Vidusskolniece: "Telefonu uz skolu neņemu. Mūsu klasē ir zaglis"

“Vēl tagad atceros pirmo skolas dienu. Visi bija mazliet kautrīgi. Mulsinošo klusumu aizpildīja klases audzinātāja, izklāstot skolas noteikumus un citus organizatoriskus jautājumus. Pēc tam ikvienam no mums vajadzēja iepazīstināt klasesbiedrus ar sevi, un gandrīz katrs, stāstot pat sevi, uzsvēra draudzīgumu un spēju ātri iejusties jaunā vidē. Tomēr, neraugoties uz daudzsološo sākumu, jau mācību otrajā nedēļā sākās problēmas. Ik pa laikam kādam no klasesbiedriem kaut kas pazuda – sākumā tie bija sīkumi, vēlāk nauda no somām. Lietas nopietnību pa īstam apjautām, kad kāda klasesbiedrene vairs nevarēja atrast savu jauno iPod, ko tikko bija saņēmusi dāvanā vārdadienā. Pēc šā gadījuma klasē ikviens saprata, ka lietu pazušana vairs nav pašu aizmāršība vai nejaušība...”

Lielākie lomi

“Drīz vien piefiksēju, ka neviens vairs neatstāj savu somu nepieskatītu. Pamanīju arī, ka vērtīgās lietas un makus klasesbiedri nēsā līdzi. No vienas puses, it kā saprotami – neviens taču negrib, lai viņu apzog; no otras – savstarpējā uzticēšanās bija tuva nullei. Patiesībā bija vēl trakāk – klases kolektīvs jau bija sadalījies grupiņās, katrā pa trim četriem cilvēkiem, jo tā visi jutās drošāk. Arī es vienmēr sekoju līdzi, kur atrodas mana soma, kas ir tās tuvumā, vienmēr palūdzu, lai kāds uzmet tai aci, kad gāju uz kafejnīcu vai kur citur. Bet zagli notiekošais nebiedēja – viņš turpināja rīkoties, un no somām, galdiem, klases telpas pazuda gan sīknauda, gan mp3 atskaņotāji, reiz vienai no klasesbiedrenēm pat tika nozagts telefons un maks, kas bija līdz tam lielākais zagļa loms. Par to tad arī pirmo reizi ziņojām skolas direktoram.”

“Skolas direktors sasauca sapulci, kurā vajadzēja būt klāt visiem klases skolēniem, vecākiem un klases audzinātājai. Mēs runājām vairākas stundas, bet neko konkrētu izdomāt nevarējām, jo nevienam nebija ideju, ko šādā situācijā darīt, turklāt vainīgā taču nebija. Drīz pēc sapulces skolā ieradās policijas pārstāvji. Direktors laikam cerēja, ka policisti formās pabaidīs zagli, bet arī šis plāns neizdevās. Jau nākamajā dienā pēc policistu vizītes un mūsu klases audzēkņu nopratināšanas no makiem atkal pazuda sīknauda... Zaglis lielākoties uzdarbojās starpbrīžos un sporta stundās. Visbiežāk laikā, kad visapkārt it kā bija liela rosība un daudz cilvēku. Mēs zinājām, ka nav bijis neviena brīža, kad visas somas būtu atstātas pilnīgi tukšā klasē. Tieši tāpēc man radās aizdomas, ka vainīgi ir vairāki klasesbiedri, kas sametušies uz vienu roku un cits citu piesedz. Drīz vien klasē sāka izskanēt asi pārmetumi, jo katrs izteica savas aizdomas. Vainoti tika visi pēc kārtas. Lieki piebilst, ka gaisotne ir dramatiska. Mēs nekad neesam bijuši draugi, un ir skaidrs, ka nebūsim pat labi klasesbiedri.”

Kā bruņurupuči

“Pirmais mēnesis tuvojas beigām, bet vēl nekas nav atrisinājies. Es aizvien uz skolu eju ar nepatiku – telefonu līdzi neņemu, jo negribu, lai to nozog, un galu galā mācību laikā man tas nemaz nav nepieciešams. Noskaņojums klasē? Nemitīgi strīdi un kašķi ir mūsu ikdiena. Mēs apvainojam cits citu zādzībās, un aizdomu ēna krīt uz katru. Lai nekas nepazustu, somas vienmēr nēsājam līdzi gluži kā bruņurupuči mājas. Mēs gaidām, kad zaglis kļūdīsies, un kādu dienu tas notiks.”