Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

21. gadsimta mis Mārpla - Rīgas slavenākā privātdetektīve Olga

Sievietēm
2012. gada 13. martā 18:44 2012. gada 13. martā 18:44
 
Vai jau esi redzējusi jaunāko filmu par Šerloka Holmsu? Pasaule laikam nekad nebeigs aizrauties ar slavenā privātdetektīva piedzīvojumiem! Bet ko par Šerloka Holmsa metodi domā 21. gadsimta Mis Mārpla – viena no Rīgas pazīstamākajām privātdetektīvēm, Rīgas detektīvu aģentūras prezidente Olga Zeļika?

Ja vajag, detektīves spēj nospēlēt jebkuru lomu un būt tieši tik pamanāmas vai nepamanāmas, cik pašas vēlas... Raksta konsultante, Rīgas detektīvu aģentūras prezidente un sertificēta detektīve Olga Zeļika kopā ar kolēģi Jūliju, kura nevēlējās pilnībā sevi atklāt – tāds darbs!

Bet kur ir lupa?!

Dodoties uz Rīgas detektīvu aģentūru, pārcilāju savā prātā visus stereotipus par detektīviem – oi, to ir daudz! Sākot no Šerloka Holmsa pīpes dūmiem un vijoles, beidzot ar Mis Mārplas rožu dārziņu un neiztrūkstošo lēdijas cepurīti.

Saprotu, ka muļķīgi, bet, atverot gaišā biroja durvis, gandrīz vai jūtos vīlusies! Moderns interjers ar pāris sievišķīgām detaļām un spožu rotājumu viju ap spoguli (kā vēlāk teiks Olga Zeļika; „Mums ir laiks gan strādāt, gan atpūsties!”); mīksti krēmkrāsas ādas dīvāni – nav ne kamīna, ne puskrēslas, ne smagnēja galda ar milzu dokumentu kaudzēm, nav dīvainu priekšmetu, un galu galā – nav paša galvenā! Nav lupas!

Protams, mūsdienās detektīvi izmanto vismūsdienīgākās darba metodes un darba instrumentus, bet pazudis nav pats galvenais. Tu neticēsi – Šerloka Holmsa darba metode joprojām ir visa pamatā! Un, ja par dažu labu filmu vai detektīvu tēlu īstie detektīvi atļaujas pasmīkņāt, tad Šerloku Holmsu tur cieņā un godā. Olga Zeļika saka: „Tas ir pamatu pamats. Šerloks Holmss ir detektīvu darbības pamatlicējs, un viņa darba metodes izmanto līdz pat šai dienai. Grāmatas par Šerloku Holmsu ir tās, ar kurām jāsāk jebkuram detektīvam!”

Ja runājam par Mis Mārplu, te filmām ar dzīvi nav tik lielas līdzības – ja nu vienīgi prāta asumā un sievišķīgajā šarmā. Taču reālajā dzīvē gan nepietiek būt vienkārši vērīgai kundzītei ar tieksmi risināt rēbusus un šad tad iekulties riskantos pasākumos. Lai kļūtu par sertificētu detektīvu, bez sertifikācijas jābūt vai nu augstākajai izglītībai jurisprudencē, vai arī vismaz piecu gadu stāžam tiesībsargājošajās iestādēs. Olgai ir gan jurista augstākā izglītība, gan darba stāžs kriminālpolicijā, viņas vadītajā aģentūrā strādā cilvēki pat ar 28 gadu stāžu policijā. Tas jau ir dzīvesveids. Kā uzskata Olga, detektīva darbs ir nākamais solis izaugsmē. Teorētiskās zināšanas apvienojumā ar pieredzi ļauj detektīvam strādāt augstākajā līmenī, turklāt privātdetektīvs pats izvēlas lietas, ko risināt. Tādējādi katrai lietai var veltīt tieši tik daudz laika un spēka, cik vajadzīgs. Bet nu – pie paša interesantākā! Kas tad īsti pie mums notiek? Kad cilvēki meklē privātdetektīva palīdzību?

Pie psihiatra vai privātdetektīva?

Olga Zeļika stāsta, ka detektīva pakalpojumus cilvēki izmanto visdažādāko iemeslu dēļ – un reizēm kā pēdējo instanci.

„Atnāk pie mums uz biroju sieviete un stāsta: „Vienu reizi pamanīju viņa telefonā kaut kādu īsziņu. Bet vīrs saka – ko rakņājies manā telefonā, īsziņu man kolēģe atsūtīja!” Otru reizi viņus gandrīz pieķeru: nu man skaidrs, ka viņi satiekas! Bet viņš atnāk mājās un saka: „Zini, tev jāpierakstās pie psihiatra, tev kaut kas ar galvu nav kārtībā!”

Un, iedomājieties, sieviete vairākus mēnešus šādi mētājas šaubās un beigu beigās sāk domāt – varbūt man tiešām pie psihiatra jāiet? Vai tomēr pie privātdetektīva?

Reizēm gadās citādas absurdas situācijas. Ir cilvēki, kas daudzus gadus nodzīvojuši kopā un kam vienkārši trūkst piedzīvojumu. Viņi sāk tos meklēt. Cilvēks atnāk un liek mums izpētīt otru pusi. Mēs izpētām un redzam: krāpšanas fakta nav! Cilvēks saka: „Tas nevar būt!” Kāpēc nevar būt? Bet cilvēks neatlaižas: „Nē, es zinu, ka šis cilvēks mani krāpj, un man vajag, lai jūs savācat visus pierādījumus!”

Bet ko mēs varam izdarīt? Mēs noskaidrojam patiesību, nevis nodarbojamies ar faktu falsifikāciju! Un ticat vai ne, pēc kāda laika šis cilvēks atkal pie mums vēršas un lūdz, lai vēlreiz pārbaudām otras puses uzticību. „Kā tad tā – tik ilgi kopā esam nodzīvojuši – nu vienkārši nevar būt, ka nekrāpj!”

Ir mums arī pastāvīgi klienti, kas otras puses pārbauda regulāri. Viņiem ir kopīgi nopietni biznesi, un visādi var gadīties – piemēram, vīram uzrodas mīļākā, kas grib kļūt par sievu. Pēdējos gados tas ir īpaši jūtams: cilvēki viens otram neuzticas, baidās, ka viņus „uzmetīs”.”

Bet ko tad, ja pie detektīviem ierodas gan vīrs, gan sieva un vēlas izsekot viens otru?! Aizdomīgums rada aizdomīgumu! Rīgas Detektīvu aģentūra ar tādiem gadījumiem saskārusies – un tad vienam no pāra ir jāatsaka, citādi sanāk spēle abos vārtos, un to neatļauj detektīvu ētikas kodekss.

Privātdetektīve Olga: „Tev ir visas tiesības zināt, vai tevi krāpj, vai ne. Bet, ja neesi droša, ka spēsi sagremot patiesību, un nemaz nezini, ko ar to tālāk darīsi, varbūt labāk nebojāt sev dzīvi...”
Viņš mani krāpj?

Greizsirdīgi vīri un sievas ir bieži detektīvu klienti – un ne jau tikai kopīga biznesa un naudas dēļ. Ir cilvēki, kam dzīve iemācījusi neuzticēties. Ja pirmais mani krāpa, otrais arī – nu tātad arī trešais krāps, tāpēc viņš regulāri jāpieskata, jāpārbauda...

Krāpj vai nekrāpj? To vienmēr var noskaidrot, bet ne visi ir gatavi patiesībai.

Olga Zeļika atzīst: „Neesmu redzējusi nevienu cilvēku, kurš būtu laimīgs, uzzinot, ka otra puse viņu krāpj. Pirms ar klienti parakstām līgumu, paskaidroju, ka tiešām var būt tā, ka otro pusi pieķersim un ka pierādījumi būs. Vai viņa ir gatava šādai situācijai?

Ja cilvēki tiesājas, viņi jau visu zina un viņiem vajadzīgi tikai pierādījumi. Bet man ir bijis arī pasūtījums, kad izrādījās, ka sieviete tomēr nav gatava tam, ka vīram var uzrasties kāda cita. Viņa gribēja noskaidrot patiesību, un mēs savācām pierādījumus; jā, vīram bija mīļākā. Bet pēc scēnas, ko novērojām, kļuva skaidrs, ka sieva ziņai par krāpšanu galīgi nav gatava. Un tad var būt visdažādākās reakcijas – līdz pat tam, ka sieva metas vajāt mīļāko, un tamlīdzīgi. No vienas puses, izskatās smieklīgi; no otras puses, ir ļoti skumji, jo redzams, ka cilvēkam ļoti sāp, ko viņš uzzinājis.

Ir sievietes, kas, uzzinot par krāpšanu, kļūst par mazohistēm, jo uzskata: ja viņas krāpj, tātad viņas to pelnījušas. Tā nav taisnība. Neviens to nav pelnījis.

Ir skumji, kad izjūk pāri pēc ilgas laulības. Cilvēki 25 gadus dzīvo kopā, līdz sieva sāk manīt, ka kaut kas nav labi. Viņa grib noskaidrota un noskaidro. Ko tālāk? Krāpšana ir liela kļūda, bet vai vērts tāpēc šķirt laulību pēc tik ilgiem kopdzīves gadiem?”

Olgas Zeļikas padoms visām, kas domā par privātdetektīva pakalpojumiem, lai noskaidrotu, vai vīrs krāpj, vai nē, ir šāds: „Tev ir visas tiesības zināt, vai tevi krāpj, vai ne. Bet, ja neesi droša, ka spēsi sagremot patiesību, un nemaz nezini, ko ar to tālāk darīsi, varbūt labāk nebojāt sev dzīvi...”

Arvien biežāk pie Rīgas detektīvu aģentūras vēršas ārzemnieki. Viņi grib uzzināt, vai viņu līgava no Latvijas viņus nemāna, vai negrib vienkārši izspiest naudu. Kā stāsta Olga Zeļika, diemžēl ļoti bieži izrādās, ka mūsu sievietes gatavojušās šos ārzemju vīriešus vienkārši aptīrīt, jo gadās, ka „līgava” patiesībā ir oficiāli precējusies vai dzīvo civillaulībā, un sakari ar ārzemnieku nebūt netiek veidoti mīlestības vārdā.

Atrast bērnu – sveiku un veselu!

Arī detektīvi reizēm kļūt sentimentāli. Prieks un gandarījums, kad tiek atrasti cilvēki, kurus radinieki jau gandrīz vai domās apglabājuši, ir naudā neizmērāms.

Tā Rīgas detektīvu aģentūra nesen Rīgā atradusi itāļu puisi, kurš, nebrīdinot vecākus, bija atbraucis uz Latviju un vairākas nedēļas nebija devis par sevi nekādu ziņu. Mamma Itālijā juka vai prātā! Detektīvi piecas dienas dzina pēdas itāļu puisim, soli pa solim mēģinot izsekot viņa gaitas Vecrīgā. Kad atraduši sveiku un veselu, prieks bijis liels, bet mammai Itālijā, protams, vislielākais. Gan jau pēc tam itālis no savas mammas dabūja kārtīgu sutu!

Arvien biežāk pie detektīviem vēršas cilvēki, kuru radinieki aizbraukuši uz ārvalstīm un nedod par sevi ziņu. Olga Zeļika stāsta: „Bija gadījums, kad jauna sieviete aizbrauca uz Angliju, un piecus gadus mātei par viņu nebija nekādu ziņu. Māte viņu domās bija jau apglabājusi. Izrādījās, meitene tiešām bija nokļuvusi diezgan nepatīkamā situācijā, bet ar mūsu un vēlāk arī policijas palīdzību meiteni atradām. To laimi mātes acīs nekāda nauda nevar atsvērt. Māte atguvusi meitu – kas var būt skaistāks! Tādi brīžu dēļ saproti, ka ir vērts strādāt par detektīvu.”

Olga Zeļika stāsta arī par citu gadījumu, ar kuru lepojas visa aģentūra – kad meitenei no bērnunama izdevies atrast radiniekus. Kad noskaidrojās, kurš ir meitenes tēvs, viņa diemžēl jau vairs nav bijis starp dzīvajiem, taču atradušies citi radinieki, un šis ir stāsts ar ļoti laimīgām beigām. Olgai Zeļikai vēl tagad acis mirdz, to atceroties: „No tā brīža, kad meitene uzzināja, ka vairs nav viena pasaulē, viņai ir jauna dzīve. Ja tu cilvēkam vari atdot ģimeni – nu ko vēl labāku var izdarīt!”

Arvien biežāk pie Rīgas detektīvu aģentūras vēršas ārzemnieki. Viņi grib uzzināt, vai viņu līgava no Latvijas viņus nemāna, vai negrib vienkārši izspiest naudu. Diemžēl ļoti bieži izrādoties, ka mūsu sievietes gatavojušās šos ārzemju vīriešus vienkārši aptīrīt, jo „līgava” patiesībā ir oficiāli precējusies vai dzīvo civillaulībā.
Svešā zemē bez naudas, pases un valodas

Tā ir mūsdienu klasika – cilvēki aizbrauc strādāt uz ārzemēm, akli uzticoties svešiniekiem, un tiek piekrāpti. Tik daudz jau dzirdēti brīdinājumi, taču Rīgas detektīvu aģentūrai nākas pārliecināties, ka cilvēki atkal un atkal pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Reizēm tas beidzas vienkārši ar kārtīgu „uzmetienu”, bet reizēm sekas ir dramatiski neparedzamas.

Olga Zeļika stāsta: „Mans paziņa skaipā bija atradis sievieti no Vācijas, kura sauca sevi par Kiru. Viņa piedāvāja darbā iekārtošanos Vācijā – tu aizbrauc, atdod pusotru tūkstoti eiro, tevi iekārto darbā. Paziņa bija izmisumā, bez darba – viņš šo naudu kaut kā savāca no draugiem un bija gatavs braukt jau rīt.

Es viņam saku: „Pagaidi, varbūt noskaidrosim vismaz tās Kiras telefonu?” Bet viņš man atbild: „Kaut kā neērti...”

Kas ir neērti?! Tu lido uz svešu zemi pie sveša cilvēka par pēdējo naudu, un tu zini tikai to, ka viņu sauc Kira?!

Es sazvanījos ar šo Kiru. Izrādās, viņai ir Latvijas numurs. Cilvēks sēž skaipā, visiem stāsta, ka zvana no Vācijas vai Anglijas – un, sadarbojoties ar saviem cilvēkiem ārvalstīs, organizē nelegālu darbu pēc vienas shēmas. Tas nozīmē: cilvēks aizbrauc, no viņa savāc pasi un naudu, nekāda līguma viņam nav, kur iet viņam nav, valodu viņš, iespējams, nezina – kas tālāk? Tur var būt viss – gan verdzība, gan viss iespējamais!

Cilvēki tagad brauc strādāt un paši nezina, kur! Par to jādomā! Pirms brauc, jāpārbauda, vai tāda darbā iekārtošanas firma vispār reāli pastāv, jābūt kaut kādiem kontaktiem, jābūt iespējai sazvanīties ar mājām. Un savu pasi atdot nevienam nedrīkst nekādā gadījumā! Bieži cilvēkiem saka – pasi vajag pierakstam, lai deklarētos, ka tam vajadzīgas divas nedēļas un tamlīdzīgi. Bet kas šajās divās nedēļās var notikt ar cilvēku svešā zemē bez pases? Jebkas. Cilvēks var vienkārši pazust. Šādos gadījumos palīdzēt daudz grūtāk. Bet arī ir iespējams.”

Kādi esam?

Katru dienu detektīvi savā darbā saskaras ar dzīves tumšajām pusēm. Sabiedrības sliktākās īpašības kā uz delnas!

Olga Zeļika atzīst: „Sabiedrība kopumā kļuvusi ļoti agresīva. Reizēm cilvēkos ir tāds ļaunums. Vakar man uz firmas telefonu zvana vīrietis un saka: „Man vajag, lai savācat ziņas par vienu prostitūtu!” Es jautāju: „Un kāds jums ar viņu sakars?” Viņš atbild: „Viņa ir mana sieva.”

Nu ārprāts! Ja cilvēks ar tādiem apzīmējumiem mētājas telefona sarunā, zvanot svešam cilvēkam, varu iedomāties, kas notiek šajā ģimenē...

Reizēm klienti nāk pie mums, tik agresīvi noskaņoti, ka vispirms viņi ir jānomierina. Reizēm pat atsakāmies sadarboties. Piemēram, nesen kāda sieviete ar bērnu bija aizgājusi no mājām, un vīrietis vēlējās viņus abus sameklēt. Ievēroju, ka viņa uzvedība ir ļoti agresīva un arī runasveids: „Jūs viņu man atradīsiet!” Es pajautāju, vai viņš kaut reizi mūžā ir pacēlis roku pret sievu. Iedomājieties, viņš atbildēja apstiprinoši un vēl piebilda, ka viņa dabū regulāri. Es vienkārši atteicos viņam palīdzēt, kaut arī nauda tika piedāvāta visai liela.”

Ja tā visu pārdomā – nu traki izklausās, vai ne? Neuzticība, zagšana, krāpšana, pazuduši cilvēki. Taču ir vērts ieklausīties Olgas Zeļikas teiktajā: „Visur ir pozitīvais moments. Lai kas dzīvē notiktu, mēs vismaz no tā kaut ko iemācāmies un kļūstam gudrāki. Nekad nevajag ļauties ne galēji negatīvām, ne galēji pozitīvām emocijām. Jānodrošinās pret visu, bet jātic un jāpaļaujas tikai uz panākumiem un veiksmi!”

Ieva Raiskuma, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis, Shutterstock

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; okupanti Mikolajivā apšaudījuši dzīvojamās mājas 35
Kā latviešu aktrises pazaudēja Emīlijas Benjamiņas māsas briljanta gredzenu 1
Britnija Spīrsa neatmet cerību vēlreiz kļūt par māti
Pievienot komentāru