"Izēd tukšu šķīvi, citādi netiksi spēlēties" - vecāku aplamības, audzinot bērnus pie galda

Ēšanas jautājums gandrīz visiem vecākiem ir sāpīgs temats. Mums vienmēr zemapziņā ir bail no tā, vai bērns ir pietiekami paēdis, vai nav izsalcis un vai ir saņēmis visas augšanai un attīstībai nepieciešamās vielas. Tieši šī iemesla dēļ lielākā daļa vecāku ar īpašu uzņēmību savus bērnus audzina pie galda, ja viņi neēd vakariņas, vai arī cenšas viņiem izpatikt.

Tomēr tas nu gan būtu jāatceras — ēdienreizes nedrīkst pārvērst par audzināšanas stundām. Ja bērni kārtīgi un bez protesta ēd visu, kas likts galdā, vakariņas norit mierīgi un bez īpašas uzmanības bērnu izdarībām. Ja bērni neēd un sāk niķoties, vecāki neapzināti sāk raizēties par viņu veselību un tūdaļ pievērš šai neēšanai milzīgu uzmanību. Bērni vecāku raizes ļoti labi jūt, un, raugoties uz to no viņu viedokļa, ir taču tik patīkami, ja vecāki uztraucas un kaut vai tādā veidā izrāda mīlestību un rūpes. To atklājot, mazie viltnieki ar nodomu sākt regulāri neēst, jo tad viņi no vecākiem panāk milzīgu uzmanības lavīnu. Sliktākajā gadījumā šāds ieradums var beigties ar to, ka vecāki pirms katras ēdienreizes skraida pa māju pakaļ saviem bērniem, lai tie apsēstos un paēstu, bet, kad palaidņi ar lielām pūlēm dabūti pie galda, viņi paziņo, kas neēdīs, jo šis ēdiens viņiem negaršo.

Ja bērns vienu dienu aizies gulēt neēdis, nekas slikts nenotiks

Lai izvairītos no šādām ekstremālām situācijām, vispirms nomieriniet sevi ar domu, ka jūs katru dienu savam bērnam piedāvājat svaigu un veselīgu ēdienu, un, ka Latvijā normālās ģimenēs bērni badā tomēr nemirst, un, ka arī jūsu bērnam nekas slikts nenotiks, ja viņš, piemēram, vienu vakaru aizies gulēt neēdis. Kad esat nomierinājušies, pieņemiet lēmumu, ka turpmāk ar bērnu pie galda nestrīdēsieties par to, ka viņam obligāti jāēd. Ar cīņu, strīdiem un varu jūs pilnīgi noteikti neko nepanāksiet! Bērns tikai var ēdienreizes neieredzēt vēl vairāk. Ja ēdienreizes ir izveidojušās par kaujas lauku, un pēkšņi vienā dienā jūs savu attieksmi mainīsiet, noteikti būs interesanti redzēt bērna pārsteigto seju, kad pavisam negaidot pateiksiet, ka viņš drīkst arī neēst, ja negrib. No tādiem brīnumiem bērns var pēkšņi sākt ēst, jo sapratīs, ka ar saviem protestiem panākt neko nevarēs.

Neskatoties uz visu iepriekš minēto, audzināšana pie galda, protams, var notikt, bet tad tā drīkst būt saistīta tikai un vienīgi ar bērna uzvedību pie galda, un nekādā gadījumā ne ar to, vai bērnam jāapēd divi vai trīs kartupeļi. Bērnam pie galda ir jāuzvedas pieklājīgi un atbilstoši savam vecumam. No astoņus mēnešus veca mazuļa nevar gaidīt gan tukšu šķīvi, gan tīru galdu un rokas, bet ja bērns trīs gadu vecumā putru sāk ēst ar rokām, tas jau vairs nav pieklājīgi, un visticamāk bērns pats to ļoti labi zina. Šajā situācijā viņam jāpaskaidro, ka turpināt ēšanu varēs tikai tad, kad darīs to ar karoti, un, ja viņš turpina ēst ar rokām, mierīgi viņam jāpalūdz aiziet no galda. Šajā situācijā uzmanība ir vērsta nevis uz ēdienu un uz to, vai bērns to ēd, bet gan uz to, kā bērns ietur maltīti.

Lai jums kā vecākiem nerastos šaubas par to, ko pie galda drīkst un nedrīkst darīt, pārrunājiet šo tematu vispirms savā starpā un pieņemiet lēmumu. Mūsmājās, piemēram, visiem — gan lieliem, gan maziem ir zināms, ka ar ēdienu spēlēties nedrīkst. Ja meitas ir paēdušas vai nevēlas ēst to, kas viņām tiek piedāvāts, un sāk ar ēdienu spēlēties, viņas tiek sūtītas prom no galda, un matu gumijas no makaroniem viņām neviens neļauj taisīt. Bieži vien viņas saprot, ka tomēr vēl grib ēst, bet tas viņām tiek atļauts tikai tad, ja viņas apsola ar ēdienu nespēlēties. Tiklīdz rotaļas atkārtojas, viņas atkal no galda tiek sūtītas prom. Bērni ļoti ātri saprot, ko drīkst un ko ne.

Avots: "Ikdiena ar mazuli. Praktiski padomi mazu bērnu vecākiem" R: Jumava