Aktieris Jānis Āmanis: „Zinu, ka sievietēm patīk komplimenti”
Latvijas Nacionālajā teātrī sagaidīta pirmizrāde Tenesija Viljamsa lugai „Pērnvasar negaidot”. Galveno vīrieša lomu tajā atveido Jānis Āmanis, kuru TV skatītāji iepazinuši pašmāju seriālā „Tikai nesaki man Bizu”.
Par lomu izrādē „Pērnvasar negaidot”
Izrādē es esmu ārsts, kurš nolīgts, lai meitenei veiktu lobotomiju – īpašu smadzeņu operāciju. Es arī pats pamatskolas laikos gribēju kļūt par ārstu. Biju diezgan daudz izdzīvojies pa slimnīcām, zināju, kā pareizi jāsien bintes, kā jāšpricē, kādas zāles jālieto, tāpēc ārsta profesija man šķita saistoša. Turklāt man patīk izpalīdzēt cilvēkiem. Arī tagad, ja kāds prasa, nevaru atteikt.
Vēlāk gribēju būt pedagogs, pat sāku mācīties par pamatskolas skolotāju, bet beigās tomēr aizgāju uz aktieriem.
Pēdējais atklājums
Šajā ziemā atklāju, ka man riktīgi patīk zemledus makšķerēšana. Pagājušogad švāģeris uzdāvināja makšķerīti. Nevis bļitku, kas ir ar to gumijoto galiņu, bet pašu makšķeri. Pagājušogad gan bija liels aukstums un nekas neķērās, bet šoziem iepatikās – saģērbies silti un sēdi uz ledus. Loms arī bija labs – noķēru divus palielus asarus, ko varēja cept uz pannas, apmēram 30 mazus asarīšus, ko atlaidu atpakaļ, un trīs līdaciņas, kuras arī atlaidu, jo neesmu jau nekāds maluzvejnieks. Bet pats biju lepns, ka varēju aiznest mājās zivis un paēdināt ģimeni.
Lielākais lepnums
Visvairāk es lepojos ar savu ģimeni. Tiešām uzskatu, ka ģimene ir vērtība, ar kuru jālepojas. Pats nāku no stipras ģimenes – man ir vecāki, vecvecāki, divas māsas, tagad manu ģimeni papildinājuši arī sievas radinieki, viņas mamma, tētis, vecvecāki, brālis. Kurš tad dzīvē pirmais palīdzēs un atbalstīs? Protams, ģimene. Man ir draugi, ar kuriem varu lepoties, un arī ar sevi varu lepoties – esmu labs: izpalīdzīgs, gādīgs, neliedzu padomu, čakls. Daudz protu izdarīt. Tēvs man iemācījis strādāt ne tikai ar galvu, bet arī ar rokām. Nu, labi, slinks arī mazliet esmu, bet sliktās īpašības jau nevajag uzskaitīt. Ja par tām domā, tās arī lien ārā.
Skaistākie komplimenti
Esmu pārliecināts, ka sievietēm patīk komplimenti, un es ar tiem neskopojos. Tie ceļ pašapziņu, tāpēc, ja ir, ko teikt, komplimenti noteikti jāsaka. Es neklusēju. Varu, piemēram, sievietei uz ielas pateikt, ka viņa labi izskatās. Pārsvarā laikam saku komplimentus sievietēm, vīriešiem – retāk, lai gan draugu vidū vienmēr cits citu paslavējam. Piemēram, ar čomu ejam makšķerēt, viņam laba zivs noķērusies, un man nav skrobes vai skaudības. Abi priecājamies un lēkājam laivā kā mazi bērni. Arī pašam, ja kāds kaut ko labu pasaka, uzreiz ir stimuls darboties tālāk.
Ideālā diena
Ideāla man var būt ikviena diena – tāda, kad var atpūsties un veltīt laiku sev un savai ģimenei. Un tāda, kad esmu visu dienu strādājis un nonācis pie rezultāta. Piemēram, mēģinājumā atradis lomas atslēgu. Nevis pavadījis dienu sēžot un domājot, kā vajadzētu darīt, bet darījis un izdarījis. Ideāla diena beidzas ar gandarījuma izjūtu. Man ir bijuši arī mazi ideāli superbrīži, piemēram, kad esmu laimējis loterijā. Kādreiz diezgan daudz vinnēju, bet tagad neesmu piedalījies, un laikam ar gadiem tā bērnības veiksme attālinās. Šķiet, tāpēc, ka piesārņojam savu prātu ar nevajadzīgām lietām. Bērnībā tomēr ķērām katru prieka mirkli.
Vissirsnīgākie smiekli
Vislielākā izsmiešanās man iznāk mēģinājumos. Kāds pārsakās vai kļūdās, un tad visiem lielajā nogurumā sākas histēriski smiekli. Bieži smejos arī par sava suņa izdarībām – kā viņš sagaida mājās, runājas un saprotas ar citiem suņiem. Mums ir krievu toiterjers Brego. Mani vienmēr sajūsmina, kā viņš skrien – kā tāda maza gazele. Nesaprotu, kā viens suns var skriet kā gazele. Piemēram, skrienot pakaļ kociņam, viņš palecas un uz mirkli sastingt gaisā. Un tad atkal skriet tālāk.
Brego ir ļoti sabiedrisks un hiperaktīvs. Sieva smejas, ka mēs esam greizsirdīgi viens uz otru, bet tā nav. Viņš ir greizsirdīgs, es neesmu. Es viņu strostēju. Kad viņš kaut ko sagrauž, paņemu aiz čupra un stingri saku: Brego! Kas tas ir! Sievai, protams, ir cita pieeja – Bregucīt, nu ko tu tā! Tāpēc esmu viņa bieds. Bet visā jāatrod prieks. Smiekli taču ir vitamīni, par kuriem nav jāmaksā, turklāt smiešanās ir bauda.
Trakākā ideja
Man patīk piedzīvojumi, darbības, kas uzsit adrenalīnu. Viena no idejām, ko vasarā gribu realizēt, – izlēkt ar izpletni. Esmu daudz ēverģēlību strādājis. Ziemā esam ar vannu braukuši aiz mašīnas, ar slēpēm laiduši cauri Siguldas centram – visu nemaz nevar izstāstīt. Bet man patīk mierīgi notikumi. Patīk iet pārgājienos. Cerams, ka sanāks aprīļa vidū ar draugu aiziet – mugursoma plecos, deglītis, ūdens līdzi – ejam un runājam par savām lietām. Parasti tas notiek spontāni. Ar baigo plānošanu nenodarbojos. Piemēram, ziemā biju nodomājis braukt pie draugiem uz nedēļu, sarunāju teātrī brīvu un nekur neaizbraucu. Saslimu. Acīmredzot nevar plānot.
Vislabākā atpūta
Viens es vislabāk atpūšos makšķerējot. Upēs un ezeros man patīk spiningot, makšķerēt pa grunti, pasēdēt ar pludiņmakšķeri. Makšķerēšana man ir kā meditācija – varu sakārtot galvu, izdomāt domas, ko ikdienā neesmu paguvis. Pēc darba atnākot mājās, it kā domāju, bet jāparunā arī ar sievu un tā tas atliekas. Makšķerējot varu izdomāt visu. Man vajadzīgs laiks sev – palasīt vai pavisam elementāri – izskriet ārā krosu. Vai – iziet pastaigāties. Man tieši draugs dzīvo netālu, un mēs abi ejam staigāt pa Grīziņkalnu. Paņemu līdzi suni un izejam aplīti. Otrs cilvēks mājās arī atpūties. Protams, jāatrod laiks sievai. Viņa zina, ka ir man svarīga, un es zinu, ka esmu viņai svarīgs, mēs viens otru atbalstām un izjūtam, bet tam vajag fizisku apliecinājumu. Kaut kur kopā jāaizbrauc, kaut kas jāpastāsta, jāaprunājas, jāuzklausa. Tā ir tāda lieta, kas jākopj.
