Agita Putāne: „Pie mums sievietes ļoti skaisti rotājas. Ļoti!”

Dēls mācās Ņūdžersijā Dikinsona universitātē un spēlē sokeru. Abi ar vīru bijām aizbraukuši viņu apciemot. Bijām Ņujorkā un Jaunorleānā, kas man bija skaists atklājums. Jaunorleānas franču kvartāls ir vienreizēja vieta zemes virsū – cilvēki mutuļo, priecājas, skan džezs un dažnedažāda mūzika dzīvajā izpildījumā... Kafejnīcās norit biznesa tikšanās, pie muzejiem stāv rindas – dzīve notiek! Man patīk tā burbuļošanās. Tāda brīvība! Šķiet, Ņūorleānā materiālisms vispār nevalda.

Satikāmies ar draugiem – Gruntmaņu ģimeni. Mēs no Rīgas, viņi speciāli atbrauca no Dalasas, lai mēs varētu aiziet vakariņās Jaunorleānā. Pasaule mūsdienās ir tik maza! Dzīvojot Rīgā, ik pa laikam gribas baudīt lielas pilsētas sajūtu. Patīk iet kafejnīcās, kur ir pilns, patīk ielas, kurās daudz cilvēku. Man patīk šis pūlis, kura Rīgā nav. Lielas pilsētas mani uzlādē – atbraucu mājās enerģētiski piepildīta.

Man patīk atgriezties Rīgā, kaut pamēģināt strādāt ar savu galeriju Ņujorkā es ļoti gribētu. Bet nu... tas ir sapnis. Sapņi jau reizēm piepildās!

Kā tev izdevies noturēt galerijas latiņu tik augstu – bez grabuļiem un kompromisiem?

No tā baidos – apaugt ar visādām lietām. Bet te laikam palīdz mans raksturs – ļoti patīk minimālisms. Tiklīdz kaut ko par daudz sev apkārt sakrāmēju, sāk trūkt elpas. Man vajag plašumu!

Salikt galerijā daudz lētu mantu, lai varētu kaut ko pelnīt, var ātri. Bet es pati sev esmu uzstādījusi latiņu: par mākslu saucu tikai to, ko rada cilvēki, kas beiguši Mākslas akadēmiju. Akadēmijas zināšanas ir nepieciešamas – visiem manas galerijas māksliniekiem tādas ir. Tikai tādiem uzticos. Tikai tad faktiski vērts sākt sarunu par sadarbību.

Ir uzskats, ka galvenais jau nav papīrs, bet tas, ko cilvēks dara.

Tā tikai šķiet. Bet, ja tev pašam tas nav svarīgs – tas nenozīmē, ka tas nav svarīgs kādam citam. Es arī esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: „Četrus gadus nomācījos augstskolā, un man tie neko nedeva.” Nu deva gan, tikai tu pats to varbūt neapzinies. To nevar nosvērt, ieraudzīt, bet var sajust, ka cilvēks mācījies, domājis, spriedis, apgrozījies vienā lokā ar līdzīgi domājošajiem.

To vārdos grūti definēt. Kaut kas ar mani notiek, kad es redzu šīs rotas. Kaut kas tajās ir tāds... augstāk stāvošs. Kad pati šīs rotas valkāju, esmu tik ļoti pārliecināta, tik droša par sevi! Šīs rotas cilvēkiem patīk visur – gan Rīgā, gan Ņujorkā. Manas rotas vienmēr ir bijis iemesls svešiem cilvēkiem sākt sarunu ar mani.

Atšķirībā no lielā vairuma ārzemju mākslinieku, kas izgatavo tikai skices, bet rotas taisa citi, mūsu mākslinieki rotas savās darbnīcās taisa paši no A līdz Z. Varbūt tajā ir tas spēks... Un visi darbi ir tikai vienā eksemplārā. Arī tam ir nozīme. Tas ir tik individuāli – tāpat kā ar pircējiem. Atnāk viens cilvēks, un viņu nekas neuzrunā. Atnāk otrs un iemīlas tajā gredzenā, un viņam to vajag! Tā ir mīlestība, ko nav iespējams definēt un izskaidrot.

Tikai pēc mīlestības. Bet tas nenotiek uzreiz! Man patīk paskatīties, padomāt, nomierināties, un reizēm gadās, ka pēc tāda pārdomu perioda mīlestība rodas pret citu rotu.

Un vēl es izvēlos kādu rotu tad, ja to ilgi nepērk. Tad to nopērku es, ja man tā patīk. Lai gan katrai rotai ir savs pircējs. Arī tās rotas, kas galerijā pastāv ilgāku laiku, galu galā parasti sagaida savu īpašnieku.

Man patīk! Pie mums sievietes ļoti skaisti rotājas. Ļoti!

Jā, kādreiz tās rotas ir par ļoti mazām naudām – bet tu skaties un priecājies, cik skaisti izskatās. Nav svarīgi, cik dārga ir manta. Svarīgas ir sievietes un viņas rotu vai apģērba attiecības. Sieviete var vienlīdz fantastiski iznest gan ļoti lētu, gan ļoti dārgu mantu. Un otrādi.

Tas ir pilnīgi normāli. Cilvēks taču visu laiku mainās. Varbūt man arī pienāks brīdis, kad negribēsies rotāties vispār. Varbūt  pēc desmit gadiem vienkārši atvēršu mājās savu lielo rotu kasti un par tām turpat, mājās, papriecāšos.

Ja negribas likt kādu rotu – noteikti nevajag, sieviete izskatīsies traki! Viņa nebūs viņa pati. Tās attiecības ir svarīgas. Un neviens no malas nevar pateikt, kura rota tev vajadzīga vai nav vajadzīga un kā tev tā izskatās. Izvēloties vai neizvēloties rotas, jāņem vērā tikai un vienīgi iekšējā sajūta.

Ir brīži, kad paskatos spogulī un nemaz neesmu apmierināta ar sevi. Trakākā ir iekšējā sajūta – šķiet, kaut kas žņaudz, nav labi... Tad ķermenis pats pasaka priekšā, kas vajadzīgs – pirts vai sulu kūre, vai kaut kas jāmaina ēšanā. Zinu – kad nejūtos labi, slīgstu arvien dziļāk tajā burvju aplī, un no tā ir grūti izkļūt. Tad gribas vairāk ēst bulciņas – ai, kā man garšo bulciņas! Un domas ir putrā, tu pats sev nepatīc... Kad ir pavisam traki, tad jāskrien uz sulu kūri – tur no jauna mācos pareizi ēst, klausos lekcijas, salieku savas emocijas un domas pa plauktiņiem.

Bieži vien nemaz nevaru pateikt, kāpēc jūtos slikti. Vīrs kādreiz pajautā tieši: „Kāds ir iemesls, ka tev ir slikts garastāvoklis?” Un man ļoti grūti atbildēt, kāpēc.

Ar vīru daudz runājam – par visu ko. Tā tikai šķiet – ja nodzīvo kopā 25 gadus, visu jau zini, kas tur vairs runāt. Nu nē! Tas lauciņš jākopj, ir jārunā un kopā jāaug, lai viens otru saprastu. Lai varētu kādu vakaru kopā aiziet uz bāru un būtu, par ko runāt.

Jā! Bet katru dienu tā nesanāk – katrs kaut ko dara, nav laika ne parunāt. Neko. Tāpēc man patīk, kad visi kopā kaut kur ar bērniem aizbraucam. Tad aizejam vakariņās un zinām – visi esam prom, ne bērniem kāds zvanīs un kaut kur aicinās, ne mums ar vīru darba lietas būs jākārto. Un tad sarunas mierīgi raisās, bērni sāk runāt, lēnām atklājas, stāsta visādus piedzīvojumus... Mēs ar vīru klausāmies atplestām mutēm.

Cilvēkiem ir ļoti daudz jārunājas. Agrāk to nesapratu. Bieži vien konflikti rodas tieši no nepasacītā vai no tā, ka neizrunājam līdz galam, pārprotam viens otru. Un tas iekšā paliek...

Tagad mācos izteikties precīzi. Bieži pārpratumi un aizvainojumi rodas no neprecīzas izteikšanās. Otrs pārprot tavu domu. Tāpēc labāk noskaidrot sīkumos – vai tiešām tā domāji.

Bieži nespējam novērtēt cilvēku, kas mums ir blakus – par daudz tērējam enerģiju, domājot par to, kāds viņš varētu būt. Un tad mēģini viņu mainīt. Viņš to jūt un sāk spītēties, līdz saproti, ka visas problēmas patiesībā ir tevī.

Ar mani ir tā, ka neprotu konfliktus neuztvert personīgi. Es to vēl mācos. Ik pa laikam pieķeru sevi: atkal nespēju savaldīties, uzbrēcu par daudz! Sastrīdoties un izgāžot emocijas, cilvēks it kā attīrās – bet tik un tā pēc tam ir slikta sajūta. Tu ne tikai otram esi pāri nodarījis, bet arī sev. Katru reizi, kad esmu sevi un savu balsi apvaldījusi, sajūtu to kā mazu uzvaru. Šoreiz izdevies darvas podu neapgāzt!

Visu laiku jāmācās un jāstrādā ar sevi, jo mēs visu laiku maināmies. Tas, kas svarīgs divdesmit un trīsdesmit gados, vairs nav tik svarīgs vēlāk – ar katru gadu kaut kas jauns nāk klāt. Kādreiz neticēju, kad man teica, ka ar katru gadu garīgās vērtības kļūst arvien svarīgākas, ka pamatīgi mainās uztvere. Bet tagad es to redzu!

Kad biju jauna, savai draudzenei reiz teicu: „Man laikam ir atkarība no lupatām. Bail, ka nav jāiet ārstēties!” Tagad aiziet iepirkties garastāvokļa uzlabošanai – tas uz mani sen vairs neiedarbojas. Agrāk pirku mantas, kas man patīk – tagad pērku mantas, kas piestāv. Un tādas, ko atstāt bērnu bērniem. Piemēram, no Parīzes nesen atvedu tikai vienu lietiņu – mazu, dārgu somiņu. Tā nekad neizies no modes un arī pēc gadiem būs vērtība. Priecājos par to, ka kvantitāte mainījusies uz kvalitāti. Manā vecumā vairāk jādomā par viedisko, nevis mantisko pusi.

Protams, liels darbs ar sevi attiecas uz visu dzīvi. Domā, kad tev būs 60 vai 70 gadu, tu visu jau zināsi? Nē, arī tad būs jāmācās!

Pats, pats svarīgākais - meklēt un atrast savu ceļu. Tagad ir daudz iespēju un piedāvājumu, bet tu nevari paļauties uz visu, ko tev stāsta, iesaka, mēģina pārdot. Mums gan visiem ļoti  patīk, ja kāds pasaka priekšā – tā pa punktiem. Reiz biju kādā lekcijā, kur pēkšņi sīki un smalki sāka stāstīt, kā noturēt vīrieti. Un sievietes, kas bija atnākušas, visu rūpīgi pierakstīja! Es domāju: ārprāts! Šitās sabojātās smadzenes! Ņemam visu, ko tik dod, un pēc tam brīnāmies, ka neesam laimīgas!

Bet arī tam jāiziet cauri – es arī agrāk daudz ko pieņēmu, vispār nedomājot, ir tā pareizi vai nav. Tikai vēlāk tu sāc sijāt, kas tev der un kas ne.

Vajag lasīt grāmatas, iet uz lekcijām, uzklausīt draudzeņu padomus – bet no tā visa jāpaņem tikai tas, kas dod spēku atkal priecāties par dzīvi. Neviens no malas tev nekad nepalīdzēs – un ne tāpēc, ka negribētu. Tas vienkārši nav iespējams.

Jaunībā neticēju, ka cilvēks var mainīties. Bet mainās, ai, kā viss mainās... Arī es mainos – joprojām. Mani dzen uz priekšu neapmierinātība ar sevi. Urdulis. Visu laiku meklēju ceļus, lai labi justos. Un te nerunāju par izskatu – katra no mums taču  zina: ja iekšēji jūtamies slikti, tad nekas to nekompensē. Un otrādi – ja esam harmonijā ar sevi, nav svarīgi, kāds augums un izskats. Ja man ir harmonija pašai ar sevi, man visa pasaule smaida un dzied.

Esi laimīga?

Man ir labi, jā! Esmu priecīga. Bet vai esmu laimīga? Tas ir pārāk grūts jautājums.

Jaunorleānā cilvēks pārdod uz ielas savus darbiņus par diviem dolāriem, un viņš ir tik priecīgs! Nezinu, vai viņi ir laimīgi, bet tik priecīgus un brīvus cilvēkus kā Jaunorleānā nekur citur nebiju redzējusi.

­­

Tieši par to domāju. Galu galā – ja neesi laimīga ar savu dzīvi, uzliec latiņu tādu, lai būtu laimīga. Nu meklē savu ceļu uz laimi! Meklē, mācies, atrodi kaut ko, kas tevi aizrauj. Process nekad nav viegls – šo to zaudējam, no daudz kā jāatsakās. Bet tas dod prieku un piepildījumu.

Ja pareizi uzliek latiņas augstumu, ja turpina mācīties, arī tā ir harmonija ar sevi. Un tad viss ir kārtībā.

Galvenais – nečīkstēt. Tikai ne čīkstēšana! Tu nedrīksti čīkstēt. Tā ir sevis žēlošana, vainas novelšana uz citiem. Nedrīkst! Tikai uz priekšu. Meklēt savu ceļu.