Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Dziedātāja Anmary: „Paldies, dēliņ, ka izvēlējies mani par mammu!” 19

Sievietēm
2012. gada 9. februārī 11:59 2012. gada 9. februārī 11:59
Pateicoties Eirovīzijai, uz mūzikas skatuves pēc ilgāka laika atkal ieraudzījām dziedātāju Anmary. Patlaban viņa gatavojas Eirovīzijas finālam, skrien ierakstīt uz studiju savas dziesmas un domā par koncertprogrammu. Izrādās – visu šo laiku viņa tepat vien bija – audzināja savu mazo dēliņu un no mūzikas tā īsti prom nekur nav aizgājusi.

­

Cilvēki tevi pazīst tikai kā Anmary. Ir vispār kāds, kas uzrunā tevi īstajā vārdā?

Tuvākie, protams, mani sauc par Lindu. Taču labi vien ir, ka cilvēki mani saista tikai ar Anmary. Tā arī jābūt. Savukārt mūziķi mani sauc par Annīti. Kad strādāju pie Arņa Medņa studijā, viņš tā arī teica – nu kāda Linda!? Anmary, un viss. Lai nejūk. Viņam laikam Linda asociējās ar Lindu Leen (smejas). Anna Marija ir mani kristību vārdi, tāpēc arī organiski izveidojās Anmary. Neko speciāli pat domāt nevajadzēja. Pasē esmu Linda Amantova. Neskaitāmas reizes man jautāts, vai neesmu radiniece kamaniņu braucējai Ingrīdai Amantovai? Pagaidām neesam radurakstus pētījušas (smejas). Mūzikas koledžā mācījos kopā ar džezistu Lauri Amantovu – viņš ir brīnišķīgs mākslinieks, spēlē trombonu. Pat nenojautu, ka esam radinieki.

Atceros, reiz septembrī skolā mani izsauca zāles priekšā, un visi man neizprotamu iemeslu dēļ sāka smieties kā kutināti. Pēc kāda laika, kad ņēmu atslēgas, lai ietu uz klavierklasi spēlēt, garderobiste saka: „Tu jau esi atslēgusi paņēmusi!” Bet es neesmu ņēmusi! „Ā, tad droši vien Lauris,” viņa konstatē. Kāds Lauris? – es prasu. Nu, taču jau Amantovs! Pēc mēneša ieraudzīju šo Lauri vaigā, sākām runāties, un viņš stāsta – visi zālē smējušies tāpēc, ka nodomājuši, ka mēs vasarā esam apprecējušies. Beigās abi izsecinājām, ka mums ir vienas saknes – tikai viņš ir no Alūksnes, bet es – no Gulbenes.

Pirms Eirovīzija­s konkursa šķita – esi kaut kur pazudusi. Ko īsti nozīmē tava atgriešanās?

Pazudusi nekur nebiju, vienkārši dzīvē bija citas prioritātes. Lai gan varu atzīties – ne reizi vien esmu pilnā nopietnībā domājusi – negribu vairs to mūziku! Gana man! Bet katru reizi, kad tā nodomāju, kāds noteikti piezvana, kaut ko piedāvā, pašai uzrodas idejas, un es atkal ar visām četrām esmu iekšā. Un katru reizi saprotu – no mūzikas aiziet tomēr nekur nevaru.

Tāpēc darbošos tālāk, nespēju iedomāties sevi ko citu darām. Visas skolas, kurās mācījos, ir bijušas mūzikas skolas. Pabeidzot mūzikas koledžu, gan nopietni apsvēru domu mūzikai pielikt punktu. Neviens mani nepiespiedīs vairs spēlēt klavieres un rakstīt solfedžo. Gāju uz Svešvalodu fakultāti, iestājos, par ko ļoti nopriecājos – nu tik būs dzīve!

Kā tad! Pagāja mēnesis, un sapratu – tas nav mans ceļš. Jā, mani interesē valodas, bet ne jau tik ļoti, lai angļu valodā mācītos Anglijas vēsturi un ģeogrāfijā zinātu atzīmēt augstienes, zemienes, pakalnes un upes... Aizgāju uz Mūzikas akadēmiju. Man bija brīnišķīga pasniedzēja – Maija Krīgena, bet kaut kā akadēmiskā mūzika neaizrāva. Skaisti ir nodziedāt operu, bet man labāk patīk baudīt, kā citi to dara. Galvā jaucās popmūzika, tāpēc bija jāizlemj, ko īsti gribu. Varbūt Bočelli to var apvienot, bet man šķiet – labāk izvēlēties ko vienu, un vislabāk džeziņu... Tāpēc Mūzikas akadēmijā nomācījos tikai divus gadus un stājos Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tai pa vidu vēl bija fabrika un džeza kursi...

Anmary - Beautiful song (Eirodziesma 2012)
Kā sanāca, ka, tikko atnākot uz Rīgu, tu jau strādāji pie Arņa Medņa studijā?

Gāju pie Arņa vairāk ar domu, ka man vajag producentu, dziesmas, bet Iveta, Arņa sieva, man piedāvāja vokālās nodarbības. Taču man to nevajag, dziedāt māku! Bet viņa tik teica – tu ieej un paskaties. Nodarbību vadīja Jolanta Gulbe, viņa kaut ko skaidroja, pati nogurusi. Lai es mēģinot paskaidrot. Tajā brīdī ienāca Iveta un piedāvāja man kļūt par vokālo pedagoģi. Tā es tajā bariņā nokļuvu. Tas bija foršs laiks.

Pēc tam paklīda runas, ka esi aizbraukusi no Latvijas. It kā dziedāt.

Bija koncerti ārpus Latvijas. Bet loks noslēdzās, jo vienu brīdi vairs uz to neiespringu. Interesantāk šķita džemot ar draugiem, iet vienam pie otra ciemos un attīstīt visādas idejas – mēs to varētu uztaisīt un to varētu palaist, lai arī citi dzird.... Bet tas viss tajā mūsu šaurajā pasaulītē arī palika.

Un kas tagad notiek tavā pasaulē bez Eirovīzijas?

Audzinu dēliņu. Kad piedzimst bērns, nekā svarīgāka dzīvē vairs nav. Ieraudzīju viņu un domāju – kas var būt vēl skaistāks? Nekas! Es arī tagad bērnam katru vakaru, liekot viņu gulēt, saku – paldies dēliņ, ka tu izvēlējies mani par savu mammu! Viņš man rada tādu prieku. Apzināti divus gadus veltīju viņam. Un tagad, kad viņš iet dārziņā, es atkal varu kaut ko darīt. Viņam ir sava dienas daļa, kurā viņš ir aizņemts, un es to laiku cenšos izmantot.

Piedod par tik tiešu jautājumu, tu viņu audzini viena?

Neesam ar draugu oficiāli precējušies. Bet es par šo tēmu nerunāju – tā ir mana ģimene. Viss ir kārtībā, viss ir labi! Tiešām nevēlos publiski neko apspriest. Pietiek jau ar manu Eirovīzijas kleitu, lai cilvēki sāktu satraukties. Pat draugi zvanīja – vai, vai, šausmas, šausmas, viss internets vārās! Domāju – nē, nu man arī jāapskatās, par ko var tā cepties. Bet viss ir tā kā parasti – vienam patīk, otram – nepatīk. Visiem jau neizpatiksi (smejas). Tāpēc „no comments”.

Lielos vilcienos ar savu dzīvi jūties apmierināta?

Zināju, ka gribu dzīvot Rīgā, un te nu es esmu. Ģimene? Tās ģimenes vērtības jau pie mums atnāk citādi... Atceros, kā ar draudzeni skolā bijām sarunājušas, ka mums bērni abām būs vienā laikā. Smieklīgi, jo nekā no tā nav. Par ģimeni varbūt vispār neaizdomātos, jo man dzīvē pati svarīgākā ir mūzika. Bija viens brīdis, kad varēju dziedāt 24 stundas diennaktī. Bet Dieviņš jau saliek visu savās vietās. Varbūt cilvēki arī ko plāno, bet varbūt viņi domā, ka plāno Dieviņu? Es nekur neesmu aizgājusi no tā, kas man nolikts. Un ar visu, kas ar mani notiek, esmu ļoti apmierināta. Protams, ir priecīgāki brīži un ne tik priecīgi, bet es tomēr cenšos dzīvi uztvert kaut kā vienkāršāk. Notiek tā? Okey! Tāpēc – īpaši neperos un uz cilvēkiem neapvainojos. Goda vārds, man šķiet – ja tev ceļš ir nolikts, tad gribēdama pa citu neaiziesi.

Anmary uzstājas Eirovīzijā 2012.
Tāpēc par savu pirmo algu pirki klavieres?

Strādājot pie Arņa studijā, biju apzinīgi sakrājusi naudu un aizgāju par to nopirkt digitālās klavieres. Pati brīnos, kā man izdevās. Jo parasti nekad tā neesmu latu pie lata likusi, lai nopirktu konkrētu lietu. Bet toreiz varēju. Un arī vajadzēja. Mūziķim kāds instruments mājās ir nepieciešams, arī skolā vajadzēja mājasdarbiem.

Shake Before Use. Anmary uzstājas Arņa Medņa 50. jubilejas koncertā
Noliki lielajā istabā, goda vietā?

Sākumā man taču nebija dzīvokļa! Dzīvoju kopmītnēs, tad – komunālajā dzīvoklī. Esmu nomainījusi nez cik dzīvesvietu un tās klavieres – kopā ar mani. Bet klavieres jau nav lielas, smagas gan.

Ko vēl esi stiepusi līdzi no dzīvokļa uz dzīvokli?

Izņemot klavieres un notis, laikam neko. Un vēl CD albumus, bet tos nesen izmetu. Sapratu – nav jēgas. Visu var noskatīties un noklausīties sociālajos tīklos. Nē, nu sev svarīgos CD – tos, protams, nemetu ārā. Un vēl grāmatas. Man ir tāda sava kaudzīte ar grāmatām, ko ik pa laikam pārlasu. Pašlaik klavieres esmu pabāzusi zem gultas, jo mazajam par tām liela interese. Viņam gribas vadus izvilkt. Tāpat – iet ar cepumu rokās, un kāda drupača jau vienmēr nobirst. Tomēr tas ir instruments. Taču dziesmiņas mēs dziedam.

Domā par to, kā savu dēliņu audzināt?

Zinu, ko nedarīšu attiecībā pret savu bērnu no tā, kā mamma audzināja mani. Bet mammai varu teikt tikai paldies, ka viņa man devusi tieši tik daudz, cik vajadzēja. Citādi nebūtu tāda, kāda esmu. Kā jau teicu – esmu ar sevi baigi apmierinātā un arī par to, kā dzīvi izprotu. Ik pa laikam pie manis atnāk atskārsme – redz, kā! Cik labi, ka tagad to sapratu! Kādreiz pastāstu mammai, bet viņa: „Meit! Bet es jau to tev teicu!” Bet tad man to nevajadzēja... Vajadzēja, lai pati līdz tam nonāku. Tu nevari liegt otram viņa pieredzi!

Tava pēdējā laika atklāsme?

Pēdējā laikā ļoti izjūtu, kā manu dzīvi ietekmē tas, ko domāju un kādu enerģiju tam piešķiru. Iekšējie cīniņi, protams, bijuši – gribu! Ai, nē – bail! Bet esmu sapratusi, ka vislabāk dzīvot pie savām sajūtām – ja iekšēji jūtu, ka vajag, tad man vairs nav bail. Kādreiz biju izdomājusi visādus stereotipus, kā vajadzētu būt. Bet tā jau nav. Mēs, cilvēki, esam kā atsevišķas staigājošas pasaules. Un katrs citādāks un interesants. Tu nevari iet un to otra pasauli mainīt. Ja gribi – maini pats savējo. Citreiz pabrīnos par citiem, citreiz – izpriecājos, citreiz – dusmojos... Bet tad arī skatos – kāpēc. Beigās tik un tā nonāc pie secinājuma – hā! Tie jau ir tikai mani pieņēmumi.

Ella, Candy un Anmary jeb grupa „Policistas” startē Eirovīzijā 2009.
Par ko tu pārdzīvo? Varbūt pat paraudi?

Raudāt gribas tad, kad sirds pilna. Tiešām neesmu raudājusi par kaut ko konkrētu. Parasti man tas ir tāds attīrīšanās process. Izraudos, kad tāds mudžeklis galvā, ka vajag sevi sakārtot Bet tā notiek reti. Drīzāk visu izsmeju. Man ir jauki draugi, visi tādi pozitīvi, mēs vienmēr atrodam, par ko izsmieties. Jo man jau arī dzīves filozofija ir tāda – viss, kas notiek, ir uz labu. Pat ja kaut ko gribas un nesanāk. Nu gribas un nedabūji – vai tad par to jāpārdzīvo? Pēc tam redzi – cik labi, ka nedabūji. Varbūt tevi no kaut kā pasargā? Šajā ziņā ne uz ko neiespringstu.

Arī par to, ka tagad, pēc Eirovīzijas, visi, piemēram, apspriež, cik tu ļoti tieva?

Es nezinu, kāpēc par to tā spriedelē! Man pat tiek pierakstītas veselības problēmas. Bet tā nav! Es varu brīvi kustēties, labi justies. Varu darīt visu! Tagad, piemēram, sadarbojos ar brīnišķīgiem mūziķiem. Top mana jaunā dziesmu programma, bet – kamēr viss nav galā, neko daudz nevaru izstāstīt. Vienkārši saistībā ar Eirovīziju nevar tik veikli vairs visu samenedžēt. Es jau pati sev esmu režisore. Pati visu domāju. Neviens cits manā vietā to nedara.

Me and Bobby McGee. Anmary uzstāšanās „Talantu Fabrika 2”
Kāpēc tev gribējās piedalīties Eirovīzijā?

Man patīk skatuve, patīk dziedāt. Man patīk dalīties ar savu enerģiju, patīk izdzīvot tos stāstus, kas dziesmās... Savām dziesmām vārdus prasu dzejniekiem, jo tā, lai būtu skaisti un neizklausītos banāli, ir diezgan sarežģīti uzrakstīt. Nesaprotu, kur Ūdrītim (mūziķis Rolands Ūdris – aut. piez.) tas viss rodas. Viņš uzraksta tekstu, un ir! Kā tā var būt?

Šova „Talantu fabrika” dalībnieces Anmary (Linda Amantova) un Miss Jazz (Marika Jasa) 2003. gadā.
Pagaidām vēl esi bērna kopšanas atvaļinājumā. Zini, ko tālāk?

No mūzikas nekur neaiziešu. Varbūt atkal pasniegšu vokālās nodarbības, bet varbūt arī ko citu darīšu. Varbūt tā dziedāšana izklausās pēc hobija, bet īstenībā ir mans darbs. Tāpēc es mājas ballītēs nedziedu. Man var pat neprasīt pie eglītes vilkt meldiņu. Klusēšu.

Ja būtu ļauts ieskatīties nākotnē, gribētu zināt, cik ilgi būsi uz skatuves?

Šad tad aizeju pie astrologa, bet neesmu viņam to prasījusi. Nemaz tā negribētu uz priekšu zināt, kas ar mani notiks. Pārsvarā jau man tie jautājumi – vieni un tie paši, uz ko man konkrētajā brīdī vērts vairāk koncentrēties un vai eju savu ceļu pareizi. Savu karti jau no galvas zinu, tāpēc drīzāk tā ir tāda savas iekšējās pasaules saskaņošana ar to, kas zvaigznēs rakstīts. Pēdējo reizi biju pie vēdiskā astrologa. Bija tik interesanti. Un galvenais – viss pareizi!


Aiva Alksne, žurnāls „Stella” / Foto: Oļegs Zernovs, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Jūlijs Krūmiņš sagādā pārsteigumu savas jubilejas ballītes viesiem - uz skatuves kāpj pats Maksims Galkins 94
"Ejiet ar savu tizlo grūtniecību, kur gribat!" - sieviete ieraksta sarunu ar Daugavpils ārsti, pēc kuras "embrijs nāca pa gabaliem ārā" 137
Mihaēls Šūmahers ir piecēlies no gultas, ziņo mediji 27
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Гигантское землетрясение в США и III мировая. Что предсказал Нострадамус на 2019