Mākslinieces Annas Heinrihsones dzīves izjūta
Maijā pirmizrādi piedzīvojušas divas lugas, kuru varoņus ietērpusi māksliniece Anna Heinrihsone. 16. maijā Dailes teātrī bija pirmizrāde Toma Stoparda lugai „Tas īstais, tā īstā”, bet dienu vēlāk – 17. maijā – Nacionālajā teātrī pirmizrādi svinēja „Parīzes Dievmātes katedrāle”. Mākslinieces ikdiena ir gana saspringta, taču šķiet ļoti harmoniska.
No rītiem vienmēr mostos labā garastāvoklī
Tas ir tā organiski. Iespējams, naktī esmu nosapņojusi nezin cik sapņu. Bet ir tāda tīrības sajūta, jo ir taču sākusies jauna diena! Pat tad, ja iepriekšējā vakarā noticis kas dramatisks, jaunā dienā jāskatās uz priekšu. Līdzīgi arī vakarā. Tiklīdz esmu iegājusi guļamistabā, izslēdzu iepriekšējo dienu. Tas ir grūti, bet nedrīkst vairs par aizgājušo dienu domāt. Tās ir divas lietas, kuras nemainīgi ievēroju.
Ļoti svarīgs ir rīta rituāls
Pa logiem paveras dažādi skati
Telpā ļoti svarīga ir gaisma
Ir tāds elektrības vai spuldzīšu stiprums, ko saucu par tumšo gaismu. It kā telpā ir ieslēgta gaisma, bet vienalga ir tumšs. Tas ir pats depresīvākais, ko vien varu iedomāties. Tāda gaisma ir dažās kafejnīcās. Man istabas ir salīdzinoši lielas, tāpēc, lai būtu pietiekami gaismas, man gandrīz katrā stūrī ir sava lampa. Griestu lampa nevar piepildīt visu telpu ar gaismu, tāpēc esmu izvietojusi lampas kā tādus gaismas punktus.
Stāvu augstāk dzīvo draugi, kuriem ir baltas sienas
Mājās ir daudz spoguļu
Dienas ritms man ir diezgan saraustīts
Esmu Rīgas centra meitene
Lasu piecas grāmatas vienlaikus
Lai gan tagad ir moderni, ka mājās nav televizora, man tomēr ir
Ļoti svarīgas mēbeles ir skapis
Man patīk izvietot dažādas kompozīcijas
Patīk lasīt recepšu grāmatas, pašķirstīt, padomāt
Tas man laikam no mammas. Kad gatavoju, gandrīz vienmēr ir slinkums skatīties grāmatā, – tā arī neturas vaļā, veras ciet. Tad šķiet, ka var jau improvizēt. Man negaršo ne saldumi, ne saldie ēdieni, vairāk „izeju” uz stiprajiem ēdieniem. Laikam nespētu bez gaļas iztikt. Man ļoti patīk gatavot vistu dažādos veidos, arī Augustei garšo.
Nesen nopirku kvarca kristālu
Man ļoti patīk pusdārgakmeņi. Nevis rotaslietās, bet akmeņi kā tādi. Tagad kristāls ielikts vienā puķupodā. Kad tādu akmeni pērku, man nav šaubu, ka ir tā vērts, lai es par to maksātu. Piemēram, par kurpēm varētu šaubīties, vai tādu cenu maksāt, vai ne. Lai gan vispār esmu sākusi jautāt – vai man to vajag, vai ir vērts?
Man ļoti patīk dzīvie augi
Vairāk gan koki. Manā mājā aug vīģe, divi ozoli, kas iestādīti no zīles, avokado – divi brāļi no viena kaula. Tas jaukākais ir process, kad, piemēram, iestādi zīli un gaidi, līdz izlīdīs asns, vai tas vispār iznāks, vai ne. Es gandrīz katru rītu apstaigāju un apskatos, kas ar maniem kociņiem notiek. Atceros – kad iestādīju zīli, tik nepacietīgi gaidīju, kad kaut kas parādīsies! Sākumā izdīga zaļš stiebriņš, kuru noturēju par jauno ozolu. Laistīju un rūpējos, bet beigās izrādījās, ka tā ir nezāle. Īstais ozols gan pēc laika parādījās. Kad kociņi paaugas un dzīvoklī tiem vairs nav vietas, tos izstādu laukos. Manos plānos ir dabūt rozā piparu koku. Izrādās, Amerikā tādi kociņi kā nezāle aug. Tiesa gan, rozā piparu koks ir tāds paliels, apmēram vītola izmērā.
Katrai lietai savs stāsts
Piemēram, metāla putns uz galda. Iegāju antikvariātā, kas ir netālu no manas mājas, un to ieraudzīju. Man patīk tādas skulptūras – precīzi atveidojumi no dabas, bet gatavoti no cita materiāla. Skatījos uz putnu un uzdevu sev sakrālo jautājumu – vai man to vajag un par tādu cenu? Pārdevējs bija gatavs nolaist cenu – teicu, ka padomāšu. Pēc pāris dienām tajā pašā antikvariātā bija iegājusi mana mamma. Zinot, ka man patīk šādas skulptūras, viņa sāka interesēties par to pašu putnu. Pārdevējs teica, ka tas putns rezervēts. Es mammai par putnu izstāstīju. Pēc dažām dienām sarunājām satikties Rozes grāmatnīcā. Kāpu augšā pa trepēm, un tur tas putns bija nolikts. Viņa to bija nopirkusi.
Pie maniem vecākiem Baznīcas ielā vienmēr bijušas ballītes
Tā bija tāda centrālā vieta. Ja bija jāiet, piemēram, uz Akadēmijas karnevālu, pulcēšanās vienmēr bija tur. Šogad mana meita pirmo reizi gāja uz akadēmijas karnevālu – tad šeit visi pulcējās. Jaunieši bija sanākuši, mani arī tas darīja priecīgu. Šķita – tas ir tik forši. Kad mūsu mājās notiek viesības, tas nav tā, ka visi sanāk un sēž pie galda. Sākumā es kaut ko virtuvē griežu, dzeram vīnu, pēc tam pārceļamies uz istabu.
Man patīk vērot
Vasarā var atvērt logu un redzēt Barona ielu tālu, tālu. Atceros, kā pagājušajā gadā ar meitu iepriekšējā vakarā pirms manas dzimšanas dienas atvērām logu, sēdējām uz palodzes un dzērām labu šampanieti. Bija tāda sajūta, ka viss ir tik labi un pareizi. Tieši tā, kā tam jābūt.
Anta Blumberga, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis
