Gundega Skudriņa: „Kaifoju par to, ka nedzīvoju rāmītī”
„Tas jau droši vien no malas redzams, ka mana dzīve līdzinās komētai ar degli galā,” iesmejas Gundega Skudriņa, radošās apvienības „Skudras metropole” īpašniece. Viņai patīk lidojuma sajūta, taču pamatam zem kājām jābūt stabilam. Un tās ir Gundegas lauku mājas Cēsu pusē – ar ģimeni un ģimenes pavardu, savvaļas govīm un rozēm.
Tagad to moderni sauc par projektiem, bet kādreiz tie bija pasākumi un interešu grupas, kurās mūždien iesaistījos. Nezinu, vai mana misija dzīvē ir palīdzēt, vai jāatstrādā karma, bet par to, ka man daudzreiz citiem jāpalīdz vai kaut kur jāiesaistās, tikai priecājos. Tad, lūk, jau tad, kad vēl tikai meklēju savu ceļu dzīvē, prātoju – nez, ko es rakstītu uz savas vizītkartes? Un izdomāju – es būtu dzīves inženiere. Jo, ja tā padomāju, tad nepārtraukti savu dzīvi konstruēju, būvēju un dizainēju. Citreiz plānveidīgi, dažreiz – spontāni, reizēm – pašai nesaprotami. Bet, lai kā dzīvotu, manas pamatvērtības ir ļoti stabilas. Tā ir ģimene: vecāki, bērni, brāļi, māsas, vīrs. Tāpēc ārēji esmu ekstravaganta, bet kodols, kā pati smejos, man tomēr tāds vecmodīgs. Esmu vairāk pie zemes, un man ļoti svarīga māju sajūta.
Dzīvoju tiešām dinamiski
To, ko citi varbūt izdzīvo divdesmit gados, es – piecos. Tas nav ne labi, ne slikti, man vienkārši tā sanāk un jūtos ļoti harmoniski. Droši vien esmu šim lielajam skrējienam radīta. Acīmredzot manī enerģijas ir pārpārēm.
Aizvakar meita pateica: „Mammīt, tu man esi vislabākā no visiem vecākiem, jo tu man esi visstrādīgākā.” Ja ar visu savu aizņemtību un skrējienu nepietrūkstu savam bērnam, man citu balvu dzīvē nemaz nevajag!
Vienā brīdī esmu laukos un sēžu dobē vai vācu zarus mežā
Nekad nesaku, ka man bērni pirmajā vietā
Nevaru iedomāties savu dzīvi bez ēst gatavošanas un viesu uzņemšanas
Manas mīļākās puķes ir rozes
Jau četru gadu vecumā mana laimīgākā diena bija, kad man ļāva izlaist matus, uzvilkt garus svārkus un mammas krelles
Mans vīrs pārmeties uz lauksaimniecību un sācis audzēt savvaļas govis
Es jau smējos – vīram bija ļoti daudz grūtnieču, jo es biju ar dvīņiem, un desmit govis bija gaidībās. Es paspēju pirmā palaist pasaulē savus mazulīšus, tikai tad nāca teliņi (smejas). Bet nevienu no viņiem nevar samīļot, kaut izskatās smuki un mīļi.
Mums te viss pašiem savs – tomāti, gurķi un pat kumelītes pļavā. Atceros, kā Ziemassvētkos visiem mīļajiem sacepām maizi, jo gribējās draugus pārsteigt. Teicu vīram: „Pats galvenais ir dāvāt attieksmi un domas par cilvēku, nevis mantu!” Tad mēs cepām naktī maizes kukulīšus un vēl desas taisījām, lai ir, ko pie maizes piekost. Draugi bija priecīgi.
Izkāpjot no mašīnas savā pagalmā, esmu laimīga
Savu dzīvojamo māju cēlām desmit gadu, tā uzcelta uz pussagruvušas kūts. Smejoties draugiem stāstīju – esmu nākamā iemītniece pēc cūkām. Kādreiz nāk arī rēgi, un tie ir cūceņi.
Ceļojot un piedaloties dažādos projektos, manās rokās nonāk informācija, ko varu nodot tālāk
Kāpēc turēt sveci zem pūra? Man nav žēl padalīties ar saviem atklājumiem un idejām, kā svinēt svētkus, kā pārsteigt savus mīļos, kā vienam otru iepriecināt (to visu vari lasīt Gundegas mājaslapā www.stilsbeztabu.lv). Es ticu – ja kaut ko patiesi no sirds dari, tas nekad nepazūd! Nekad! Vēl esmu pārliecināta, ka katram šajā dzīvē jāizdara vēl kaut kas bez tā, ka viņš iet uz darbu un saņem algu. Tāpēc esmu nolēmusi izdot grāmatu. Rīkojot svētkus un pasākumus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka mēs trīs mēnešus tiem gatavojamies un tad – čuš! Kā mūki, kas taisa mandalas un tad vienā dienā ņem un visu nojauc. Bet tur ir tik skaistas lietas (noformējumi, dekorācijas, idejas), ko visu var apkopot. Tāpēc tagad ar to tik dzīvoju – no viena pasākuma līdz otram un pa vidu – fotosesijas grāmatai.
Man ļoti svarīga vieta, no kuras nāku
Man šķiet, tikai tad ir iespēja attīstīties, ja apzināmies savas saknes. Ja necieni savu valsti, kamdēļ šeit dzīvot? Jūtu, ka pat rotas izvēlos latviskas. Jau gadus divus neliek mierā doma, ka vēlos savu Āraišu Ezerpils novadam atbilstošu tautastērpu... Bet nav tik viegli pie tāda tikt. Vakar draudzene atsūtīja meilu, ka par tautastērpiem ir seminārs. Ja būtu laiks, labprāt ietu klausīties. Varbūt tas ir sentiments, kas velk uz visu latvisko? Esmu tik laimīga, ka mana meita ārzemēs vienmēr ar lepnumu stāsta, ka viņa ir no Latvijas. Labprāt velk tautastērpu, 18. novembrī iet ar sarkanbaltsarkano karodziņu. Es vispār uzskatu, ka tie, kas paliekam, esam paši labākie. Stāvu un krītu par latviešu modes māksliniekiem, viņiem palīdzot.
Rīgas dzīvoklis, kā parasti saku, ir tikai modernas kopmītnes
Kad meklējām Rīgā mājvietu, biju bērniņu gaidībās, un man bija svarīgas divas lietas: lifts, lai nav bērnu rati jāstiepj pa kāpnēm, un balkons, lai logam pretim nav mājas siena. Man ir vajadzīgs horizonts un plašums. Brīvība. Ja esmu iegrožota, kļūstu nervoza un neiecietīga. Mirkļos, kad piezogas sagurums, izeju uz terases un sasmeļos plašumu. Pastāvot vējā, zinu – viņš tā izplivinās visas manas raizes un nedienas, ka no tām pāri nepaliks nekas... Zināmā mērā jau es pati arī ar savu straujumu esmu kā vējš (smejas).
Draudzenes nesaprot, kā spēju nemitīgi divreiz nedēļā braukāt šurp turp ar visām paunām
Saku – šajos gados visu līdzi vadājot, esmu kļuvusi profesionālākā mantu pakotāja visā Latvijā. Pilnīgi visu dzīvē iegādāties divos eksemplāros jau nav iespējams. Par laimi, man piemīt viena laba īpašība – neņerkstu par to, ko pati izvēlos. Rīga ir manu personīgo ambīciju apmierināšana un profesionāla izaugsme, mana saviesīgā dzīve, bet dzīvot tikai galvaspilsētā nespēju. Man vajag manus laukus, manu vidi un draugus, vajag vārīt kokosrieksta piena zupu un cept tortes, vajag ar bērniem laukā izskrieties... Vīrs labprāt dzīvotu tikai laukos, bet viņš pielāgojas, lai mums visiem būtu labi. Un tad es arī tās somas pakoju un nečīkstu par to, jo tas ir stāsts par izvēli!
