Kasjauns.lv lasītāju romantiskākie mīlasstāsti

Tik dažādi ir stāsti, kurus saņēmām portāla Kasjauns.lv un restorāna Harry Morgan rīkotajā mīlasstāstu konkursā. Sirsnīgi pateicamies visiem iesūtīto stāstu autoriem un sveicam iedvesmojošāko stāstu autores - Ilonu Auderi (tālr. 28376***), Ievu Bausku (e-pasts: ieva**@inbox.lv) un Samantu Lapsiņu (e-pasts: samantha**@inbox.lv). Katrai uzvarētājai dāvinām romantiskas vakariņas restorānā Harry Morgan 25 latu vērtībā; viņu iesūtītos stāstus publicējam portālā.

Romantika jau 34. kopdzīves gadu. Ilonas stāsts

Kaut arī Valentīndienas daudzināšanai Latvijā piemīt zināms mākslīgums, tomēr, redzot sarkanās sirdis un rozes, katrs, kaut zemapziņā, iedomājas par savu mīlestības pasauli. Es piederu cilvēkiem, kuri tic, ka laikā, kad jābrīnās, ka pastāv vēl saule un cilvēce, pastāv Mīlestība. Katrs to sajūtam un saprotam citādi. Mans stāsts ir vienkāršs. Tas veidojas pats no sevis, ja blakus ir īstais cilvēks. Es domāju, ka tā ir Mīlestība, ja jau 34. gadu mans mīļotais cilvēks ir ar mani, sakot: „Es laikam neesmu normāls, bet man joprojām Tu ļoti, ļoti patīc…” 30 gadu kāzu jubilejā ar savu auto - mazo „Fordiņu” - apceļojām Eiropu, līdz Venēcijai. Mēs esam romantiskie klaidoņi, daudz ejam ar kājām, bet toreiz nolēmām ceļot ar auto. Lai būtu mūsu stilā, nakšņojām mašīnā, ēdām pašu gatavotos ēdienus un daudz gājām kājām katrā valstī. Tomēr – nekur nav tik daudz romantikas, kā mūsu Kurzemes jūrmalā. Tur dodamies katru gadu daudzas reizes, arī Vecgada vakarā. Reizēm noejam 50 km dienā gar jūru, tad klusā, salīdzinoši neapdzīvotā jūras kāpā stāvkrastā uzceļam telti - ar skatu pret jūru, lai vakaros redzētu saulrietu. Tukšojot vīna glāzes un reizēm vērojot sirreālu skatu, ka sarkani rietošai saulei garām pabrauc melns kuģis, ko pavada visromantiskākā jūras mūzika (reizēm esam tur vētrā), šķiet, ka mums joprojām ir 18 gadu, kā bija iepazīšanās laikā…. Nekas nemainās… viss ir vienkārši, un visbrīnumainākās lietas – par brīvu, nē, par sirds mīlestību.

Mammas un patēva mīlestība – tik skaista un vienkārša. Ievas stāsts

Gribēju Jums pastāstīt, cik mīlestība ir vienkārša, tā neprasa neko, bet ir tik skaista.

Mazliet Jūs iepazīstināšu ar savu mammuci un patēvu. Viņi abi ir ļoti brīnišķīgi cilvēki, kurus es ļoti cienu un novērtēju. Viņi satikās jau nopietnā vecumā, kad abiem jau bija izaudzināti bērni un pa laulībai aiz muguras.

Kādu dienu, mēs trijatā (mamma, patēvs un es) pastaigājāmies gar jūru, dieniņa bija skaista, laiciņš silts, saulīte spīdēja. Pēkšņi vienā brīdī mammucis par kaut ko uzvilkās, neatceros, par ko tieši, bet atceros, ka kaut ko dusmīgi atteica patēvam, un pati tai brīdī apgūlās uz krastmalā guļošā baļķa. Es apsēdos blakām, bet patēvs piegāja klāt mammucim un klusi ausī iečukstēja: I love You so much. Mamma tanī brīdī smaidīja un atbildēja ar to pašu. Nodomāju pie sevis, protams, ka nav jau vienmēr tā, ka viss ir ideāli, bet tā skaistā māka izlīgt un otram pateikt, ka mīlu tevi bez aizspriedumiem, tas ir tik skaisti. Šo mirkli mūžam atcerēšos, jo tas bija tik patiess, tik īsts.

Pagājušajās brīvdienās nosvinējām mammas un patēva 10 gadu kāzu jubileju  Viņi man ir kā pāris no kā es varu mācīties, mācīties to labo, kas mājo viņos, paldies viņiem par to.

Neierasta un citāda, bet arī tāda ir mīlestība. Samantas stāsts

Sveicināti. Ņemot vērā to, ka pašlaik valda tik daudz negatīvu emociju, es izlēmu padalīties ar šo stāstu.

Izlasot ikvienam vajadzētu saprast, ka bez ļaunuma nav arī labuma un bieži vien, „postošais” dzīves ļaunums var sniegt tik daudz prieka un laimes, ka var tikai pateikties par to.

Nu jau septiņus gadus esmu precētas sievietes statusā un tas, kā es pie šī goda tiku, daudziem varētu šķist, ka esam atgriezušies viduslaikos, kad aprēķina laulības bija tas pats, kas mums tagad nošķaudīties.

Esmu uzaugusi ticīgā ģimenē. Galvenā, kura visu kontrolēja, bija mana vecmamma. Viņas teiktais vārds bija neapstrīdams un pareizs. Tā zem viņas paspārnes uzaugu es un mana māsa. Vecāki mūsu audzināšanā nepiedalījās, jo ome uzskatīja, ka viņi mūs uzvedīs uz nepareizā ceļa vai kā citādi samaitās, lai gan ar vecākiem pavadītie brīži māšelei un man bija kā paradīze zemes virsū. Ja palaimējās, tikāmies tikai trīs reizes gadā. Pārējo laiku viņi pavadīja darbā, lai uzturētu ģimenes uzņēmumu.

Uzaugām veclaicīgā stilā, kad meitenes apguva ēst gatavot prasmi, izšūšanu adīšanu, tamborēšanu un citus sievišķos darbus, kuri bija jāprot katrai jaunajai dāmai, ja viņa vēlējās iziet pie laba vīra.

Katrā ģimenē jau arī ir kāds rūpju bērns un tā biju es, jo tās sievišķīgās muļķības man bija pie vienas vietas, es labāk gāju opim palīdzēt lauku darbos. Tā strādājot ar laiku sāku līdzināties puisim. Iedzīvojos muskuļos, pēc sejas arī nebiju nekāda sievišķīgā plus vēl ka biju „katra galdnieka sapnis”. Vēlāk jau pat pieradu, pie komplimentiem, kuri bija saistīti ar manu puicisko, reto čaklumu.

Toties māsa bija īsts eņģelītis. Bieziem, zeltaini blondiem matiem, pelēkzilas, lielas acis, pilnīgas lūpas, mazs deguntiņš un sievišķīgas ķermeņa aprises. Īsta skaistule. Pēc rakstura arī bija jauka, dziedāja, dejoja. Kopumā ļoti talantīgs cilvēks.

Skaistums prasīja arī upurus un viņai sešpadsmit gados nācās uzzināt, ka ir saderināta ar kaut kādu vīrieti, labi situētu. Tik dusmīgu es viņu nekad vēl nebiju redzējusi. Omei neko viņa pretī neteica, bet to pašu vakaru viņa man paprasīja manu lielo sporta somu, jo es arī nodarbojos ar vieglatlētiku. Nākamā dienā viņas vairs nebija. Pēc divām nedēļām uzzināju, ka viņa sveika un vesela bija tikusi pie vecākiem Rīgā. Man viņas gājiens no tiesas šķita stulbs, bet ko tu izdarīsi, pusaudzis paliek pusaudzis, lai gan es arī būtu izdarīju ko līdzīgu, ja man paziņotu, ka jāprecas ar kaut kādu tur vīrieti.

Kādu pusgadu ģimenē valdīja kara stāvoklis, jo omei tas bija liels pārsteigums. Mana māsa jau bija tā klusā un paklausīgā, bet kā saka – tie klusie ir tie dziļākie. Beigās māsa tika pielauzta piespiedu laulībai, jo viņas potenciālais vīrs bija turīgs un mums tajā laikā bija finansiālas problēmas.

Pēc vidusskolas beigšanas māsai bija paredzētas kāzas. Līdz tam vēl bija divi gadi, ko gaidīt, bet tajā laikā mēs abas kļuvām tik tuvas un rezultātā māsa bija pieņēmusi savu neapskaužamo situāciju. Daudz runājām par viņas bērniem, kā viņus sauks, cik būs kaķu un suņu. Centāmies uzpūst tādu kā romantikas burbuli, lai mierinātu pašas sevi.

Es pabeidzu otro kursu universitātē, kad māšele beidza vidusskolu. Izlaidums bija lielisks. Viņa beidza skolu kā viena no teicamniecēm un saņēma vēl pateicību no pilsētas domes, par viņas ieguldījumu ne tikai skolas, bet arī pilsētas popularitātes celšanā.

Savu topošo vīru viņa vēl nebija redzējusi, bet saņēma lielu un skaistu rozā rožu pušķi no viņa, kuru piegādāja kurjers. Zinājām tikai viņa vārdu - Adriāns. Kā viņš izskatījās vai cik vecs, cik garš viņš bija, mēs nezinājām, un ome bija strikti aizliegusi par to pat jautāt. Beigās no cilvēkiem dabūjām zināt, ka viņš ir dēls omes labākajai draudzenei, kuru vīrs aiz greizsirdības esot nositis. Uzzinājām arī uzvārdu, vecumu. Puisis bija no tiesas īsts skaistulis. Gara auguma, atlētisks, melniem matiem un tik dīvaini zaļām acīm, ka bija jābrīnās, kādēļ viņš savos divdesmit astoņos gados nebija vēl precējies. Šo informāciju nevienam neizpaudām, bet klusībā priecājāmies, ka topošais vīrs nav „trollis” un šķita, ka raksturs arī ir viņam labs. Tas tikai mūsu iedomās.

Kāzas bija paredzētas augustā. Bija palikuši tieši divi mēneši un sākām gatavoties kāzām. Meklējām muzikantus, floristus, pavārus, viesmīļus, visu kas vajadzīgs lustīgām un bagātīgām kāzām.

Tuvojoties noliktajam datumam, māsa kļuva aizvien vārgāka, bālāka un nogurušāka. Strauji nokritās svarā. Nodomāju, ka tas uztraukuma dēļ, jo Adriānu viņa satiktu tikai kāzu dienā, baznīcas altāra priekšā. Vienā dienā viņai pazuda apetīte. Un todien mums bija jābrauc uz kārtējo kāzu kleitas piemērīšanu, jo tā bija speciāli pasūtīta pēc manis radītā dizaina. Šuvējai šur tur vēl ieņemot vīles un pārrunājot dažas kleitas detaļas, devāmies prom no salona, kad viņa manā acu priekšā paģība.

Pēc dažām dienām uzzinājām diagnozi - audzējs. Operācija tika veikta pēc nedēļas un veiksmīgi. Ja viss sadzīs labi, tad kāzas tik un tā varēja notikt, jo ome bija tā izdomājusi. Mēnesis bija diezgan garš laika periods.

Kāzas bija uz atlikšanas robežas, jo māsai tika atklāts vēl viens audzējs, kurš bija steidzami jāoperē un līdz lielajai dienai tikai divas nedēļas.

Tas bija milzīgs trieciens omei un viņa ķērās pie pēdējā salmiņa. Es divu gadu laikā biju kļuvusi izteikti sievišķīga, daudzi uzteica manu neparasto skaistumu un labo raksturu. Kādēļ gan ne es?

Tā kā bija finansiālas problēmas un māsas ārstēšanās arī prasīja lielus līdzekļus, piekritu.

Lielā steigā viss tika piemērots man. Pat ielūgumi uz kāzām tika mainīti. Īsta ziepju opera, tikai omes godkāres dēļ.

Trīs dienas pirms kāzām mani apciemoja negaidīts ciemiņš. Adriāns bija atnācis ar mani iepazīties, jo par manu māsu viņš vajadzīgo bija uzzinājis, bet par mani īpaši neesot licies ne zinis. Man viņa apciemojums šķita kā nopratināšana policijas iecirknī. Ejot prom, viņš man uzdeva pēdējo jautājumu, kura dēļ sajutos tik neērti, ka nezināju kur aiz kauna ielīst. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš neatvadījies aizgāja.

Tovakar es pirmo reizi raudāju no visas sirds. Man bija tikai divdesmit gadi, un viņš nebija atstājis uz mani to labāko iespaidu. No despotiskas omes tikšu pie despotiskāka vīra. Super!

Kāzu dienā saņēmos un smaidīju no visas sirds. Jāvārds ar grūtībām pārvēlās man pār lūpām. Gredzenu Adriāns gandrīz pats sev uzvilka pirkstā. Skūpsts izskatījās pēc nekā, jo man tas bija pirmais manā mūžā. Ar acs kaktiņu pamanīju mācītāja līdzjūtīgo sejas izteiksmi. Noriju kamolu un turpināju smaidīt.

Izgājuši cauri veselu godavārtu jūrai, nonācām līdz svinību vietai. Pēc nelielas atpūtas un iestiprināšanās pienāca jaunlaulāto pirmās dejas laiks. Izdzirdējusi Adriāna izvēlēto dziesmu valsim, sarkastiski pasmaidīju. Viņš bija izvēlējies Fila Kolinsa dziesmu You’ll be in my heart. Man šī dziesma ļoti patika, bet nu tā jau bija tīra ņirgāšanās! Visiem tāpat bija skaidrs, ka starp mums nekādas mīlestības nebija. Pliks aprēķins. Nenovaldījos un iečukstēju viņam ausī diezgan asu piezīmi. Atbildes vietā saņēmu pretī noslēpumainu smīniņu un vairāk neko.

Pienāca arī laiks doties gulēt, un tas mani biedēja visvairāk. Neslēpšu, biju jaunava, bet mans sapnis bija to zaudēt ar vīrieti, kuru mīlu.

Istabiņa bija skaisti izdekorēta. Visur sveces, rožlapiņas un margrietiņas. Biju pārsteigta, jo margrietiņas bija mani mīļākie ziedi. Apsēdos uz gultas malas un nodevos istabas mierīgajai atmosfērai. Mazliet nomierinājos un centos atvērt kleitas rāvējslēdzēju aizmugurē. Nobijos ne pa jokam, kad sajutu Adriāna pieskārienu. Sastingu kā mietu norijusi.

Atzīšos, mana pirmā nakts bija burvīga. Bija visas izrietošās sekas no tā, ja biju jaunava, bet Adriāns visu izdarīja perfekti.

Esam jau septiņus gadus laimīgi precējušies. Es viņu nemīlu, bet mēs cienām viens otru, atbalstām, esam pieņēmuši arī viens otra trūkumus un joprojām iepazīstam. Mans vīrs ir burvīgs cilvēks. Daudzi domā, ka mana dzīve ir elle, un es arī tā agrāk domāju, bet tā nepavisam nav. Labāku vīru un tēvu saviem trim bērniem es nevaru vēlēties.

Priekš visa tā teātra, kam gājām cauri, iznākums ir brīnumaini laimīgs.

Nesen viņu pieķēru dušā dungojam Fila Kolinsa You’ll be in my heart. Pēc septiņiem gadiem uzzināju, ka tā ir viņa mīļākā dziesma un ka viņam arī vislabāk patīk margrietiņas. Smieklīgākais ir tas, ka iemesls esot tāds, ka viņš mani vienreiz esot dzirdējis to dziedam, tādēļ arī izlēmis tieši šo dziesmu izvēlēties kā mūsējo, bet, kad tas ir noticis, joprojām nesaprotu.

Labi, mana dzīve nav tāda, kāda es to vēlos, bet viņai nekādas vainas arī pašlaik nav. Audzinu bērnus, turpinu studijas, kuras vīrs man lūdza atsākt, rūpējos par savu vīrieti. Gaidu ceturto bērniņu.

Lai vai kā, bet mana dzīvē ideālāka vairs nevar būt. Paldies omei, lai kāda arī viņa būtu.

Kasjauns.lv / Foto: no Ievas Bauskas privātā arhīva, Shutterstock