Streiča meita Viktorija atradusi pati savu režisoru
Mēdz teikt, ka aktierim galvenais ir atrast savu īsto režisoru. Un tad viss esot kārtībā. Tāpat kā sievietei – savu vīrieti, vīrietim – sievieti, cilvēkam – mājas, darbu, vietu zem šīs saules.
Dažreiz tas viss iecerēts vienkopus – tā tas notika Latvijā pazīstamā kinorežisora Jāņa Streiča meitai – Viktorijai Streičai, kura beidza Dailes teātra studiju, bet kā aktrise realizējās Lietuvā. Starp citu, Jānis Streičs bija kategoriski pret meitas izvēli kļūt par aktrisi.
Uz jautājumu, kāds bija galvenais iemesls, lai dotos uz Lietuvu, atbilde: traka mīlestība. “Biju satikusi savu tagadējo vīru, lietuviešu aktieri Kestuti, un lēmumu pārcelties uz Lietuvu pieņēmu prāta aptumsuma iespaidā,” žurnālā „Patiesā Dzīve” smejoties atceras Viktorija Streiča. “Tad arī sāku skatīties, kādas ir iespējās turpināt izglītību aktiermākslā.”
Viktorija beidza Dailes teātra 8. studiju, viņas kursabiedri bija Ieva Pļavniece, Intars Rešetins, Aija Dzērve, Sarmīte Rubule, Lauris Dzelzītis, Maija Doveika un citi. Lai gan aktrises minētais iemels ir iedvesmojoši romantisks, tomēr izvēle par labu Lietuvai nebija gluži nejauša un pārsteidzoša. Viktoriju ar Lietuvu vieno dzimtas saites, viņas māte ir lietuviete. Paradoksāli, ka viņas vīru Kestuti Jakštu Latvijas iedzīvotāji zina pat labāk nekā pašu Viktoriju. Tam skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Kestutis nospēlēja Kārļa Ulmaņa lomu filmā Rīgas sargi, ko plaši izreklamēja un izrādīja Latvijas kinoteātros un televīzijā.
Sagatavota Lietuvai
“Jau kopš četru gadu vecuma es runāju trijās valodās – latviešu, lietuviešu un krievu. Ģimenē mēs runājām tikai latviski, ar mammu vēl joprojām sazinos latviešu valodā. Lietuviešu valodu apguvu pie mammas vecākiem Lietuvā, kur bieži pavadīju vasaras. Tas nāca dabiski un vienkārši, jo bērni ātri apgūst valodas. Krievu valodu iemācījos pagalmā un sarunās ar auklīti. Kad biju maza, mani pieskatīja kaimiņiene, kas bija somiete, bet runāja krieviski. Somiski iemācījos tikai skaitīt līdz desmit.
Valodu ziņā daudz ko deva arī skola. Mācījos Franču licejā, kur mācīja gan franču, gan angļu valodu. Vienubrīd mācīja pat zviedru, spāņu un latīņu valodu. Tagad valodu prasmes man ļoti noder. Piemēram, es dziedu arī franču valodā un pelnu ar to naudu. Ar meitu runāju lietuviski, bet viņa labi saprot arī latviešu valodu. Skatās latviešu multenes, ļoti patīk vectēva filmas.
Sākumā, runājot lietuviski, bija mazs akcents, bet no tā tiku vaļā. Palīdzēja manas bērnības pieredze, jo nav nemaz tik vienkārši – tikt vaļā no akcenta. Man vēl nav gadījies sastapt nevienu latvieti, kas runātu lietuviešu valodā bez akcenta, un otrādi. Kaut latviešu un lietuviešu valodas ir līdzīgas, uzsvari ir dažādi. Latviešu valodā ir viens, bet lietuviešu valodā – pieci uzsvari. Lietuvā ir pat atsevišķa zinātne – akcentoloģija, kas ik pa laikam maina un apstiprina pareizas izrunas likumus. Un tu nekad nevari skaidri zināt, kā pareizi jārunā. Lietuvā pareizai izrunai pievērš daudz lielāku uzmanību nekā Latvijā. Ja Lietuvas televīzijas žurnālisti runātu tikpat pavirši kā kolēģi Latvijā, viņi jau sen būtu atlaisti no darba. Lietuvā ir pat speciālas komisijas, kas skrupulozi vērtē izrunu, nominē labākos raidījumu vadītājus un peļ sliktākos. Visos teātros ir speciāls darbinieks, kas uzmanīgi klausās, kā runā aktieri, un fiksē kļūdas. Pēc katra mēģinājuma ikviens aktieris saņem lapu ar uzskaitītiem vārdiem, kurus viņš nepareizi izrunājis. Varu palielīties, ka esmu sasniegusi tādu līmeni, ka man kļūdu nav vairāk par īstajiem lietuviešiem.
Lietuvā iestājos Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas maģistrantūrā. Tur mācījos divus gadus. Maģistrantūra man pavēra iespēju būt pedagoģei, ko arī izmantoju. Jau trīs gadus pasniedzu aktiermeistarību vokālistiem Kauņas Mūzikas akadēmijā. Man piedāvāja strādāt Kauņas muzikālajā teātrī, un piedāvājumu pieņēmu. Nedrīkst aizmirst, ka Lietuvā aktieru ir vairāk nekā darba vietu. Šajā ziņā Latvijā situācija ir stipri līdzīga, ne visi aktieri ir nodrošināti ar darbu.
Arī Muzikālajā teātrī lieti noder bērnībā iegūtais – visa mana bērnība bija pārpildīta ar mūziku. Ģimenē vienā laidā dziedāja tēvs, arī brālis Kristaps bija muzikāls. Arī es gribēju iet mūzikas skolā, lai gan baidījos to pateikt vecākiem. Kad jau kļuvu lielāka un vecākiem jautāju, kāpēc viņi man nesūtīja mūzikas skolā, viņi pajautāja: “Bet kāpēc tu neprasīji?” Tiešām, tā jocīgi sanāca. Nokavēto es centos atgūt Dailes studijā, kur mums bija pastiprinātas vokālās nodarbības. Pilnveidojos arī individuāli. Dailes teātra 8. kurss, kurā mācījos, tika apzināti veidots kā muzikāls kurss. Tiesa, ne visi bija muzikāli, piemeram, Lauris Subatnieks bija bez muzikālās dzirdes, tomēr mācību laikā viņš daudz ko iemācījās un vienā diplomdarbā sāka kolosāli dziedāt.”
Vai profesijas izvēlē ietekme bija arī tēvam? “Tēvs mani brīdināja: pamēģini tikai iestāties!” Viktorija smejas. “Bet tā ir taisnība, viņš bija kategoriski pret. Starp citu, diezgan daudz cilvēku, kam ir saistība ar teātri, nevēlas, ka viņu bērni kļūst par aktieriem. Gandrīz neviens negrib. Tomēr dzīve pierāda, ka vecāku iebildumiem nav nekādas nozīmes. Arī mana pameita pērn iestājās aktieros, viņa mācās pirmajā kursā. Un tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi – viņu atrunāt, jo kļūt par aktrisi viņa vēlējās visu savu apzināto dzīvi.
Vīrs ar meitu runāja tāpat kā mans tētis pirms piecpadsmit gadiem, bet es meitu atbalstīju. Man brīžiem šķiet, ka tā ir tāda mode – sūdzēties, ka aktieru dzīve ir kā sunim. Vai dakteri pēc desmit stundu operācijas jūtas labāk nekā mēs pēc izrādes? Ir gan viena atšķirība – mums maksā mazāk... Lai gan manu izvēli kļūt par aktrisi noteica gadījums. Biju aizgājusi uz Ļenkom viesizrādi Dailes teātrī, un tā izrāde tik spēcīgi iespaidoja mani, ka sapratu – vēlos būt uz skatuves. Toreiz man bija 17 gadu, kāds gads pirms vidusskolas beigšanas. Tēvs, uzzinājis, ka esmu iestājusies Dailes studijā, bija sašutis, arī māte nebija priecīga. Viņi uzskatīja, ka sabojāšu savu dzīvi. Vecāku sarūgtinājums bija saprotams, viņi visu laiku bija sargājuši mani no teātra, bet vienalga nekas nesanāca. Varu vienīgi piebilst, ka viņu atzinība nenāca tik ātri – pirmo reizi pirms gadiem četriem.
Kad man vaicā, kur es izjūtu mājas sajūtu, saku – pēc horoskopa esmu Dvīnis, tāpēc ērti jūtos tur, kur atrodos. Lietuvā man ir divas mājas – Viļņā un Kauņā. Viļņā mums ir dzīvoklis, bet Kauņā bieži uzturamies pie vīramātes, kurai ir pietiekami liela privātmāja. Abi ar vīru strādājam Kauņas muzikālajā teātrī, kur esmu aktrise, un vīrs pirms kāda laika kļuva par teātra galveno režisoru. Tā nu mēs nemitīgi ceļojam – no Viļņas uz Kauņu un atpakaļ – attālums starp abām pilsētām ir 100 kilometru, pa autostrādi nokļūt no vienas pilsētas otrā iespējams 40 minūtēs.
Kauņa ir pietiekami liela un attīstīta, lai spētu konkurēt ar galvaspilsētu. Lielie koncerti bieži vien tiek rīkoti nevis Viļņā, bet gan Kauņā. Daudzi galvaspilsētas iedzīvotāji nedēļas nogalēs dodas tusēties uz Kauņu, starp abām pilsētām notiek liela kustība. Bet, lai gan abas pilsētas ir diezgan līdzvērtīgas, ir arī atšķirības. Viļņa ir vairāk kosmopolītiska, Kauņa – konservatīvāka. Viļņā tu vari iziet vienalga kā apģērbies, neviens tev īpašu uzmanību nepievērsīs, toties Kauņā tā nevar. Tur jāsapucējas. Ja rēķinām, nedēļā man sanāk kādi trīs pārbraucieni, bet tas atkarīgs no darba situācijas. Tā kā dzīve norit paralēli divās pilsētas, man apģērbs un sadzīves priekšmeti ir divos eksemplāros – viens komplekts Viļņā, otrs – Kauņā. Interesanti? Tas varētu būt interesanti, kamēr nav bērna, kura vajadzības jāvērtē augstāk par savējām. Kādu laiku mūsu meita apmeklēja pat divus dārziņus – valsts bērnudārzu Viļņā un privāto Kauņā. Meitai ir četri gadi, turklāt pie mums dzīvo arī vīra divas lielās meitas no iepriekšējās laulības. Viņas ir studentes. Aizgājušo vasaru lielākoties pavadīju Kauņā. Kad sākās mācību gads un meita bija jāved uz bērnudārzu, es atgriezos Viļņā. Sākumā pat raudāju, jo šķita, ka Viļņā vairs negribu dzīvot. Bet pagāja divas nedēļas, un viss atkal bija kārtībā. Kā jau teicu, esmu Dvīnis un ātri pielāgojos situācijai.”
Kur labāka dzīve – Latvijā vai Lietuvā? “Kur labāka, to neņemos spriest. Iespējams, pie lietuviešu bardaka esmu jau pieradusi un to vairs nejūtu. To pamanu vienīgi Rīgā, kad atbraucu ciemos. Kad ierodos pie vecākiem, pamanu kaitinošas lietas. Rīgā ir problēmas ar automašīnu novietošanu. Piemēram, Valdemāra Pasāžā, kur tagad notiek intervija, nav iespēju novietot automašīnu uz stundu bez maksas. Šeit atrodas vairāki veikali un kafejnīcas, tāpēc ir dīvaini, ka klientiem vēl papildus jāmaksā par automašīnas stāvvietu. Lietuvā tāda situācija šķiet neiespējama. Arī pie manu vecāku mājas nezin kāpēc vairs nevar normāli nolikt mašīnu, ik palaikam ierodas pašvaldības policisti un izraksta soda kvītis. Kaut mašīnas tur liktas gadu desmitiem. Tādi sīkumi traucē.
Rīgas restorānos un kafejnīcās gandrīz viss ir par 20 procentiem dārgāks nekā Lietuvā. Toties šeit ir lētāka liellopu gaļa. Arī tik garšīgas maizes Lietuvā tomēr nav. Tāda tirgus, kāds ir Rīgas Centrāltirgus, Lietuvā nekad nav bijis, un nezinu, vai arī būs. No Rīgas mēs vienmēr atgriežamies ar milzīgiem iepirkumu maisiem, kur ir gaļa, zivs, majonēze, maize... Pērkam ne tikai sev, bet arī draugiem, radiem, paziņām. Par atšķirībām starp latviešiem un lietuviešiem... Atšķirības ir, tikai neesmu gatava tās tagad noformulēt. Minēšu tikai vienu piemēru. Pirms kāda laika vēroju pasākuma organizēšanas norisi Latvijā. Bija pilnīgs bardaks, bet neviens savu neapmierinātību neizrādīja. Visi uzvedās laipni, pieklājīgi un korekti. Ļaudis smaidīja un savu nepatiku paturēja pie sevis. Turklāt neko nedarīja lietas labā. Ja līdzīga situācija būtu Lietuvā, visi izlamātos piecstāvīgiem lamu vārdiem, viens otru pasūtītu uz visām iespējamām vietām un risinātu problēmas. Nevis kā šeit – visi smaida un neko nedara. Tomēr paradokss – Latvijā masu pasākumi ir tik augstā līmenī, kādā nekad tie nav bijuši Lietuvā.”
Vai ekonomiskā krīze skāra arī lietuviešus? “Protams. Pat ļoti. Tieši tāpat kā Latviju. Krīze tiešām smagi skāra daudzus lietuviešus, un viņi izmisīgi meklēja iespējas, kā ietaupīt. Regulāri brauca iepirkties uz Poliju, kur preces ir par 40 procentiem lētākas. Meklējot darbu ārvalstīs, daudzi emigrēja. Emigrācija bija milzīga. Arī Lietuvas teātros jūtama krīzes klātbūtne, aktieri ir apkrauti ar nodokļiem. Agrāk aktieriem, kas ar teātriem slēdza līgumus, no atlīdzības atvilka 16 procentus, tagad – 52 procentus. Tas pats attiecas uz pasākumu vadīšanu. Es gan apšaubu šīs nodokļu sistēmas efektivitāti, jo tā veicina maksāšanu aploksnēs.
Skaidrs, ka no krīzes visvairāk cieta tie, kas bija paņēmuši kredītus. Arī mēs ielidojām, jo pirms krīzes paņēmām aizņēmumu dzīvoklim. Pirms tam četratā dzīvojām divistabu dzīvoklī. Vienā istabā uzturējās viena meita, otrā – otra meita. Mēs ar vīru nakšņojām virtuvē, turklāt es biju stāvoklī. Skaidrs, ka bija nepieciešama lielāka dzīvojamā platība, tāpēc paņēmām kredītu un nopirkām jaunu dzīvokli. Diemžēl nepaguvām pārdot veco, sākās krīze, un nekustamo īpašumu cenas strauji nobrauca lejā. Tagad mums ir divi dzīvokļi un kredīts.”
Kā tas gadījās, ka vispatriotiskākajā latviešu filmā Rīgas sargi Kārļa Ulmaņa lomu nospēlēja jūsu vīrs – lietuvietis? “Kārļa Ulmaņa loma bija paredzēta latviešu aktierim Vigo Rogam, bet viņš pēkšņi aizgāja aizsaulē,” stāsta Viktorija Streiča. “Tā kā mans tēvs palīdzēja Rīgas sargu tapšanā, viņš pēkšņi attapās, ka Ulmanim līdzīgs ir viņa znots. Kestuti uzaicināja uz provēm un atzina par labu. Viss notika ļoti vienkārši, turklāt vīram jau pirms tam bija pietiekami liela kinopieredze. Tagad Kestutis vairāk izpaužas kā režisors, mazāk – kā aktieris. Agrāk viņš spēlēja pie pazīstamā režisora Eimunta Ņekrošus, kas tagad lielākoties braukā apkārt ar viesizrādēm. Kino situācija Lietuvā ir tāda pati kā Latvijā. Izvēle ir gaužām maza. Toties ražīgi tiek filmēti seriāli, kuru ir daudz vairāk nekā Latvijā. Laikam tāpēc, ka Lietuvā ir vairāk vietējo televīziju – aptuveni desmit. Lai gan arī Lietuvā aktieri tāpat kā Latvijā naudu pelna, vadot pasākumus, kāzas, un skaidrs, ka tas nenotiek no pārtikušas dzīves. Aktieris nekad nav drošs par savu rītdienu, tāpēc viņš ņem to, ko viņam piedāvā.”
Ir vilinājums ar kādu muzikālu programmu uzstāties uz kādas Latvijas skatuves? “Latvijā tāpat kā Lietuvā mākslinieku atpazīstamību veido galvenokārt televīzija,” skaidro aktrise. “Ļaudīm interesanti šķiet tie cilvēki, kurus rāda televīzijā. Es nedomāju, ka tagad varētu braukāt pa Latvijas lauku klubiem un uzstāties. Mani šeit nepazīst. Bet sakari ar Latviju man ir – esmu informēta par teātra norisēm, reizēm sazvanos, sarakstos, arī satiekos ar bijušajiem kursabiedriem. Tas notiek Rīgā, jo viņi nekādi nevar sataisīties un atbraukt pie manis ciemos. Bija iecere, ka viņi atbrauks uz Kauņu un noskatīsies kādu izrādi, bet aizņemtības dēļ šis pasākums vienmēr tiek atcelts un atlikts uz vēlāku laiku,” stāsta Viktorija, atzīstot, ka arī viņai steiga un mūžīgais laika trūkums liek dzīvot briesmīgi ātrā tempā. Pēdējos divus gadus tā arī nav bijis kārtīga atvaļinājuma.
“Iespējams, šo dzīves posmu, kad esmu tik ļoti vajadzīga citiem, es vēlāk atcerēšos kā pašu skaistāko. Bet tagad iet grūti. Kad vasarā aizbraucu uz laukiem, tur nevis atpūtos, bet ražīgi strādāju. No angļu valodas tulkoju dziesmu tekstus, kas bija nepieciešami mūziklam. Uzrakstīju libretu mūziklam – pagājušā gada beigās bija pirmizrāde. Arī pēc meitas piedzimšanas es tik ātri atgriezos apritē, ka citi pat nepamanīja manu prombūtni. Meita piedzima jūnijā, un jau augusta sākumā vadīju pasākumu, septembrī – spēlēju izrādē. Nu jau viņai četri gadi, bet jāatzīst – ja nebūtu vīramātes, es nespētu tik daudz nodoties darbam teātrī. Es droši viņu varu saukt par vislabāko vīramāti pasaulē. Viņa pieskata meitu un palīdz arī citos mājas darbos.”
Vai nenožēlojat savu izvēli – kļūt par aktrisi? Un doties uz Lietuvu... “Nē. Esmu vairākkārt pārliecinājusies, ka teātris ir mana īstā vieta. Protams, aktieru profesijai ir savas ēnas puses. Ne vienmēr aktiera karjera atkarīga no viņa profesionalitātes un kvalitātes. Reizēm talantīgs aktieris nevar izpausties kaut kādu intrigu dēļ. Aina Matīsa man reiz teica, ka aktieris var būt vairāk vai mazāk talantīgs, tomēr galvenais – atrast savu īsto režisoru. Tad viss būs kārtībā.” Kā Viktorijai ar īsto režisoru? “Sanāca ļoti paradoksāli. Mans vīrs ilgu laiku neņēma mani savās izrādēs, un es parasti biju viņa asistente. Vīrs vēlējās, lai būtu viņam blakus, tā viņš jutās stabilāk un komfortablāk. Un tad viņam piedāvāja iestudēt mūziklu, kur galvenajā lomā viņš redzēja mani. Daudzi pat centās atrunāt – labāk nemēģiniet, vēl sastrīdēsieties un izšķirsieties. Bet sanāca otrādi – mēģinājumu laikā mēs sastrīdējāmies tikai vienu reizi, un arī tas notika mizanscēnas dēļ. Nevarējām vienoties, kur man jāiet – pa labi vai kreisi. Un tā mēs pēkšņi atradām viens otru – viņš savu aktrisi, es – savu režisoru. Tas notika pirms trim gadiem, kaut pirms tam jau ilgu laiku bijām kopā. Mājās mēs nespējam izvairīties no strīdiem, bet darbā mēs saprotamies no pusvārda.
Es vienmēr saku – ja mēs nebūtu iemīlējušies viens otrā, jebkura gadījumā mēs būtu veiksmīgs radošs tandēms.”
