Kristīnes Luīzes Avotiņas dzīve: gluži kā pasaka par ziediem
Aiz loga vēl sals, taču gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas dzīvoklī puķes zied kā negudras. Tās uzplaukušas ne tikai mākslinieces gleznās, bet arī vāzēs un māla krūkās.
Nesen bija viņas personālizstādes „Ziemeļu zvaigzne” atklāšana, bet ne tikai tāpēc ir ziedu pārbagātība. Arī viņas dzīve raiba kā ziedu pļava – neatkarīgi, kāds gadalaiks aiz loga.
Ziedi patīk ļoti, ļoti
Man patīk visi ziedi, bet vismīļākie, protams, tie, kas dāvāti no sirds. Mīlestība pret ziediem man ir no bērnības, ko pārsvarā pavadīju laukos. Ar vecākiem pļavās lasījām dažādas tējas, uz mežu gājām ogās, tāpēc tagad arī manās gleznās ir ziedi.
Zīmēju jau bērnībā
Mans dzīvesstils saistīts ar zīmēšanu, gleznošanu un aizņem lielāko dzīves telpu. Bērnībā no rītiem paņēmu papīru un blakus brokastu siermaizēm iekārtojos pie galda. Neviens manas izpausmes nebremzēja, neteica, ka tā nedrīkst. Zīmēju visu, ko mēdz zīmēt bērni – zvēriņus, princeses, cilvēkus. Rīta zīmēšana bija būtiska dienas sastāvdaļa. Atceros, vecāki ņēma mani līdzi uz klasiskās mūzikas koncertiem Lielajā Ģildē. Viņi centās pirkt biļetes balkonā pirmajā rindā, kur bija koka palodzei līdzīga mala. Mammai līdzi bija pildspalva un mazi papīrīši; tā es, atspiedusies pret balkona malu, zīmēju. Tā man, piecgadīgam bērnam, bija iespējams noturēt uzmanību.
Mūzika man ir ļoti svarīga, bet nav tik daudz laika, lai apmeklētu visus koncertus.
Mājās mēdzu klausīties visdažādāko mūziku, sākot no popa, beidzot ar Vivaldi. Patīk un iedvesmo arī tādas dziedātājas kā Riana un Lēdija Gaga. Saprotu, ka, iespējams, šāda mūzikas kvalitāte ir apšaubāma. Tomēr mani spēj iedvesmot trakās meitenes un puiši.
Man svarīga telpa, kur varu justies brīvi, lai ir, kur domai lidot, lai varu radīt. Pirms sešiem gadiem, kad šo dzīvokli remontēju, istabā uz grīdas nebija neviena krāsu pleķa. Tagad jau daži parādījušies, bet tādas lietas mani absolūti neuztrauc. Interjerā man patīk, ka vienuviet sadzīvo senais ar mūsdienīgo. Mani nebiedē antikvāras mēbeles modernā dizainā, nedomāju, ka senās lietas telpā varētu ienest ko negatīvu. Ja man būtu jādzīvo melnbaltā vidē, ilgi to nevarētu. Agri vai vēlu pie manis ierastos citas krāsas.
Man patīk pilnīgi visas krāsas. Vienmēr saku, ka krāsa viena pati par sevi nav interesanta, tā iemirdzas tikai attiecībās ar citām.
Kopš bērnības man tīk braukt ar divriteni. Ļoti spilgtā atmiņā palicis, kā ar bērniem vasarās braucām pa grantētu ceļu uz veikalu. Ceļš putekļains, brauc mašīna, es apstājos, jo tā man mācīja vecāki, un es to respektēju. Ak, kādu prieku sagādāja šie braucieni uz veikalu karstās vasaras dienās. Jā, man ļoti patīk mīties pret kalnu. Tagad katru dienu cenšos braukt ar body bike, reizēm draugi nesaprot manu aizraušanos. Kad uz stundu aizeju uz sporta zāli, jūtos fantastiski – sakārtoju savu garu un ķermeni. Tā kā daudz strādāju, man svarīgi nomainīt vidi, iziet cilvēkos, citādi lielāko daļu laika esmu ar sevi. Ja vingrotu mājās, pēc laika man raibi papagaiļi sāktu rādīties.
Man patīk no rītiem iet pie friziera. Ļoti svarīgi, lai kāds mani sakārto dienai. Ja, piemēram, gaidāma kāda darba tikšanās, gribas īpaši saposties. Esmu atradusi vairākas frizieres, pie kurām mēdzu iet, un tad stundu friziera krēslā varu atslēgties no visa cita.
Obligāts rīta rituāls man ir silta duša. Man nepatīk auksts ūdens, drīzāk karsts.
Pats galvenais no rīta – uzzīmēt savu seju, piemēram, uzkrāsot skropstas, nopūderēt degungalu, uzlikt lūpu spīdumu. Ir taču tā, ka uzkrāso skropstas un ir sajūta, ka acis atveras. Pat uz veikalu neeju nekrāsojusies. Tā nu ir – attiecībā uz sevi esmu ļoti pedantiska. Jau bērnībā tāda biju. Vienmēr, kad gāju laukā no mājām, pajautāju mammai – vai man ir tīra mute?
Man šausmīgi garšo želejkonfektes. Cilvēki, kas zina, to ņem vērā. Piemēram, reiz palūdzu tētim auto, lai aizvestu savas bildes. Iesēžos mašīnā, bet tur uz sēdekļa nolikta paciņa ar gumijas lācīšiem. Tētis zināja, ka es no viņa ņemšu mašīnu. Ar kāda žurnāla starpniecību stāsts par manu kāri pēc želejkonfektēm aizgājis tālāk. Kāda meitene man izstādes atklāšanā uzdāvāja maisiņu. Tobrīd nebija laika ieskatīties. Vēlāk ar draugiem devāmies atzīmēt izstādes atklāšanu, dzērām šampanieti, bija pulksten viens naktī, un es iedomājos paskatīties, kas ir maisiņā. Tur bija gumijas lācīši. Sametām tos šampanieša glāzēs, un tas bija tik aizkustinoši.
Apavi ir mans mazais fetišs. Man tik ļoti patīk augstpapēžu kurpes! Pēdējos četros gados diezgan daudz apavu pāru nācis klāt. Rodas priekšstats, ka man kurpju ir ļoti daudz, bet tā nav. Pamazām apavu kolekcija gan ir radusies, bet nevar jau visas tik ātri nonēsāt. Man patīk klasiskas vērtības. Protams, man ir galīgi dullas kurpes, par kurām vienkārši priecājos, jo ar tām grūti pārvietoties. Esmu iecienījusi „Pedro Garcia” apavus.
Man patīk gatavot ēst, bet, tā kā dzīvoju viena, manā cepeškrāsnī glabājas džemperi un kurpes. Rītvakar draugi nāks pie manis ciemos, un tad gan iedarbināsim manu virtuves iekārtu. Ciemošanās man ir svarīga, un vienlīdz labi man patīk gan doties ciemos, gan uzņemt viesus.
Laikam vairāk man patīk gatavot kādam citam, ne sev. Man vienkārši žēl laiku veltīt sev. Ja sāku gatavot, iegrimstu niansēs – jau no paša rīta skrienu pēc salvetēm, svecēm. Neprotu tā vienkārši pagatavot, man svarīgs rituāls. Visiecienītākā man ir Dienvidu zemju un Āzijas virtuve – ēdiens, kas nāk no Itālijas, Spānijas, Francijas. Kopš biju Indonēzijā, man šīs zemes virtuve ir iecienīta.
Jau vismaz 12 gadus pērku dažādus ārzemju modes žurnālus. Ne tāpēc, lai uzzinātu, kas modē, bet lai iedvesmotos. Žurnāli man darba instruments, jo tajos bieži vien atrodu kādu noderīgu materiālu, kur ir fotogrāfijas ar ziediem. Ja izrēķinātu, cik šajos gados esmu iztērējusi naudas par žurnāliem, būtu diezgan daudz. Tomēr, ja vien iespēja, cenšos netaupīt uz profesionālām lietām.
Ir arī daudz grāmatu; pārsvarā pērku mākslas grāmatas. Jāatzīstas, ka lasu ļoti maz, bet vajadzētu. Mans tētis lasa, un tāpēc man sajūta, ka arī es to daru. (Smejas.) Ļoti patīk kino.
Mans pēdējā laika favorīts noteikti ir Romana Polaņska filma „Asinspirts” ar Keitu Vinsletu galvenajā lomā. Sižets gandrīz tāds pats kā Jaunā Rīgas teātra izrādē „Slaktiņa dievs”. Man ļoti patika „Melanholija”, saka – tā esot biedējoša, bet es neko tādu nesaskatīju. Filma patiesi bija estētisks baudījums.
