, neapšaubāmi notiek savstarpēja salīdzināšanās – sākot ar toiterjeru un jorku līmeni un beidzot ar koptēlu. Es to šovasar pavēroju (iepriekšējos gadus man bija fiziski un morāli nepatīkami uzturēties šajā vidē), un man bija profesionāli interesanti.
Kad es pludmalē ieraudzīju kādu Rubļovkas zieda pārstāvi ļoti dārgās basenītēs uz ļoti augstiem papēžiem klibojam pa birstošajām smiltīm un otru, kura mēģināja smilšainās kājas tādās ievilkt, nodomāju – parādiet man vienu skandināvu tūristu, kurš tik ļoti sevi pazemotu un mocītu. Jo te galvenais tomēr būtu ērtības. Uz šādu samocītu stilu man ir reakcija – vai nu tā gluži vajadzēja...
Kas viņiem vainas? Pēc klasiskās Freida psihoanalīzes, piemēram, tiekšanās pēc politiskās varas balstās neapmierinātos seksuālos instinktos. Tāpēc studentiem smejos – paskatieties uz Jēkaba ielas publiku, un jūs sapratīsiet, kā viņiem ikdienā pietrūkst! Protams, tas ir vulgarizēti. Ja cilvēks savā tieksmē pēc panākumiem ir pašpietiekams, ar to tonizēdams un iedvesmodams arī citus, ja nejūt iekšējo spriedzi, nelabvēlību un agresivitāti, tad viņu var tikai apskaust. Gluži tāpat arī metroseksuālis var būt gan dabisks, gan samocīts.”
Un tā viņš, metroseksuālis, tāds skaists un sakopts, ar kulta friziera veidotu sasuku un tikko taisītu manikīru, rotē no skaistuma salona uz smalku pieņemšanu, no pieņemšanas pie stilista, no stilista uz prezentāciju, bet noslēgumā uz tusiņu vai naktsklubu.
Visticamāk, sabiedrības attieksme pret šo slāni ir polarizēta – daļa viņus apskauž un gribētu būt tādi paši kā viņi, bet nevelk, kamēr citiem viņi var izraisīt vai nu iecietīgu smaidu “lai jau viņi tur ņemas, ja viņiem tā vajag”, vai pat sarkastisku attieksmi, jo dažs labs no šīs elites vairs nešķiet īsti veselīgs un pat izraisa žēlumu.
“Šajā gadījumā man vienmēr jādomā arī par sevi. Tad, kad es, skatoties uz viņu konvulsijām un tiešām izmisīgo vēlēšanos noturēt sevi pietiekami augstā līmenī, izjūtu tādu kā līdzjūtību, rodas jautājums – vai tā no manas puses nav savdabīga augstprātība un varbūt skaudība, jo es to visu nevaru atļauties, vai arī tas tomēr liecina par manu pašpietiekamību. Šad tad domāju – ja mans ienākumu līmenis tuvotos tādām summām, lai to visu varētu atļauties, ko es darītu? Es gan skaidri zinu, ko nedarītu... Tomēr tās metodoloģijas, kas darbojas mana slāņa apziņā un, piemēram, oligarhu un viņiem pietuvināto apziņā, radikāli atšķiras. Viņi domā pilnīgi citās kategorijās,” ir pārliecināta speciāliste.
Gan Krievijā, gan Latvijā vērojama nožēlojama parādība, kas, iespējams, arī ir daļēji saistīta ar metroseksuālismu (vismaz ar tā zīmēšanās daļu). Proti, caurkritušas aktrises, balerīnas vai modeles, kuru, šķiet, vienīgais mērķis un piepildījums daudzu gadu garumā ir iekļūt dzeltenajā presē (turklāt vienalga, kādā sakarā – degustējot tēju vai apciemojot zoodārzu – ka tik iekšā!), bet, ja īpaši paveicas, uz visiem žurnālu vākiem pēc kārtas, zaudējot jebkādu mēra izjūtu, nerunājot par gaumi.
“Ak kungs, cik gan izmisušai viņai jābūt...” reiz noteica kāda teātra kritiķe, ento reizi ieraudzījusi kādu pašmāju blondīni krampjaini smaidām pretī no kāda atvēruma. “Esmu reizēm domājusi, no kurienes cilvēkiem, kam nav acīm redzama biznesa, ir līdzekļi, lai izturētu ārējo spožumu... Bet attiecībā uz pastiprināto izrādīšanās tieksmi varu nosaukt kādu, uz kuras fona mūsu attiecīgā visfotografētākā dāma atgādina bezcerīgu provinciāli, un tā ir Anastasija Voločkova, kas krievu dzeltenajai presei jau ir sugas vārds.
Voločkova ir balerīna, kura tikai izmesta no Lielā teātra, un oficiālā versija bija tāda, ka viņa esot pieņēmusies svarā un partneri vairs nespējot viņu izcilāt. Tad nu Voločkova izvērsa grandiozu pīāru, lai sevi rehabilitētu, ņemot talkā dažnedažādus līdzekļus. Tagad viņa ir tāda kā šovu dejotāja, tīri tehniski visai viduvēja, bet, protams, ārēji ļoti krāšņa – gan krāšņāka, gan interesantāka par pašmāju likteņa māsām. Tomēr gadi iet, un pirmām kārtām dejotājiem tas jau ir pirmspensijas vecums, un tas, kad par viņu aizmirsīs vispār, ir tikai laika – un plastiskās ķirurģijas – jautājums.
Viņa eksponējas visekstremālākajos veidos, tostarp pati organizējot savu kailskatu fotografēšanu Maldivu salās un izvietojot tos savā blogā ar piebildi, ka viņai apnikušas paparaci centieni viņu pieķert, tāpēc viņa nolēmusi pati uztaisīt estētiski augstvērtīgas bildes. Lielai sabiedrības daļai tas izraisīja smīnu un nožēlu, un atklāti izskanēja, ka šis cilvēks ir absolūti zaudējis mēra izjūtu un tādam eksponēšanās nepieciešama par katru cenu.
Ja šādas demonstratīvās personības ar izteiktām metroseksualitātes tendencēm plus narcisma iezīmēm ir šajā kultā iesaistījušās, pieļauju, ka viņām veidojas kaut kāda narkotiska atkarība. Pēc principa – ja tevis tur nav, tad tevis nav vispār.” Bet kā skaidrojams fenomens, ka teju visas dzeltenajā presē sabildētās blondīnes ir pilnīgi vienādas, kā vienā fabrikā taisītas? To diktē viņu iekšējie likumi? Basketbolistu sievas, var teikt, jau pārtapušas pašas savā klišejā...
“Jā, to sauc – atrodi desmit atšķirības!” smejas psiholoģe. “Tas ir unikāls fenomens. Acīmredzot tā ir pavisam cita atskaites sistēma ar saviem iekšējiem regulācijas likumiem, kurus cilvēkam no ārpuses saprast nav lemts. Ir izteikta tieksme pēc metroseksualitātes, un, cik redzams, tā vairāk raksturīga komandu sporta veidu pārstāvjiem. Tie ir basketbolisti ar kaut kādām obligātajām eirostandartprasībām pret savām otrajām pusītēm, futbolisti, hokejisti... Arī pasaulē notiek tāpat.
Tomēr te vairāk jārunā par neirotismu un viņu maniakālo vēlmi vienmēr būt nevainojamām, jo, godīgi sakot, ar metroseksualitāti sievietēm tā ir, kā ir... Kad mēģināja to pielāgot arī sieviešu dzimumam (jo vīrieši birst kā no pārpilnības raga), tad par galveno prototipu izvirzīja pat ne reālu cilvēku, bet Samantu Džonsu no Seksa un lielpilsētas. Metroseksualitāte tādā krāšņā veidā tomēr ir raksturīga vīriešiem, jo notiek vispārējs feminizācijas process. Vīrieši kļūst arvien sievišķīgāki, sievietes – vīrišķīgākas. Miera apstākļos, kad nav jācīnās par izdzīvošanu nedz eksistenciālajā, nedz ekonomiskajā ziņā, viņi zaudē klasisko iekarotāja stilu un, progresam attīstoties, var atslābināties,” domā psiholoģe.
Presē kā viens no metroseksuālisma rašanās iemesliem pieminētas reklāmas kampaņas deviņdesmito gadu sākumā, kad ražotāji aktīvi sāka ražot un reklamēt vīrišķīga dizaina krēmus, dezodorantus, manikīra piederumu komplektus un turpat attīstīta doma, ka, iespējams, vairākums metroseksuāļu ar dezodorantiem, kam ir lodes formas uzgalis, un daudzajiem rīkiem, kas paredzēti deguna spalviņu izraušanai, vīlītēm nagu formas ieveidošanai kompensē to, ka viņiem nav savas garāžas un instrumentu...
“Jā, turklāt pārmetumi, ka tagad vairs nav īstu vīriešu, ir neadekvāti, jo nav jau arī tādu klasisku pasīvu sieviešu. Veidojas androgīnais tips, sievietēm tas nav tik acīm redzami, jo viņām tas feminizācijas process tomēr sākās nedaudz ātrāk. Pirmās sufražistu kustības tiek datētas ar 18. gadsimta beigām un 19. gadsimta sākumu, bet masveidā sievietes sāka atļauties parādīties sabiedrībā, tērpušās biksēs (ja vien tās nebija slēpotājas, metinātājas vai bruģa licējas), pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Sākumā izraisot milzu pretestību, bet tas aiziet ļoti strauji. Nu beidzot arī vīrieši sāk atļauties pārkāpt konvencionālās lomas. Bekhems lako nagus, Žans Pols Gotjē iziet svārciņos, kas nav skotu kilts, vasarā Jūrmalā redzēju ļoti koptu sarongā tērpušos vīrieti, un, domāju, viņš ne vienu vien stundu bija nostāvējis spoguļa priekšā, lai pārliecinātos, vai tā var...”
“Fromms teic, ka narcistiskais kodols ir katrā no mums,” uzsver psiholoģe. “Arī Freids, kurš narcismu raksturo kā smagu neirozi ar būtiskiem traucējumiem, saka: ja cilvēks iet pa dzīvi kā iekarotājs, šāda pārliecība tomēr bieži vien provocē arī reālu veiksmi. Ir cilvēki, kas ir ļoti dabiski visdrosmīgākajā tēlā, pat tad, ja tie ir lakoti nagi vai bruncīši. Un ir cilvēki, kas pūlas sviedriem vaigā, bet vienalga iznāk karikatūra. Un šāda cilvēka tiešām ir žēl, jo viņš ir investējis milzīgu kapitālu gan laika, gan naudas izteiksmē un varbūt pats ir pārliecināts, ka izskatās perfekti.
Par Bekhemu kā metroseksuāļa ikonu jāsaka, ka tur ir arī gana daudz tarakānu galvā, vismaz spriežot pēc aprakstiem. Viņam ir gandrīz patoloģiska vajadzība pēc pedantisma, tīrības un sterilitātes.
Apkalpojošajam personālam tas esot viens no sarežģītākajiem pāriem. Viņa sieva pēc pēdējām dzemdībām mocījās ar nenormālām galvas sāpēm tāpēc, ka neatļāvās grūtniecības laikā nokāpt no saviem 12 centimetru augstajiem papēžiem. Viņi sev kā modes ikonām ir uzlikuši tik augstu latiņu, ka vairs nevar to nolaist nekādos apstākļos. Te jau jārunā par diezgan slimīgu neirotismu.
Tā ir tā pati Doriana Greja smagā problēma – man visu mūžu jāsaglabā iekonservēts perfekts tēls. Kas patiesībā jebkurā gadījumā ir ilūzija. Jo, kā rāda pieredze, pat tad, ja mēs saglabājam ārējo tēlu, tas nekādā veidā neinstalējas kopā ar domāšanu. Kad saka, ka kosmētiskās operācijas izvēlas cilvēki ar zemu pašnovērtējumu un iekšējām problēmām, daudzi atbild – bet kāpēc mēs nevaram vienkārši būt smuki?
Tikai nestāstiet mums, ka krunkaina seja ir kaut kas skaists, un seja ir pirmais, ko ierauga! Tam var piekrist, jo latviešu teiciens neskati vīru no cepures ir diezgan infantils. Tomēr ļoti agresīva iejaukšanās savā ārienē liecina par dziļu neapmierinātību un sevis nepieņemšanu.”
Pieminot agresīvu iejaukšanos, uzreiz prātā nāk ne vien Maikls Džeksons, bet arī Jaunā viļņa regulārais viesis Krievijas frizieris Zverevs, kurš vēlāk pārtapa stilistā, un visbeidzot jau dziedātājā. “Jā, un mums (nu jau gan jāsaka – Londonā) ir sieviešu dzimuma ekvivalents – Anete Sončika. Acīmredzot arī pietiekami augstais labklājības līmenis mudina cilvēkus aiz nekā darīt pamēģināt to, to un vēl šito... Tev ir viss, bet gribas pielasīt vēl kaut ko klāt, jo īsti droši un komfortabli tu šajā situācijā nejūties. Pašpietiekamiem cilvēkiem ar ļoti augstu ienākumu līmeni – kaut vai kompjūterģēnijiem Bila Geitsa vai Stīva Džobsam un viņu sievām – šīs mākslīgās pievienotās vērtības nav, viņiem to nevajag.”
“Metroseksualitātes pirmsākumi, visticamāk, ir meklējami jaunāko laiku vēsturē, kad pakāpeniski sāka pieaugt labklājības līmenis un iespējas kaut ko atļauties. Ērihs Fromms mēģināja aprakstīt jaunos personību tipus. Pēc viņa teiktā, sākotnēji bija ekspluatatoriskais un recesīvais tips (viens, kurš ekspluatē, otrs, kurš pakļaujas), tālāk nāk uzkrājēja tips – lieciet mani mierā, ļaujiet man baudīt to, ko es esmu sakrājis, kas principā atbilst vidusslānim. Par to vajadzētu priecāties, bet Fromms uzskata to par bīstamu, jo te sākas akcentu maiņa no būt, eksistēt uz patērēt. Ceturtais tips ir tirgus personības tips, kuru vada ļoti cinisks pragmatisks aprēķins, jo visu nosaka mārketinga likumi – noiets un prestižs.
Un, lūk, šis ceturtais tips, par kuru Fromms nepavisam nav sajūsmā un ko uzskata par klasisko vērtību norietu, laikam šobrīd arī veido pārtikušās sabiedrības kodolu,” nobeigumā secina Laila Girsova. “Pozīcijas ir pietiekami stabilas, kas cits vairs atliek – tikai izrādīties... ”
