Vairāk iztēles, ļaudis!
Piecdesmitgadīgā japāņu Vogue redaktore un blogere Anna dello Ruso ir viena no kolorītākajām mūsdienu stila ikonām. Savu pārliecību – mode nav māksla, bet iedvesma un dzīvesprieks – Anna dello Ruso apliecina ekskluzīvā intervijā Pastaigai.
Apbrīnota par savu neatkārtojamo stila izjūtu un dēvēta par maniakālu modes upuri, Anna rada arī kolekcijas zīmoliem, šoruden – aksesuāru kolekciju zviedru masu modes koncernam H&M.
Kādas ir jūsu pirmās modes atmiņas?
Esmu dzimusi Bari, un 12 gadu vecu tēvs mani aizveda uz Romu. Biju tipisks 80. gadu zīmolu un to logotipu apsēsts modes upuris. Tolaik mana izvēle bija kritusi uz Fendi. Mēs pat nakšņojām tieši virs Fendi Romas veikala! Tēvs man jautāja, ko vēlos saņemt dzimšanas dienā. Teicu: “Somu!” Viņš jautāja: “Kādu?” Es: “Fendi!” Protams, man prātā bija ne vien soma, bet gan viss komplekts – soma, lietussargs, cepure, šalle. Viņš bija izbrīnīts: “Kurp tu dosies ar lietussargu? Pie mums taču nelīst.” Teicu: “Uz skolu! Tā ir mana tēla sastāvdaļa!”
Visu savu mūžu esmu dzīvojusi modē. Man nav bērnu, vairs nav arī vīra, ir tikai suns. Jo vīrs man teica: “Tavās mājās ir pārāk daudz drēbju. Kur šajā skapī būs vieta man?” Es atbildēju: “Jā, tev un tavām mantām te nav vietas.” Sunim vismaz nevajag vietu skapī.
Ilgus gadus esat strādājusi modē, bet par tās ikonu kļuvāt, kad nonācāt ielu modes bloga The Sartorialist dibinātāja un fotogrāfa Skota Šumena redzeslokā. Kā jutāties, sastopoties ar tik pēkšņu un uzstājīgu uzmanību?
Sākumā kautrējos, tas mani mulsināja. Tāpat kā citi modes redaktori, nebiju pārliecināta par savām pozām ielas vidū, visu citu acu priekšā. Tas bija pat smieklīgi! Bet tas bija jauna mediju virziena sākums. Esmu pateikusi Skotam paldies par to, ka viņš man ir devis jaunu karjeras iespēju. Gadiem ilgi bijām strādājuši aizkadrā, nu kameras pēkšņi uzglūnēja mums! Tas pats stailings, tikai šoreiz tu pati esi galvenā persona. Tagad esmu tam gatava – mūsdienās ielu stils ir darbs, viss jau ir laikus izplānots, arī apģērbs iepriekš sagatavots. Ceru, ka tādējādi tas nezaudēs spontanitātes garšu un nekļūs samākslots.
Blogeri ir jaunie paparaci. Modernā revolūcija, kas atrāvusi vaļā modes industrijas logu, ielaižot tajā svaigas vēsmas. Kad Skots pirmo reizi bildēja mani, jautāju – kāpēc? Viņš teica, ka modes žurnālos nejūt īsto modes garšu. Blogeri zina, kas notiek ielās. Tā ir modes industrijas paralēlā pasaule, es cenšos sekot tai līdzi, un tagad man arī pašai ir savs blogs. Žurnālā biju kā cietoksnī, kur savu auditoriju ne dzirdi, ne redzi, tā atspoguļojas vien skaitļos. Toties internetā lasītāju reakcija jūtama nekavējoties.
Blogeri liek kļūt pamanāmam katram modes skates apmeklētājam. Es šo iespēju izmantoju, lai runātu par modi ar sava tēla palīdzību. Redzot tēlu, cilvēks var nolasīt arī tā modes stāstu. Cenšos nelikt nevienam vilties, jo esmu atbildīga par savu auditoriju.
Vai tas nozīmē, ka strādājat pie sava tēla gluži kā fotosesijās?
Modes nedēļai esmu sagatavojusies jau apmēram sešus mēnešus iepriekš. Rediģēju tērpus – aptuveni 90 apģērba gabalu katrai modes nedēļai – un ņemu vērā to, kas labi izskatīsies kameras priekšā. Tēlam jābūt mainīgam un pārsteigumu pilnam, saglabājot savu individuālo stilu.
Tiekat uzskatīta par stila ikonu pati. Kas ir jūsu stila ikonas?
Mani vienmēr ir fascinējusi Karīna Roitfelda (Ilggadēja franču Vogue galvenā redaktore. – Red.), viņai ir lielisks stils un intriģējoša attieksme. No jaunās paaudzes man patīk aktrise Rūnija Mara un Lēdija Gaga. Lēdija Gaga burtiski elpo modi, viņai piemīt milzīgs spēks medijos, un viņa labi zina, kā ar tiem manipulēt, kā radīt spēcīgu iespaidu uz auditoriju.
Kā jūs pati definētu savu stilu?
Es dievinu modi un mīlu mainīt tēlus ik dienu. Izbaudu modes variācijas iespējas, tas ir jautri!
Mēs, itāļi, dzīvi uztveram kā nebeidzamu dārza ballīti. Mums ir paveicies ar lieliskiem laika apstākļiem un skaistuma tradīcijām. Katra itāļa izpausmes ir pozitīvas un kaisles pilnas. Es nāku no vietas, kur ir dzīvs ekscentriskums. Itāļi var lepoties ar gaumes izjūtu un dievina krāsainību. Manā jaunībā notika reliģiska rakstura ielu gājieni, kas bija spoži kā karnevāli, jo visi bija apkārušies milzīgām rotaslietām, ģērbušies spilgtos tērpos no ekstravagantiem audumiem, un tas man ir iespiedies atmiņā... Vislielāko ietekmi uz manu stilu noteikti ir atstājusi Itālija.
Pēc kādiem principiem izvēlaties apģērbu?
Lai būtu jautri, pret modi izturos kā pret svētkiem. Spēlējos ar to un cenšos paplašināt tēla un stila robežas. Tā ir iztēles rotaļa – šodien būšu dāma vai kas cits? Manuprāt, cilvēkiem garderobes izvēlē ir jāliek lietā vairāk iztēles.
Apģērbam ir jābūt labākajam! Dievinu tērpus no modes skatēm, jo tie ir interesanti un radoši veidoti. Man patīk jau gatavi tēli, tādēļ tos kopā nemiksēju. Ja mani un dizaineru vieno kopīga kaisle, kādēļ man šis iespaids būtu jāatšķaida? Man patīk kliedzošas drēbes.
Vai jūsu milzīgajā garderobē vēl kaut kā pietrūkst?
Protams, vienmēr kaut kā trūkst – nākamās modes lietas.
Es varētu izdzīvot bez drēbēm, bet nomirtu, ja nedabūtu īstās kurpes. Es tās kolekcionēju, man ir vairāk nekā 4000 pāru apavu. Jā, varu uzvilkt Zara kleitu, taču noteikti nespēju valkāt lētas kurpes. Manas kurpes stāv plauktos kā lielā bibliotēkā – Louboutin, Prada, YSL, Gucci. Man ir nevis grāmatu, bet apavu bibliotēka.
Blakus manam dzīvoklim ir vēl otrs dzīvoklis – tikai manām drēbēm. Kolekcionēt tērpus ir ļoti sarežģīti, jo tiem vajag telpu un pareizo temperatūru. Tu sabojā apģērbu, ja atstāj to, kur pagadās! Putekļi, karstums – tas bojā drēbes. Apģērbam ir jāglabājas aukstumā, un manās mājās ir tik auksti!
Izejot ielās, jūsu stils ir ekstraordinārs, bet ko valkājat mājās, kad neviens jūs neredz?
Esmu gana ekstrēma personība, man vienmēr patīk pucēties. Protams, dodoties uz jogu, vēlos domāt tikai par to, nevis par modi. Mēdzu gan arī jogas tērpu uzspodrināt ar košiem elementiem, bet tie ir pakārtoti nodarbei.
Tiekat dēvēta par modes upuri, modes maniaku... Vai šie apzīmējumi jūs neaizvaino?
Nē! Tā patiesi ir mana apsēstība, un beidzot esmu to iekļāvusi savā darbā. Es nekad nenogurstu no modes, tas ir mans dzīves redzējums. Realitāte man ir pārāk smaga, mode – glābiņš. Tā ir mana atkarība. Manuprāt, labāka par narkotikām vai datorspēlēm.
Kāda, jūsuprāt, būs modes nākotne?
Es patiešām nezinu, kurp mēs dodamies. Nezinu. Man šķiet, mode šobrīd ir nedaudz piebremzējusi, ir sajūta, ka visi atgriežas pie saknēm. Piemēram, visi runā par vēsturisko mantojumu, modes vēsturi. Tas ir jauki.
Ko centāties sasniegt, izstrādājot H&M aksesuāru līniju?
H&M man ir izaicinājums, jo te jāsavaldzina jaunā paaudze. Ja kolekciju novērtēs labi, man būs izdevies padarīt manu darbu saprotamu un pieejamu jauniešiem, dot viņiem iespēju izbaudīt modi. Jo ar modi var panākt tik daudz – mainīt tēlus, radīt attēlus, spēlēties un izklaidēties... Tas ir spēles laukums, kurā vari eksperimentēt. Man ir būtiski, ka jaunieši mani uzrunās un veidojas kontakts. Nevēlos būt autoritāte, bet gan pieejama un interesanta personība.
Kā pati izvēlaties aksesuārus?
Galvenais ir, lai tie netiek komplektēti ar apģērbu, lai tie nepieskaņojas tam. Uzskatu, ka aksesuāriem ir jādzīvo pašiem sava dzīve. Miksējot veidojas negaidītāks tēls.
