Lauma no „Bizu” - aktrise ar raksturiņu

Šonedēļ daudz jāstrādā arī pie seriāla „Tikai nesaki man Bizu”. Runā, ka filmējot pēdējās sērijas, un Lauma, ko atveido Inga, savu Ralfu tomēr nedabūšot. Vismaz tā Inga domājot. Viņa gan aizbildinās, ka patiesībā nezina, kā seriāls beigsies, bet var jau saprast – nedrīkst stāstīt. Taču vienā lietā gan Inga ievieš skaidrību – dzīvē viņa nebūt nav maigā, trauslā seriāla Lauma. Viņa ir meitene ar raksturiņu.

Man arī tagad nepatīk. Nē, nav tā, ka nepatīk, bet tas patērē citu enerģiju, un, ja jūti, ka kaut kas nesaslēdzas, tad šausmīgi ātri nogursti. Bet nu jau vairs nav tik traki. Agrāk ļoti nepatika. Bērnībā vectēvs bieži nāca, pats taisīja tās bildes, viņam bija vesela laboratorija, un tad gan atceros, kā viņš mūs ar māsu gribēja bildēt un es negribēju.

Vienu brīdi es arī pati biju aizrāvusies ar fotografēšanu, bet tagad ir daudz jāskrien, un tagad arī mani vairāk fotografē. Mans fotoaparāts stāv plauktā. Bet nekas, sāksies vasara, un tad jau atkal tiks putekļi nopūsti, un viss notiks.

Man patīk cilvēkus bildēt. Pirms vairākiem gadiem man bija loma pie Māras Ķimeles – Indrānos spēlēju Zelmiņu. Un es braucu uz laukiem skatīties, piedzīvot pati, kā tas ir – strādāt fermā. Tajā vasarā iemācījos slaukt govi. Pirms tam nebija gluži tā, ka nebūtu govi redzējusi, bet dzīvot laukos un izjust, ko nozīmē lauku darba ritms – to man nebija nācies. Tajos laukos bija saimnieki, viens vecs kungs, kurš stāstīja visādus stāstus, un es viņu bildēju. Tas bija ļoti interesanti. Arī tās bildes bija interesantas. Viņa sejā tik skaisti bija iezīmējusies dzīves pieredze! Tā seja bija veca, ar daudzām grumbiņām, bet, kad viņš stāstīja, kā gājis bebrus šaut, viņa acis bija tik dzīvas! To nekad inscenējot nevar panākt. Ir šausmīgi jāstrādā, lai kaut ko tādu notēlotu.

Vispār es apbrīnoju tos cilvēkus. Viņiem bija pilnīgi cits ritms. Viņi cēlās kopā ar gaismu, gāja uz fermu, tad nāca mājās, tad atkal gāja uz kūti. Es, pilsētniece, toreiz nespēju saprast, kā var būt, ka cilvēkam negribas sevi kaut kā pierādīt. Ka var tā mierīgi dzīvot, ka ir savs ritms, tu pavadi daudz laika ar dzīvniekiem. Kas cilvēku tur notur? Es pat tagad nevaru to īsti formulēt, bet tajā brīdī sapratu, ka tajā visā ir liela jēga iekšā.

Man vienu brīdi bija pārliecība, ka es gribu dzīvot laukos, projām no steigas, no trakuma, kad viss jāpaspēj, nemitīgi jāskrien. Bet es nezinu, vai varētu. Taču esmu sapratusi, ka visu nosaka attieksme. Nedomāju, ka lauku vide, kur ir miers un dabisks ritms, man varētu palīdzēt, ja es būtu nemierā ar sevi. Arī laukos taču vari kā traks skriet un tieši tāpat – pilsētā. Ja spēj sevi saprast, aptvert, kontrolēt (nē, tā nav kontrole, tā ir sevis apzināšanās), tad vari jebkurā vietā iegūt mieru. Esmu to jau stāstījusi, bet esmu gājusi sevi nomierināt Centrālajā stacijā, kur ir ļoti daudz cilvēku, un viņi visi skrien. Kad noliec sevi malā un skaties uz notiekošo, it kā tas uz tevi neattiektos, vari justies mierīgs.

Tagad ir moderni mieru atgūt, meditējot vai apmeklējot jogu.

Esmu bijusi uz pāris lekcijām, bet, ja ir pilnībā jādzīvo pēc jogas filosofijas, es to tagad nevaru. To, ko esmu sev pieņēmusi par darbu, kā sevi jūtu, – to nevarētu atļauties. Nevaru, strādājot teātrī, atļauties iet gulēt ar sauli un celties ar sauli. Nenosaku savu grafiku. Bet, ja kāpju kaut kur iekšā, tad kāpju ar abām kājām, nevis pastaipos un saku, ka nodarbojos ar jogu.

Ir pāris lietu, ko pati sev gribu pierādīt – ko varu un ko nevaru. Vai vispār varu. Ja runā par lomām, man nav tādu lomu, ko šausmīgi gribētu nospēlēt. Bet es gribētu filmēties. Vēsturiskā, lielā kostīmu filmā.

Tu esi filmējusies vairākos seriālos.

Nu, jāsaka tomēr – vienā seriālā – „Nesaki man Bizu”. Mazas lomiņas man ir bijušas arī „Likteņa līdumniekos” un vienā Krievijas seriālā. Tur es piedalījos pavisam mazā epizodītē. Man bija jābļauj: „Miļicija, miļicija! Čtobi vi zastiļi!” vai kaut kas tamlīdzīgs. Tajā brīdī bija sižeta pavērsiens: bija saskrējusies mašīna ar tramvaju un notika izmeklēšana. Atklājās, ka cilvēki, kas bija iesaistīti avārijā, ir baigie mahinatori. Biju lieciniece, pārdevēja kioskā, pie kuras galvenais varonis pirka maizi un šņabi. Tā bija mana loma. Nekas izcils.

Piekto sezonu.

Ko par sevi šajā laikā esi atklājusi?

To, ka esmu ietekmējama, un to, ka varu pati sevi ietekmēt. Arī to, ko stāstīju par attieksmi, ka nav sliktu vai labu notikumu, ir tikai tas, kā uz to skaties, kā reaģē un kāda ir tava attieksme. Agrāk par kādu situāciju varēju šausmīgi pārdzīvot un domāt, kāpēc tā notiek, tagad esmu manījusi sevī spēju saprast, ka var būt arī tā. Pavisam briesmīgi runājot, esmu iemācījusies pieņemt citu cilvēku viedokli. Nevis uzreiz nostāties – tas ir slikti, bet pieņemt, ka ir dažādi viedokļi.

Nāk ārā „Šveiks”, un pirms katras pirmizrādes ir diezgan noslogots grafiks. Arī seriālā diezgan daudz jāpaspēj izdarīt, tāpēc ir tā, ka katru brīvo dienu esmu vai nu teātrī, vai filmējos. Braukāšana uz Rīgu nogurdina, ceļš nogurdina. Pati tā arī neesmu nolikusi tiesības, mani ved vai braucu ar autobusu.

Ir sievietes, kurām nemaz nevajag braukt pašām, kuras ir jāved.

Man patiktu braukt. Es labprāt brauktu un vizinātu citus.

Ir brīži, kad ļoti pietrūkst, bet te ir mans mīļotais vīrietis, un man ar to pietiek. Patlaban man ar to pietiek. Varbūt pienāks laiks, kad var arī nepietikt. Bet ne jau kādas pilsētas mazums vai lielums nodrošina dzīves kvalitāti. Ne arī skatuves lielums nodrošina izrādes kvalitāti. Turklāt manī nav karjerisma. Ļoti neizdevīgi manā profesijā, bet man tas nepiemīt. Nezinu, varbūt muļķīgi no manas puses, ka neeju ar nagiem un zobiem cīnīties un nemēģinu sevi rādīt, bet man ir interesanti spēlēt izrādi, nevis saņemt pēc tam uzslavas vai vērtējumu un būt prīmai. Ko vispār nozīmē prīma? Latvija taču ir tik maza. Tu esi tāda liela zivs mazā dīķī.

Tavs potenciāls šeit ir izmantots?

Iepriekšējā sezona man bija klusa, šī arī ir paklusa, bet es biju ļoti noslogota. Ja man jautā, vai tieši šajā brīdī ir izmantots absolūti viss, ko es varētu un gribētu darīt, tad atbilde ir – nē. Bet es nedomāju, ka šeit tas nebūtu iespējams. Un, kā jau teicu, es neiešu pāri līķiem. Varbūt tas ir naivi, absolūti ne šim gadsimtam, bet ticu, ka visu var panākt ar godīgu darbu.

Nu, kā jau skaisti pierāda seriāls, – labo tēlu. Droši vien mana izskata dēļ – blondi mati, zilas acis – tātad labs. Mēs jau smējāmies, ka Ilze Lieckalniņa, teātra kolēģe, ir melna, tātad – slikta, es esmu blonda, tātad – laba. Esmu spēlējusi arī nežēlīgas sievietes. Esmu nospēlējusi Austru Skujiņu vienā studentu filmā, kas nemaz nav no tām labajām, gaišajām meitenēm.

Bērnībā tu esot gribējusi būt daiļslidotāja.

Jā, kā to varēja negribēt? Tas ir tik skaisti! Daiļslidotājas it kā lido. Slīd un mazliet lido. Bet daiļslidotāja es gribēju būt ziemā. Vasarā man patika mežā dzīvoties. Man visas vasaras pagāja pa āru. Vecmamma dzīvoja Salaspilī, tur mums bija kompānija, kas katru vasaru pavadīja kopā no rīta līdz vakaram, spēlējot dažādas spēles, taisot mežā štābiņus un staigājot pa blakus esošām stroikām.

Man patīk, jā! Vasarā ar riteņiem, ziemā gan vairāk ragavās vai uz dibena no kalna lejā. Pagājušogad sāku mācīties braukt ar snovbordu. Bija plānots, ka turpināšu to darīt, bet kaut kā apstājās. Bet pametusi neesmu. Mans draugs ir diezgan kaislīgs braukātājs ar sniega dēli, tāpēc viņš mani pavilks līdzi.

Vai jums ar draugu pietiek laika vienam priekš otra? Vai nav tā, ka vari būt vai nu spožs aktieris, vai labs ģimenes cilvēks?

Nav aktiera profesija nekāda zelta profesija, tā vienmēr saistīta ar stresu un prasa ļoti lielu atdevi, bet man šķiet, to ir gan iespējams savienot ar ģimeni. Vienkārši ir vajadzīga mīlestība. Liela mīlestība vienam pret otru. Un tas ir ka­ut kas daudz vairāk par sajūtu, kad tu kādu ieraugi un – ah! – neko citu vairs nevajag.

Tas jau arī ir sabiedrības stereotips. Reiz biju riktīgi aizdegusies – sarunājos ar cilvēku, kurš apgalvoja, ka sabiedrības problēma ir tā, ka cilvēki nav atvērti un nav pozitīvi noskaņoti. Bet katram izjūta, kas ir viņa dzīves piepildījums vai ko nozīmē būt atvērtam, ir citāda. Un arī sūtība katram ir citāda. Jā, sabiedrībai sevi ir jāatražo, citādi izmirsim, bet vai cilvēks, kurš nav sevi atražojis vai kuram nav ģimenes, – vai viņš tiešām ir nelaimīgs? Varbūt viņš ir laimīgāks par to, kurš dzīvo it kā ideālu dzīvi.

Kas Valmierā ir foršs?

Teātris. Gauja, protams, meži, parki, iespēja braukt ar laivām (es arī esmu braukusi), olimpiskais centrs, kur viss kaut kas notiek.

Visu, kam nav darba laika, – Gauju vai parku, vai mežu. Bieži sanāk, ka pēkšņi atbrīvojas vakars, un tad gluži mājās sēdēt negribas. Par brīnumu, mums pat sanāk, ka brīvs vakars gadās abiem kopā.

Kādā anketā, kur bija uzskaitītas tavas prasmes un vēlmes, biji ierakstījusi, ka negribētu vadīt vakarus. Kāpēc?

Es saprotu, ka tas ir peļņas darbs, bet tāda ir mana iekšējā izjūta. Nezinu, es to neprotu. Man nav tāda Dieva dāvana dota – jokoties un izpatikt. Un man arī šķiet, sievietei tas nemaz nepiestāv. Savukārt, ja korporatīvas ballītes vada pārī, tad tā nav vadīšana, bet blakus stāvēšana un smuki smaidīšana. Mani ir aicinājuši vadīt vakarus, bet es esmu atteikusi. 

Ļoti daudz nedarītu par naudu. Es nefilmētos...

...kaila?

Tikai un vienīgi naudas dēļ es to nedarītu. Ja tur nebūtu kaut kas, kas mani interesē, vai kaut kas, ko man gribētos uzzināt, vai no tā izrietētu kaut kas, ko es gribētu sasniegt, un šī filmēšanās būtu pirmais solis, – tad es to nedarītu. Man piedāvāja fotografēties kailai, bet es teicu – patlaban nē. Vienkārši tam neredzu jēgu. Ja es nejūtu, ka man to vajag, kāpēc tas ir jādara? Lai tikai būtu nauda?

­

Man patīk kleitas, jā. Reiz mani pat vienās provēs nepaņēma tāpēc, ka pateicu, ka man patīk kleitas. Kastinga cilvēks prasīja – kas man patīk, tādu standarta jautājumu. Es sēdēju un domāju – kleitas man patīk! Viņš laikam apvainojās. Padomāja, ka es lecos. Bet man tiešām patīk kleitas, ļoti patīk.

Kam tev vēl vajadzētu naudu?

Lielam skapim, daudzām kurpēm, smaržām. Nē, tā laikam nevar teikt. Man gribētos savus laukus. Tam ir vajadzīga prāvāka summa, kas tā vienkārši apkārt nemētājas. Ja man tāda būtu, es izveidotu savu kluso, mierīgo paradīzīti, kur varētu aizbraukt mazliet projām no visa un visiem.

Es joprojām gribu, bet viņiem tas nemierīgais vulkāns. Šogad mums ir plāns aizbraukt uz Spāniju. Nekad neesmu bijusi Spānijā, bet draugi bija, un viņi tik skaisti stāstīja, ka gribas to izbaudīt. To brīvību un bezrūpību, kas tur valda.

Pirms gada bijām Amerikā. Braucām kopā ar vienu kompāniju – apceļojām Kanādu un ASV, trīs nedēļas bijām projām. Braucām ar mašīnu un diezgan daudz redzējām. Tikai tur aptvēru, cik Amerika ir milzīga teritorija – tur tiešām viss ir liels, sākot no mašīnām, beidzot ar kukurūzas laukiem. Tur bija milzīgi kontrasti. Mēs braucām cauri laukiem, kur bija sagruvušas mājas un liela nabadzība. Kad atbraucu uz Latviju, domāju – ak Dievs, cik mums te ir skaisti! Es fiziski sajutu, ka tur pat gaiss ir citāds. Mums Latvijā ir salds gaiss. Salds gaiss!

Latvija ir brīnišķīga zeme. Ļoti skaista, bagāta un krāšņa zeme. Ļoti enerģētiski pilna.

Tev ir gribējies kādreiz mest visu pie malas?

Jā! Bet cilvēki jau tādi ir. Un īstenībā tas ir milzīgs pluss, jo nebūtu taču nekādas attīstības, ja mēs visu laiku būtu apmierināti ar to, kas ir. Tā cilvēcīgā neapmierinātība un nemitīgā tiekšanās pēc kaut kā – tā ir ļoti skaista.