Deviņas brīnumskaistas rozes un skūpsti, skūpsti, skūpsti...
„Viņš bija precēts un es arī. Viņš jautāja, vai noskūpstīšu. Es atbildēju - jā...” tā savu stāstu par romantisko attiecību pieredzi portālam mammamuntetiem.lv uztic kāda lasītāja.
Es sēdēju mājās, skatījos TV, kad iezvanījās telefons. Pacēlu, viņš stādījās priekšā, jo bijām tikušies vienu reizi - atcerējos viņu. Viņš man lūdza palīdzību ar manis saistīto darbu, teicu, ka nevaru, jo ir brīvdiena. Norunājām tikšanos. Viņš atbrauca pie manis uz darbu, norunājām nākamo tikšanos, kad būšu izdarījusi, ko viņš lūdza, un tā nu viņš aizbrauca. Es pat lāgā viņam uzmanību nepievērsu, nu ja jāpalīdz, tad jāpalīdz, un galu galā viņš precēts un es tāpat.
Pagāja pāris dienas, kad es savu darbiņu biju izdarījusi un zvanīju, lai viņš brauc savām mantām pakaļ. Viņš atbrauca, izsauca mani ārā un pats ielīda mašīnā kaut ko paņemt - izvilka no mašīnas milzīgas 9 rozes, tiešām gigantiskas. Es biju šokā, bet viņš priecīgs par to, ka es priecīga, es viņam pateicos, iedevu buču uz vaiga un tā vēl brītiņu virspusēji parunājām, līdz viņš, braucot prom, teica - es Tev pazvanīšu. Nu labi - es atbildēju, domāju, ka tas attiecībā uz darbu. Viņš pasmaidīja un vēl vienu reizi teica - nē, nē es Tev zvanīšu! Es pasmaidīju, atvadījos un nesu savas skaistās rozes iekšā.
Nepagāja ilgs laiks, kā viņš atsūtīja sms. Tā sākās mūsu sarakste - kā divi kūtri bērni! Un tad viņš paprasīja, vai, ja viņš šodien vakarā atbrauks, vai es viņu noskūpstīšu? Es nezinu, kas notika, bet es uzrakstīju - jā, noskūpstīšu!
Precīzi norunātajā laikā viņš bija klāt - saposies, smaržīgs un tik skaists... Kad nonācām galamērķī, viņš pieliecās un noskūpstīja mani - ziniet, to atceroties, man vēl joprojām tauriņi lēkā. Viņš skūpstīja tā, ka to nevar aizmirst, vienkārši nevar!
Tā mēs satikāmies. Viņš brauca pie manis, bet es savukārt neatteicu. Mēs izmantojām katru izdevību, kad tikties, un vienmēr viņš skūpstīja TĀ... Viņš to darīja tā, ka es to nekad neaizmirsīšu...
Nē, mēs nepārgulējām, bet, ja būtu bijusi iespēja, es domāju, ka ļautos viņam ar visu sirdi un dvēseli, mēs abi to gribējām, bet... par mums uzzināja.
Pēc kāda laiciņa viss norima, viss nostājās vietās, taču es nespēju viņu aizmirst, kaut pagājis jau gads. Es nespēju... Gribētos ticēt, ka arī viņš, bet es šaubos.
Jā, es mīlu savu vīru, ļoti mīlu, bet nespēju aizmirst savu puisi, kurš skūpstīja tā, ka pacēlos kādus centimetrus trīs no zemes.
Bieži domāju, kā būtu viņu satikt, pat gribētos viņu satikt, ai kā gribētos! Kaut tikai redzēt no tāluma. Kā gribas sajust viņa lūpas uz mana auguma, kā gribas, lai viņš mani skūpsta...
