Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Jolanta Gulbe-Paškeviča: „Sāku dzīvi pilnīgi no nulles” 33

Sievietēm
2012. gada 15. februārī 11:06 2012. gada 15. februārī 11:06
Dziedātāja Jolanta Gulbe-Paškeviča pēc trešā bērniņa vienkārši staro. Viņa saka – nekas nav tā vērts, lai palaistu šo mirkli garām. Viņa iemācījusies nesteigties un dzīvi vienkārši izbaudīt. Bet pats galvenais – ir uzdrošinājusies to arī mainīt.

Kāda ir sajūta – pēc bērniņa piedzimšanas atkal atgriezties uz skatuves?

Pirmais koncerts bija trīs mēnešus pēc dzemdībām, kad piezvanīja režisore Dita Torstere: „Jolanta, palīdzi! Nav, kas „Zelta dziesmā” dzied „Ķiršu lietu”. Es jau saprotu, tu man sarakstā biji beidzamā, bet es visus apzvanīju, neviens nevar. Nāc un glāb situāciju!” Teicu – ja vari man atrast kleitu, dziedāšu! Kleitu atradām, un dziedāt aizgāju (smejas). Pēc nedēļas jau bija nākamais koncerts, kam gatavojos visus pēdējos grūtniecības mēnešus un turpināju, kad mazais piedzima. Patiesībā šie divi koncerti paņēma diezgan daudz spēka, jo biju pilnībā pārslēgusies uz bērnu. Paldies draudzenei, kura auklēja manu meitiņu un ar savu vīru braukāja līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem. Tikai tāpēc varēju to dabūt gatavu. Kaut gan man jau ir divi lielāki bērni, vienalga uztraucos – draudzene parkā staigā ar bērnu, bet es vienalga zvanu un prasu, kā klājas. Decembrī mums ar vīru koncerti bija katru dienu. Un atkal jau – draudzene kā aukle un viņas vīrs kā kučieris. Koncerta pasūtītāji zināja, ka man nepieciešama atsevišķa istabiņa, jo būšu ar bērnu. Viss bija, tā teikt, iekļauts cenā (smejas)! Tad „paņēmu” pauzi, lai atpūstos, līdz piezvanīja no „Sunny Melody”. Tā jau tradīcija, ka Valentīndienā viņiem atklāju sezonu.

Trešais bērniņš no tevis prasīja zināmu drosmi? Nebija jau tev gluži vairs 20 un pat 30 – ne.

Jau toreiz, kad piedzima divi pirmie bērni, bija neizskaidrojama sajūta, ka bērni man būs vēl. Kad ar Denisu apprecējāmies, uzreiz sapratām, ka gribam, lai mums ir kopējs bērniņš. Protams, man tas prasīja drosmi, gāju pie savas dakteres runāt, vai nav par vēlu. Viņa saka – ak Dievs! Nē! Tu vēl divus vari paspēt! Turklāt tajā laikā bija kaut kāds bums ar to, ka sievietēm ap 40 sāka dzimt bērni. Tas arī iedrošināja domāt – viss taču notiek! Es arī varu! Un nav, ko savā prātā tik ātri novecot. Vienu gan varu pateikt – ja attiecības pašiem ir svarīgas un novērtētas, tad bērns nāk organiski kā šo attiecību papildinājums. Sievietei atgriežas otrā jaunība, attiecībās – cita kaisle. Es tagad pilnīgi citādāk jūtos, daudz labāk, man ir atjaunojušies visi iekšējie procesi. Un arī šī grūtniecība man bija visvieglākā no visām. Ļoti izbaudīju to milzīgo mīlestību un rūpes no apkārtējiem. Tas vispār bija brīdis, kad sāku citādi novērtēt dzīvi, savu darbu, cilvēkus. Bērns man atnesa jaunu garīgu ziņu par pasauli. Un arī Jasmīna ir citādāka. Viņa praktiski neraud, mostas ar smiekliem. Arī lielajiem bērniem patīk ar mazo māsu dzīvoties, mēs visi tajā mīlestības buķetē dzīvojam.

Nevienu brīdi nedomāji par to, ka tava profesionālā dzīve šajā laikā iet secen?

Ak, ja sievietes saprastu, ka karjera nav tā vērta, lai izgrieztu kaut ko tik skaistu no savas dzīves! Ar pirmajiem diviem bērniem varbūt bija sajūta, ka kaut ko zaudēju. Bet pilnīgi atšķirīgi ir tad, kad tu jau dzīvē esi kaut ko sasniedzis, izvērtējis un ieraudzījis patiesās vērtības. Esmu kļuvusi tikai bagātāka. Karjera mani vispār nesaista. Es pat nesaprotu, kā tas  ar mani dzīvē noticis. Jā, esmu gribējusi dziedāt, bet nekad neesmu dzinusies pēc tā, lai visi mani zinātu. Tā vienkārši noticis. Daudzi taču uzpeld un pazūd, bet mani dzīve vienmēr atkal uznesusi virspusē. Varbūt tas tāpēc, ka nepārtraukti apgūstu ko jaunu un vienmēr par kaut ko jaunu interesējos. Lai gan tagad saprotu – manī drīzāk sēž tāds mājās sēdētājs. Bet tikai mājās – arī nevaru. Man tomēr vajag izskriet sabiedrībā un apošņāt gaisu. Man ļoti patīk satikt jaunus cilvēkus. Vispār esmu sapratusi, ka cilvēki ir vislielākā vērtība dzīvē, nevis nauda un bagātība. Tas arī ir labi, bet ne pats galvenais.

Šovs „Koru kari”. Jolanta Gulbe un Rīgas sarkanais uguns koris - Billy Joel, River of Dreams

Tu tagad gatavo rotas – tas arī ir tavas jaunās dzīves nopelns?

Tur mana vīramāte vainīga (Biruta Magele – autora piezīme), tas ir viņas nopelns (smejas). Bijām kopā aizgājušas uz rotu veikalu, un viņa pēkšņi saka – man šķiet, tev vajag iet mācīties, tev sanāks. Domāju – ak Dievs, kā es iešu, sēdēšu un taisīšu? Taču, aizejot uz pirmo nodarbību, sapratu – tas ir tik interesanti! Man patīk skatīties, kā krāsa iedarbojas uz krāsu, akmens – uz akmeni un kā gaisma laužas cauri. Esmu tā, kas var ilgstoši sēdēt un skrupulozi darīt. Visai ģimenei šoziem saadīju cepures (smejas).

Nu, re, arī tevi skāris lielais modes kliedziens kaut ko darīt savām rokām!

Es ne tikai par adāmadatām atcerējos, bet arī par cepšanu un vārīšanu (smejas). Tagad ļoti reti nopērku veikalā kādu kārumu, pati gatavoju. Bet lai tā būtu bijis agrāk? Tagad cepu kūkas un pīrāgus, un tā smarža mājās vien jau rada atmosfēru.

Esi ar sevi pilnīgā harmonijā?

Esmu sapratusi, ka man ir tikai viena dzīve un es taču nezinu, cik ilgi dzīvošu. Rīt manas dzīves var jau nebūt. Dzīvot neapmierinātībā, nepārtraukti kaut kur nesties, par kaut ko cīnīties, pierādīt? Kāpēc gan? Dzīvot vajag tā, ka priecājies par katru mirkli un to novērtē. Man pienāk bērns, un tajā mirklī man jāapstājas un tas jāizbauda. Esmu iemācījusies dzīvot tagadnē. Agrāk nemācēju. Agrāk nepārtraukti domāju – kaut kad, tad... Nebiju apmierināta un laimīga, biju pazaudējusi sevi, gribējās tikt no tā laukā, kaut kur... Tagad viss ir pilnīgi citādi.

Jo tev pietika drosmes mainīt savu dzīvi?

Zini, cilvēks jau to savu dzīvi dzīvojot, nezina, ka var būt citādi. Citreiz it kā esi ļoti tuvu patiesībai, bet nav patiesība... Tikai tagad, izvērtējot visus apstākļus, saprotu, ko nozīmē, ka nenogaidi un pasteidzies. Nesagaidi savu īsto cilvēku. Tu pārsteidzīgi izdari izvēli un pēc tam ar to dzīvo. Bet cilvēks ir tikai cilvēks. Viņš arī kļūdās un, kad kļūdās, dažkārt sāk sevi mānīt – varbūt tomēr blakus ir īstais cilvēks! Tā taču viss sakrita! Neviens jau nespieda, nelika, pati izvēlējos. Varbūt nemācēju tajā laikā daudz kam pateikt – nē! Neviens jau, bērnu audzinot, tolaik nestāstīja par dzīvi, par attiecībām.

Bet savai sirdsbalsij taču beigās paklausīji!

Abi paklausījām. Bet jaunajās attiecībās šausmīgi traucē iepriekšējā pieredzes bagāža un dvēseles atmiņas. Tu domā, ka ir tā, bet izrādās – ir citādi... Tas viss ir jānojauc. Reāli sākām dzīvi pilnīgi no nulles. Abi ņēmām dzēšgumiju, lai kļūtu kā baltas lapas un kopā varētu izveidot to, par ko sapņojām. Lai nebūtu vēlamais jāpasludina par esošo.

Ko tu novērtē savā vīrā?

Ja jūti, ka otrs ir tavs cilvēks, tad mēģini ar viņu sadzīvot. Tā ir vienīgā mana atbilde. Mēs ar Denisu esam ļoti līdzīgi, un paši par to brīnāmies. Esam nākuši no dažādas vides un atšķirīgi audzināti, bet skelets mums burtiski ir no viena materiāla izgatavots. Mums sakrīt domas it visā. Ja kaut kas arī ir atšķirīgs, tas netraucē. To visu var sapludināt, un tas dzīvi padara tikai interesantāku. Atrodam līdzsvaru starp viena un otra dažādību. Mums ir interesanti vienam ar otru, mēs praktiski viens no otra neatkāpjamies ne soli. Viens kaut kur aizbrauc, otrs jau zvana – kā tev klājas? Bet mēs taču tikko no rīta bijām kopā (smejas).

Teici – tagad māki priecāties par katru mirkli. Pastāsti, kā tu dzīvo!

Rīti ir mana saldā rutīna. Man patīk tas brīdis, kad paņemu Jasmīnu un mēs klusiņām ejam uz virtuvi vārīt kafiju. Dažkārt pieķeru sevi jau vakarā domājam – es zinu, ka rīt celšos, vārīšu kafiju, un man būs mans foršais rīts. Bērns būs priecīgi pamodies un smaidīs... Par ko man kreņķēties? Krīzes taču ir bijušas un būs. Nav jau arī tā, ka guļu, kājas griestos pacēlusi. Patiesībā abi ar vīru esam darbaholiķi, taču abi saprotam – nevajag visus darbus izdarīt par 100%. Pat ja izdari lielāko daļu, tu jau esi izdarījis! Tev ir tikai 24 stundas diennaktī, un nav jāatbild uz 59 vēstulēm e-pastā, jāsatiek pieci cilvēki un vēl jāpagūst uz koncertu. Tu pats izvēlies, ko darīt. Būtībā viss slēpjas lielajā laika plānošanā. Ja diena man aizņemta, es necenšos vēl kaut ko pagūt. Patiesībā viss ir mākā gudri dzīvot. Jo noskriet dzīvi var jebkurš. Sevi disciplinēju – dienā man obligāti jāatrod pusstunda, lai palasītu grāmatu, jo tā trenēju savu portugāļu un angļu valodu. Izdaru to pa mazumiņam katru dienu, un pašai gandarījums.

Kāpēc tev tik svarīgi iemācīties portugāļu valodu?

Tagad mācos runāt, jo priekšā brauciens uz Brazīliju un Portugāli. Jau piecus, sešus gadus dziedu bosanovas portugāļu valodā, jo tikai tad dziedājumam ir īstais plūdums un pareizā pulsācija. Gadu mans skolotājs bija portugālis – bija gandrīz neiespējami viņu atrast. Bet viņam tomēr nebija tā īstās Brazīlijas portugāļu valodas, kas man bija vajadzīga izrunai, tāpēc atkal biju meklējumos... Tāda reiz esmu – man visu vajag izdarīt līdz galam, visā iedziļināties. Un tad atradu brazīlieti – viņa pašlaik dzīvo Briselē, mēs joprojām draudzējamies un braucam viena pie otras ciemos. Viņa pati arī nedaudz dziedāja – kā jau viņi visi. Un nepārtraukti man teica – ne tā man jādzied, ne tā. Un pati rādīja priekšā, kā pareizi jāuzsver vārdi. Latviešu valodā nav tādu skaņu, es vairāk uz intuīcijas pamata tās uzķēru. Tikai nesen atradu materiālus un sapratu, kādā fonētiskajā stāvoklī ir jāizrunā burti un ka mute nav jākustina. Tagad mācos dziesmu ķīniešu valodā. Domāju – ak Dievs, kā iemācīšos, tās skaņas ne tuvu nav latviešu valodai! Līdz sapratu – bet tās ir tās pašas skaņas, kas portugāļu valodā, jo abas šīs valodas bijušas sintēzē. Ķīnā taču ir pat portugāļu pilsēta Makao.

Baltic Nova Collective - Chove Chuva (Jolanta Gulbe, Deniss Pashkevich, Neff Irizarry).

Arī ar ķīniešu valodu aizraujies?

Zini, kas mani uz Ķīnu aizvilka? Ļoti smieklīgi – manam vīram ar sadarbības partneri ir uzņēmums Honkongā, un pilnīgi nopietni vienu brīdi domājām pārcelties uz turieni dzīvot. Darba un pašrealizācijas dēļ. Deniss, pirmo reizi atgriezies no Honkongas, teica – ir forši, bet, protams, pilnīgi citādi, būs jāpierod. Sākām bērniem pat skolu tur meklēt. Otrreiz jau gatavojāmies braukt kopā, bet es paliku stāvoklī, un mēs nekur neaizbraucām... Bet tā Ķīna manā galvā jau bija iesēdusi. Tā kā man aug vienpadsmitgadīgs puika, viņu, protams, interesē Austrumu cīņas un patīk Džekijs Čans. Ir tāda filma, kur Džekijs Čans tēlo spiegu un vienlaikus pieskata kaimiņienes bērnus. Kā viņš tur dziedāja šūpuļdziesmu, mēģinot aizmidzināt to mazo meitenīti... Es pat nezinu, kas mani tajā visā „uzpirka” (smejas). Bet tas viss saslēdzās, un tagad esmu sākusi „brist iekšā” arī ķīniešu valodā.

Ar ko tas izskaidrojams, ka mūzikā ej savu tik ļoti atšķirīgo ceļu?

Visu bērnību skatījos indiešu filmas, jo citu nebija, un vienmēr sapņoju par to sarkano punktu pierē. Ļoti gribēju, lai man ir līks deguns, tāds kā viņām, tāpēc gulēju ar degunu spilvenā, bet līks tas vienalga nepalika. Jau no bērnības man interesējušas citas kultūras, nācijas. Laukos čigānietes nāca uz veikalu iepirkties, un man tā patika, kā viņas ģērbās! Varēju vaļēju muti skatīties. Arī mamma man ir poliete, vecvecāki bērnībā runāja poļu valodā, tādējādi uzaugu multikulturālā vidē. Man nav tā – mēs, latvieši, un mums nevienu vairs nevajag. Mammai draudzenes bija krievietes, un arī man 99 procenti draugu ir krieviski runājošie – krievi, baltkrievi, ukraiņi. Tikai divas draudzenes ir latvietes. Arī, mācoties mūzikas vidusskolā, mana pasniedzēja bija krieviete. Es praktiski nedziedāju latviski. Man bija krievu romances, vācu dziesmas, itāļu ārijas, latīņu teksti, franču... Tas laikam atstājis to nospiedumu, ka nemāku domāt vairs tik šauri. Ļoti maz dziedu latviski. Šajā ziņā abi ar vīru esam kosmopolītiski; mūs nevar iebāzt šaurā kastītē. Bija pat laiks, kad man bija fonētiski pareizi jāmācās dziedāt latviski, jo svešvalodā tu neko nevari laist caur latvieša burta fonētisko prizmu. Iedomājies – dziedot ir pieci dažādi „a” burti, un tev jāzina, kāds katru reizi ir tas mutes stāvoklis! Bet tas ir mans ikdienas darbs. Dienā kaut ko mājās daru un atkārtoju portugāļu tekstus. Vai, mašīnā braucot, trenēju vārdus, teikuma intonāciju. Mani sajūsmina brazīļu poēzijas tēlainība un jutekliskā romantika. Visu, ko dziedu, protams, arī iztulkoju... Iedomājies, kā viņi māk pateikt – to rases lāsi, kas mirdz, es redzu kā atspulgu tavās acīs. Viņi neteiks – šis ir telefons. Viņi teiks – to pieliekot pie savas auss, tu sadzirdi mani...

Kāpēc tev gribas tik pamatīgi visā iedziļināties? Domā, kāds to Latvijā novērtē?

Kad sāku mācīties itāļu valodu, man prasīja to pašu (smejas). Ko tu ar to darīsi? Kāpēc tu to mācies? Tu būsi tulce? Es nezinu, bet redz, kur mani tas aizvedis. Ar itāļu valodu es saprotu spāniski, franciski, portugāliski. Pirms kāda laika biju Spānijā uz džeza meistarklasēm, kur visas lekcijas bija tikai spāņu valodā, un es visu sapratu. Tas bija smieklīgi, kā spāņi man prasīja – kā jums ir do, re, mi, fa, sol, la, si? Es saku – tāpat! Viņi domā, ka esam aborigēni, ar lāčiem dzīvojam vigvamā... Bet man jau pašai no tā visa ir prieks. Dzīvojot Latvijā, ir tā sajūta – gan jau „saidjot” tas, ko zini un vari. Un tā arī ir. Bet, tikko esi izbraucis ārpus Latvijas, kur neviens nezina tavu priekšvēsturi, un stāvi izglītotas auditorijas priekšā, tā visu to novērtē. Man ir ļoti interesanti dziedāt arī svešai publikai – tā ir sevis pārbaudīšana, un man tādi laiki stāv priekšā. Gaidāmi koncerti Briselē. Pēdējā laikā man mainījusies sajūta, ar kādu eju pie publikas Latvijā. Agrāk ļoti uztraucos, tagad tas man ir hepenings, ko gaidu. Tas ir, kā iet uz randiņu vai satikšanos un domāt – ko mēs darīsim, par ko parunāsim? Tas ir kaifs. Tu nedemonstrē vairs nevienam, cik skaisti dziedi un kā izskaties, – tu ej satikties, lai kaut ko pastāstītu. Cilvēki pēc koncerta nāk klāt, jo ir bijusi sinerģija. Tas ir cits līmenis, un es priecājos, ka tā. Esmu nokļuvusi savā Araratā.

Aiva Alksne, žurnāls „Stella”/ Foto: Oļegs Zernovs, Inta Mengiša


Citi šobrīd lasa

VIDEO: blondīne cenšas iepildīt degvielu "Tesla" elektromobilī 32
Mihaēls Šūmahers ir piecēlies no gultas, ziņo mediji 27
Ārstu kļūda sabojā dzīvi 37 gadus vecajam Jānim – viņš ticēja, ka slimo ar HIV, kaut bija pilnībā vesels 25
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Гигантское землетрясение в США и III мировая. Что предсказал Нострадамус на 2019 1