Vēderdejās un ginekologa kabinetā – vīrieši!

Bogdans Magurans bērnībā sapņoja kļūt par kosmonautu, taču nu dejo vēderdejas.

„Tālo galaktiku vilinājums netraucēja man veltīt modernajām dejām septiņus gadus. Austrumu kultūrā iemīlējos pirms sešiem gadiem, kad kopā ar sievu, atpūšoties Turcijā, tikām uzaicināti uz kādu saviesīgu vakaru vietējās nacionālajās tradīcijās. Protams, jau daudzkārt biju redzējis, kā izpilda vēderdejas, jo arī Latvijā tās ir visai iecienītas. Bet... Uz skatuves parādījās vīrietis! Tas man bija atklājums. Redzēju neticami plastisku un enerģētiski piesātinātu numuru! Publika bija šokā – vai tiešām vīrietis spēj būt tik lokans?! Šis priekšnesums mani tik ļoti uzrunāja, ka, atgriežoties Rīgā, sāku meklēt pieredzējušu pedagogu – tā kā man jau bija dejošanas pieredze, bija vien jāapgūst vēderdejas tehniskie pamati. Jāatzīst, tas nemaz nebija tik vienkārši! Trenējos vairākas reizes nedēļā, un drīz vien izdevās. No hobija vēderdejas kļuva par manu dzīvesveidu, bet savu pamatdarbu (tas saistīts ar ventilācijas iekārtām) es vienalga nepametu. Draugi sākumā bija šokēti, bet tuvinieki atbalstīja manu aizraušanos – sieva un vecāki aizvien priecājas par maniem panākumiem. Es uzstājos dažādos pasākumos – kāzās, jubilejās, korporatīvajos pasākumos. Visur mani priekšnesumi izraisa šoku! Protams, pozitīvu. Dejas iestudēju pats. Uzskatu, ka jebkurā jomā vīrietim jāpaliek vīrišķīgam, un ar to, šķiet, viss jau pateikts.”

Ar tējas tasi rokās

„Kāpēc domājat, ka manā vietā būtu jābūt mūsdienīgai geišai? Starp citu, tējas ceremonijas aizsācēji ir tieši vīrieši, un pirmie tējas rituāli, tējas bizness bija tieši vīriešu pārziņā. Vienīgā zeme, kur šajā jomā iesaistījušās sievietes, ir Japāna. Turienes geišas tējas dzeršanas tradīcijas savulaik aizņēmušās no Ķīnas. Tagad daudzi kļūdaini domā, ka tējas ceremonijas jāvada tieši sievietēm (starp citu, arī Latvijā to praktizē – aut. piez.). Atverot specializēto tējas veikalu, kur var iegādāties ekskluzīvas tējas šķirnes, tiecos attīstīt tējas kultūru pie mums – Latvijā. Kā nonācu līdz tādai dzīvei? Pirmkārt, ilgi meklēju sevi: studēju piecos institūtos (gan nekustamie īpašumi, gan loģistika, gan uzņēmējdarbība – kas tikai nav bijis!). Daudz braukāju pa Eiropu – gribēju atrast tādu profesiju un darbu, lai nebūtu vēlme pēc iespējas ātrāk sagaidīt piektdienas vakaru, lai stresa noņemšanai piedzertos tuvējā klubiņā.

„Pareizā” tēja uzlādē spēcīgāk par jebkuru bateriju. Tādu mana paziņa pirms pusotra gada atveda no Ķīnas. Izrādījās, ka Latvijā identisku nopirkt nevarēja, tāpēc dzima biznesa ideja. Izlasīju milzum daudz literatūras, izskatīju videostundas, piedalījos meistarklasēs. Rezultātā man tagad ir savs veikals, kurā pats vadu arī tējas dzeršanas ceremonijas. Kad studēju tējas rituālus, vislielāko uzmanību veltīju tējas garšas izpētei un sarunām tējas ceremonijas laikā. Konkrētu kustību tehniska izpilde apburs vien uz pāris minūtēm, bet nekādi nesaistīs publikas uzmanību trīs četru stundu garumā – tieši tik ilgi, cik nereti ilgst tējas ceremonija. Tā liek apstāties un baudīt to mirkli, kas tagad. Mēs taču visu laiku kaut kur skrienam, tāpēc ir patīkami vērot, kā ļaudis atver savu dvēseli, baudot šo dievišķo tējas rituālu. Daudzējādā ziņā es uzticos savai intuīcijai, kas saka – esmu uzņēmis pareizo virzienu. Beidzot varu sacīt, ka esmu atradis sevi.”

Sieviešu ārstam nav jābūt sievietei!

„Nezinu, kāpēc Latvijā izveidojies priekšstats, ka ginekoloģes var būt tikai sievietes. Eiropas pieredze rāda, ka labākie speciālisti šajā jomā ir tieši vīrieši. Viena lieta ir konsultācijas pie ginekologa, bet pavisam kaut kas cits – smagu saslimšanu ārstēšana. Bieži vien lēmums jāpieņem nekavējoties, un emocijām te nemaz nav vietas! Starp citu, akušieriem  jāiztur gan smaga fiziskā, gan garīgā slodze, – jo īpaši strādājot naktīs. Kad sieviete dzemdē vai notiek kaut kas ārkārtējs, viņai vairs nav būtiski, vai palīdz sieviete, vai vīrietis – vienkārši ir vajadzīgs ārsts! Tāpēc te nav vērts runāt par dzimumu atšķirībām. Savā praksē vien dažas reizes esmu saskāries ar ļoti kautrīgām pacientēm. Esmu pārliecināts, ka tas bija tikai uztraukums pirms vizītes, nevis tas, ka ginekologa kabinetā viņas gaidīja dakteris -vīrietis.

Praktizēju jau 33 gadus un vienmēr esmu uzskatījis, ka būt par ginekologu ir prestiži un ļoti nopietni. Protams, ir bijuši vīrieši -ginekologi, kas vēlējušies savu privāto dzīvi kārtot ar darba starpniecību, bet tas ir ētikas jautājums. Man darbs un personiskā dzīve vienmēr ir strikti nošķirti, tāpat kā lielākajai daļai manu kolēģu, kas ir laimīgi precējušies un ar prāvu bērnu pulciņu azotē.”