Kāzu ceļojums uz Venēciju

Ar vīru esam nodzīvojuši kopā gandrīz 26 gadus. Apprecējāmies pavisam jauni – tālajā 1986. gadā, kad man bija 18 gadu, bet mīļotais bija 19 gadu vecs. Tā gada pavasarī nejauši sastapāmies (nu pavisam neromantiski, bet liktenīgi – uz ielas!), un – varat ticēt, varat neticēt – mīlestība atnāca no pirmā acu skatiena. Maija beigās sākās mūsu kvēlais romāns, bet oktobrī (par lielām šausmām mūsu vecākiem) jau dzērām kāzas. Tolaik daudzi neticēja mūsu jūtām, un apkārt skanēja skeptiķu izplatītas runas, ka nez vai mūsu savienība būs droša un stabila (tik jauni cilvēki, neizbaudījuši jaunības priekus, turklāt pazīstami tik īsu laiku utt.!). Tikai mēs paši zinājām, ka esam gatavi kopīgām dzīves dienām un būsim kopā gan nabadzībā, gan bagātībā, gan slimībā, gan veselībā.

Mūsu kāzu godības bija pavisam nelielas. Ne mana, ne mana mīļotā ģimene nebija sevišķi pārticīgas, tāpēc nevarējām atļauties daudz no tā, ko būtu vēlējušies. Man bija skaista, balta kleita un brīnišķīgs plīvurs, manam mīļotajam – tumšs uzvalks un mīlestības pilnas acis. Vai gan pasaulē var būt kas skaistāks par divu cilvēku mīlošām sirdīm? Manu vecāku dzīvoklī sanāca paši tuvākie radi, un jaukā pulkā tika atzīmēta mūsu kopdzīves pirmā diena. Mēs bijām laimīgi par to pašu, tāpēc pat domās saviem vecākiem neprasījām naudu kāzu ceļojumam. Visiem zināms, ka tajos gados par ārvalstu braucieniem varēja tikai sapņot, bet mūsu rocība neatļāva pat dažas dienas pavadīt kādā PSRS republikā. Brīvu līdzekļu mums nebija, jo tajā laikā strādāja tikai mans vīrs, turklāt visus līdzekļus novirzījām mūsu mazajam jumtistabas dzīvoklītim, kurā nebija nekādu ērtību, bet bija romantiski slīpi griesti un pavardā – gaiša uguns.

Dažādi ir gājis pa šiem gadiem. Neteikšu, ka tikai gluds ir bijis mūsu kopdzīves ceļš, bet tas ir bijis mūsu kopīgais, un arī visi prieki, visas bēdas ir bijušas mūsu kopīgās. Esam izaudzinājuši divus bērnus, tautās aizlaiduši savu vecāko meitu un nu esam vecvecāki trim brīnišķīgām atvasītēm. Kad bērni no mūsu mājām aizgāja patstāvīgajā dzīvē, mums ar vīru sākās tas, ko psiholoģijā sauc par tukšās ligzdas sindromu. It kā viss ir kārtībā, bet sirdī... Nu ir tajā sirdī tukšums, kas brīžiem kauc kā vientuļš vilks pilnmēness naktī. Kaut kā tas tukšums bija jāpiepilda... To, ka esmu drusciņ traka un avantūristiska visās dzīves jomās, jau zināju (pēc tik ilgas kopā būšanas to zināja arī mans laulātais draugs, kurš pretstatā man ir īsta miera osta), tāpēc tukšuma aizpildīšanai izvēlējos tiem laikiem visai avantūristisku veidu. Robežas bija atvērušās jau gana sen, visi apkārtējie paziņas bijuši tuvās un tālās ārvalstīs, bet tikai mēs kā tādi divi mājās sēdētāji kursējām pa sev ierastu maršrutu: darbs–veikals–mājas. Tā to atstāt nevarēja un nedrīkstēja, tāpēc sāku meklēt veidu, kā skaisti (bet lēti!) apceļot pasauli. Nu labi, vismaz Eiropu... Tolaik mans darbs saistījās ar naktsmaiņām, un, kad darbi bija apdarīti, atpūtas brīžos varēja pasērfot internetā. Tā kādu jauku nakti ņēmu izskatīt tagad sev tik mīļo, bet tolaik pilnīgi svešādo aviosabiedrības Rynair mājaslapu. Acis mirdzēja sajūsmā, kad pētīju ceļojumu galamērķus. Gara acīm skatīju Romu un Barselonu, Vīni un Budapeštu, Nicu un Parīzi! Gara acis mani tik ilgi vilināja, līdz izdomāju – jāpamēģina (nu tikai “pa jokam”, tikai eksperimenta kārtā!), kā tas ir – pirkt biļeti internetā! Aizpildīju visu nepieciešamo, un, tavu brīnumu, tā vietā, lai man ekrānā parādītos, ka pirkums nav izdevies, man e-pastā parādījās apstiprinājums, ka esmu iegādājusies divas biļetes ceļojumam Rīga – Milāna (Bergamo) – Rīga. Joks bija pārvērties realitātē! Ievilku elpu un sapratu, ka ceļojumā mēs brauksim jebkurā gadījumā un neatkarīgi ne no kā (kaut arī pavisam skaidri apzinājos, ka valodu prasme varētu būt spīdošāka, naudas konts – bagātīgāks, brīvdienas darbā – pieejamākas).

Par savu jauniegādāto pirkumu mājiniekiem neteicu ne vārda. Gribēju izpētīt visus iespējamos bukletus un interneta vidē sasniedzamo informāciju par apskates objektiem, sarēķināt eventuālos izdevumus, sastādīt optimālo ceļojuma maršrutu, pieteikt automašīnas īri, rezervēt viesnīcas, tad to visu skaisti noformēt un pasniegt savam mīļotajam kā brīnišķīgu pārsteigumu – mūsu kāzu gadadiena tiks atzīmēta Itālijā, romantiskā gaisotnē, un tas būs mūsu ja ne kāzu ceļojums, tad kāzu gadadienas ceļojums. Skaista dāvana, vai ne?

Turpmākās dienas man pagāja, intensīvi rosoties virtuālajā vidē. Maršrutu sastādīju tik burvīgu, ka pašai par sevi bija neizsakāms prieks. Ielidojot Bergamo, noīrēsim lidostā mašīnu, skaisti aizbrauksim uz Milānu, pabūsim katedrālē, apskatīsim naksnīgo pilsētu, nakti pārlaidīsim viesnīcā. Otro dienu veltīsim Gardas ezeram (atmiņā uzreiz nofiksējās filma Mīla pie Gardas ezera, kas uzņemta pēc Rozamundes Pilčeres romāna). Nakts, protams, tiks pavadīta visromantiskākajā viesnīcā Gardas ezera krastā un Alpu kalnu pakājē, lai no rīta pamostoties acis varētu vērties ainavā, kas ir tik skaista kā Purvīša glezna. Nākamajā dienā plānā ietilpa Venēcija, tad vakarīgs brauciens cauri Veronai (ir taču jāredz balkons, no kura Džuljeta klausījās Romeo kvēlos mīlas solījumus), jāapskata tikpat skaistās un naksnīgās mazpilsētas, kuras gadīsies mums ceļā, un rīta agrumā bija jābūt atpakaļ Bergamo lidostā, kur autonomā jāatdod auto atslēga, jāiekāpj gaisa kuģī un jāpamāj ardievas skaistajai Itālijai. Mana rosība bija neizmērojama – mājās gan krājās neapdarītie darbi un putekļu kārta, bet – tika sameklētas un rezervētas visromantiskākās viesnīcas, rezervēta automašīna, un atlika visus izprintētos dokumentus ielikt sarkanā kastītē, uzsiet skaistu lenti un pasniegt mīļotajam vīram kā dāvanu. Vīrs pabrīnījās, kādēļ dāvana uz mūsu kāzu gadadienu tiek pasniegta tik laikus, taču, atverot kastīti, bija priecīgi pārsteigts. Tālāk jau kopīgi domājām, kur un kā papildināt mūsu finanses, lai ceļojums izdotos godam, un ik dienu vaļējām acīm sapņojām, cik skaisti būs tad, kad būsim TUR.

Pienāca ilgi gaidītā ceļojuma diena. Nezinu, vai laika prognoze nebija īstā, vai horoskops rādīja ne to, ko vēlējāmies redzēt, vai melns kaķis, mums to neredzot, pārskrēja ceļu, taču apstiprinājās dzīvē tas, par ko tik daudz lasīts: cilvēks domā, Dievs dara. Par to arī šis stāsts. Ceļš uz lidostu pagāja ātri, un tikpat drīz jau sēdējām gaisaputnā, kas mūs nesa uz tālo Itāliju. Baudījām mākoņu gleznas, priecājāmies par skaistajām ainavām, kuras ik pa laikam varēja saskatīt caur mākoņu spraugām. Diena burvīga – garastāvoklis ideāls!

     Bergamo lidostā veikli atradām autonomu. Puisis, kas mūs apkalpoja, bija laipns, taču valodas barjera mūs nedaudz attālināja. Puisis vārdus bēra kā pupas, bet manas ausis tik ātri bērtus vārdus neņēma pretī. Tik vien sapratu, ka laipnais itālis man sniedz atpakaļ iedotos dokumentus un kredītkarti un, veikli žestikulēdams, man cenšas kaut ko pateikt. To, ka sakāmais nebūs manām ausīm tīkams, sapratu no puiša sejas izteiksmes. Palūdzu, lai zēns vēlreiz, tikai lēnāk, atkārto savu sakāmo, un saspicēju ausis. Tagad sapratu gan, ko puisis saka, un šie vārdi bija: jūsu kredītkarte NEDARBOJAS! Līdz ar to cerības iegūt uz dažām dienām mašīnu ir nereālas! Nezinu, kādi ļaunie spēki bija izspēlējuši šo joku ar manu kredītkarti, kas vienmēr man bija kalpojusi godam, bet tagad kā mazs, zils nekam nederīgs plastikāta gabaliņš guļ manā plaukstā un žēli man saka – piedod... Autonomas puisis, mūs mierinot, saka, ka iemaksāto naudu mēs varot saņemt caur viņu “kantori” un lai mēs daudz neskumstot – Itālijā sabiedriskais transports kursējot lieliski, visu varot sameklēt bez liekām klapatām. Zēns mums iedod karti, novēl laimīgu ceļu, un mūsu ceļojums var sākties.

Gluži apmulsuši no negaidītā pavērsiena sēžam Bergamo lidostā un, malkojot kafiju, spriežam, ko un kā mums pareizāk darīt tālāk, kad dzīve ir ieviesusi radikālas korekcijas mūsu ceļojuma maršrutā. Ar prātu saprotam, ka mūsu finanses ir ierobežotas, jo lielākā daļa naudas līdzekļu atrodas uz kartes. Mans tālredzīgais vīrs ar lepnumu saka, ka viņam līdzi ir arī skaidras naudas līdzekļi, par ko esmu viņam bezgala pateicīga. Man visu laiku šķita, ka drošāk būs līdzņemamo naudu tomēr glabāt kontā un visur norēķināties ar karti (pat nespēju iedomāties, cik jaukas būtu mūsu dienas Itālijā, ja nauda tev ir un tomēr tās nav). Varētu doties uz banku skaidroties, bet valodas prasme (respektīvi, neprasme) diezgan ierobežo komunikāciju. Nav patīkami būt kā citplanētietim, uz kuru visi skatās, bet saprast nesaprot neko. Malkojot kafiju, tiek izstrādāts cits maršruts (bez Gardas ezera romantikas, Milānas katedrāles jumta smailēm, bez Džuljetas balkona un Alpu kalnu galotnēm). Ja jau esam Itālijā kāzu gadadienas ceļojumā, tad brauksim tikai un vienīgi uz Venēciju! Ir tikai viens BET – Venēcijā mums nav rezervētas viesnīcas (iepriekš rezervētās mums tagad ir jāaizmirst, jo ar sabiedrisko transportu uz tām mums nenokļūt). Sazvanāmies ar mājās palikušajiem bērniem un izstāstām, kāda ķibele mums gadījusies, bet tā mūsu ceļotprieku nav samazinājusi, tikai vajadzīga neliela palīdzība – jāsameklē viesnīca Venēcijā. Meita Latvijā meklē mums naktsmājas Itālijā, bet mēs dodamies meklēt, kur, kā un ar ko mums ērtāk nokļūt Venēcijā. Dodamies ar autobusu līdz Bergamo, tad iesēžamies vilcienā, kas mūs aizved līdz pilsētai Brescia, un no turienes jau varam doties ar vilcienu līdz Venēcijai. Biļetes gan mūsu visai ierobežotajiem līdzekļiem ir dārgas, bet tas mums liekas sīkums. Gan jau ietaupīsim uz kā cita. Baudām garām slīdošās ainas (tālumā esošos kalnus, apelsīnu kokus tuvīnajos dārzos, pilsētu nosaukumus. Apceram, kā būtu, ja būtu mums tas īrētais auto, tad šīs pilsētas mēs izbaudītu arī klātienē). Mūsu idilli iztraucē divi kungi, kuri acīmredzot grib pārliecināties, vai neesam zaķi no Latvijas. Liels ir mūsu izbrīns, kad izrādās – esam gan! Biļeti ir vajadzējis kompostrēt Brescia stacijā, pirms iekāpšanas vagonā... Nolaižu savas garās zaķa ausis un kungiem skaidroju, kā mums tā ir gadījies. Apsolu vairāk tā nedarīt, un laipnie kungi ar smaidu mūs palaiž (vienkārši atzīmē uz biļetēm, ka esam izkontrolēti konkrētajā laikā). Iedomājos, kā tas būtu Latvijā, šeit katrs noķertais zaķis tiek izpurināts ne pa jokam. Medības ir medības, tām jābeidzas ar taisnības uzvaras tauru skaņām! Notraušam sviedrus un baudām mūsu ceļojumu tālāk. Ak, vai, tālāk jau sagaidām zvanu no Latvijas – meita mums sauc mūsu makam un atbilstošajai situācijai astronomiskus ciparus – tās ir izmaksas viesnīcām Venēcijā! Saprotam, ka pie mūsu ierobežotajiem līdzekļiem ko tādu mēs vienkārši nevaram atļauties. Ironiski pasmejamies par sevi, ka tad jau mums drusciņ jāpiestrādā sarkano lukturu kvartālā, lai pēcāk nakti pavadītu jaukos apartamentos Venēcijā. Daudz nebēdājot (vienkārši paļaujoties uz likteni), nonākam mūsu galamērķī. Ir jau vakars, laukā satumsis, un mēs, apcerot mūsu turpmākos plānus, secinām, ka bez naktsmājām varēsim baudīt naksnīgo pilsētu. Romantiska pastaiga mēness gaismā ar visu ceļojuma koferi un nekam nederīgu kredītkarti. Kamēr grozāmies pa stacijas ēku, pie mums pienāk kungs (laikam jau Dieva sūtnis!) un piedāvā mums viesnīcu par neticami zemu cenu. Apjautājos, vai par viesnīcu varēsim maksāt skaidrā naudā, un saprotam, ka tas kungs mums piedāvā tieši to, ko klusībā esam cerējuši. Sekojam kungam, un jau pēc minūtēm desmit esam nonākuši mazā, šaurā ieliņā (nu tik šaurā, ka, atspiežoties ar vienu roku pret mājas sienu vienā pusē, es aizskaru mājas sienu ielas pretējā pusē!), kur atrodas viesnīca. Nokārtojam formalitātes un varam saņemt mūsu numuriņa atslēgu. Numuriņš atrodas citā ēkā, no kuras mums tiek iedotas ārdurvju atslēgas. Atverot istabiņas durvis, aiz sajūsmas un pārsteiguma gribējās kliegt! Maza, romantiska istabiņa, iekārtota ar retro mēbelēm. Tā bija vieta, kas nes sevī senatnes auru. Gulta, rotāta ar kokgriezumiem, skapis, lustra, krēsli, logs ar slēģiem – bijām vienkārši sajūsmā! Mēs bijām atgriezušies vēsturē! Mūsdienīgā vannasistaba gan bija tieši laikā, jo, lai cik man patiktu vēstures elpa, šo vietu biju iepriecināta redzēt mūsdienīgu, atbilstošu 21. gadsimtam.

Tā kā mūsu lidmašīna uz Rīgu pacēlās pavisam agrā rīta stundā, bet naudas bija tieši tik, cik bija, nolēmām nakti pavadīt lidostā. Vai mazums nakšu (strādāju taču darbu, kur ir arī naktsmaiņas) pavadīts neguļot? Izrādījās, ka tādu lidostas nakšņotāju ir gana daudz. Šeit nu krasi atdalījās “nakšņotāji ar pieredzi” no “nakšņotājiem bez pieredzes”. Tie, ar pieredzi, ļoti operatīvi atrada ērtākās vietas nakšņošanai, izklāja tur savus guļammaisus, piepūšamos matračus, segas un citus atribūtus. Tie, kam šīs pieredzes nebija, centās iekārtoties uz visai neērtajiem lidostas krēsliem. Ak, vai, neviens nebija padomājis par sēdus nakšņojošo pasažieru ērtībām! Krēsli bija šauri, cieti, cits no cita atdalīti ar rokturiem. Grozījos gan šā, gan tā, gan vēl kaut kā, bet nekādi nespēju atrast īsto pozu. Lai arī krēsli bija ļoti neērti, tie visi bija aizņemti un uz tiem ar kāru aci skatījās tie, kam vienīgā sēdvieta bija grīda vai paša soma. Viņiem likās, ka nakts uz šaurajiem krēsliem ir salīdzināma ar nakti uz karaliskiem pēļiem. Ja kāds sēdošais, neizturējis neērto pozu, savu krēslu pameta, vanaga ātrumā uz to uzmetās kāds no bezkrēsla nakšņotājiem. Stīvu, sāpošu muguru, notirpušām kājām un izmežģītu kaklu gaidīju rīta stundu kā atpestīšanu no ļauna murga. Izrādījās, mans maiņu darbs mani it nemaz nebija norūdījis un miegs nāca virsū kā lietuvēns, tikai pagulēt nebija iespējams. Nakts vidū (ap kādiem 3:00) pa visu lidostas telpu sākās rosība. Apkalpojošais personāls visus nakšņojošos kadrus no vienas lidostas puses pārdzina uz lidostas otru pusi, jo sākās uzkopšanas darbi. Kamēr nokļuvām vietā, kur visi tika aizraidīti, nebija vairs brīvu krēslu, un nācās vien pievienoties tiem, kas nakti pavadīja, staigājot vai tupot kādā kaktiņā. Sapratu, ka miegs ir stiprāks par mani un, ja nedabūšu atlaisties un pievērt acis, aizmigšu stāvus, tādējādi sagādājot kādu jautru brīdi apkārtējiem pasažieriem. Sameklēju vietu pie sienas, noliku savu somu par spilvenu un likos guļus uz aukstajām grīdas flīzēm. Vīrs mani sasedza ar savu jaku, un tā nu mēs pavadījām savu romantisko nakti – es kā bezpajumtnieks, kuram reizēm ir vienalga, kur un ka pakrist, bet vīrs kā mans miesassargs, kurš nakts otro pusi pavadīja, sēžot uz ceļasomas un sargājot manu saldo miegu. Pienāca rīts un arī mūsu ceļojuma beigas.

Kopš mūsu pirmā un neaizmirstamā ceļojuma ir pagājuši gadi. Tagad esam ar lētajām aviokompānijām apceļojuši gana daudz zemju. Ir bijuši dažādi piedzīvojumi, bet vienmēr ar smaidu atceramies mūsu pirmo kāzu gadadienas ceļojumu. Tagad pirms katra lidojuma vīrs lūdz mani pārliecināties, vai naudas kartei nav notikusi kāda nelaime, jo, lai arī šis ceļojums mums beidzās laimīgi, patīkamāk tomēr ir, ja naudas līdzekļi ir pieejami.

P. S. Mans izplānotais ceļojuma maršruts gar Gardas ezeru vēl joprojām mums ir plānā. Nu ir man jāredz vietas, kur Rozamunde Pilčere smēlusies idejas, lai taptu darbs ar tik skaistu un romantisku nosaukumu! Ir tikai jānopērk biļetes maršrutā Rīga – Milāna (Bergamo) – Rīga, un aiziet!