TOP 10: fascinējoši fakti par sniegu

10. Sniega jocīgā terminoloģija

Kas gan labāk par slēpotājiem un snovbordistiem zinātu, ka sniegs ne vienmēr ir vienāds – ne vienmēr pūkains un mīksts? Jau 20. gadsimta sākumā slēpotājiem, lai nesajuktu prātā no skaidrošanas citiem un savā starpā, radās nopietna nepieciešamība ieviest sniega veidu aprakstos zināmu kārtību – terminoloģiju. Tā kā precedenta nebija, nevar brīnīties, ka sniega nosaukumi sanāca īpaši gleznaini. Profesionālais žargons vienmēr piešķir krāsainību, humoru un individualitāti jebkurai leksikai. Ja kāds teic, ka sniegs šodien ir gatavais pūderis, samts vai šampanieša putas, to vēl varētu uztvert par kalnā uzrāpušos romantiķa sajūsmu. Bet, ja kāds noņurd, ka riktīgs kartupeļu biezenis vai ziedkāposts te ir, taču būs vien jāslēpo – ziniet, jūsu priekšā atrodas īsts profesionālis. Zināšanai: piemēram, šampanieša putas ir sniegs ar tik zemu mitruma līmeni, ka no tā nevar uztaisīt pat sniega piku, bet kartupeļu biezenis ir vecs, blīvs, smags sniegs, kurā ir grūti ar slēpēm iestrādāt sliedes.

Saskaņā ar zinātnieku pētījumiem sniegpārslas definīcija iedveš bijību: “Daudzu sasalušu ledus kristālu aglomerāts, kas krīt caur Zemes atmosfēru.” Caurmēra sniegpārsla ir ap centimetru liela un sastāv no 180 miljardiem ūdens molekulu, lai gan ūdens daudzums tajā atkarīgs no temperatūras, kristālu struktūras, vēja ātruma un citiem faktoriem, līdz ar to var būt ļoti atšķirīgs. Parasti sniegpārsliņām ir sešstaru zvaigznītes forma, ko izsenis apdzejojuši liriķi. Jaunākie pētījumi ar digitālo tehniku apliecina to, ko ļaudis nojauta jau sen, – nav divu pilnīgi vienādu sniegpārslu. Šis dabas veidojums ir tik gaistošs, ka sagādājis problēmas pat Ginesa pasaules rekordu grāmatai – rekords ir, bet bildes nav! Tomēr kopš 1887. gada 28. janvāra par pasaulē lielāko sniegpārslu oficiāli atzīta milzu pārsla, kas tika atrasta Kiofas fortā Montānas štatā (ASV). Tā bija 38 centimetrus plata un 20 centimetru bieza. Vietējais rančo īpašnieks, kas vēroja puteni, pēc tam novērtēja, ka sniegpārslas bijušas “lielākas par piena kastroļiem”. Visticamāk, tas bijis sniegpārslu konglomerāts, kādi veidojas diezgan bieži. Tikai joprojām nav noskaidrots, kas īsti tās savieno kopā: mehāniska saķeršanās, elektrostatiska pievilkšanās vai arī lipīgā, šķidrumam līdzīgā kristālu virsma.

8. Sniega krāsa

Teiciens “balts kā sniegs” nav absolūta patiesība – kā jau tas ir ar daudzām šķietami neapgāžamām patiesībām. Runa nav arī par zilgani violetajām ēnām vai saulrieta sārtajiem toņiem, ko sniegam piešķir saules gaisma un kas tā iedvesmo gleznotājus. Patiesība ir tā, ka faktiski sniegs ir bezkrāsains. Sniega kristālu sarežģītā uzbūve veido neskaitāmas sīciņas virsmas, no kurām efektīvi atspoguļojas gaisma. Tas mazums saules gaismas, ko sniegs absorbē, piešķir tam baltu izskatu. Taču sniegs var būt arī iekrāsots aukstumizturīgo aļģu dēļ – tie ir sīki, fotosintēzes organismi, kas attīstās sniegā un ledū polārajos un alpīnajos apgabalos. Atšķirīgas aļģu dzimtas var iekrāsot sniegu dzeltenu, sarkanu, oranžu, brūnu vai zaļu. Protams, sniegs iegūst šo nokrāsu pēc tam, kad jau nokritis uz zemes. Lai gan – novērots arī krītam no debesīm rozā, brūns, oranžs, sarkans sniegs – tas ir gadījumos, kad gaiss piepildīts ar putekļiem, piesārņojumu vai smiltīm. 2007. gadā pār Sibīriju nokrita oranžs sniegs, bet pagājušā gadā Krasnodaru (Krievija) sedza rozā sniega kārta, kas – lai cik skaista arī būtu – vietējos iedzīvotājus stipri pārbiedēja. Izrādījās, bažām nav pamata – sniegu bija iekrāsojuši putekļi un smiltis, ko bija atnesuši spēcīgie dienvidu vēji no Āfrikas.

Kurā vietā pasaulē visvairāk snieg? Šis jautājums var iedzīt strupceļā jebkurus vecākus, kuru atvasei jau kopš dzimšanas ir nosliece uz pedantismu un kas nepārprotami gaida precīzu atbildi. Starp citu – tai vietai nav nekāda sakara ar Ziemeļpolu vai vispār ziemeļiem. Arktika gan ir pazīstama kā mūžam sniegota vieta, bet faktiski tas ir tuksnesis, kur ir ļoti maz nokrišņu sniega veidā. Sniegs, kas šeit nokritis, paliek uz ilgiem laikiem, radot maldīgu iespaidu par lielu snigšanu. Par laimi, vieta, kur visvairāk snieg, ir noskaidrota! Tas ir Beikera kalns Vašingtonas štatā (ASV) – tā augstums ir 3285 metri, un tā pavisam noteikti ir viena no sniegotākajām vietām pasaulē. 1998.–1999. gada ziemā šeit tika reģistrēta pasaulē biezākā sniega sega, kas izveidojusies gada laikā, – 29 metri! Viens no šīs bagātīgās snigšanas iemesliem ir Klusais okeāns, kura krasta tuvumā Beikera kalns atrodas un kur ziema ir viens no mitrākajiem gadalaikiem. Sagadīšanās vai ne, bet arī Latvijā visbiezākā sniega sega reģistrēta kalnā un palikusi nepārspēta, kaut arī pagājušajā sniegiem bagātajā ziemā tika pārspēti vairāki rekordi. 130 centimetri – tas ir Latvijas sniega segas rekords, kas tika konstatēts Gaiziņkalnā 1931. gada 16.–20. martā.

6. Sniega segas rekords 24 stundās

Ja ziema ir pietiekami sniegota (kā, piemēram, pagājušogad) mēs varam izbaudīt to pasakaino sajūtu no agra rīta: absorbējošo klusumu, ko radījusi bieza sniega sega, kas sasnigusi pa nakti, un visaptverošo baltumu, jo sniegs apklājis baltu visu pasauli – no ārdurvju kliņķa līdz pat mājām un ielām. Protams, pilsētas atbildīgajiem sniega novācējiem tā ir gadsimta stihija – kaut ko tādu viņi redz pirmo reizi (katru ziemu). Diez kā viņi reaģētu, ja, piemēram, Rīgai gadītos piedzīvot patiešām vislielāko diennakts snigšanu pasaulē. Tas ir pat dīvaini, ka šajā gadsimtā, kad jau notikušas visādas dabas stihijas, šis rekords joprojām nav labots. Tas pastāv kopš 1921. gada 14.–15. aprīļa, kad Silverleikā, Kolorādo štatā (ASV), diennakts laikā izveidojās 193 centimetrus bieza sniega sega. Pirms tam, 1913. gadā, gandrīz tikpat iespaidīgs sasniegums tika reģistrēts šā paša štata pilsētā Džordžtaunā, kur 4. decembrī uzsniga 160 centimetru bieza sniega kārta. Amerika tiešām ir brīnumu zeme! Visvairāk snieg diezgan maigā ziemas klimatā, taču, lai snigtu, nekad nav par aukstu – sniegs var krist pat neticami zemā gaisa temperatūrā, ja vien ir kāds mitruma avots.

Otrajā pasaules karā bēdīgi slavens kļuva Dzīvības ceļš – bīstams auto maršruts pār aizsalušo Lādogas ezeru, kas bija vienīgais veids, kā piegādāt pārtiku Ļeņingradas iedzīvotājiem fašistu blokādes laikā. Līdzīgu iemeslu dēļ arī mūsdienās ir pagaidu autoceļi vietās, kuras var izbraukt tikai tad, kad tās klāj sniegs. Kā vēsta Ginesa pasaules rekordu grāmata, pasaulē garākais ziemas ceļš ir Vapuska taka – 752 kilometrus garš ceļš, ko katru janvāri izveido no sniega un ledus. Tas ved pāri pārpurvojušiem ezeriem un kūdrājiem un savieno prērijas provinci Manitobu ar Ontario Kanādā. Atkarībā no laika apstākļiem 12–17 stundu laikā pa to iespējams piegādāt dažādus produktus un preces ciemiem, kur citādi nav iespējams piekļūt, jo uz tiem neved pastāvīgi ceļi, bet gaisa transports ir pārāk dārgs. Daži Vapuska takas posmi ir pakļauti biežiem sniegputeņiem, kas tos pilnībā aizputina. Ceļa attīrīšana tad līdzinās tā ierīkošanai no jauna. Sezonas laikā, kas ilgst tikai līdz marta beigām vai aprīļa sākumam, Manitobā pa šo ceļu ierodas vidēji 30–40 kravas furgoni. Un tad, līdz nākamajai sezonai, vietējie iedzīvotāji paliek atkal tikai balto lāču sabiedrībā.

4. Sniegputeņi un bumbas

Bīstamākā ar sniegu saistītā parādība ir sniega vētra. Tā ir vēl bīstamāka, nekā var iedomāties. Zinātnieki aprēķinājuši, ka vienas vētras laikā var nokrist vairāk nekā 39 miljoni tonnu sniega. Viņi arī aplēsuši, ka šā sniega blāķa enerģija ekvivalenta 120 atombumbām! Kamēr pie mums tikai tādi puteņi vien niķojas, Amerika uz savas ādas izjutusi patiešām īstas sniega vētras. Viena no postošākajām visā ASV vēsturē bija 1888. gada Lielā sniega vētra, kas martā plosījās plašā mērogā: Ņūdžersijā, Ņujorkā, Masačūsetsā un Konektikutā. Šajos štatos izveidojās 102–127 centimetrus bieza sniega kārta, vēja ātrums sasniedza 72 kilometrus stundā, un tika sapūstas kupenas pat 15 metru augstumā, pilnībā ieputinot trīsstāvu namus. Ņujorkā gaisa temperatūra dienā nokrita līdz mīnus 12., grādiem, kas bija tur jebkad viszemākā reģistrētā temperatūra martā. Dzelzceļu kustība un pārējā satiksme tika slēgta, telegrāfs nedarbojās, un iedzīvotāji bija ieslodzīti paši savās mājās gandrīz nedēļu. Sniega vētras upuru skaits sasniedza aptuveni četrus simtus, tostarp divsimt bojāgājušo bija Ņujorkā. Labā ziņa – tieši šī stihija iedvesmoja amerikāņus uzbūvēt pirmo metro, ko atklāja pēc deviņiem gadiem Bostonā.

Ledus vīram dānim Vimam Hofam ir īpašas attiecības ar sniegu un aukstumu – viņš to pakļauj lielākā mērā nekā jebkurš cits. To viņš apliecinājis, fiksējot vairākus rekordus, no kuriem pār muguru skrien šermuļi – ne tik daudz no aukstuma, cik no viņa ledainās pārdrošības! 2009. gadā Ledus vīrs veica pasaulē aukstāko maratona skrējienu, skrienot basām kājām (vispār jau – tikai sporta šortos!) pa sniegu un ledu. Skrējiens notika Somijā, aiz Polārā loka, kur gaisa temperatūra bija gandrīz mīnus 20 grādi. Četrdesmit divus kilometrus viņš pieveica piecās stundās un 25 minūtēs. Tādā pašā ekipējumā Hofs ir uzkāpis Kilimandžāro virsotnē un izturējis stundu un 44 minūtes ledus vannā. Vņam pieder 18 pasaules rekordi, un pētnieki uzskata Ledus vīru par fenomenu, kam viņš pats nepiekrīt. Hofs uzskata, ka šie rekordi ir tikai viņa treniņu un smago pūliņu rezultāts un ka ikvienam ir iespēja iemācīties kontrolēt sava ķermeņa temperatūru. Cik ļoti gan jāmīl sniegs un ziema, lai to dabūtu gatavu!

2. Vislielākā sniega skulptūra

Jau vairāk nekā 20 gadus Ķīnā notiek gadskārtējais Harbinas starptautiskais ledus un sniega festivāls, taču 2008. gadā tas bija sevišķs – tajā tika radīta pasaulē lielākā sniega skulptūra, Romantiskās jūtas. Tās mērogi bija satriecoši – 35 metrus augsta un 200 metru gara, tās izveidošanai tika izmantoti neskaitāmi kubikmetri dabiskā ledus un sniega no tuvējās Songhua upes. Pie skulptūras radīšanas strādāja 600 mākslinieku komanda no 40 valstīm. Viņus vienoja festivāla tēma – olimpiskās spēles, līdz ar to aiz Romantisko jūtu segvārda tapa internacionāla un olimpiska ainava: skats uz Krievijas baznīcām, Francijas katedrālēm, Ķīnas pilīm un, protams, uz ledus Akropoli. Bija iekļauta pat Stounhedžas vīzija – par godu 2012. gada olimpiskajām spēlēm Londonā. Bet centrālā figūra – alegorisks līksmas sievietes tēls ar vējā plīvojošiem matiem un šampanieša glāzi vienā rokā un rozi – otrā. Naktī gigantisko kompleksu izgaismoja krāsaini lāzeri un laternas, radot daudzkrāsainu un caurredzamu efektu. Sibīrijas ziemeļvēju dēļ festivāla norises vieta ir viena no aukstākajām ziemeļu Ķīnā, kā arī viens no ledus un sniega kultūras pirmsākuma avotiem. Oficiāli festivāls ilgst mēnesi, lai gan nereti laika apstākļi ļauj to paildzināt. Toties, kad šī gigantiskā godība kūst, – kas tie ir par pasaules plūdiem!

Laiku lokos sniegpārslu fenomens ir fascinējis daudzus zinātniekus un filozofus: Renē Dekartu, Johanesu Kepleru, Robertu Hūku, bet vīrs, kurš burtiski veltīja visu savu dzīvi sniegpārslu pētīšanai un iemūžināšanai un tādējādi pats kļuva par vēstures fenomenu – Sniegpārslu vīru, bija amerikānis Vilsons Bentlijs (1865–1931). Sniegpārsliņu skaistums viņu fascinēja jau pusaudža gados, taču tikai 20 gadu vecumā pēc ilgiem eksperimentiem viņam izdevās nofotografēt pirmos eksemplārus, šim nolūkam attīstot īpašu procesu – sniegpārsliņu ķeršanu uz melna samta, jo citādi tās momentānu izkūst pat mīnus grādos. Mūža laikā viņš iemūžināja vairāk nekā 5000 sniegpārsliņu un iemantoja mikrofotogrāfijas pioniera slavu. Viņš atstāja arī milzīgu detalizētu dienasgrāmatu, publicētu rakstu un grāmatu mantojumu – viss bija veltīts “skaistuma sīciņajiem brīnumiem”, kā viņš mēdza dēvēt sniegpārsliņas. Bentlijs palika uzticīgs sava mūža aicinājumam līdz pat nāvei – viņš nomira 66 gadu vecumā pirms Ziemassvētku vakara ar plaušu karsoni pēc tam, kad bija nostaigājis gandrīz 10 kilometrus stiprā putenī, lai nofotografētu vairāk sniegpārsliņu. Grūti noliegt – tāda nāve Sniegpārslu Bentlijam piestāvēja... Bet viņa izgudrotā gaistošā sniega brīnuma fotografēšanas tehnika tā arī palikusi nepārspēta līdz mūsu dienām.

Sofija Tenīse, Foto: Shutterstock