Režisors Ivars Zviedris: „Es nebaidos izskatīties pēc muļķa”
Ivara Zviedra jaunākā filma, kas patlaban tiek montēta, sāksies ekstrēmi: viņu piekauj. Pa īstam. Ivars nedomā no šiem kadriem atteikties tikai tāpēc, ka tagad kļuvis par valstiski svarīgas organizācijas – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes – pārstāvi. Tā ir kārtējā nejaušība Ivara dzīvē, kurai viņš pievērsies ar kārtīgu kino dokumentālista interesi.
Manas dzīves pagriezienus vienmēr diktējušas nejaušības. Uz sava datora desktopa šogad esmu uzlicis Sibīrijas šamaņu likumu: visnemainīgākais šajā pasaulē ir tas, ka viss pārmainīsies.
No laukiem vispār nāk sportiski džeki – tas ir dzīvesveids. Lauku bērniem katru dienu kājām jāiet uz skolu svaigā gaisā, transporta parasti nav. Arī es, tāds sešgadnieciņš, vīlēju divus trīs kilometrus uz skolu. Nekādu problēmu!
Kad uz Rūjienu atbrauca riteņbraukšanas treneris Jānis Siliņš un vāca jaunus puikas, kas grib trenēties riteņbraukšanā, pieteicāmies kādi četrdesmit – pēc pāris mēnešiem pāris palikām.
Sports jau ne tikai fiziskās, bet arī prāta īpašības trenē, dod neatlaidību, dzīves pieredzi. Ja sporto, tev jāiemācās arī daudzas blakus lietas; nav jau tā, ka visu tā, kā princim uz paplātes pienes. Piemēram, mācoties Murjāņos, nebija tikai sports – jāizdomā, ko ēdīsi, drēbes pašiem jāmazgā. Ja ne – staigā netīrs un smirdīgs. Tās blakus lietiņas, manuprāt, ir svarīgākas par sporta lietām. Tas tālākajā dzīvē man palīdzējis.
Bija deviņdesmito gadu sākums, viss juka un bruka, un patiešām gluži nejauši man atradās veca videokamera, ar kuru varēju kaut ko pafilmēt. Sapratu: o, šitas man patīk! Vēlāk satiku Kalvi Zalcmani, Ansi Epneru, un viņi man riktīgi iekarināja āķi lūpā un ievilka kinojomā.
Kad man sāka uzticēt kameru nopietnākos pasākumos, jutos svarīgs, turklāt ar kameru var atļauties visu kaut ko. Tā bija viena no pirmajām motivācijām – ar kameru vari piekļūt tuvāk, apskatīties ar vienu aci, ar otru, no priekšpuses, no aizmugures... Tie ir tādi spēles noteikumi, ka cilvēks ar kameru var atļauties būt visā iekšā.
No malas jau šķiet, tas ir ļoti viegli un interesanti. Man vienmēr saka: „Cik tev interesants darbs!” Interesants ir, bet viegls tas absolūti nav. Par to tagad kino taisām. Sadarbībā ar Anša Epnera studiju AVE un ar Vides filmu studiju nu jau finišējam pie dokumentālā kino, ko tā arī sauks: „Dokumentālists.” Tā ir filma par kino dokumentālista misiju un attiecībām ar varoni. Galvenajā lomā esmu es pats. Filmēšanas tehnoloģija ir tāda: es nolieku kameru, un mēs ar filmas varoni, ar Intu, abi Ķemeru purvā sēžam un runājam.
Ir tādas mājiņas „Fazāni” pie paša Ķemeru purva. Kādreiz tur dzīvojuši metereologi, un tagad tās mājas nevienam nav vajadzīgas – Inta tur ievākusies. Viņa ir ļoti kolorīta persona. Kas bijis uz Ķemeru purva takas, tas Intu noteikti pamanījis.
Par Intu man pastāstīja Liāna Langa, viņa piezvanīja un teica: „Ir! Tev noteikti jāfilmē! Tev tas der!” Aizbraucu apskatīties un tiešām sapratu, ka man tas der. No sākuma viņai tā kā patika filmēties, tad atkal tā kā nepatika, un tad vienā dienā viņa man saka: „Es tevi nolādu. Es tev uzlieku lāstu. Tu novītīsi kā tā tur koka lapas, pēc gada tu vairs te nebūsi.”
Traki…
Jā... Tāda dīvaina sajūta ir... Bet tajā pašā laikā es ar muguras smadzenēm jūtu, ka esmu viņai vajadzīgs. Ka viņa man kaut kādā viedā ir ja ne pieķērusies, tad sapratusi, ka mēs esam savējie. Kaut viņa pati saka: „Es te dzīvoju pēc meža likumiem, un jūs tur pa tām tiesām staigājat un dzīvojat pēc tiesu likumiem!” Viņai ir visādi interesanti teicieni, kad viņa negrib filmēties. „Tu nāc pie manis, nevis es pie tevis!”
Tieši pēc Intas lāsta man nāca atklāsme, ka tā būs filma par dokumentālistu un viņa sūtību. Filma par to, kā viņš ar to varoni dzīvojas un kas notiek pēc tam, kad filma uzņemta. Caur mūsu attiecībām var saprast, cik kino dokumentālista sūtība šajā pasaulē ir ciniska un, piedod par skarbumu, pēc savas būtības maucīga. Tu savu varoni iepazīsti, iegūsti viņa uzticību... Kino nav kā intervija, kaut intervijā ir līdzīgi – šajā intervijā jau mēs arī kaut kā viens otru apostām. Bet tā ir tikai tāda apostīšanās. Taču, filmu taisot, ja ne puspudu, tad pusi no tā puspuda sāls tu kopā ar savu varoni apēd. Un tad pienāk brīdis, kad tev jāsaka: „Paldies, mēs uzfilmējām, nu tad – uz redzēšanos.” Un tā nu es pasaku uz redzēšanos Intai, kas tur, Ķemeru purva malā, viena pati dzīvo tajā mājiņā. Un tad viņa saka: „Kā – tu vairs nebrauksi?! Es tev piezvanīšu, un tev būs jābrauc!”
Jā! Tagad daudz runā par Andra Gaujas filmu „Ģimenes lietas”, vēl šādas tādas filmas ir bijušas. Izraisījusies diskusija – vai tādas filmas vispār vajag, vai ir ētiski, kāpēc tādas filmas vispār jāskatās un vai tā nav tāda varoņu izmantošana... Es īsti nevarēju atbildēt, bet man šķita, ka šis jautājums jāpapēta – gan attiecībā pret sevi, gan pret visiem dokumentālistiem.
Inta man ir ļoti laba partnere, kas atmasko dokumentālistu. Viņa man jautā: „Paga, nu paklausies – nu par ko tad būs tā filma?” No sākuma runāju kaut ko par piedošanu, par vēl kaut ko, beigās viņai saku: „Par mūsu attiecībām.” Viņa prasa: „Kā – par mūsu attiecībām?! Kā var būt par attiecībām! Tad jau tu būsi tāds tā kā muļķis tajā filmā!” Jā, filmā ir epizodes, ka viņa mani lamā, sadauza statīvu, dzen prom...
Un tu nebaidies izskatīties pēc muļķa?
Nē! Man jau teica – tu tagad tāds „priekšnieks”, amatpersona tomēr. Kāds es priekšnieks! Es domāju, ka varu atklāt: filma sākas ar to, ka mani piekauj. Iznāk no meža divi džeki, un Inta saka: „Sadodiet šitam paparaci pa rīkli, viņš te dara visādas muļķības!” Un tie, tādi meža brāļi, kas tur pie Intas reizēm piestaigā, arī ņem un reāli mani piekauj.
Tur tiešām ir meža likumi, un tas ir tik nenormāli godīgi. Man šķiet, mēs te, pilsētā, dzīvojam tādā... Visa tā muldēšana tikai tāpēc, lai kaut kādā veidā varētu dabūt kaut ko vairāk sev. Bet tur, purvā, ir tā: ja kaut ko gribi – apķeries riņķī un samīļo; ja kaut ko negribi – pa galvu.
Dokumentālists bieži vien staigā pa naža asmeni. Tādas riskantas situācijas jau gadās vienmēr. „Dokumentālistu” filmējot, visu laiku bija jāskatās, vai būs labā diena un Inta gribēs filmēties, vai nāks man ar „lomiku” virsū. Filmējot gliemežu lasītājus Īrijā, bija jābrauc ar laiviņu, kurā sēž astoņi cilvēki, ūdens smeļas laivā, no okeāna nāk straumes, laivā vēl sakrauti gliemežu maisi… Un tu brauc, un nezini, kā būs – varbūt nogrimsi ar visu savu kameru.
Filmējot riteņbraucējus, Arvis Piziks mani veda uz moča, es sēžu aizmugurē, un man ir pilnībā jāpaļaujas uz viņu. Ja viņš kritīs, tad es arī, jo es jau neko neredzu. Es skatos kamerā, man ir kadrs, kur griežas rats vai pedāļi – un mani interesē tikai tas. Bieži vien kadrs ir svarīgāks par tavu reālo sajūtu.
Ir vērts. Tas vienmēr atmaksājas.
Ivaram Seleckim ir teiciens, ko esmu pārņēmis: „Kino ir stipro sports.” Tā ir. Tas ir milzīgs adrenalīns. Nu kādēļ dzīties ar to riteni? Lai tiktu uz pjedestāla. Ar to mirkli, kad tur stāvi, pietiek. Tāpat ar kino – ja esi dabūjis to kadru, tev pietiek. Bet pēc laika tu atkal iesi.
Savā padomes darbā mēģināšu tos meža likumus mazliet ieviest, lai kaut kā iedarbotos uz to lielo runāšanu. Skaidri, īsi, pēc būtības formulētas lietas ir daudz vērtīgākas nekā gara un plaša runāšana un ņemšanās.
Ceru, kolēģi mani pacietīs un pieņems manas intuitīvās lietas. Neesmu liels speciālists likumos un juridiskās niansēs, bet man šķiet – intuitīvi es varu palīdzēt ar savu klātbūtni.
Galvenais, ko gribētu izdarīt padomē – palīdzēt vietējiem un reģionālajiem medijiem, jo tur ir ļoti liels potenciāls, kuru Latvija neizmanto un kuru mēs diezgan vieglprātīgi laižam vējā.
Latvijā bija Ulmaņa laiki, padomju laiki, un tad nāca Īrijas laiki. Pāris gadu taču bija ārprātīgi, kad pilnas lidmašīnas lidoja uz turieni. Kā dokumentālistam vēstures plauktiņam gribējās to nofilmēt, nevis pēc tam taisīt kaut kādas vēsturiskas konstrukcijas un imitācijas.
Tas laiks jau patiesībā turpinās – tagad ar Vāciju un citām vietām. Taču tādā masveidā un ar tādu azartu tas laikam vairs nekad nenotiks, kad viss bija parauts vaļā, un visi tur brauca laimīgo zemi meklēt. Tagad jau sapratuši, ka nav tajā iedomātajā laimes zemē tik daudz tās laimes.
"SibĪrija" - filma par Īrijas latviešiem
Šekspīrs teicis, ka katrai nopietnībai pa priekšu iet joki. Neesmu nekāds drūmais tips. Ir jau manī tā dokumentālista drūmā daļa arī, bet man šķiet, ka pasaulē ir daudz laba. Viss ir līdzsvarā, un pašam jau tas līdzsvars visu mūžu jāmeklē.
Ir jau tādi, kuriem tas nav labi, tas nav labi, un nekas nav labi. Kāpēc man sākumā likās, ka filmu ar Intu vajag taisīt par piedošanu – tāpēc, ka sākumā šķita – viņai visi ir slikti. Tas viņu ir apšmaucis, tas kaut ko nozadzis, tas piemānījis, tas – vēl kaut ko. Es viņai prasu: „Inta, tu vari kaut ko labu pateikt?” Nu labi. Viņa man saka: „Nu atnesa man te studentiņi ābolīti.” Iekožas un: „Fui, kāds skābs!” Latvijā ir daudz tādu ļautiņu. Gribas to labo, pozitīvo pasaules uztveri vairot. Tāpēc kopā ar manu draudzeni Signi uztaisījām seriālu „Brīnumu paralēles”, ko tuvākajā laikā, cerams, rādīs TV3. Tās būs filmas par to, ka katram no mums ir jāmeklē savs brīnums. Piemēram, ir viens džeks Latvijā, kas ar domu spēku loka karotītes. Ir viens, kas taisa visādus burvju eliksīrus un ārstē cilvēkus. Filmas virsuzdevums – lai, brīnoties par šiem neparastajiem cilvēkiem, katrs meklētu un atrastu savu brīnumu. Tad varbūt mēs mazāk runātu aplinkus, nesauktu melnu par baltu, būtu atklātāki viens pret otru, un mums būtu vieglāk dzīvot.
Kāds ir tavs brīnums?
Tiešām to brīnumu laikam vēl meklēju. Patiesībā pats sev esmu brīnums. Lai cik tas jocīgi izklausītos, visvairāk es sevi interesēju pats. Tas nenozīmē, ka esmu Narciss vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tiešām brīnos par to, kā kaut ko izdaru – kaut vai to, kā nokļuvu tajā padomē. No sākuma gandrīz tā kā nenopietni, tad jau kļūst interesanti, tad vairs nevar atkāpties, jo ir tas sacensību gars – un tad jau tu esi Saeimas zālē uz sarkana paklāja un kaut ko runā, un visi klausās…
Izklausās, tu arī uz savu dzīvi skaties kā uz dokumentālo kino.
Dzīvē jau arī ir tas pats, kas kino – visvairāk mūs interesē tas, kas augšā, un tas, kas apakšā. Tie spilgtākie brīži. Tā ir kardiogramma.
Ieva Raiskuma, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis
