Reinis savu Olgu satika kūrortā. Latvieša un ukrainietes skaistais mīlasstāsts

Viņu mīlas stāsts aizsākās pirms vairāk nekā pieciem gadiem Turcijas kūrortā. Abi iemīlējušies viens otrā, vēlāk apprecējušies, nu dzīvo Latvijā. Olga trīs gadu laikā  iemācījusies runāt latviski un reti kurš pateiks, ka viņa ir ukrainiete. Tagad Olga Latvijā izveidojusi savu uzņēmumu un dzīvi turpmāk saista tikai ar Latviju. „Agrāk pat nepieļāvu, ka varētu apprecēt cittautieti. Zinu, ka daudzas ukraiņu meitenes ekonomiskās situācijas dēļ labprāt izvēlas apprecēties ar ārzemnieku, taču man tas nebija pieņemami. Domāju, ka savu ģimeni atradīšu Ukrainā, bet, redz, kā dzīvē sanāca – tāda ir mīlestība!” laimīga ir Olga.

Iepazinās Reinis ar Olgu 2006. gadā. Reinim tad jau bija izjukušas attiecības ar tobrīd pāris mēnešus vecās meitiņas Amēlijas māti un viņš bija brīvs puisis. Reinis, kurš toreiz bija pazīstams kā populārās grupas Finx producents un mūzikas autors,bija nolēmis kopā ar draugiem atpūsties Turcijā. Nevis vienkārši zvilnēt viesnīcā pie baseina, bet izbaudīt aktīvu atpūtu – laivu braucienus pa krāčainām upēm, lēkšanu ar izplētni un tā daudz ko citu.

Draugiem bija paredzēts arī raftings – laivošana pa kalnu upi. Iepriekšējā vakarā Reinis viesnīcā pie baseina pamanīja trīs meitenes un piedāvāju viņām doties līdzi. „Divas no viņām uzreiz pateica nē, bet Oļa, mana nākamā sieva, vienīgā piekrita. Nākamajā dienā devāmies ceļā un tā sagadījās, ka autobusā brīva vieta bija blakus tieši viņai. Visas trīs stundas ceļā uz upi nopļāpājām, bet vakarā, atgriežoties viesnīcā, sapratu, ka esmu šajā meitenē iemīlējies,” atceras Reinis.

Arī Olga, jeb, kā viņu mīļi sauc Reinis – Oļa, tā brauciena laikā iemīlējās. „Mēs, trīs draudzenes, atpūtāmies kūrortā. Viņām to vien gribējās, kā sauļoties pie baseina un neko  nedarīt, bet man tas  nepatika. Gribēju aktīvāku atpūtu. Un tad pienāca kāds puisis un piedāvāja doties uz raftingu. Es nedomājot piekritu,” stāsta Oļa, uzsverot, ka todien viņa bijusi ne tai labākajā izskatā – saskrāpētu seju, izrautām skropstām, pārsauļotu degunu. „Iepriekšējā vakarā ar draudzeni sakāvos, tad vēl visu nakti skatījos Ukrainas izlases spēli futbolā... Vēlāk es Reinim jautāju, kā viņš tādā meitenē pamanījās ieskatīties? Un Reinis atbildēja, ka viņam paticis, kā es runāju,” pasmaida Oļa.

„Jā viņa runāja tik interesanti, gudri. Un izrādījās, ka viņai toreiz vēl nebija 18 gadi! Es domāju, ka Oļai ir kādi 25 gadi, bet, kad pirms raftinga vajadzēja parakstīt drošības dokumentus, ieraudzīju, cik ir patiesībā,” iepazīšanās dienu atceras Reinis, bet Oļa piebilst: „Un man pat prātā neienāca, ka Reinim ir jau 30 gadi. Domāju, ka viņam ir kādi 25...”

Nākamajā dienā pēc liktenīgās iepazīšanās Reinim jau bija jāatgriežas mājās, bet Oļai atpūta kūrortā ilga vēl nedēļu. Ierodoties Rīgā, Reinis saprata, ka meitene viņam nav vienaldzīga. „Jau tajā pašā vakarā nopirku aviobiļeti uz Ukrainu un aizsūtīju Oļai īsziņu, ka pēc divām nedēļām būšu pie viņas Harkovā.”

Oļa tad vēl atpūtās Turcijā un saņemtā īsziņa viņu pārsteidza. „Tas man bija pamatīgs, bet patīkams šoks. Protams, biju Reinī iemīlējusies, taču nezināju, vai tam būs kāds turpinājums. Un te, pēkšņi – viņš brauks pie manis uz Ukrainu! Draudzenes pat teica – skaties, ka nepārcelies dzīvot pie viņa uz Latviju. Taču es šādu varbūtību kategoriski noraidīju,” stāsta Oļa un vaicāta, kā šo situāciju uztvēra viņas vecāki, atbild: „Protams, ka biju satraukusies, kā to pateikt mammai. Atgriezos no Turcijas un mammai teicu: „Esmu iemīlējusies, viņam ir 30 gadi, un pēc divām nedēļām viņš atbrauks,” Mamma vien atbildēja: „Nu labi!” Teicu vēlreiz, bet mamma atkal neizrādīja nekādu pārsteigumu. Izrādās, ka viņai tik mierīga reakcija bija tāpēc, ka pateicu, ka šis puisis nav nekāds turku kūrorta animators, bet gan latvietis, un, ka esmu iemīlējusies. Viņa saprata, ka man tas ir nopietni.”

Aizbraucot uz Ukrainu pie Oļas, Reinis uzkavējās ilgāk, nekā bija plānojis un atlika atpakaļceļu uz vēl pāris dienām. Bet, atgriežoties Rīgā, jau atkal nopirka aviobiļeti uz Ukrainu. Tā Reinis ik pāris nedēļas brauca pie mīļotās ciemos, aicināja Oļu pie sevis, līdz saprata, ka tā dzīvot vairs nevar un pārcēlās pie Oļas uz Ukrainu pavisam. Kamēr Oļa studēja augstskolā, Reinis atvēra vairākus veikalus. Pusgadu nodzīvojis Ukrainā, viņš secināja, ka nav gatavs tiem dīvainajiem biznesa noteikumiem, kādi valda šajā valstī, un bija gatavs atgriezties Latvijā. Tikai – kopā ar Oļu. Viņas vecāki tam piekrita, bet ar vienu nosacījumu – ja Oļa turpina studijas augstskolā Latvijā. „Sameklējām augstskolu, kurā notiek mācības krievu valodā, un divatā devāmies uz Latviju,” teic Reinis, piebilstot, ka Olga Baltijas Krievu institūtā apguva uzņēmējdarbību, bet nu jau studē maģistrantūrā.

Apprecējās Reinis un Olga pēc četru gadu kopdzīves, lai gan bildināja Reinis Oļu pēc divu gadu pazīšanās. „Man patīk šis mūsu attiecību modelis. Vispirms aplidošanas un iemīlēšanās periods, tad pirmā kopdzīve, bet nu – apprecēšanās, kas mūsu attiecības pacēla nākamajā līmenī. Kāzas mūsu mīlestību tikai pastiprināja. Tas ir tik jauki,” bilst Oļa, bet Reinis viņu papildina: „Mans uzskats, ja precas, tad tikai vienreiz mūžā. Kad sapratu, ka šis ir tas gadījums, ka Oļa patiešām ir mana mūža sieviete, tad arī apprecējāmies.”

Pirms ierašanās Latvijā, Oļa latviski zināja vien divus vārdus – „puķkāposts” un „putnubiedēklis”. Bet, nodzīvojusi šeit trīs gadus, nu viņa runā latviski teju bez aizķeršanās, vien jūtams neliels akcents. „Interesanti, ka esmu iemācījusies valodu, kurā runā tikai kādi divi miljoni cilvēku uz visas pasaules. Tas ir tikpat daudz, cik dzīvo manā pilsētā Harkovā! Redz, ko mīlestība dara ar cilvēkiem,” pasmaida Oļa.

Reinis stāsta, ka Oļai iedzīvoties Latvijā visvairāk palīdzējusi viņa meitiņa Amēlija, kurai Oļa nu ir kā otra mamma. Viņas abas reizē mācījušās runāt latviski. Turklāt Oļa sāka intensīvi iet latviešu valodas kursos. „Ar Amēliju viena otrai mācījām latviešu vārdus. Mazulīte man samācīja tādus, kā, piemēram, „čučēt”. Valodu kursos pasniedzēja bija šokēta – kur es tādu vārdu „čučēt” esmu iemācījusies?! Ir jāsaka „gulēt”!” smejas ukrainiete, piebilstot, ka bijis ļoti grūti uzturēties Reiņa draugu kompānijā, kur visi runāja latviski un viņa maz ko saprata. „Tas deva papildus spītu mācīties vēl intensīvāk!” uzsver Oļa, atceroties, ka vienlaikus ar latviešu valodu mācījusies arī angļu valodu un bijis laiks, kad abas sajukušas vienā.

Esot kopā ar Reini, Oļa uzturas latviešu kompānijā, bet augstskolā viņa studē kopā ar krievu valodā runājošiem Latvijas iedzīvotājiem. Ir lietas, par ko ukraiņu meitene patiešām ir izbrīnīta. „Ukrainā pilnīgi vienalga – vai esi ukrainis, vai krievs – visi ir par Ukrainu. Arī sportā Ukrainā visi jutīs līdzi tikai Ukrainas komandai. Bet Latvijā gan ir kaut kā dīvaini. Pārsteidza, ka pasaules čempionātā hokejā visi mani Latvijā dzīvojošie krievu studiju biedri fanoja nevis kā es par Latviju, bet par Krievijas izlasi. Kāpēc tā?”

Tāpat Oļa ir neizpratnē par 9. maija svinībām Latvijā. „Pirms pāris gadiem ar Reini strīdējāmies par 9. maiju. Nesapratu, kāpēc latvieši šos atbrīvošanas svētkus uztver tik negatīvi. Un tad Reinis man ieteica aiziet 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Aizgāju un visu sapratu... Ārprāts... Visi tie sarkanie karogi, provokatīvie, izaicinoši saukļi, padomju simbolika, naids. Latvijā tie nav nekādi atbrīvošanas svētki, bet kaut kas agresīvs, uzbrūkošs, negatīvs. Ukrainā tie patiešām ir gaiši un labsirdīgi svētki, kur tiek godināti veterāni, nevis iepīta politika, kā Latvijā.”

Kopš Oļa ir precējusies, uzturēties Latvijā viņai kļuvis daudz vieglāk – vairs nevajag regulāri „izbaudīt” tās apgrūtinošās un brīžiem pat pazemojošās birokrātiskās procedūras, lai iegūtu vīzu. Agrāk, lai aizbrauktu uz Latviju, Oļai vispirms no Harkovas nācās doties 500 km uz Latvijas vēstniecību Kijevā pēc vīzas, katru reizi pamatojot, kāpēc viņai tā nepieciešama. „Tas bija tik pazemojoši, brīžiem no dusmām pat asaras bira. Bet, kad uzsāku mācības augstskolā, saņēmu uzturēšanās atļauju un visas šīs problēmas atkrita. Vienīgi ir problēmas ar vīzām, braucot uz citām valstīm,” stāsta Oļa, kura pēc laulībā nodzīvotajiem pieciem gadiem varēs pretendēt uz Latvijas pilsonību. Vai viņa to izmantos?

„Sākumā es to negribēju. Es mīlu savu valsti, esmu ukrainiete. Bet es mīlu arī savu vīru un mīlu Latviju. Un es vairs negribu piedzīvot visas šīs problēmas ar vīzām, apnicis katru gadu pierādīt, kāpēc vajag uzturēšanās atļauju, kāpēc man vajag vīzu uz ASV vai Austrāliju. Mums patīk ceļot, bet rodas problēmas, jo es esmu ukrainiete, bet Reinis - latvietis. Mēs pat nevarējām aizbraukt kāzu ceļojumā uz ASV - man kā Ukrainas pilsonei neiedeva ASV vīzu! Ja abi būsim Latvijas pilsoņi, tas mūsu ģimenes dzīvi tikai atvieglos,” spriež Oļa, kura ir nolēmusi kļūt par Latvijas pilsoni.

Un kā ir dzīvot kopā ar citas tautības cilvēku? Pastāv taču ne tikai nacionālās atšķirības, bet arī katrai tautai ir savas rakstura īpatnības. Reinis saka, ka viss ir kārtībā, jo ar ukraiņu meiteni viss ir daudz vienkāršāk. „Oļa ir daudz atvērtāka spontānām rīcībām, nesarežģī visu, neierobežo savu dzīvu. Ja piedāvā pēkšņi kaut kur aizbraukt, tad nevajag stundām skaidrot, kāpēc tas jādara. Latviete vispirms desmit reizes apdomāsies un šaubīsies, tā arī neko prātīgu neizlemjot.”

Savukārt, Oļa novērojusi, ka latvieši nemākot tik ātri atraisīties. „Man Reiņa draugu ballītēs vienmēr bija problēmas ar to, ka tajās publika iesila tikai pēc vairākām stundām. Es esmu gatava uzreiz ballēties. Tāpēc, kad jau biju izballējusies un gribēju doties mājās,  pārējie tikai sāka svinēt. Tagad ar to rēķinos un uz latviešu ballītēm dodos dažas stundas vēlāk, kad svinētāji jau ir mazliet atraisījušies,” pasmaida ukrainiete, piebilstot, ka viņai patīk, ka latvieši mīl bērnus un par tiem rūpējas.

Latvijā Oļai ir ne tikai laimīga ģimene, bet nu viņai ir arī savs uzņēmums. Viņa izveidojusi un veiksmīgi vada kāzu salonu Beautiful Day. To pašu, kurā strādā Reiņa drauga mūziķa Andra Kiviča bijusī mīļotā meitene Agnese Karpoviča.

Salons atklāts aizvadītā gada pavasarī un tā izveidē daudz palīdzējis Reinis un Olgas tētis. „Redzēju, ka, ik dienas sēžot mājās un garlaikojoties, Oļa ieslīgst grūtsirdībā. Sapratu, ka viņai jāsameklē kāds darbs. Viņa ir spējīgs cilvēks, izstudējusi uzņēmējdarbību, interesējas par dizainu un modi, tāpēc sekretāres darbs kādā uzņēmumā nebūtu tas. Domājām, kādu darbu Oļai atrast... Kad mēs gatavojāmies pašu kāzām, meklējām kāzu kleitu un uzvalku. Izstaigājām visus salonus un neko atbilstošu neatradām. Rezultātā Oļa kleitu nopirka Ukrainā, es uzvalku uzšuvu pie šuvējas, un abiem radās ideja par kāzu salona izveidi. Sapratām, kādam tam ir jābūt, lai gatavošanās process kāzām jaunajam pārim nebūtu kā apgrūtinošas mocības, bet gan patīkams brīdis. Izveidojām biznesa plānu, Oļas tētis investēja sākuma kapitālu, atradām telpas, trijās nedēļas tās izremontējām un nu šī lieliskā ideja realizējusies,” stāsta Reinis, kurš pēc izglītības ir arī ekonomists un veiksmīgi darbojas dažādos biznesa projektos.

Tagad uzņēmēja ir arī viņa sieva, bizness lēnām uzņem apgriezienus. „Klienti ir apmierināti,” lepojas ukrainiete Olga un piebilst: „Starp citu, ne visos kāzu salonos jūs apkalpos latviski. Bet mūsu gan!”