Ciemos pie īstas, veca kaluma raganas Kauguros

„Patiesā Dzīve” nolēma ar Aiju iepazīties, lai mēģinātu saprast, vai daudzinātā Kauguru sieva ir melnā vai tomēr baltā ragana, un uzzinātu, cik lielu patiesības graudu slēpj ļaužu runas.

Aijai ir 63 gadi, no kuriem 33 viņa zīlē un vārdo, viņai bijuši pieci vīri, bet pašlaik ir 15 gadus jaunāks dzīvesbiedrs. Viņas mammai vēl nedzimušās Aijas Pahomovas dzīvi pareģojis Eižens Finks. Aijas dzīvē ir bijis bezdibenis – cietums un dzeršana –, no kura viņa izkļuvusi ārā pašas spēkiem.

Jā, ģimenes sievietes piecās paaudzēs spējušas pareģot nākotni un dziedināt, turklāt Aijai tiešām piederējusi melna grāmata baltiem burtiem, un viņa pat mēģinājusi nodarboties ar melno maģiju, bet viņas mamma cilvēkus ārstējusi ar miroņa kaulu, ko mantojusi Aijas meita. Pēc pašas teiktā, Aija esot novārdojusi aptuveni desmit tūkstošus alkoholiķu. Viņai ir daudz draugu. un cilvēki pie viņas plūst aumaļām. Mūsu sarunas laikā nepārtraukti zvana telefons, bet kāpņu telpā stāv rinda.

Uzreiz jāsaka, ka ar Aiju ir viegli – viņa pievelk ar nesamākslotību un vaļsirdību, ne miņas no izlikšanās un savas dzīves faktu izskaistināšanas. Sirds vārti vaļā! Tad nu sanāk, ka bruņas jānomet arī man. Sākumā pat mazliet apjūku. Cilvēkiem tādas sievas patīk – riktīgas, kreptīgas, atklātas. Kā tautā saka: nenosodi nevienu, un pats sodīts netiksi. Aija dzīvo mazā vienistabas dzīvoklītī parastā padomju laiku piecstāvu mājā, ko nekādi neatšķirt no pārējiem namiem, kuri kā rotaļu klucīši izmētāti nesimetriskās kaudzītēs.

Aija tikko atgriezusies no sanatorijas, kur izgājusi desmit dienu atveseļošanās kursu. Jāatjauno enerģija, kas atdota klientiem. Viņa parāda plaukstas – to zīmējums centrā veido piramīdu. Tādas rokas esot cilvēkiem ar maģiskām spējām. Dažiem piramīda esot mazāka vai arī tikai vienā rokā.

Kā dzimtā sākās tā zīlēšana un vārdošana?

“Krievu laikos visi strādāja valsts darbos, tādu zīlēšanu nemaz pieminēt nevarēja – vecmamma vairāk lopiem palīdzēja, cilvēkiem rozes novārdoja, bet ar zīlēšanu tā mazāk – ja nu dikti vajadzēja, ātri izmeta kārtis par mīlestību – aizies vai paliks. Tās zināšanas mums šūpulī ieliktas. Mana meita kopš agras bērnības nevis ar lellēm, bet ar kārtīm spēlējās, teica: re, mīlestība, asaras. Mazmeitai arī ir spējas, bet viņai vairāk patīk, ja pašai pazīlē. Mēs visas esam pirmdzimtās, es sāku pirms 33 gadiem, kad novārdoju sev kārpas.”

Aijas vecmamma un mamma ir aizsaulē, tāpēc tagad Aija ir dzimtas vecākā burve. Meita Ineta zīlēt un vārdot sākusi nesen, bet 23 gadus vecā mazmeita Agita izvēlējusies mūsdienīgu ceļu – ieguvusi bakalaura grādu, maģistratūrā studē psiholoģiju.

“Kad Eižens Finks bija Zentenē, viņš pateica manai mammai, lai neprecas, jo visi vīri aiziešot bojā. Tā arī notika – viens nositās, otrs sadega Slokas stacijā, trešais arī nomira. Bet vecaimātei Finks teica, ka viņu no Sibīrijas izglābšot sarkana zvaigzne. Vecmamma domāja, varbūt komēta nokritīs... 1949. gadā atnāca krievi un visus sasēdināja kravas mašīnā. Mamma bija gaidībās ar mani astotajā grūtniecības mēnesī, bet tad viens krievs ādas mētelī ieraudzīja papīru ar sarkanu zvaigzni, uz kura bija rakstīts, ka vecāsmātes dēls 1945. gada 5. maijā kritis varoņa nāvē cīņā par Budapeštu, un paziņoja: “Eto maķ geroja!” (Tā ir varoņa māte – krievu val.) Tad uzreiz visus no mašīnas izlaida.

Ja tā nebūtu noticis, es būtu piedzimusi vagonā ceļā uz Sibīriju. Vēl Finks manai mammai pateica, ka viņai piedzims bērns, kas pusi dzīvi neies laukā no cietumiem, bet otru dzīves pusi zemu klanīsies. Mani vecāki par cietumiem bija dzirdējuši tikai nostāstus, bet tā arī notika. Līdz 33 gadu vecumam es briesmīgi dzēru, dzīvoju pa krogiem un ballēm. Kompānijas un mūzika, vīrieši un precības, piedzima divas meitas, otrā nomira. Vārdu sakot, kad gribēju, dzēru, kad negribēju, arī dzēru.

Kad 1982. gadā aizbraucu uz Straupi, daktere teica: “Jūs taču neesat ne Alla Pugačova, ne Raimonds Pauls, lai jums šūtu ampulu, jūs nekas neesat!” Tad mamma mani noformēja uz sieviešu profilaktoriju Liepājā, kur bija briesmīgāk nekā cietumā, visas pa riņķi staigājām. Kā jau divdesmitgadīgs skuķis, cietumā sēdēju par visādām muļķībām. Sēdējām, dzērām kopā ar 17 gadus vecām meitenēm, man prasīja: “Tu savai meitai arī dotu?” Piedzērusies atsmēju, ka jā.  Dabūju 210. pantu  „rozvrat maloļetok” (nepilngadīgo iesaistīšana netiklībās – red.),  pusotra gada iedeva.  Tas bija drausmīgi daudz, ne par ko. Vēlāk tomēr iešuvu ampulu, to vajadzēja, lai mani pieņemtu darbā, jo mani taču ar tiem astoņiem pantiem nekur neņēma! Kad aizgāju strādāt fabrikā, dzīve pamazām sāka iet uz augšu. Vēlāk man bija goda raksti, vasarā pat sūtīja uz dienvidiem, Esentukiem, Adleru.

Vārdošanu sāku ar to, ka noņēmu sev kārpas. Vēlāk noskatījos – mamma dzen ārā cilvēkus, nepieņem, bet viņi atbraukuši no tālienes, man viņus kļuva žēl. Tā arī sāku – pazīlēju uz kārtīm, pateicu, kas gaidāms. Es varu pateikt, cilvēks noliks eksāmenu vai nenoliks, tāpēc daudzi man zvana par braukšanas eksāmenu. Kā zinu? Ja nāk siltums – noliks, ja vēsums – nenoliks. Zvana arī cilvēki no Anglijas un prasa par konkrētām darba vietām, man ir klienti Šveicē, Vācijā, Amerikā, es pieņemu divus trīs dienā, vairāk ne, tad pazūd enerģija.  

Kad mamma gulēja Bulduru slimnīcā un necēlās, domājām – beigas. Novārdoju ūdeni un aizbraucu pie viņas. Mamma saka: ko tu man te atvedi, ņem visus produktus, kas man te ir, un nes mājās, man vairs nevajadzēs. Bet, kad viņa iedzēra to ūdeni, tad atžirga un noteica – liec to gaļu atpakaļ, es pati ēdīšu!”

Aijas mamma Lūcija bijusi paralizēta divas reizes, bet pati sevi piecēlusi no gultas ar miroņu kauliem un sākusi staigāt. Miroņkauls! Par tādu dziednieku atribūtu vēl nebija dzirdēts. Kas tas tāds, un kā ar to dziedina?  “Kad mani tiesāja par tām „maloļetkām”, mamma izgāja no tiesas zāles, un viņu uzreiz paralizēja. Kas varēja iedomāties, ka tā būs – vienīgā meita dzer un dzīvo pa cietumiem! Mamma ik pa brīdim novilka pa mugurkaulu ar miroņkaulu un noskaitīja vārdiņus, tad sāpes pārgāja.

Aija teic, ka vecmamma gan bijusi īsta burve, zinājusi visādus sīkumus. Reiz kāda sieviete nesusi viņai 20 olas, bet beigās  pārdomājusi: gan jau pietiks ar desmit. Noslēpusi pārējās olas zem tiltiņa. Vecāmāte teikusi: “Ej, ej mājās! To, ko noliki, suns samina, sakoda un izēda.” Tā arī bijis. “Mana mamma no 12 bērniem ģimenē bija sestā, nevis pirmdzimtā. Domāju, tāpēc viņai, piemēram, neizdevās man novārdot rozi, palīdzēja cita dziedniece.

Man kaula nav, tāpēc es kājas, muguras, varžacis apvelku ar nokaltušu kociņu, jo tas arī ir miris. Vienam zēnam bija 40 kārpas, es ar pirkstu vadāju, man jau nelabi palika, bet viņam nepārgāja. Tad es griezu  ābolus un smērēju viņa rokas. Kāpēc ar āboliem? Nebija man nekā cita! Teicu: ej pie bērza un ieroc zemē. Nedēļas laikā viss pārgāja. Vārdiņi man ir mantojumā no mammas grāmatām, parādīšu tev dzejolīšus vecajā drukā. Latviešiem jau viss vienmēr bijis dainās, mēs pat nevaram iedomāties, kāds tajās ir spēks!

Ilgam mūžam es skaitu uz sāli, cukuru, ūdeni, jo tās ir stipras vielas. No sāls bēg pat sātans, tāpēc ar to attīra māju, der arī sīpols, kas cimdos jāuzliek uz palodzes un jāuzber šķipsniņa sāls, pēc tam cimds jāmet ārā.  Savukārt cukurs ir veselībai. Ar plaukstām no durvīm uz augšu visus stūrus istabām var izplaudēt, jo aplausi attīra, tie ir dikti labi, var vilkt astoņnieku virs durvīm, var ar sveci. Gadās, ka mūs uzaicina bagāti kungi, atbrauc pakaļ ar džipiem, grib attīrīt mājas. Es prasu, kāpēc mācītāju nesaucat. Ui, nē, gribam, lai jūs izejat! Daudziem veciem cilvēkiem ausīs džinkst, noskaitu, un vairs  neskan. Pret krampjiem palīdzu. Rozi es uz krējuma vārdoju, citi uz taukiem,” uzskaita Aija.

Melnās grāmatas spēks

“Mammai bija melnas grāmatas baltiem burtiem, mēs, ģimenes sievietes, tās pārrakstījām, bet mājās neturam, jo maz kas dzīvē var gadīties. Tur jau visas tās sliktās lietas arī bija iekšā – kā noburt, pieburt, uzlikt lāstu… Es jau arī biju iegājusi tādā kā mantkārībā, jo pēc tās dzeršanas tik viena dzelzs gulta bija palikusi, viss bija pārdots un nodzerts.  Bija jāraksta vārdiņi latīņu valodā un ar nagliņām jādur sirds, lai cilvēks ciestu.  Pēc tam pie manis naktī atnāca tāds apaļš radījums un žņaudza nost, labi, ka es atcerējos savu vecomāti un vārdus, kas jāsaka. Tad viņš novēlās no manis, citādi es jau biju salikusi rokas un pati mušīju sevi nost. Ja otram dari ļaunu, tas agri vai vēlu nāk atpakaļ.  

Tagad vairāk ārstēju cilvēkus no dzeršanas, laikam kādus desmit tūkstošus alkoholiķu esmu nokodējusi. Man ir viens kalnos kāpējs, kuram visu laiku vajag, lai viņu iekodē un atkodē. Man jau viņš ir vo, līdz kaklam – kad ieraugu, sāku smieties. Kad viņš uzkāpj kalnā, tad grib virsotnē iedzert šampanieti, bet, nokāpis lejā, viņš grib, lai ir miers no dzeršanas. Citus kodēju uz gadu, tad viņiem jānāk atrādīties. Es uz mazītiņiem, plāna salvešu vai tualetes papīra trijstūrīšiem ar zilu tinti rakstu latīņu burtus, velku krustiņus un punktiņus.

Ko tie nozīmē, nezinu, bet tie cilvēkam sakārto nervu sistēmu. un tajos ir gēnu kods. Papīriņi jāizšķīdina ūdenī un jāapēd. Man tādi palīdzēja atmest smēķēšanu, jau piecus gadus nepīpēju, bet pirms tam vajadzēja trīs pakas dienā. Smēķēšanu ir grūtāk atmest, cilvēki noraujas, bet par dzeršanu es visus uzreiz brīdinu – ja noraujas, var sākties epilepsija vai pavisam trakas lietas ar nerviem. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks atsāk dzert, un tad man zvana viņa tuvinieki un saka – nu ir viss pagalam, viņu ved uz trako māju.  

Nesen atbrauca izmisusi meitene no Tukuma – vīrs viņu pametis bez naudas un iztikas ar diviem pavisam maziem bērniem, vienam gadiņš, otram divi. Sagrabinājusi, lai atbrauktu pie manis, bet naudas atpakaļceļam vairs nav. Tad man jāstrādā kā sociālajam darbiniekam. Saku: ej pirmdien pa taisno uz tiesu, raksti iesniegumu par alimentiem, viņš atpakaļ nenāks, tad ņem bērnus un ej uz pašvaldību, gan palīdzēs, mums ir labas pašvaldības. Apvārdoju viņai konfektes un iedevu sāli, lai ar kreiso roku pār kreiso plecu izber krustcelēs. Žēl tomēr, divi bērni, jādod cerība, ka vīrs atnāks atpakaļ... Varbūt izdosies.

Aiz prieka pie manis nenāk, nāk bezizejas situācijās – bankā paņemti kredīti, nodzerts pēdējais krekls, dzīvē notikusi traģēdija. Ja kāds man var ziedot to latu vai divus, labi, ja nevar, palīdzu tāpat. Man te virtuvē ir tāds nēģerītis, es izeju ārā – ja cilvēks var, viņš kaut ko ieliek. Tāpat tie dzērājiņi – salasa burciņas, nodod un atbrauc, bet pēc tam atgriežas mašīnā ar dāvanām. Bija man tāds Artūriņš – dzēra abi kopā ar māti, logi izsisti, durvju nav. Tagad viņš strādā mežā un dzērājus pie sevis darbā neņem. Viss dzīvē mainījies par 100 procentiem. Cits sēž sagumis, mīlestības dēļ vairs dzīvot negrib...  Saku – desmit dienas tu viņu nedrīksti redzēt, es savārdošu un būsiet kopā, bet viņš atnāk pēc piecām un paziņo – man viņu vairs nevajag, dari kaut ko!

Es arī veikalā ziedojumu kastītē kādreiz to latu iemetu, lai gan pensija man maza, 73 lati. Pašvaldība pieliek 24 latus un vēl iedod 400 latu apkurei, bet man ir tāda sistēma: katru dienu atlieku vienu latu, neēdu, bet nolieku, gadā sanāk 365 lati. Pirms jaunā gada naudiņu samainu un varu atļauties aizbraukt uz sanatoriju vai nopirkt kādu kleitu. Meita  arī palīdz, viņa strādā bērnudārzā par apsardzi.

Kad mamma dabūja atpakaļ zemi un mežu, viņa meitai uzcēla lielu, smuku māju, bet pati ne dienu tajā nenodzīvoja. Meita Ineta vēlu apprecējās, 23 gados, es tajā vecumā jau no zonas nācu ārā. Viņa nezināja ne Tēvreizi, ne vārdus, bet pirms dažiem gadiem pie meitas sapnī atnāca vecmamma un teica, lai sēžas un strādā, ieņem viņas vietu. Viņa pamēģināja rozi noņemt, ūdentiņu apvārdot, apvilkt muguru ar kaulu. Izdevās, jo spējas ir dabas un Dieva dotas...”  

Aija sadabū ģimenes albumu. “Lūk, te mēs ar mammu, te es skolā eju, uzreiz trešajā klasē, jo divus gadus pa slimnīcām ar meningītu nogulēju.” Citā bildē  skaists jaunais pāris – meitene baltā, nopietns puisis tumšā uzvalkā, abi apgarotām sejām. “Laulība ilga piecus gadus, jo, kad gada vecumā ar meningītu nomira mūsu otrā meitiņa, laulība sāka brukt. Vīrs saka tā un šitā, bet es par seksu pat domāt nespēju, bez pudeles vīna vispār aizmigt nevarēju, bet, kad iedzēru, man vajadzēja iet sabiedrībā.”

No nākamās bildes raugās jauna, slaida sieviete blondiem cirtainiem matiem. Tur Aijai ir 33 gadi, un viņa ir tikko pārtraukusi dzert. Sirma kundzīte ceriņkrāsas kleitā pie svētku galda. Mammas jubileja. Citā bildē Aija pilnbriedā un laimīga – viņai aprit sešdesmit. Vīrs Juris ar milzīgu līdaku. Meitas māja ar skaistu, iekoptu dārzu. Smaidīgas, skaistas meitenes – meita un mazmeita. “Tā ir mana reņģu sieva, es pateicu, ka viņa aizbrauks uz ārzemēm, un aizbrauca arī uz Ameriku. Vienmēr mani atceras, paciņas sūta, kad atbrauc, pa restorāniem izvadā.”

Aijas istabā uz galda salikti mazi papīriņi ar tādiem kā grafikiem, burciņas, pudelītes. Līknes esot dzīves līnijas, ar pacēluma un paguruma brīžiem. Sūtīšot draugiem uz ārzemēm. Pie sienas Aijas rokdarbi – izšūtas glezniņas ar zirgiem un dabas skatiem, blakus tām – svētbildes. Tās nāk no vīriešu klostera Jēkabpilī, kurp viņas ar meitu braucot reizi gadā un tiekot brīnišķīgi uzņemtas. Protams, viņa dodas arī uz Aglonu, no turienes – mazas dievmāšu bildītes. Milzīgs plakans televizors auro dažādas muļķības – ikonām, attīrot istabu, ir ko darīt.

Aija, paklausīgi pozējot fotogrāfam, turpina stāstījumu. “Zvana cilvēks un prasa par podagru, es saku, ka man nav vārdu, nezinu, kā to ārstēt, bet pamēģināt varam.” Nē, vēzi Aija neārstē, jāiet pie ārsta, un viss. Reizēm gadās, ka, apvelkot ar pirkstu bumbulīšus krūtīs, tie pazūd. Gadās arī, ka vairogdziedzeris kādam nav jāoperē, bet citam operācija tomēr jātaisa, cilvēki ir  dažādi. Varžacis viņa mākot novārdot ar kartupeli.

“Kādi tikai man te nav nākuši, daudzi no visas tiesas uz pašnāvības robežas. Nezina, ko darīt, kur skriet, ko ķert un grābt... Parādi, darba nav, ģimene jāuztur. Es iedrošinu, uzsitu uz pleca – nenolaid rokas un tiksi ārā! Reiz manai draudzenei kāja kā bluķis – roze iemetusies, teicu – ienāc pie manis iedzert kafiju. Pasēdējām, papļāpājām, es novārdoju. Kad viņa gāja lejā pa trepēm, bija jau aizmirsusi, ka kāja sāpēja. Tāds Dieva brīnums arī man ir gadījies.”

Aijas virtuvē uz palodzes stāv trauks ar oglēm. Tās esot no bērza malkas, ko labi varot apvārdot pret visādām kaitēm. Oglīti cilvēks iemet ūdenī un izdzer. Ogle paliek, tai var atkal un atkal liet virsū ūdeni, un vārdi darbojas. Zīlniece uzskata, ka bērza malkas ogles iedarbojas vislabāk – dziedē, attīra, dod spēku un skaistumu. Turpat atrodas arī viss saimniecībā nepieciešamais – dažādu kāršu kavas, apdilušas maģijas grāmatas, piezīmju burtnīcas, rūnu maisiņš, aprūsējis zvaniņš mājas attīrīšanai.

Parādiet, kā strādā kārtis, pazīlējiet, palūdzu Aiju. “Man ir visādas kārtis – šitās ir eņģeļu. Nu, izvelc!” Aija uzliek brilles un lēni lasa: lai tava sirds atmaigst pret sevi. Savukārt fotogrāfam kārts iesaka ļauties kaislei. “Tā īstā zīlēšana man notiek ar parastajām kārtīm, bet meita strādā ar Taro. Velc atkal! Re, kur tu esi. Tev ceļš un kāds kungs stāv priekšā, bet pie darba tu paliksi. Tagad izvelc 11 kārtis!”

Aija skaita: dzīvē, laimē un mīlestībā. Ar kārtīm viņa rīkojas veikli kā kāršu spēlmanis un nozīmi tulko ātri, runājot monotonā tonī bez apstājas. “Esi uzmanīga, var būt zaudējums. Tu stāvi pati uz savām kājās un pie darbiem tiksi paaugstināta. Stāv trieciens caur vīrieti, kuram kaut kas ar valsts ierēdņiem būs jākārto. Lāsta kārts tev nav, un tas ir reti, kad cilvēks ir bez lāsta. Tu viena nebūsi, kungs un mīlestība stāv.”

Te ir burvja kārts, tu pati esi noteicēja savā dzīvē. Tavā dzīvē var iejaukties čūska, bet tu pati sevi brīžiem per, brīžiem slauki, bet esi cīnītāja. Paklau, es tev vēl rūnas parādīšu, varu pateikt arī, ar ko precēties un cik laulību būs. Izvelc vienu rūnu. Ak tā, ķeksis... Tev jāseko savai intuīcijai un jāapdomā, ko dari, tava iekšējā balss tevi, lai arī klusu, vienmēr brīdinās. Ķeksītis ir laba rūna mākslinieciskai iztēlei un radošiem talantiem. Un vēl tev jādod vaļu savām tieksmēm.”

Fotogrāfam rūna rāda enerģijas pieplūdumu. Viņš smejas, bet Aija saka, ka visi esot dikti apmierināti, kad viņa pazīlējot ar rūnām. Pēc plaukstas Aija nosaka dzīves garumu, dzīvesbiedru skaitu, slimību brīžus. Kad galdā parādās lētu sīkumu tirgotavās nopērkamās naudas kārtis ar visādiem vēlējumiem un padomiem aizmugurē, man process sāk šķist pārlieku banāls un lēti sentimentāls kā seriālos. Atklāti sakot, kaitina arī bulvāru romānu retorika. Drusku nokaunos par savu augstprātību, jo Aija atbruņo ar savu labdabību un vēlmi izrādīt visas – naivākas un īstākas, tirgus placī pirktas vai mantotas kārtis un zināšanas.

Gan drusku pēc rokas pazīlēt, gan grāmatiņā pāru saderību paskatīties, gan pēc dzimšanas gada, mēneša un datuma ar kalkulatoru dzīves gājumu parēķināt. Skaidrs, ka te jau sākas izklaides šova daļa, bet ko tad patiesībā cilvēkam vajag, lai dzīve sāktu iet kalnā? Tikai drusku pašpaļāvības, iespēju uzelpot, novelt no muguras pagātnes nastu, ieraudzīt  pasauli košās krāsās, un tad droši, aidā!, uz priekšu, visi ceļi būs vaļā, bet šķēršļi tikai piešķirs dzīvei asumu. Dzīves bezjēdzību ielenkumā mums ir par maz uzmundrinājuma un draudzīgu roku uz pleca.

Tā nu Aija iepūš dvēselēs kādu devu ticības un vēl kā kanēli baltai kafijai uzbirdina kādu prieka kriksi. Viņa saka – nevajag jau visu tik nopietni, tikai  augstās skolās mācīties, pārgudri izteikties, lielīties un muskuļus trenēt, kādreiz var arī tā vienkāršāk, uzklausīt to, kas sirdi sasilda un nomierina. Pie Aijas nenāk tantiņas un dzērāji vien – nākotnē pa durvju spraudziņu, lai cik sīka tā būtu, grib ielūkoties visi – ministri, baņķieri, panki un rokeri. Daudzi nāk gada sākumā, lai uzzinātu, kas gaidāms. Viens, lai pasmietos un pastāstītu draugiem, cits, lai nospraustu mērķus, vēl kāds, lai pārvarētu bailes un noticētu sev.

Skaidrs, ka Aija ir vecā kaluma burve, veco laiku pūšļotāja. Viņa nestāsta par informācijas plūsmām, rotējošām enerģijām, kosmosa un psihoenerģijas struktūrām, dvēselēm no citām galaktikām un tādā garā. Viņa buras ar senseniem vārdiņiem no melnas grāmatas ar baltiem burtiem. Mazliet naivi, bet bezgala pievilcīgi. “Nāciet vēl, nāciet,” viņa saka un met ar roku. Kāpņu telpā stāv noraizējušies ļaudis. Lai jums viss izdodas!

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibers

Dziednieces Aijas kontakttālruni var uzzināt, sūtot īsziņā PDZ 46 uz numuru 144 (kodā starp "PDZ" un "46" jāliek atstarpe. Īsziņas cena: Ls 1).