Katrā mājā mīt pa spokam vai gariņam. Kā ar tiem sadzīvot?
Pirms vairākiem gadiem dažādos interneta avotos tika vēstīts, ka laika mašīna jau esot izgudrota un cilvēki tajā veiksmīgi pārvietojoties turp un atpakaļ.
Ar pretenziju uz laika mašīnas radīšanu Krievijas mežos idejas pārņemtie un pseidozinātnieki ik pa laikam būvē ar sudrabotu foliju apvilktas bumbas. Jau nopietnākās laboratorijās cilvēkiem izdevies fragmentāri saskatīt seno laiku priekšmetus, bet viens no skandalozākajiem un zināmākajiem mēģinājumiem pārvietot cilvēkus laikā ir tā sauktais Filadelfijas eksperiments.
Einšteins visu iznīcinājis
1943. gadā ASV flotes kuģis ar visu apkalpi tika ne vien padarīts neredzams, bet pārcelts citā dimensijā, proti, tas nozuda no šīs pasaules realitātes. Eksperimentā piedalījās pats Alberts Einšteins un militārie zinātnieki. Kad kuģis atgriezās, daļa apkalpes bija mirusi, vairāki cilvēki bija burtiski iekausēti metālā, bet dzīvi palikušie bija jukuši. Kaut ko sakarīgu pateikt nespēja neviens. Nav zināms, kādu enerģiju zinātnieki izmantoja, taču aculiecinieki stāsta, ka tās jauda bijusi velnišķīga.
Dažiem kļuva slikti, citi krita zemē un smējās, bet daži apgalvoja, ka satikušies ar citas pasaules būtnēm. Eksperiments tā arī palika slepenības plīvurā tīts. Turklāt uzskata, ka Einšteins, izprotot šā pētījuma dēmonisko un postošo spēku, visas liecības par to pirms nāves iznīcinājis. Pirms vairāk nekā pusgadsimta notikušais pētījums ļauj domāt, ka mūsdienu zinātne ir tikusi krietni tālāk, bet nopietnākie pētījumi no sabiedrības tiek rūpīgi slēpti.
Tuvu robežai
1895. gadā rakstnieks Herberts Velss publicēja romānu „Laika mašīna”, atklājot iespēju ceļot laikā. Savukārt teoriju par daudzām pasaulēm jeb visumiem – everetiku – ir aprakstījuši rakstnieki, pētījuši zinātnieki, skaidrojuši ezoteriķi. Teorijas pamatā ir priekšstats, ka mēs dzīvojam laikā un telpā, ko sajūtam, bet patiesībā eksistē vēl daudz pasauļu, kas dzīvo un attīstās atšķirīgi. Tomēr ne gluži neatkarīgi no mums, jo, atzīstam to vai ne, esam cieši saistīti ar citām dimensijām, un tās mūs ietekmē gan garīgi, gan materiāli. Pēc šīs teorijas, laiku var salīdzināt ar sazarotu koku, kura zaru (un dimensiju) skaits var būt bezgalīgs, tāpat kā mūsu iespējas ietekmēt nākotni.
Laika mašīnas, citas dimensijas, citplanētieši, mirušo gari, spoki – tas viss cilvēkus nodarbinājis gadu simtiem un tūkstošiem. Tomēr patlaban šī tēma kļuvusi teju par modes lietu – ezoterika un mistika ir aktualizējusies, dziednieki, ekstrasensi un pareģi ir savairojušies kā sēnes pēc lietus, daba pārsteidz, pasaulē ik pa brīdim nogrand šermuļus uzdzenošas ziņas par nopietnām katastrofām. Arvien biežāk arī cilvēks parastais stāsta par dīvainām fizioloģiskām izpausmēm, sakritībām viņa dzīvē, intuīcijas uzplaiksnījumiem, kā arī notikumiem, kas liek aizdomāties – vai viss ir tā, kā izskatās.
Vai tiešām to var saistīt ar jauno laikmetu, kur viss būs pavisam citādāk? Grūti atbildēt, tomēr nenoliedzami – ne vienam vien iekšējā jūtoņa teic: gaisā kaut kas notiek, mēs esam tuvu kādai ļoti nozīmīgai robežai.
Citas pasaules un operas spoks
Stāsta, ka Sanktpēterburgā esot vārti, pa kuriem varot nokļūt citā dimensijā. Tas gan nenozīmē, ka visi gājēji automātiski pazūd kā zemē iekrituši, tomēr zinātāji šai vietai pat netuvojas. Dziednieks Elmārs Spodris skaidro, ka Ļeņingradas blokādes laikā tieši šajā vietā miruši daudz cilvēku, tāpēc “laiki ir vaļā”, un tiem, kuru maņas nav bloķētas, šeit atrasties ir ļoti grūti. Viņaprāt, ir ne mazums vietu, kur sakoncentrējušās cilvēku ciešanas un, tēlaini izsakoties, apkārt klejo nāve – otrs spilgtākais psihoemocionālais un fiziskais pārdzīvojums dzīvē (tam līdzvērtīga ir tikai piedzimšana).
Piemēram, Helsinkos, Operas namā, mīt spoks, vīrs armijas apģērbā un zābakos, kurš ne reizi vien pārbiedējis aktierus, tā gandrīz izjaucot izrādi. Kļuvis zināms, ka viena siena ēkā celta no ķieģeļiem, kas palikuši pāri no kaujā sagrauta cietokšņa Krievijā. Cīņa bijusi nežēlīga, vīri saindējušies ar gāzi, nav varējuši ne elpot, ne redzēt, kakls un acis izdeguši kā ugunī, un daudzi metušies lejā no kraujas. Runā, kāds no bojā gājušajiem zaldātiem, ciešot sāpes, turējies pie dzīvības pēdējiem spēkiem – tik ļoti puisim gribējies dzīvot kādas somu meitenes dēļ. Tad, lūk, kāpēc viņš nav devies tālāk, bet palicis tepat, uz grēcīgās zemes! Mīlestība ir ļoti spēcīgas jūtas, un to konfrontācijā ar domu par fizisko nāvi rodas kaut kas līdzīgs īssavienojumam, enerģijas virpulim, atzīst dziednieki.
Zinātāji teic, ka uz cilvēku kauliem celts arī Dailes teātris, bet Misiņa bibliotēkas, kas atrodas Rūpniecības ielā, nakts dežurantes cita pēc citas rakstīja atlūgumus, jo, iestājoties tumsai, pārņēmusi sajūta, ka tuvojas kaut kas neizprotams un biedējošs. Arī Sarkandaugavā ir kāds rotaļu laukums, kam vecāki ļaudis iesaka mest līkumu. Bērni te izkrīt no šūpolēm, te, rakņājoties smilšu kastē, sagriež roku, šļūcot pa slīdkalniņu, saskrāpē ceļgalus un klūp uz līdzenas vietas. Tā gadās? Jā, ja vien mēs nezinātu, ka koši krāsoto rotaļu stieņu metāliskā dunoņa atbalsojas pazemē, kur apglabāti kara laikā noindētie psihiatriskās slimnīcas pacienti. Un tādu vietu ir daudz. Neparasti daudz, par kurām saka – tur nav laba aura.
Arī tā sauktie spoku mednieki vairs nav fantastu iztēles auglis, tie ir reāli cilvēki, kas ar smalku aparatūru centušies saprast, ar ko īsti viņiem darīšana. Piemēram, par spokiem viņi secinājuši, lūk, ko: ikviens cilvēks atstāj tādu kā enerģētisko nospiedumu, kurš, lai gan cilvēks pats jau ir prom, kādu laiku paliek turpat. To var salīdzināt ar smaržu, kas saglabājas vēl brīdi pēc tam, kad iesmaržojusies dāma atstājusi telpu. Tātad nav brīnums, ka pēc cilvēka nāves mājā pat fiziski jaušama viņa klātbūtne. Visbiežāk gan tiek uzskatīts, ka šī enerģijas kustība neattiecas uz pārāk ilgu laiku, vismaz ne uz gadu simteņiem.
Ir arī citas teorijas. Ja reiz Visums ir tik liels, varens un neizpētīts, var pieļaut ne tikai domu, ka tepat mums līdzās ir citas dimensijas, bet arī to, ka visai relatīvs ir pats laika jēdziens. Ikviens no mums ir piedzīvojis brīžus, kad šķiet, ka stundas stiepjas garumā, saraujas vai apstājas pavisam. Sekundes pirms automašīnas avārijas ir bezgala garas. Fiksēti gadījumi, kad bērns izkrīt pa septītā stāva logu un – ne skrambiņas! Laimīgs gadījums, teiksiet. Protams, bet ļoti iespējams, ka bērns pārlēca laika joslai un krita pavisam mazu mirklīti, tātad – dažus metrus.
Dzirdēts par cilvēkiem, kas nozūd un uzrodas pēc vairākiem gadiem, paši vairs nesaprotot, kur atrodas. Krievijā divas skolnieces devās pastaigā pa vietējo mežu. Pēkšņi viņas pārņēma transam līdzīga sajūta, un meitenes nonāca senos kapos – tādus viņas nekad iepriekš šajā vietā nebija redzējušas. Tā viņas staigāja divas stundas, līdz sāka zvanīt satrauktie radinieki; izrādījās, ka patiesībā bija pagājušas jau sešas stundas. Kad meitenes iznāca no meža, bija jau tumsa. Ezoteriķi teic – ticams, ka viņas uz brīdi bija iegājušas citā laika zonā.
Kādā saules pielietā vasaras pēcpusdienā Mirdza bija pagurusi no dienas darbiem. Ar adīkli rokā viņa snauduļoja atzveltnes krēslā, kad pēkšņi pirmajā stāvā sadzirdēja kņadu. Smieklus, satrauktas sarunas, it kā būtu sanācis krietns pulciņš, tikai saprast nevarējis ne vārda. Nodomājusi, ka sabraukuši viesi, Mirdza devusies lejā, bet tur – neviena... Vēlāk bijusi dzirdama soļu dipoņa, trauku šķindoņa un kleitas čaukstēšana. Šķitis, it kā no cita laika nāktu tālas atbalsis par te notiekošām viesībām.
No rīta Mirdza bijusi šokā, ieraugot, ka uz lieveņa saliktie puķu podi, nesabojājot ziedus, vienādās rindās sagāzti uz sāniem. Pa zāli labu gabalu gājušas tādas kā divas sliedes. Vēlāk vīrs smējies, ka govs ar ķēdi sliedi novilkusi. Kāda govs, no kurienes? Elmārs Spodris ir pārliecināts: “Tas, ko kundze tobrīd spēja sadzirdēt, bija paralēlās pasaules atbalsis. Jutekļi bija vaļā, viņa atslābinājās pēc dienas darbiem, iesnaudās, un nekas netraucēja sajust citā dimensijā notiekošo.”
Elmārs iesaka: “Ja uz lieveņa vai pie mājas redzat smiltis, nevajag aiztikt, varbūt kāds, speciāli gribēdams kaitēt, tās atnesis no kapiem. Proti, ja smiltis no kapiem tiek izbērtas ar īpašiem vārdiem, lāsts darbojas. Tie ir skauģi, nelaimīgi, nospiesti cilvēki, kas sevī sakrājušos ļaunumu grib uzkraut citiem. Saku, ka visiedarbīgākā metode pret ļaunumu ir smaids – sak’, jo vairāk tu bursi, jo labāk man ies. Ja šķiet, ka kāds cenšas pieburt nelaimi, jāizmazgā grīda un jābeidz baiļoties. Mēs par daudz satraucamies un fantazējam, un tad tikai sākas! Jo ticībai ir liels spēks. Labāk vakarā iedzert nomierinošu tējiņu, konjaciņu, lai tās dumjās domas nelien galvā. Bailes pievelk nelaimes, bet, ja esi drošs, tev pieder pasaule.”
Un tomēr dziednieks uzsver – mājas gars jeb spoks ir ikvienā mājoklī: “Nav šaubu, ka paralēlā pasaule citā dimensijā pastāv. Turklāt mājas gariņš jeb spoks pats par sevi ir labs, sliktas ir enerģijas. Ko gan mēs zinām? Tiek uzskatīts – labi, ja desmit procentus... Senos laikos mājas cēla gadiem ilgi, durvis un logus lika noteiktā virzienā, un mājās bija labais gariņš – circenis. Ar mājas pastāvīgajiem iemītniekiem vajag aprunāties.
Vislabāk viņu klātbūtni un kustību sajūt dzīvnieki. Esat pamanījuši, ka veļu un Adventes laikā kaķis iet kā traks? Kāpēc tā notiek, mēs īsti nezinām. Starp citu, garu pasauli redz un jūt arī indigo bērni... Reiz manā mājā strādāja santehniķis, bet nekas negāja, kā vajadzētu. Neko darīt, nācās vien aprunāties ar mājas garu, sakot: “Piedod, gariņ, ka laužam un taisām troksni, traucējam tevi!” Pēc tam viss aizgāja kā smērēts... Tās ir lietas, ko nojaušam, bet nesaprotam.”
Arī ārsts un homeopāts Juris Vecvagars uzskata, ka mēs šajā pasaulē neesam vieni. “Kādreiz domāja, ka poltergeistu trikus ar trauku pārbīdīšanu, aizkaru aizdedzināšanu un ūdens izliešanu veic bērni, jo viņiem piemīt savādas, neapzinātas spējas. Īpaši aizrautīgi poltergeistus pēta Krievijā, kur zinātnieki secinājuši, ka par savu teritoriju cīnās iztraucētā paralēlā pasaule. Mūsu lauku mājās meitu reizēm iztraucē zaldātiņš, bet viņa ir gudra, prot aprunāties. Un kāds tur brīnums, ja blakus ir veci zaldātu kapi! Laukos atlaidies skatos televizoru, te jūtu – kāds sāk šūpot dīvānu. Tad saku: “Liec mani mierā!” Citreiz jūtu, ka man kāds pārskrien pār vēderu. Varbūt mūsu kaķis, kas aizgāja bojā... Uztveru to kā foršu piedzīvojumu, tomēr eksperimentēt gan neieteiktu, jo mēs nezinām, kādas būtnes vēl mīt paralēlajās pasaulēs. Pats gan kādreiz caur medijiem sarunājos ar mirušajiem, un man daudz ko ir pastāstījuši aizgājušie pacienti un draugi, arī brīdinājuši. Atceros, 25–30 gadu vecumā par šādām parādībām smējos, bet dzīve iegrozījās tā, ka nācās smadzenes pārskaņot. Nu sen vairs neesmu pliks materiālists...”
Lietišķi padomi spokainām lietām
Ja ceļu uzbūvē uz veciem kapiem, notiek avārijas, ir vienisprātis visi ezoteriķi. Reizēm šoseja ir gluda un redzamība – ideāla, bet šoferi kā apmāti ietriecas stabā vai iešļūc grāvī. Pēc tādiem gadījumiem burves sacītais – cik nelaiķu traucēti, tik upuru sagaidīsiet – vairs nešķiet tukša biedēšana. Nonākot šādā zonā, jūtīgs cilvēks var uz sekundes daļu zaudēt samaņu un kontroli pār sevi. Ar to pietiek...
Tomēr – kā gan var iztraucēt mirušos? Loģiski domājot – kapi ir visur. Mēs taču uzsveram, ka aprokam tikai čaulu – gars ir prom, citur. “Kapi ir cita pasaule, un, kad ejam tur iekšā, jāsaka vārdi: “Kam jāpaliek kapos, lai paliek kapos.” Vecos laikos kapiem apkārt bija kaut neliels, bet žogs. Būtība ir tāda, ka viss, kas palicis pāri no dvēseles mājokļa – veidola, kādu to pazina apkārtējie, paliek kapos.
„Pieminēt cilvēku var jebkur, tas nav obligāti jādara kapos. Tas gan ir pieņēmums,” teic Elmārs Spodris. “Nu nevajag tajā pasaulē lauzties pārāk uzbāzīgi un traucēt aizgājējus, nevajag par viņiem tik bieži domāt. Cilvēki kapos mēdz pētīt kapu plāksnes, fotogrāfijas, lasīt mirušo vārdus. Tā mēs bāžam degunu citās dimensijās, kas nav jādara. Toties dzīvnieku kapsētā ir laba enerģija, no dzīvniekiem nekas slikts nenāk. Suns cilvēku sargā līdz nabai, kaķis – no nabas uz augšu. Saka, gadījumos, kad dzīvnieks, skrienot kā dulls, pakļūst zem automašīnas, tas patiesībā, upurējot savu dvēseli par labu saimniekam, sargājot viņu no kādas nelaimes.”
Spodris dod vairākus padomus, kā attīrīt māju no visa nelāgā. “Ja esam apmainījuši dzīvokli un nezinām, kādi cilvēki tur dzīvojuši, jāmaina viss iespējamais. Noteikti arī grīda, ko cilvēki parasti nedara, jo tieši zemākajā līmenī koncentrējas negatīvā enerģija. Ja saimnieks slimojis ar onkoloģisku kaiti, jāmet ārā viss bez žēlastības – drēbes, trauki, mēbeles. Mēs grēkojam, pārnākdami mājās, nenotīrot kājas – iebrienam ar visu ielas drazu. Arī drēbes ieteicams ielikt skapī, jo enerģija, ko ienesam iekšā, nekur nepazūd.
Negatīvo neitralizē koka skapis, bet, kad atnāk viesi, jāiededz svece. Ja naktī nevaram aizmigt, iespējams, guļvietas tuvumā ir āderes, kuru ietekmi var noņemt ar ziemeļbrieža vai baltā lāča ādu. Miegs var būt saistīts arī ar Mēness fāzēm un mazajām āderēm, kas mainās ik pēc divām trim nedēļām. Un nevajag tik daudz to televizoru skatīties! Savukārt pretim spogulim var novietot mazu pretspogulīti. Rotaslietas jānēsā tikai pa dienu, bet vakarā jānoskalo – lai aiztek projām sakrājies ļaunums. Tāpat ar mantotām lietām – lai tās glabājas kā piemiņa, nevajag katru dienu vilkt pirkstā vai kārt kaklā pagātni.
Māju var tīrīt, apstaigājot visus stūrus pulksteņa rādītāja virzienā un ar svecīti novelkot no augšas uz leju. Nekādu krustu nevajag, tikai pārliecību: es tagad daru, un būs labi, viss pāries! Bet zirneklis rāda, kur ir sliktā enerģija, tāpēc to nevajag dzīt projām. Kukainis tur paliks tik ilgi, kamēr tajā vietā būs slikta aura. Ar mīnusa enerģiju barojas arī kaķi un garspalvu suņi.
Cilvēki bieži mēdz pie sienas piekārt mīļu aizgājēju fotogrāfijas. Kad pieeju ar svārstiņu, jūtu viļņošanos. Ir uzskats, ka nevajag katru dienu skatīties pagātnē – jāskatās nākotnē. Turklāt, katru dienu lūkojoties uz mirušajiem, mēs viņus traucējam. Reiz iegāju pie kādas iestādes priekšnieka, skatos – aizmugurē pie sienas piekārts sakaltis Jāņu vainags. Nevajag, ja reiz nokaltis, jāmet prom, cauri ir – beigts un āmen! Citi lepojas ar izbāžņiem... Fui, likt pie sienas beigta dzīvnieka atliekas!
Bet istabu attīrīt var pavisam vienkārši – jāizber istabas vidū nedaudz rupjā sāls, un pēc tam tas jāsavāc un jāizmet. Ja vieta saistīta ar traģēdiju, tur var salikt apses klucīšus, jo šis koks uzsūc negatīvo. Labs mājas augs ir palma. Saka, alveja kā putekļu sūcējs savāc negatīvo, bet neraža tāda, ka tā var sakrāto atmest atpakaļ.
Arī no ceļojumiem mēs mēdzam pārvest mājās dažādus kulta priekšmetus, kaut gan nezinām, ko tie nozīmē un kā iedarbojas. Piemēram, melnajās afrikāņu maskās ir „saliktas” viņu enerģijas. Un tas var slikti beigties. Kāda skolotāja, atskrējusi pie manis, stāstīja – ārprāts, viņai esot tik slikti, viņa nesaprotot, kas notiek – spiediena maiņa, depresija... Noskaidrojās, ka draudzene atvedusi melnu masku. Teicu, lai uzvelk cimdus un iznes to ārā. Tāpat nav labi nest no tīrumiem mājās laukakmeņus. Akmenim ir sava vieta – nepareizi novietots, tas var izstarot negatīvo. Akmeņi mazina āderu iedarbību, tāpēc, lai gan bruģis ir dārgs materiāls, Kārlis Ulmanis lika ar to noklāt Vecrīgu.”
Bieži lietots teiciens, tomēr ikreiz, apzinot līdzīga rakstura informāciju, jāaizdomājas, cik daudz ir neizzinātā, brīnumainā. Ezoteriķi, mistiķi teic – mēs visi no paralēlajām pasaulēm uztveram signālus, bet visbiežāk smadzenes nespēj tos adaptēt, jo maņu orgāni kopš dzimšanas iedīdīti uztvert tikai noteiktas krāsas, formas, smaržas un garšas.
To apliecina arī eksperiments, kura laikā maziem kaķēniem uzlika brilles; viens redzēja tikai horizontālas līnijas, otrs – tikai vertikālas. Kad dzīvniekus palaida brīvībā, viens skrēja virsū galda kājām, jo tās bija vertikālas, otrs neatšķīra horizontālus priekšmetus. Līdzīgi pasauli uztver arī cilvēks – caur strikti ierāmētām, noteiktām brillēm.
Zinātāji gan teic, ka nespēja ieraudzīt paralēlās pasaules, citas dimensijas ir psihes gudrība. Jo pretējā gadījumā mēs sajuktu prātā no bailēm. Vai mēģinātu šo ar materiālajām maņām konstatēto pasauli izmantot, iekarot. Tāda nu esot cilvēka daba. Pagaidām. Tāpēc tiek runāts par sirds tīrību un dots padoms: ļauties intuīcijai. Jo tā atrodas ārpus prāta.
Tāpat kā laiks, ko mēs paši spējam ietekmēt. Ir teorija, ka laika mašīna ir mūsos, ko īstenībā apliecinām ik dienu, ceļojot no tagadnes pagātnē. Un tās nav tikai domu spēles, zinātniski ir pierādīts, ka atmiņas ietekmē mūsu psihoemocionālo, līdz ar to fizisko ķermeni tikpat spēcīgi, kā to reāli pārdzīvojot. Mūs saudzē un dod tikai tik daudz, cik spējam nest. Tagad, spriežot pēc pasaulē notiekošā un nemitīgi pieaugošās informācijas gūzmas, atliek secināt – mēs esam gatavi kaut kam jaunam.
Un par to, kas būs un kāpēc notiek tā, nav vērts spriedelēt, jo viss ir rokas stiepiena attālumā. Vienīgais, ko mēs varam darīt lietas labā, beidzot sākt īstenot dzīvē sen zināmas patiesības, no kurām galvenā – nedari otram to, ko pats negribi saņemt. Un mīlestība, mīlestība spēj uzvarēt nāvi. Tā ir spēcīgākā par iznīcību, jo sākums ir mīlestība.
