Bērns dodas uz skolu. Vai mācās arī vecāki?

Ir tikai normāli, ka vecāki, skolai sākoties, uztraucas, kā klāsies bērnam, vai viņš sadraudzēsies ar saviem vienaudžiem, vai iekļausies kolektīvā un sapratīsies ar skolotāju? Taču jo vairāk vecāki uztrauksies, jo grūtāk būs bērnam, uzskata psihoterapeite Iveta Pļaviņa. Jo bērni burtiski uzsūc vecāki izjūtas pat tad, kad vecākiem šķiet, ka viņi tās atklāti neizrāda. Ja bērns pirmajā skolas dienā turas mammai pie rokas un bažīgi lūkojas apkārt, visdrīzāk šādi izturas arī mamma, jo no vecāku reakcijām bērns saņem ziņu, vai var justies droši.

Bērni ir atšķirīgi, taču, kā liecina pieredze, vecāku palīdzība nepieciešama gandrīz visiem pirmklasniekiem, bet lielākajai daļai – pat līdz trešās klases beigām. Tas tādēļ, ka skola ir gluži jauns posms bērna dzīvē. Bērns pirmskolas iestādē pieradis mācīties spēlējoties, bet pēkšņi viņam ir jāmācās vairākas stundas skolā un jāveic arī mājas darbi. Retais no bērniem ar visu spēj tikt galā vienīgi saviem spēkiem.

Ir labi, ja vecāki bērniem palīdz, jo tas rada drošību. Bet ar palīdzību nevajadzētu arī pārcensties. Vecākiem jārespektē, ja bērns vēlas mācīties patstāvīgi. Tajā pašā laikā vecāki patur tiesības mājas darbus pārbaudīt un likt arī bērnam tos pārrakstīt, ja uzskata, ka viņš uzdevumus var izpildīt labāk.

Lielākoties problēmas rodas, ja bērnam ir pārlieku kontrolējoši vai gluži otrādi – vecāki, kas visu skolas dzīvi atstāj bērna ziņā. Ja vecāki ir pārlieku stingri, ja viņi pieprasa ļoti labas atzīmes, bērnā rodas trauksme. Ir labi, ja vecāki spēj pieņemt, ka arī bērnam kaut kas var neizdoties. «Svarīgi, lai vecāku mīļums, ko viņi pauž bērnam, nebūtu atkarīgs no viņa atzīmēm. Jo pretējā gadījumā vecāki mīl savu bērnu ar nosacījumu un bērnā rodas izjūta, ka viņa vērtība atkarīga vienīgi no viņa panākumiem,» saka Iveta Pļaviņa. Kad vecāki no bērna par daudz pieprasa, bērns kļūst izteikti norūpējies, trauksmains vai depresīvs.

Ja vecāki uzskata, ka skolas vecuma bērns ir pietiekami liels, lai pats ar visu tiktu galā, un viņi neinteresējas, vai bērnam palīdzība nav nepieciešama, bērnā var rasties izjūta, ka vecāki viņu neievēro. Parasti tas, kas notiek pirmajās klasēs, bērnam ir ļoti svarīgi un viņš ar vecākiem vēlas dalīties. Ja vecāki neiesaistās, neinteresējas, kā bērnam klājas, neseko līdzi viņa mācībām, bērnam šķiet, ka vecākiem par viņu nav intereses. Turpmāk bērns var noslēgties un par sevi nestāstīt vairs neko. Labi, ja vecāki ar bērniem var runāt par skolu, atcerēties arī to, kā viņiem pašiem klājies skolā, un bērniem stāstīt gan par priecīgiem, gan skumjiem mirkļiem. Tas bērnā radīs izjūtu, ka ar grūtībām iespējams tikt galā.

Atbildību bērnam jāsāk mācīt pa vienam solītim vien – sākumā bērns pēc pusdienām uz virtuvi iznes savu šķīvi, vēlāk iemācās sakārtot savas mantas, katru vakaru salocīt drēbītes. Ir svarīgi, lai vecāki raudzītos, ka to dara sistemātiski katru vakaru. Ja vienu vakaru no bērna prasa sakārtot savas mantas, bet otru vakaru – nē, bērns jūtas apjucis un pieņem, ka varbūt arī šovakar savas lietas var nekārtot. Svarīgi sākt ar maziem pienākumiem, tos pakāpeniski paplašinot.

Vecākiem nevajadzētu tās problēmas, kuras bērns var atrisināt pats, steigties izdarīt viņa vietā. Piemēram, ja bērns mājās aizmirsis kādu grāmatu, vecākiem nebūtu tai jāskrien pakaļ, uzskata psiholoģe Ilze Pastare. Ir jāļauj bērniem piedzīvot arī negatīvas emocijas. Pretējā gadījumā skolēns sāk gaidīt, lai arī turpmāk kāds cits pienākumus paveic viņa vietā. Ja vecāki ir pārlieku aprūpējoši, bērns sāk uzskatīt, ka mācīšanās ir arī vecāku uzdevums. Bērns, kurš pieradis, ka mamma vai tētis viņam nemitīgi atgādina, kas jāpaveic, situācijā, kad viņš vakarā būs aizmirsis sakārtot skolas somu, sacīs: «Bet tu taču nepateici, ka jāsaliek soma!»

Nereti bērns kļūst aizmāršīgs un haotisks arī situācijās, kad viņu vai vecākus nomoka kāda problēma. «Sabiedrībā vērojams hronisks stress, liels nogurums, pārstrādāšanās vai gluži pretēji – bezdarbs. Problēmu dēļ vecākiem pašiem nereti ir grūti koncentrēties, un šo stresu uzsūc arī bērni,» uzsver Iveta Pļaviņa.

Visi bērni ir atšķirīgi, un tas, ka ģimenē vecākais bērns ir teicamnieks, nebūt nenozīmē, ka tādiem jābūt arī pārējiem bērniem. Ja skolotāja vecākiem norāda, ka viens dēls ir izcilnieks matemātikā un neizpratnē saka: «Kas jums tur notiek ar jaunāko dēlu, ka viņš ar šo priekšmetu netiek galā?», tas liecina, ka problēma ir skolotājā, nevis bērnā. Bērnus salīdzināt nedrīkst ne skolā, ne ģimenē. Arī vecākiem ir svarīgi katrā bērnā izcelt īpašo, viņi var sacīt: «Brālis ir foršs, viņam tik labi padodas matemātika un kāds viņš ir basketbolā! Bet tu savukārt mums ģimenē esi mākslinieks, turklāt ar labu humora izjūtu!» Lai stimulētu bērnu mācīties, ir svarīgi viņu uzslavēt, nevis kritizēt. Ja patiesi bērns ar kaut ko netiek galā, ir vērts domāt, vai nav nepieciešamas papildu stundas, jo bērnam tikai „borēt”, ka viņam jāmācās, ja reāli nespēj ar kādu priekšmetu tikt galā, nav nekādas jēgas.

Dažkārt, ja vecākais bērns skolā labi mācās, viņam uztic arī jaunāko bērnu skološanu. To var šad un tad vecākajam bērnam palūgt, taču tas nedrīkstētu kļūt par viņa pienākumu. Jo otra mācīšana rada ne tikai pārslodzi vecākajam bērnam, bet abu starpā veido arī zināmu spriedzi. Līdz ar to bērni savā starpā var sākt vēl vairāk konfliktēt. «Vecākais bērns var mēģināt jaunākajam «iezāģēt» par to, ka viņam jāpārbauda viņa mājas darbi,» saka Iveta Pļaviņa.

Robežšķirtne parasti ir pirmās trīs klases, kad vecāki iesaistās un palīdz bērniem skolas uzdevumu veikšanā. Bet vēlāk mājas darbu pildīšanai būtu jākļūst par bērna paša atbildību. Nereti sekmes pasliktinās pusaudžu gados, un tas ir normāli, jo tas ir pusaudžu protesta veids. Vecākiem tam jāpievērš uzmanība vien tajā gadījumā, ja pusaudzim sekmes sāk pasliktināties līdz kritiski zemam līmenim. Pusaudžu vecumā tam var būt ļoti daudz iemeslu – pirmā mīlestība, vecāku šķiršanās, tuva cilvēka nāve, draugu kompānijas, kas jaunieti savā vidū vairs nepieņem. Ja vecāki paši kopumā ar dzīvi ir apmierināti, viņi parasti intuitīvi jūt, kā bērnam palīdzēt. Tas ir tikai normāli, ka dažkārt dzīve apmet kūleni un mēs jūtamies tik ļoti izsisti no līdzsvara, ka nespējam palīdzēt paši sev, kur nu vēl bērnam. Šādā brīdī nepieciešams atrast kādu cilvēku, ar kuru runāties, tie var būt draugi vai radi, kas, raugoties uz situāciju no malas, var dot kādu padomu.

Palīgā, man skolā ir konflikts!

Kad bērnam vai jaunietim kritiski pasliktinās sekmes, tas ir nopietns signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Ja bērnam skolā dara pāri, ne vienmēr viņi to stāsta vecākiem. Dažkārt bērni jūtas vainīgi, viņi baidās, ka vecāki uzskatīs: bērns pats pie visa vainojams. Diemžēl nav reta parādība, kad klasē skolotājs dažus bērnus izceļ, bet dažus noniecina. Arī skolotāju augsto prasību dēļ bērns var justies nomākts. Uz skolu vecākiem nav jāskrien par katru nieku, tomēr, ja bērns atzīst, ka viņam sāp skolotājas attieksme, vajadzētu runāt ar skolotāju, stāstīt, kā jūtas bērns. Skolotājam ir dota ārkārtīgi liela vara, un, ja vien vēlēsies, viņš situāciju var labot. «Arī es šad un tad ar savu klientu piekrišanu zvanu skolotājiem un pastāstu, kā situācija izskatās no mana viedokļa, un bieži tas dod labus rezultātus,» saka Iveta Pļaviņa.

Dažkārt problēmas skolā rada bērnu savstarpējie konflikti. Neatkarīgi no bērna vecuma, ja vecāki redz, ka bērns netiek ar kādu situāciju galā, viņiem ir jāiesaistās. Dažkārt klasē ir negatīvie līderi, kurus skolotāji nepamana vai nevēlas pamanīt, bet kuri regulāri ņirgājas par dažiem klasesbiedriem. Ja vecāki neiesaistās un bērni gadiem spiesti ciest no klasesbiedru izsmiekla, viņiem turpmākajā dzīvē var būt grūtības veidot attiecības, jo attiecību pamatā ir uzticēšanās. Ja tā sistemātiski tiek grauta no klasesbiedru vai skolotāju puses, bērnam visdrīzāk arī turpmāk būs problēmas uzticēties. Diemžēl ne vienmēr pozitīvs risinājums rodams sarunās ar skolotāju. Ja bērns tiek noniecināts no skolotāja vai klasesbiedru puses, dažkārt vienīgais risinājums ir skolas maiņa. «Reizēm starp bērniem skolā izveidojušās tik iesīkstējušas attiecības, ka tās ir grūti mainīt. Dažkārt vienu bērnu uzskata par grēkāzi vai nemitīgi apsaukā, un tas «iet» no klases uz klasi, un skolas maiņa var būt veiksmīgs risinājums. Manā praksē ir vairāki gadījumi, kad bērns, aizejot uz citu skolu, pilnīgi atplaukst, jo viņam vairs nav nepieciešams aizsargāties,» stāsta Iveta Pļaviņa. 

Divu bērnu māmiņa Inese: „Sekmes uzmanu vien dēlam”

«Esmu dzirdējusi pretējus viedokļus par to, vai vecākiem jāiesaistās bērna skolas problēmu risināšanā, taču esmu pārliecinājusies, ka jāņem vērā katrs konkrēts bērns. Mana meita, sākot no otrās klases, visu sāka darīt pati. Viņa labi mācās, un es redzēju, ka nekāda kontrole vai palīdzība viņai nav nepieciešama. Biju domājusi, ka ar dēlu būs līdzīgi, taču nekā! Tiklīdz pārstāju vakaros paskatīties viņa mājas darbus, secināju, ka viņš tos vai nu nepilda vispār, vai izdara tik pavirši, ka zem katra mājas darba ir skolotāja piezīme. Man šķiet, šādos gadījumos bērna izpildītajiem uzdevumiem ir jāseko līdzi. Jo pēc laika, redzot, ka centība, uz ko gan bērnu ir mudinājuši vecāki, tomēr atmaksājas ar labām atzīmēm, kas savukārt viņam palīdz celt paša pašapziņu.»

Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock