Atradu savu klasesbiedru raudam pamestā mājā Purvciemā

“Viņš bija kluss un sevī ierāvies. Arī es viņam nepievērsu uzmanību, līdz notika kaut kas tāds, kas neļāva palikt vienaldzīgai... Bija oktobris. Es gāju mājās no savas draudzenes dzimšanas dienas ballītes. Ejot garām veikalam Rimi, pamanīju bariņu jauniešu – tā sauktos urlas –, kas piekauj kādu zēnu. Mēģināju notiekošajam nepievērst uzmanību, līdz sapratu, ka piekauj Edgaru. Es nevarēju stāvēt malā un noskatīties, kā šo puisi piekauj. Sāku kliegt, lai viņi beidz un liek Edgaru mierā. Viņi reaģēja – rimās un aizskrēja projām, droši vien pārbijās, ka es varētu izsaukt policiju.”

Lēmums

“Edgars izskatījās baisi – visa seja bija asinīs. Es piegāju viņam klāt un jautāju, vai nevajag izsaukt ātro palīdzību vai pazvanīt kādam. Atbilde? Viņš mani “pasūtīja” un teica, ka man nevajadzējis iejaukties, jo viņš pats esot bijis vainīgs... Nākamajā dienā Edgara skolā nebija, arī aiznākamajā ne. Kad bija pagājušas vairākas nedēļas, es sāku uztraukties un personas lietā, kas atrodas skolotāju istabā, sameklēju viņa mājas adresi. Ilgi nevarēju izlemt – iet vai neiet, tāpēc visu izstāstīju klases audzinātājai, un viņa man ieteica aiziet pie Edgara.”

“Viņš dzīvoja necilā piecstāvu ēkā. Ieejot kāpņu telpā, degunā iesitās asa smaka, uz grīdas mētājās šļirces... Saņēmusi drosmi, piezvanīju pie Edgara dzīvokļa durvīm. Kāds paskatījās caur “actiņu” un jautāja, ko es gribu un kas esmu. Pateicu, ka esmu Edgara klasesbiedrene un ka mani atsūtīja skolotāja. Durvis atvēra Edgara mamma. Viņa tik ļoti oda pēc cigarešu dūmiem un alkohola, ka ik pa laikam vajadzēja aizturēt elpu. Sieviete uzkliedza man, ka es traucēju viņas mieru, tomēr beigās ļāva ieiet dzīvoklī. Tas bija piesmacis un nekārtīgs. Edgars gulēja savā gultā, paskatījās uz mani un pajautāja, ko es gribu. Pastāstīju, ka uztraucos, pieminēju arī skolotāju un jautāju, kāpēc viņš nenāk uz skolu. Edgars ilgi klusēja, truli blenžot televizora ekrānā. Kad, atbildi nesagaidījusi, piecēlos, lai ietu prom, viņš pateica, ka redz mani pēdējo reizi, jo ir nolēmis pakārties. Protams, es to neuztvēru nopietni, teicu, lai beidz muļķoties un rīt nāk uz skolu. Taču viņš neatnāca.”

Pārņemta ar meklēšanu

“Pēc nedēļas skolotājai pazvanīja Edgara mamma un teica, ka Edgars ir pazudis. Jau nedēļu neesot bijis mājās, un viņa nezinot, ko darīt... Es biju šokā, kā māte var pateikt kaut ko tādu?! Vai nesaprot, ka dēls ir jāmeklē? Biju pārņemta ar Edgara meklēšanu – apstaigāju visas tuvākās jaunbūves, bet bez rezultātiem. Pēkšņi atcerējos, ka Purvciemā netālu no Mēbeļu nama ir kāda pamesta māja, kur viņš varētu būt, tāpēc aizgāju arī uz turieni. Uzkāpusi otrajā stāvā, ieraudzīju kādu bezpajumtnieku, kas gulēja... Sajūta bija ļoti neomulīga, taču turpināju pārmeklēt ēku, un, iegājusi kādā telpā, beidzot ieraudzīju Edgaru – viņš gulēja tukšās istabas stūrī un raudāja, teica, ka grib pamest šo pasauli, jo visiem ir vienaldzīgs. Es pierunāju Edgaru nākt man līdzi un nedarīt muļķības. Viss pamazām sāk nokārtoties – ar Edgara ģimeni strādā sociālais dienests, un viņš regulāri apmeklē psihologu. Pēc šā notikuma arī klasesbiedri pret Edgaru izturas pavisam citādi, jo visi beidzot sapratuši, ka puisis taču nav vainīgs, ka piedzimis nelabvēlīgā ģimenē.”