Raimonda Vazdika: „Es nebaidos no mīlestības!”
Uz Nacionālā teātra skatuves notiek īsta melodrāma! Ir piecdesmito gadu vidus. Dzejniece Mirdza Ķempe, lavierēdama starp sabiedrības likumiem un saviem dēmoniem, apprecas ar kādu Linardu Naikovski. Viņi ir ļoti dīvains pāris, jo Naikovskis gadu ziņā varētu būt Ķempes dēls, turklāt viņš ir homoseksuāls. Valda uzskats, ka viņš dzejnieci tikai izmanto, bet Ķempe… Tā ir Ķempes pēdējā mīlestība.
Viļņa Vēja melodrāma „Īsie zibsnīgie mirkļi” ir režisora Ģirta Šoļa diplomdarbs režijā. Mirdzas Ķempes lomu šajā izrādē spēlē aktrise Raimonda Vazdika. To lugas autors rakstījis tieši viņai.
„Sākums bija mistisks. Mans draugs Vilnis Vējš vienā dienā uzradās un teica, ka raksta man lugu. Es uz viņu paskatījos ar lielām acīm – vai viņš galīgi jucis? Kuru interesē Ķempe?!
Arī man par Mirdzu Ķempi nebija dziļāka priekšstata. No skolas laika atceros pāris rindu, un tas arī viss. Ja par Ķempi neko nezinu es (un par dzeju principā interesējos), tad ko var prasīt no pārējiem?! Nu labi, senos laikos Ķempe bijusi Jauno autoru semināra vadītāja, jauni dzejnieki ap viņu baros staigājuši – bet kas tur vēl var būt interesants?
Kad sāku lasīt grāmatu par viņu, man beidzot atvērās „širmis”. Viņa bijusi neprātīgi interesanta personība! Kaut Ķempe lieliski iekļāvās socreālisma dzīvē, viņa patiesībā dzīvoja dubultu dzīvi un bija ārkārtīgi brīvdomīga. Tas, ko viņa atļāvusies savā personīgajā dzīvē un mīlas jomā, arī ir ārpus sabiedrības rāmjiem – gan laulībā ar smalko dzejnieku Ēriku Ādamsonu, gan beidzamajā kopdzīvē ar Linardu Naikovski.
Sākumā baidījos, kā būs, jutos tīri fiziski drusku par plānu, lai spēlētu Ķempi. Viņai bija brūni mati, kurus viņa grieza pati, lūpas krāsoja bez spoguļa un ģērbās diezgan pabriesmīgi un spilgti. Bija bail, vai es tam tēlam caur ārpusi tikšu klāt. Bet kaut kā lēnām, lēnām sajutu, ka diagnoze „dzejniece” un domāšana mums ir ārkārtīgi līdzīgas. Visu, ko es daru un saku izrādē, tikpat labi varētu būt darījusi vai teikusi „dzejniece Vazdika”. Es gan neesmu bijusi precējusies ar „zilo princi”, kāds bija Ķempes pēdējais vīrs Naikovskis, tāda fakta manā biogrāfijā vēl nav – vēl nav! Nekad jau nevar zināt, kas notiks! Taču pārējais (kā viņa dzīvo un ko viņa domā) man kļuvis ārkārtīgi saprotams.
Savulaik, iestudējot Marlēnas Dītrihas lomu teātrī „Austrumu robeža”, tiešām domāju kā viņa, un man šķiet, ja apvārsnis būtu pavēries plašāks, es būtu dzīvojusi tā, kā viņa, nevis tā, kā es šeit. Jo biežāk kaut ko spēlēju, jo biežāk nonāku pie sajūtas, ka es taču visu spēlēju paštēlā, kaut manas varones ir pilnīgi atšķirīgas.
No tā automātiski secinu, ka esmu ļoti dažāda! Ka manī ir tik daudz kā! Tad sev uzsitu pa plecu un saku: „O, Vazdika! Tu gan esi daudzšķautņaina!””
Domāju, uz savas dzīves skatuves arī esmu nacionālā drāmas karaliene. Man arvien nākas drusku paraudāt un tā... Bet nu jau retāk, arvien retāk. Un tad tā skaļi, ražīgi un ātri. Nevar jau izturēt tādu ilgu gaudošanu!
Domāju, ka visiem sevis kādreiz paliek žēl. Ik pa brīdim. Taču es tagad negribētu pārcilāt visus savas dzīves notikumus. Kad uz kāda žurnāla vāka ieraugu tekstu: „Tāda un tāda cilvēka grēksūdze”, man jāpasmaida. Kāpēc man tagad latviešu tautai būtu jāizsūdz savi grēki? Es nezinu!
Marlēna Dītriha teikusi: „Laiks nedziedē visas brūces. Vienīgais, ko varam darīt, – nedomāt par tiem, kurus esam mīlējuši.” Varu teikt tāpat. Vai tas ir piedodams, vai nepiedodams, kā viens otra dzīvi aizlaužam un atstājam, – kas to lai zina, kāds ir lielais Dieva plāns. Piedots ir viss, kas dzīvē bijis. Vienīgais, ko varu secināt – ir notikumi, kas salauzuši mani tā, ka es nekad, nekad, nekad, nekad vairs nevarēšu būt pilnīgi priecīgs cilvēks. Ja roze ir aizlauzta, viņā var iebāzt metāla adatu, un tā stāvēs kā dzīva. Bet aizlauzta viņa ir, un tur neko nevar darīt.
Vispār manī ir ļoti daudz racionālisma – protu izdzīvot. Esmu tāds ziemcietīgs augs, kam ziediņu kādreiz varbūt nav, bet saknes visās vētrās turas zemē, un es zinu, ka ziedēšu atkal. Tajā pašā laikā esmu nenormāli trausla persona, varu sevi asociēt ar apsi, kas visu laiku trīc un vibrē. Man nav miera. Ļoti reti manī ir miers.
Izrāde „Īsie zibsnīgie mirkļi”
No malas šķiet, vienmēr esi mierīga kā jūra.
Kādā intervijā Andra Neiburga to labi formulēja. Man šķita – tā ir arī mana sajūta, tā varētu būt mana intervija. Doma bija, ka sajūtu vektori ir tik dažādi, ka beigās summējas uz nulli, un publiskajā telpā tu izej tāds, it kā nekas ar tevi nebūtu noticis un nenotiek. Īstenībā atļaušos teikt, ka tā ir inteliģence, kas vienkārši neļauj publiskajā telpā ārdīties un bļaut: „Es tā nevaru! Es tā negribu! Es to nespēju izturēt!”
Es nekliedzu praktiski nekad. Mēģinu savākt visus savus aktierus, mēģinu būt par diplomāti, savilkt kopā un nomierināt tos, kas strīdas, uzmundrināt pati sevi un citus...
Tie, kas mani dzirdējuši kliedzam, zina, ka tas ir briesmīgi – jo es kliedzu pusbalsī. Tad nevaru parunāt, man zūd dikcija, tāda trīcošā balsī kaut ko saku – nevienam nav omulīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas notiek ļoti reti. Kad vairs citādi nevar.
Tā kā iespaids par manu mieru ir mānīgs. Visu laiku mēģinu kaut kur smelt to mieru, kaut ko darīt... Sieviešu žurnālos ir dažādi padomi, piemēram: ejiet pastaigāties! Nu tad arī eju pastaigāties. Daba mani kaut cik līdzsvaro. Pat tad, ja tajā dienā nekur nav jāiet, tomēr apģērbjos un eju. Tā kā ziemā nekur daudz nevar aiziet, šis laiks ir graujošs manai pašsajūtai un veselībai – jūtos slima, izmisusi un pārsvarā nelaimīga. Gaisa un gaismas man tik mežonīgi pietrūkst, ka reizēm šķiet – garu izlaidīšu!
Arī sarunas ar sevi palīdz. Kad pati savai zemapziņai varu pajautāt: „Kas ir?!” Bet reizēm ir tāda jocīga sajūta, tāda vīzdegunīga doma pašai par sevi: šajā telpā tiešām nav neviena, ar ko es gribētu parunāties... Ar to domāju, ka man pret sevi tajā brīdī nav cieņas. Ka uzskatu sevi par vāju, garlaicīgu; uzskatu, ka neesmu pietiekami drosmīga, pietiekami jautra. Ir brīži, kad formulēju sevi kā garlaicīgu, žēlabainu personu, un es negribu ar tādu sarunāties. Tad iestājas klusums. Tas ir diezgan biedējošs. Tāda sajūta, kad šķiet – tevis nemaz nav. Tad vajadzīgs kaut kas, kas no ārpuses izsit no tā klusuma un sastinguma.
Pirmkārt, jau darbs. Esmu ārkārtīgi apzinīga, un darbu daru, cik vien tajā brīdī spēju.
Banāli būtu teikt, ka es gribētu braukt uz siltajām zemēm. Bet tā ir: ja varētu pasēdēt siltas jūras krastā, tas mani izsistu momentā!
Vēl – smarža... Ziemā viss ir tāds mazliet virtuāls, nav smaržu, bet tikai smarža dod to absolūto klātbūtnes sajūtu – ka tu kaut kur esi. Pavasarī, kad ej un jūti svaigi nopļautas zāles smaržu, pilnīgi sajūsmas vilnis pārņem.
Ja mani kaut kas sajūsmina uzreiz un absolūti, tad tie ir dzīvnieki. Skatos „Animal Planet” – stāsti, kur cilvēki rūpējas par dzīvniekiem, ir tik aizkustinoši! Bija sižets par diviem glābējiem. Divi milzīgi veči, riktīgi bifeļi, trīs dienas štuko, kā no caurules izvilkt iesprūdušu kaķēnu. Viens variants nesanāk, viņi nakti neguļ, domā, ko vēl varētu darīt... Man pat tagad asara sāk riesties, to pārstāstot. Ir tāds teiciens: izglābt kaķēnu nozīmē izglābt visu pasauli. Ja ir tādi cilvēki, kurus interesē viena kaķēna izglābšana, tad jau nav nemaz tik ļauni.
Nu ko es varu pateikt – tagad esmu brīva meitene! Pētu, skatos apkārt un domāju: vai manī vēl ir spēja iemīlēties vai nav? Un nospriežu: ir. Bet vai ir manis cienīgi vīrieši? Princis baltā zirgā taču man vairs neder, nu jau man vajag karali! Bet to, kā zināms, ir vēl mazāk nekā prinču!
Ar draugiem esmu smējusies, ka meklēju sev vīru, tikai domāju, kādu ņemt. Ņemšu jaunāku – var pasprukt, ņemšu vecāku – būs bieži jāiet uz aptieku. Domā nu!
Ir teorija, ka iemīlēties var ja ne jebkurā, tad ļoti daudzos, ja viņos vērīgāk ieskatās.
Parasti jānogaida, kad pāriet pirmais sajūsmas brīdis. Citādi sākumā šķiet: baigi skaists vīrietis, bet iepazīsties, un viņš izrādās muļķis. Cits variants – nav pārāk izskatīgs, bet iepazīsties, ir interesanti, un saruna notiek tālāk.
Esmu secinājusi, ka ir ļoti daudz interesantu cilvēku, bet viņiem droši vien no manis bail, viņi man netuvojas. Manas intervijas savulaik laikam arī kādu naglu iedzinušas tajā visā... Man tik daudz jautāts, kādam jābūt vīrietim, es arī kā pantiņu skaitīju, kādam viņam jābūt – visi laikam sapratuši, ka neatbilst!
Tu esi teikusi, ka vīrietim jābūt gudram, tādam, lai nedzīvo uz tava rēķina un lai ir ar humora sajūtu.
Nekas jau nav mainījies! Un humors uz vecumu kļūst arvien svarīgāks. Kaut vai melnais. Citādi ir pārāk dramatiski. Kā teicis Beidbegers, pietiek ar pusi smadzenēm, lai visu mūžu pavadītu eksistenciālās gaudās. Taisnība. Iemeslu gruzīties, besīties ir daudz, tāpēc humors ir ļoti nepieciešams.
Reiz „draugos” papētīju savus fanus – biju šokā. Domāju: viņi visi ir tik veci! Pēc tam aptvēru, ka viņi taču ir manos gados. Tad es tā kā drusku apstulbu.
Principā es varētu iemīlēties arī divdesmit gadus jaunākā – ar ko es sliktāka par Pugačovu vai Ķempi! Bet, ja tas ir vienkārši jauneklis, kurš tevi izmanto un tu viņu, – tas nav īsti forši.
Es nebaidos. Es pat gribu iemīlēties! Un es protu mīlēt tā – nevis pa gabalu, bet nepiesienoties. Tā dāsni mīlēt, neprasot par to kaut ko pretī.
Iemīlēšanās process, kad divi saskatās, kad sākas tā ķīmija – jā, pēc tā ilgojos. Bet esmu noķērusi sevi pie domas, ka dzīvot kopā ar kādu gan laikam neesmu gatava. Esmu tik ļoti pieradusi mājās emocionāli neizlikties – tur jūtos tieši tā, kā jūtos, un man saviem kaķiem nav jārāda smaidoša seja, ja man tajā brīdī negribas smaidīt. Domāju, ka mani nogurdinātu otra cilvēka nemitīga klātbūtne, kuram arī ir sava dzīve – tur parasti sākas berzēšanās un sagurums. Ja vien tu nedzīvo pilī, kur katram ir savs spārns.
Es tieši tā jūtos – laikam esmu „senās asinīs” karaliene! Vai paputējusi aristokrāte, kuras tikumi nav mainījušies, bet iespējas ir tādas, kādas nu ir.
Laikam jāpasaka, lai visi zina – intervijas laikā ļoti bieži skan tavi smiekli, tādi velnišķīgi ironiski. Tu liecies skarba un nepieejama.
Patiesībā esmu maiga un trausla būtne. Es to saku nekoķetējot. Esmu vērsta uz absolūtu mieru un prieka vairošanu pasaulē. Nesen biju pie dziednieces, un viņa teica, ka tas ir viens no maniem uzdevumiem – vairot prieku. Vēl viņa stāstīja, ka mani sagaida daudzi ceļojumi, dažādas sirdslietas un ka manī var iemīlēties.
Es jautāju: „Kad tad tas būs?” Un viņa man teica: „Tu jau nevienu nelaid sev klāt.” Tas man bija jāpārdomā. Es vēlos ar cilvēkiem tuvas un sirsnīgas attiecības. Bet acīmredzot manī ir kaut kas tāds... Kaut kāds slieksnis, kuram dažiem grūti pārkāpt pāri.
Tagad daudz runā par pasaules galu, notiek visādas kataklizmas. Ja tu paliec viens, bēdīgs, apvainojies uz pasauli, nu tad, kā smejies, ir jādzeras nost. Lai šajā laikā nepazustu, vairāk jāpulcējas kopā, jāsatiekas ar draugiem, jāatjauno ģimeniskās vērtības. Tā arī var izdzīvot – lecot no vienas tuvības saliņas uz otru.
