Jaunā zvaigzne Beāte Zviedre - meitene ar skatuves smaržu kolekciju

Un vēl – Beāte kopā ar grupu „Framest” šovasar pārstāvēs Latviju festivālā „Jaunais vilnis” Jūrmalā. Starp citu, viņai šī ir pirmā lielā intervija presē. Un atkal gribas teikt: ielāgojiet labi šo vārdu, jo turpmāk jūs to dzirdēsiet bieži!

Esmu gan – kā jau vairums rīdzinieku. Līdz 4. klasei dzīvoju saldējuma pilsētā Rūjienā. Tāpēc man bija izdevība ēst šo gardumu, cik vien vēders kāroja, jo mamma strādāja saldējuma fabrikā. Kā jau mazpilsētiņas bērns, darīju visu – dziedāju, dejoju, mācījos mūzikas skolā. Tad nāca pārmaiņu laiki, kad tēva radošā darbība ieguva apgriezienus Rīgā. Vispirms uz galvaspilsētu pārcēlās tētis, tad es, un beidzot mums pievienojās mamma ar mazo māsiņu. Neticami, bet mani uzreiz uzņēma Doma kora skolā! Tā arī mācījos tajā, līdz pabeidzu.

Vecāki bija muzikāli un virzīja savās pēdās?

Ne uz to pusi. Savā laikā viņi mācījušies spēlēt klavieres, bet drīz ir pārtraukuši: tēvs pēc nedēļas, omīte pēc mēneša, mamma pēc četriem mēnešiem. Nosprieduši, ka sevi spiest ar varu nevajag. Labākais, kas ar cilvēku var notikt, – ja viņam ir iespēja darīt to, kas patīk.

Pa taisno! Pagājušajā vasarā beidzu skolu, iestājos Mūzikas akadēmijā, un, kad paziņoja par lomu sadali Parīzes Dievmātes katedrālei, sagatavoju dziedājumu un ierados uz noklausīšanos. Starp citu, skolā mana specializācija bija kordiriģēšana, un tur jau arī vajadzīga aktiera meistarība – ar acīm, mīmiku, žestiem likt dziedātājiem saprast, ko diriģents no viņiem vēlas. Domāju, mani izvēlējās arī tāpēc, ka mēs ar Esmeraldu esam gandrīz vienaudzes – brīdī, kad risinājās traģiskie notikumi, viņai bija sešpadsmit, bet man tagad ir divdesmit gadu.

Zane Dombrovska, otra Esmeralda, ir vecāka.

No Zanes daudz mācījos. Abas esam beigušas vienu un to pašu Doma kora skolu, abas vispirms dziedājām un tikai pēc tam sākām spēlēt teātri. Zanei bija viegli man palīdzēt – viņa izprata manu domu gājienu.

Vai tad vajadzētu? Neko tādu nejūtu. Mūsu Esmeraldas, protams, ir mazliet atšķirīgas,  jo katrai ir savas nianses, kas piestāv labāk. Pati lielākā atšķirība ir mūsu dažādās balsis. Arī dzīvē esam dažāda rakstura, tāpēc iekšējās izjūtas, kas piešķir lomai krāsas, ir citas.

Lūdzu, īsi pastāsti operas sižetu!

Skaistā Esmeralda dzīvo bīstamā sabiedrībā, kur apkārt visi ir kā hiēnas – ka tikai citiem izdarīt kaut ko ļaunu! Pēkšņi visi viņā iemīlas: topošais dzejnieks, kurš kļūst par ubagu un salašņu; mācītājs Frolo, kurš lēnām jūk prātā; izskatīgais virsnieks Fēbs, kurš patiesībā ir narciss un mīl tikai pats sevi; un neglītais zvaniķis Kvazimodo, kurš vienīgais ir Esmeraldas draugs. Apstākļu sakritības dēļ viņa iekuļas dažādās nepatikšanās. Beigas, protams, ir traģiskas, citas iespējas tur nemaz nav.

Daiļo virsnieku Fēbu. It kā... Kas nu tā par mīlestību – no attāluma, pēc dažiem skatieniem! Viņa savā pusaudzes galviņā vienkārši iedomājusies, ka mīl. Vai tad var mīlēt kādu, ko nemaz nepazīsti?

­­

Jā, jā! Skolas laikā biju iemīlējusies kādā gaišmatainā sapņu tēlā no populāras grupas, viņa dēļ rakstīju dzeju un mocījos mīlas mokās. Kaut patiesībā tā bija tikai tāda pusaudzes fanošana par mīlestību, nevis mīlestība. Šajā ziņā ar Esmeraldu esam līdzīgas.

Jā, kaziņa. Operas scenārijā ir paredzēts, ka Esmeralda staigā ar mīkstu rotaļu somiņu – kaziņu, kam viņa var izsūdzēt bēdas, ja iet pavisam traki. Man arī kopš astoņu gadu vecuma ir tāda mīļa mantiņa – vārna Krāka, trijās košās krāsās kā luksofors. Laikam tas bija domāts papagailis, taču es saskatīju vārnu, un tā palika. Man tā vārna ir vēl aizvien.

Tu esi blonda, bet Esmeralda bija tumšmate, dzīvoja starp čigāniem kā savējā.

Patiesībā esmu ļoti gaiša Latvijas pelēkā, bet nākas dabai mazliet piepalīdzēt, jo esmu taču Zviedre, bet īstam zviedram jābūt blondam. Operā gan esmu tumšiem matiem. Kad uzlieku parūku, pārvēršos it kā citā sievietē. Parūka netraucē, gluži otrādi, palīdz pārtapt.

Grūti atbildēt. Viņš bija vientuļnieks. Visdrīzāk mēs abi tā arī nekad nesatiktos.

Tev ir draugs?

Ir. Esmu ļoti laimīga, un pārējās nianses nav būtiskas.

Hmm, domāju, ka nē. Ja viņš sāks raudzīties uz citu pusi, teikšu – uz redzēšanos, un beigta balle. Bet... Nekad neko nevar zināt, jo pagaidām – par laimi! – tā ir tikai teorija. Zinu vienīgi to, ka strīdi, skaļa attiecību izķidāšana, – tas gan nav man raksturīgi.

Neesi ļaunatminīga?

Pat nezinu. Laikam esmu tik laimīgs cilvēks, ka man vēl neviens nav tā īsti nodarījis pāri. Neviens mani nav nodevis. Taču var gadīties, ka slikto atcerēšos ilgi, jo savu sāpi neizkliedzu uz āru, bet nēsāju sevī. Tādiem cilvēkiem esot grūtāk nekā kliedzējiem.

Ai, ar ziediem man ir īpašas attiecības. Vienalga, kā tos iegūstu, ziedi manās rokās ātri novīst. Bet mamma mani mierina, ka viss notikšot savā laikā: viņai arī jaunībā puķes bijušas vienaldzīgas, bet nu mājās mums visas palodzes ir zaļas. Šobrīd man patīk tikai rozes, jo tās var izkaltēt. Ziemā mēs mājās darinām Adventes vainagu un sakaltētās rozes iepinam vainagā. Izskatās skaisti.

Ļoti draudzīga, tikai dikti neparasta. Mēs visi esam kaķi, kas staigā savā vaļā. Nekāda režīma, kopīgu brokastu vai vakariņu. Mammai darbs sākas astoņos no rīta, kad vēl guļu, es savukārt atgriežos mājās ap pusnakti, kad guļ viņa... Bet, kad beidzot gadās, ka visi esam mājās, sākas lielā mājas kopšana, ģenerāltīrīšana, mēbeļu pārbīde, labiekārtošana. Darba procesā izrunājam visu svarīgāko atpakaļ un uz priekšu. Esmu vecākiem ļoti pateicīga, jo viens no iemesliem, kādēļ viņi pārcēlās uz dzīvi Rīgā, bija mana muzikālā izglītība – tētis saprata, ka labi dziedu un šajā lietā vajag kaut ko darīt.

Reizēm domāju par to, kā dzīvē viss notiek. Vai tas ir liktenis, kas mani virza pēc savas izstrādātās programmas, vai tie ir brīnumi, kas nejauši gadās manā ceļā? Kaut vai beidzamā laika notikumi: nebija jau tā, ka es gadu iepriekš domātu par teātra skatuvi vai par Jauno vilni. Man bija citi plāni, kas nepiepildījās, un es vēl sūkstījos: nu kāpēc gan ne? Tagad zinu, kāpēc tā: liktenis vienkārši man bija sagatavojis citus patīkamus pārsteigumus!

Tagad parunāsim par Jauno vilni. Kā jūs tur nokļuvāt?

Līdzīgi tam, kā es nokļuvu uz Nacionālā teātra skatuves – pieteicāmies, ieradāmies uz noklausīšanos un uzvarējām.

Pirmsākumos tā bija tikai puišu grupa – Jānis, Mikus un Edgars un vēl divi domubiedri, visi no Doma kora skolas. Taču puiši mēģinājumos vairāk kopā smējušies, nekā muzicējuši. Meitenes tomēr ir atbildīgākas, tāpēc uzaicināja pievienoties Anniju Putniņu un Elīnu Šmuksti, bet, kad Annija sāka solokarjeru, – mani. Sākumā vairāk dziedājām a cappella, ar balsīm vien. Mūsu galvenais iedvesmas avots bija grupa Take 6, bet tagad tas vairs palicis tikai viens no mūsu mūzikas elementiem. Es dziedu soprānu, Elīna Šmukste ir alts, Mikus Abaroniņš –tenors, Jānis Ķirsis – baritons, bet Edgars Janovs dzied basu. Šādā sastāvā muzicējam divus gadus. Esam pazīstami kopš skolas laikiem. Mikus un Jānis ir labākie draugi jau kādus septiņpadsmit gadus. Framest ir ļoti daudzpusīgs kolektīvs. Lai gan mūsu darbības pamatžanrs ir džeza mūzika, akadēmiskā izglītība ļauj dziedāt arī klasisko mūziku un mūsdienu komponistu darbus. Arī dalība mūziklos ir pierasta, katru gadu vismaz vienā teatrālā uzvedumā. Pērn, piemēram, piedalījāmies Imanta Kalniņa rokoperas Ei, jūs tur! jaunajā versijā un Jāņa Ķirša paša komponētajā jauniešu mūziklā Futbols uz podestiem. Sagadījies tā, ka vairāk esam uzstājušies ārzemēs, mazāk Latvijā. Kamēr televīzija nebija mūs rādījusi, mūs tiešām pazina tikai nedaudzi. Tā jau tas notiek: neesi televīzijā, tevis nav vispār...

Un nākotnes plāni?

Pašlaik aktīvi gatavojamies diviem lieliem notikumiem – 13. jūnijā pie mums jau otro reizi ciemosies amerikāņu vokālās grupas New York Voices līderis, Grammy balvas ieguvējs Pīters Eldridžs. Viņš mums sniegs meistarklases, un mēs kopā gatavosim koncertprogrammu. Otrs notikums, protams, būs konkurss Jaunais vilnis. Pašlaik vēl domājam, kādas dziesmas tajā izpildīt. Gribas, lai katra būtu spilgta un arī katra savā valodā.

Es komponēju... dušā! Dungoju dažādas melodijas, saceru mūziku, tikai nav neviena, kas to pierakstītu nošu veidā. Žēl gan, citādi man jau būtu izdoti kādi četri oriģinālalbumi... Bet, ja nopietni, man, gribi vai negribi, jākomponē Mūzikas akadēmijas nodarbībām. Džezā ļoti svarīga improvizācija. Profesionāļiem tas notiek pats no sevis, bez gatavošanās, bet mums, studentiem, jāpieraksta galvenās improvizāciju idejas. Varētu jau nogrūst pa roku galam – tā taču tikai improvizācija! –, bet es knibinos gar tām dienām ilgi. Laikam būšu perfekcioniste.

Tavs elks džezā ir...

... cilvēks leģenda Ella Ficdžeralda. Zinu, tas nav īpaši oriģināli, taču viņa ir viena no labākajām dziedātājām pasaules vēsturē. Viņa ar savu balsi spēj atklāt dziesmas stāstu, atdzīvināt tekstu. Patīk arī citas melnādainās dīvas – Dianne Reeves, Dee Dee Bridgewater, Esperanza Spalding... Pat instrumentālais džezs spēj manī radīt ļoti spēcīgas emocijas.

Man kauns teikt! Tā bija Britnija Spīrsa. Ja kādā žurnālā bija viņas foto, lai cik maziņš, kaut vai mazā pirkstiņa naga lielumā, lūdzu, lai vecāki man to nopērk. Pēc tam kādu laiku man patika Dženifera Lopesa, bet tas vairs nebija tik nopietni.

Jā! Nodziedāju korī Kamēr... četras sezonas. Tā ir viena no labākajām skolām, kas dziedātājam var būt, jo attīsta dažādu mūzikas stilu izjūtu, iemāca būt atbildīgam par katru mazāko noti un arī spēju ātri apgūt profesionāla līmeņa repertuāru. Apbrīnojami, ko kora diriģenti spēj panākt no amatieriem! Pati iemācījos ļoti daudz, jo sāku dziedāt jau četrpadsmit gadu vecumā.

Pati esmu maza, bet balsi varu dabūt lielu. Šajos gados esmu to iemācījusies. Kora man pietrūkst, bet vēl vairāk – deju. Bērnībā Rūjienā aktīvi nodarbojos ar sporta dejām. Kad pārcēlāmies uz Rīgu, pusgadu vēl dejoju Dzirnās, bet no sporta dejām vajadzēja atteikties, jo dejojot savainoju roku un nevarēju spēlēt klavieres. Tagad skatos, kā citi dejo, un... ilgojos būt viņu vietā. Savas sudraba deju kurpītes glabāju vēl arvien, bet tās vairs ir tikai atmiņas – vajadzēs ierāmēt un pielikt savā istabā pie sienas.

Tu bieži raudi?

Laikam jāatbild apstiprinoši. Tagad manā dzīvē ir tik daudz jaunu lietu, ka reizēm pārņem panika: džezs, grupa, mācības akadēmijā, teātris... Un tad kādu dienu gadās, ka nekur nekas neiet no rokas – skolā kaut ko nesaprotu, teātrī „iesēžos” vienā ainā un netieku uz priekšu... Vakarā aizeju mājās un, kad neviens neredz, kārtīgi izraudos. Ticiet, paliek vieglāk!

Man nepiemīt pozitīvais domāšanas veids. Otrdien notika dalībnieku atlase Jaunajam vilnim, bet iepriekšējā vakarā biju pārliecināta, ka mums nav nekādu izredžu. Es uzreiz iedomājos sliktāko no visiem iespējamajiem variantiem, tad mani nekas vairs nespēj sarūgtināt. Jo, lai kas notiktu, var būt tikai labāk.

Ir tāds tests: pasaki, ar kādu dzīvnieku tu sevi asociē, un uzzināsi, kas tu esi.

Nesen atbildēju uz šo jautājumu. Muļķības! Cilvēki mēģina piedēvēt savas īpašības dzīvniekiem un tad cenšas iebāzt sevi kaut kādos testa noteiktos rāmjos. Par sevi skaidri zinu tikai to, ka gribu spārnus. Jebkādus spārnus. Taču laikam jau labāk gulbja. Gulbji ir balti, cēli un māk peldēt.

­­

Pirmais – vientulība. Kad aizveru savas istabas durvis, mani tur neviens netraucē. Tā mums mājās pieņemts. Savu istabiņu iekārtoju pati un tad jau tajā nemaz nevaru justies slikti. Trīs sienas ir melnas, bet mēbeles baltas. Melnbaltais krāsu salikums ir klasika, kas mūžam aktuāla. Mani fascinē melnbaltie fotoattēli, kas pašas ikdienišķākās lietas spēj padarīt mākslinieciskas. Šīs krāsas dominē arī manā apģērbā. Parasti iekārtojos gultā un lasu. Kā jau teicu, gadās, ka savā nodabā mazliet pasapņoju vai saldsērīgi paskumstu.

Otra ir vecā, labā metode – staigāšana. Pie mājas mums ir mežs, tad nu staigāju pa to, kamēr visas raizes izstaigāju no sevis prom. Tas palīdz. Mēdz teikt: ja dzīvē gadās problēma, kuru ilgstoši neizdodas atrisināt, vajagot novilkt kurpes un plikām pēdām iet gar jūras krastu, tad risinājums atnākšot pats. Manā gadījumā tā tiešām notiek.