Košā Gundega Skudriņa atklāj savu spārnu noslēpumu

Kad Gundega vadīja stila raidījumu televīzijā, viņa neizcēlās ne ar ko īpašu, daudzi viņu uzskatīja par ballīšu meiteni, kas savu laimi cer ieraudzīt dzidrā Martini glāzē. Var jau pārmest tādus stereotipus, bet varbūt – tikai runājot un runājot, rādot un esot atklāts par saviem uzskatiem un dzīvi, tu vari radīt par sevi pareizo priekšstatu. Tolaik pēc tā paša štampa neviens nedomāja par Gundegu arī kā par ģimenes māti, kura var vadīt un uzturēt skaistu un funkcionējošu lielu saimniecību. Nedomāja arī kā par biznesmeni, kas var vadīt uzņēmumu.

Bet nu tas ir noticis – Skudriņi nosvinēja 10 gadu laulības jubileju, piedzima meita, pēc tam – dvīņi, Gundega uzbūvēja savu uzņēmumu – radošo apvienību Skudras metropole, pa abiem ar vīru Gundaru – mājas pie Amatas.

Par bēdām viņa nestāsta, jo – ko tur?! Un arī lieki nedomā “par lielajiem dzīves jautājumiem”. Varbūt kādreiz. Pagaidām viņa dara.

– Man vispār daudz kam nav izskaidrojuma. Es neanalizēju, neizvirzu sev: tagad izdomāšu to, paveikšu šito... Līdz ar to man nav uzstādījuma – radīt ap sevi īpašu vidi. Bet pēdējā laikā man tiešām to saka daudz cilvēku. Vienkārši – enerģijas, paldies Dievam, ir ļoti daudz, un es tajā dalos. Pieļauju, ka tā mani sadedzinātu, ja pati kaut kur savā mežā sēdētu. Man tūlīt LNT būs raidījums – Esi gardēdis. Kad to piedāvāja, uzreiz sapratu, ka drīkstu darīt pa savam. Tas, protams, lieliski apmierina. Pārkrāsojam studiju, ieviešam elementus, būs Esi gardēdis Gundegas Skudriņas stilā. Ne visiem tā tiek ļauts, tāpēc esmu pateicīga. Bet nekad nav bijis pašmērķa – es te savu pasaulīti ierīkošu. Varbūt tā ir mana dzīves nepieciešamība – lai savā vidē radītu kaut ko, kas ir mans. Priecājos, ka cilvēki pievelkas, ne atgrūžas. Jo pēc būtības noteikti neesmu vienpate.

– Vai uzplauki pēc laulībām?

– Pieļauju, tā tiešām ir. Biju ļoti jauna, 19 gados apprecējos, bet dzīve ļoti mainījās, kad pārgāju vīra uzvārdā. Mēs jau zinām, cik liels spēks ir vārdiem. Un mans vārds Gundega ir diezgan liela enerģija – kaut kas, kas deg, uguns. Vīram – Gundars, uguns daris – divas enerģijas. Un Skudriņa, pieļauju, arī ko dod, jo tiešām esam ļoti darbīgi. Sievietēm ir svarīgi, kādu cilvēku sastop, jo viņš vai nu tevi atver un paceļ, vai... ja ne gremdē, tas varbūt par skarbu, tad...

– Jā. Man ir draudzenes – kā nu kurai dzīvē gājis, bet pienāk brīdis, visdrīzāk ap gadiem kā man – pie 40, kad jūti: kāja uzlikta uz bremzes un uz gāzi nepārlikt. Tādā pārnestā nozīmē braukšanā pa dzīvi ir ļoti svarīgi, kad to gāzi piespiest un kad nolikt uz bremzi. Ja kāds tevi visu laiku tur un to bremzi ir ieciklējis, tu nevis dzīvo, bet eksistē. Dienu pēc dienas, rīts, vakars, ēd, guli, bet tevī nav piepildījuma. Tas pats arī vīriešiem. Zinu pārus, kuros vīrietis ir uzplaucis tieši tad, kad saticis pareizo sievieti. Viss viņam aizgājis – profesionāli, personības attīstībā. Līdz tam bijis kaut kāds nekāds.

– Tu jau gandrīz 20 gadus esi precējusies?

– (Nosmejas.) Mūsdienās ārprāts, vai ne? Dinozauru cienīgs vecums.

– Jā, apzināti pirmos gadus viņus neplānojām. Vecākajai tūlīt būs septiņi. Kad bija 10 gadu kāzu jubileja, bērns jau bija atnācis. Vismaz manī. Dieva dāvana tā bija.

– Bērnu dzimšana – vēl viens uzplaukums tavā dzīvē?

– Jā, varbūt ne ar pirmo, kas vienmēr nāk kā ļoti liela mācība, dzīves maiņa. Profesionālais uzplaukums bija tieši ar dvīņiem – man pašai tas šķiet jocīgi un nesavienojami. Vienmēr liekas – ja atnāk dvīņi, tad – aizmirstiet par dzīvi, ir tikai bērni. Daļēji piekrītu – ap viņiem viss riņķo. Bet tajā pašā laikā nezinu, vai bijis vēl tāds uzplaukums. Man gribējās uzrakstīt grāmatu, visādi projekti, festivāli, izstādes – viss atnāca tieši tad. Viņi bija galīgi mazi, un domāju, vai man to vajag. Ļoti grūts balanss, ne vienmēr izdodas, neesmu supercilvēks. Ir sirdsapziņas pārmetumi, ka par maz pievēršos bērniem, bet, kad pievēršos, šķiet, kaut kas aizslīd garām. Tā ir lielā dzīves māka, dilemma, skola.

– Pirmos mēnešus bija elementāra loģistika – plāno darbus, kad baro, guldini. Dvīņi dzima aprīlī, biju solījusies tajā vasarā mākslas festivālā palīdzēt, un, ja es kādam dodu vārdu, man tas rada ārkārtīgu diskomfortu, ja solījumu nepildu. Zināju, ka man jādara, vienalga, ka ir dvīņi. Mans vīrs zina, ka neesmu sieviete, kas var sēdēt mājās. Droši vien es būtu izdomājusi, ko tajā mājā darīt – desmit dobes, piecreizēja ēdināšana –, bet diez vai tas darītu mani laimīgu. Mēģināju savienot. Daudz palīdzēja vīrs, vecāki, paņēmām auklīti. Un, ja izdodas, tad jau esi kā vienu kāju durvīs ielicis, tad vairs nav viegli mājās vien. Kādreiz varbūt aizšauju garām, kaut ko par daudz sadaru... Tagad arī tiek piedāvāti projekti, braucieni, bet saku – nē, atceros, ka tā bremze jāuzliek. Pēc aktivitātēm rudenī saprotu, ka nevaru aizšaut kosmosā, pagaidām – kamēr viņi ir mazi. Tā konkrētā egoisma daļa jau baro cilvēku, uztur pašapziņu, bet, kad tas pāraug kategoriskā egoismā – es, un pārējie nekas –, tad ir briesmīgi.

Dzīve rāda zīmes

– No kāda 2003. gada. Neesmu skaitījusi.

– Palaidīsi garām apaļu jubileju.

– Jā! Rīt skatīšos papīros.

– Man nebija mērķa – o, uztaisīšu uzņēmumu! Tie vispār nav stāsti par mani – ne par precēšanos, ne darbiem. Mani dzīve ved un rāda zīmes. Varbūt ne vienmēr es tās izmantoju. Uzņēmumu dibināju, paralēli vēl strādājot žurnālistikā. Pēc dabas aktīva, jau skolā visu ko rīkoju, to pamanīja. Tad bija kultūras darbinieces darbs Amatas novadā, kurā esmu atgriezusies un dzīvoju. Skolā strādāju par ārpusdarba organizatori, sāku palīdzēt tēvam Ziemassvētku eglītēs.

Kad nāca lielāks piedāvājums, sapratu – tā vairs nevar, jādibina uzņēmums. Pirmais klients gribēja balli Rundāles pilī, un tas nav tā – uztaisām kaimiņam jubileju. Viss juridiski jāsakārto, vajag līgumus, kontus. Un tad jau tā sniega bumba veļas. Sākumā pļavā ir sniegs, tad pika, no tās – sniegavīrs vai bumba. Ko tu ar to sniegu dari – vai nu bļauj, visu dienu dusmojies, ka Rīgas ielas pilnas, šausmas, šausmas! Bet vari arī skatīties, cik skaista ir ziema. Vismaz man tā ir. Nevis grūtības, bet cik tas ir superskaisti un iedvesmojoši.

– Jā, esmu apstaigājusi visas televīzijas. Mani dzīvē ir glābis tas, ka nav viens darbs, vienmēr – divi trīs. Jo ne vienmēr viss ir spīdoši. Ir savi kāpumi, kritumi, pilnmēness laiki un saules ielejas. Ja kaut kur ir sastrēgums, tad tas otrs baro.

– Kādā smadzeņu daļā vienmēr pieturi plānu B?

– Nē. Esmu šausmīgi neloģiska, nepraktiska... Bet man ir spējas atrast cilvēkus, kas tajā lauciņā saprot. Neesmu cilvēks, kas plāno, patur kādu back up variantu, dzīvoju šeit un tagad. Prātīgi cilvēki tā nedara, viņi domā par pensiju, ko darīs, ja kaut kas noies šķībi. Toties es spēju izbaudīt, kas ir, negumzos par to, kas bija vakar vai būs rīt.

– Tā ir. Mēs ecējām savu lauciņu – pasākums, koncerts, ballīte, restorāna atvēršana, man bija tur jābūt. Sanāk, esmu apmeklējusi 100 ballītes, kaut īstenībā esmu darbā. Un nekad nav bijis, ka mēs baigi kaut kur ietusētu. Bet Latvijā uzreiz pieliek birku. Tad ir citi projekti – kā Gandrīz ideālas vakariņas, kur ierauga – au, Gundega brauc ar traktoru, stāda puķes, kopj tomātus, mazi bērni! Man ārkārtīgi nesimpatizēja, ka mani uzreiz sāka dēvēt par daudzbērnu mammu. Tādu Latvijā ir simtiem. Bet, ja kāds grib mani parādīt kā sievieti māti, tad arī parādīs.

– Darba dēļ tu katru dienu braukā šurpu turpu uz Amatu?

– Jā. Smejos – dzīvoju es Latvijā, manas mājas – mašīnā! Es tur pavadu bezgala daudz stundu, un tas nav forši. Sirdī un dvēselē mums ar vīru galvenais ir Kārļi – mājas mežā. Rīga ir darbošanās placdarms. Bet tikai Kārļos es arī nevaru dzīvot – trīs mājas, viens veikals, cilvēkus nesastop – tas man par šauru. Esmu meklējusi vidusceļu, nav viegla sadzīve, bet tā ir mūsu izvēle. Varbūt kļūšu vecāka, noguršu, teikšu – dzīvojam tikai laukos. Bet varbūt – vairāk pa Rīgu. Es bez pilsētas nevaru, bet arī bez laukiem ne. Mēs Rīgā ilgi meklējām dzīvokli, man bija viena prasība – lai ir horizonts, lai nav mūris priekšā. Es no laukiem nākusi, vīrs arī, esam pieraduši. Bet esmu komfortu mīloša. Neesmu dabas bērns, kurš dzīvos laukos, basām kājām, sausā tualete, bez dušas. To varam pāris reižu gadā – pārgājienos, braucam uz Košragu pie jūras, nevajag ne dušu, ne kosmētiku, un tieši tāpēc to vietu ļoti mīlam, bet tā ir ekstra, nevaru tā dzīvot ikdienā. Kad bērniem sāksies skola, pulciņi, būs jābāzējas Rīgā. Lai gan bērni ir pieraduši, ka viņiem ir divas mājas. Tā viņi nākuši pasaulē, auguši, viņiem šķiet, ka tas normāli. Kaut nogurdinoši – to arī viņi zina. Ceļš nav viegls, paunas, jo neko jau dzīvē nevar tā pa divi saplānot.

– O, jā! Mums ir labs kaimiņš. Vienreiz man atļāva izmantot savu ābeļdārzu, kur izdomāju rīkot vīna vakaru. Tad gan viņš vēl nebija prezidents, bet es cilvēkus nevērtēju pēc ieņemamiem amatiem. Man ir vienkārši – vai nu foršs, vai pa manai gaumei ne tik foršs, īgņa vai pozitīvs...

– Tu ar savu enerģiju atkausē tos, kurus sauc par īgņām, vai notiek pretēji?

– Tādu situāciju ir daudz. Reizēm atsaldē mani. Esmu sastapusi pat ļoti nepatīkamus tipus, atriebīgus, ļaunus. Tas laikam ir vienīgais, par ko aizdomājos – kā tā var dzīvot? Jo es, daudz dodot, tikpat daudz saņemu atpakaļ. Es vienu dienu pacepos, padusmojos, kas mazliet pabojā omu, taču nākamajā jau esmu aizmirsusi, nāk kaut kas pozitīvs, kāds pasmaida. Pasarg’ Dievs, nekad nemēģinu kādam mainīt dzīves uzskatus! Kā ar ticību – forši, lai katrs tic, kam grib, lai ir sava pārliecība, idejas, mērķi, bet lai neuzspiež citam. Bet ir cilvēki – viņiem vienīgajiem ir taisnība, un viņi ļoti grib tevi tajā ievilkt. Tad gan varu būt dusmīga, nikna. Un tie cilvēki ļoti asi izjūt – ka neesi manipulējams.

– Nē. (Nosmejas.) Nezinu. Neesmu nekad domājusi par to. Nu, katrā ziņā skaidrs, ka ir radītas gan labās, gan sliktās lietas, lai būtu ceļš uz attīstību. Lai mēs neiesūnotu, nedegradētos, bet pilnasinīgi dzīvotu. Ir jāizbauda ārprātīgi liela sajūtu gamma, piedzīvojumi, notikumi, jo tikai tā varam bagātināties.

– Tevi var uzskatīt par tipisku latvieti?

– Vispār esmu tīrasiņu latviete. Par bieži pieminēto latviešu pelēcību – tas saistīts ar mentalitāti, klimatu. Man darbi visu laiku iet no rokas, bet ja salīdzinām – cik viegli ir komunicēt vasaras projektos, kad cilvēki ir atplaukuši, viņiem ir saule, jūra, kas nu kuram – vienam mīla, otram dārzeņi aug, tad domāju – ak, debess, būtu jūs tādi ziemā! Kas tas ir, ka nevar pastrādāt?! Ja tie ir man tuvi cilvēki, cenšos viņus izsist, lai nepaliek tajā pelēkajā.

– Šad un tad. Nesaku, ka esmu baigā guru un spēju visiem palīdzēt. To var tikai cilvēks pats. Varbūt mazliet varu izsist – labāk lai kādu brīdi ir melnāks periods, bet pēc tam – rozā vai dzeltenais. Dažreiz ir tā, ka cilvēks, izstumts no pelēkā, izjūt pat šoku, nepatiku, jo tur bija ērti, komfortabli, zināmi. Bet te pēkšņi – vau, tur ārā ir saules gaisma, foršums! Smejos, ka pēc dvīņiem mani neviens darbs nebaida.

– Agrāk baidīja?

– Kādreiz biju neuzņēmīgāka, sirds trīcēja par lietām, projektiem, tehniku: kameras, video, instalācijas, tu pārdzīvo, jo tas nav tikai tavs, bet 50 cilvēku darba rezultāts. Reiz klientam rīkojām pasākumu Operā, kaut kas negāja, domāju – viss, kāpju vilcienā un braucu, vienalga, kur. Ļoti pārdzīvoju. Tagad saprotu, ka ir ļoti maz lietu, par kurām tā šausmīgi vajag uztraukties.

Ar ruļļiem pie plīts

– Nē, vispirms bija puisis, kurš ļoti aizrāvās ar alkoholu. Draudzējos ar viņu piecus gadus skolas laikā, bet laikam man ir sargeņģelis, jo pēkšņi sapratu... Atcerējos, ka deklarēju – kas, man tagad būs dzīve halātiņā ar ruļļiem galvā pie kastroļiem?! Un tas tā varēja būt, ja būtu palikusi ar nepareizo vīrieti. Es vilktos un vēl, Dievs pasarg’, dzertu, bērnus nāktos vienai pašai audzināt, mūžīgi sisties pie plīts... Bet tad es vienkārši satiku savu Skudriņu. Ne jau viņš ko nobruģēja, viņam vispār nekā nebija. Mēs abi – bez darba, jaunieši, kas satiekas tāpēc, ka ir dzirkstelīte, ne izplānots stāsts. Un tad tu pie tā īstā vīrieša sāniem reāli uzplauksti. Saproti, ka tā ir aizmugure. Pat ja viņš man nenokaisa ceļu ar rozēm, es pakausī zinu, ka viņš man ir, un tā ir ļoti svarīga sajūta sievietei. Tā jābūt, kad tu ar savu sievišķīgumu radi ko vienu ģimenē, tā ir tava artava, un vīrietis ir alas sargātājs, mednieks. Zinu, ka bērniem ēst ir, varu vārīt viru savā alā – vienu tādu, otru tādu, un vēl uzklāt galdu, puķes uzlikt. Man nav jānes medījums.

– Viegli varēji aiziet citu ceļu – latviešu sievietei patīk upurēties.

– Ļoti viegli, un tas mani šausmīgi tracina – ka sievietes tā dara un pēc tam pašas žēlojas. Pēdējā laikā gan šķiet, ka sievietes sāk dumpoties – ka viņām nevajag tos vīriešus vilkt kā trešos bērnus. Viņas meklē sevi, lai pilnvērtīgāk dzīvotu, viņas uzreiz mainās – apbrīnojami! Vecākā paaudze tā nevar, viņas visu mūžu ir dzīvojušas, lai vecis mājās vārda vai pases dēļ, ļoti grūti pieņemt kardinālus lēmumus. Paldies Dievam, sabiedrība arī sāk pārorientēties, tevi nevērtē, vai esi māte, sieva, bet kāds esi cilvēks, personība, ko labu paveic. Jauniešos tagad ir daudz kā superpozitīva, ko apbrīnoju, bet tajā pašā laikā šausminos par to, kā viņiem nav, un man rādās, pat iedīglī nav. Un nebūs.

– Viņi ir diezgan lieli karjeristi, kuri domā par sevi, ne citiem. Mēs tomēr protam roku padot, saprotam, ka kāds jāpiestutē, mīlestības deva mūsos ir lielāka. Bieži vien jaunieši ir bezatbildīgi. Daudzi pie manis praksē nākuši, bet tikai pāris – prātīgi cilvēki. Tiklīdz sastopas ar grūtībām, tā pazūd. Vīrs saka: “Ko tu tik skarba!” Bet es viņiem godīgi apstāstu darba specifiku, mīnusus, plusus, viņi smuki noklausās, laipni, smaidīgi, kad iemet viņus dzīves karuselī, no kura nav tik viegli izkāpt, pazūd kā žīdi pa Miķeļiem! Zinu, ka televīzijā ir konveijers, bet viņiem šķiet, ka dzīve uz viņiem gaidīs! Tas mani ļoti uzvelk.

– Vari sabļaut?

– Īsti nē. Kā Gundars teica – es tikai uz vīru varu sabļaut. (Smejas.) Es ļoti gribu saviem bērniem iemācīt – apzināties, ka bez darba nevar. Cenšos, bet neiet viegli, jo kā visas mammas vēlos savus bērnus palutināt. Bet jau tagad bērnus vasarā liekam strādāt, lielie bērni strādā četras stundas, mūsu sešgadīgais – divas. Manam tētim ir daudz darba – dobes, ehinācijas, kumelītes, pie lentes lapsenes ņemt ārā. Vīrs teica – viņam būs jauns bizness – daudzi vecāki pat gatavi maksāt, lai tikai viņu bērniem iemāca darbu. Par biznesu tas ir joks, bet tā tiešām ir traģēdija – bērni neprot strādāt. Līdz ar to viņos nav atbildības par padarīto, nav pateicības, un tas ir traki. Un nebūs tā, ka viņi dzīvos, skolosies un pēkšņi izdomās – ak, cik es ļoti gribu strādāt!

Es arī nebļāvu – ak, kā man patīk ravēt! Bet tagad vecākiem pieminekli ceļu, ka viņi lika. Ja nemācētu, nemūžam neizturētu šo slodzi. Viens ir – foršā mamma, tētis, radiņi, bet mēs neesam mūžīgi. Un ko tu darīsi tajā pasaulē? Nāksi vienā vietā kā ērglis, otrā, bet spārni aplauzīsies, un ko tad? Nav ērglim ko ēst.

– Tev ar vīru uzskati bērnu audzināšanā sakrīt – vai tāpēc, ka ir attiecību skola 20 gadu garumā?

– Mūsu pieredze bija citādāka, jo sākumā dzīvojām viens otram. Mūžīgais stāsts – mamma, tētis, bērns pie rokas – to vajadzētu aizslaucīt un stāstīt, kas notika pēc tam. Kā būtu, ja pirmajā laulības gadā jau būtu ar bērnu pie rokas? Nezinātu, kāds tas Gundars vispār ir. Tagad brīžos, kad neesmu tik pārlaimīga sievietes attiecībās, kad ir domstarpības, es vienmēr zinu, kāds viņš ir patiesībā. Es zinu to kodoliņu. Esam saguruši, audzinām bērnus, neizgulējušies, bet es ļoti skaidri apzinos, ka tas ir šā brīža attiecību modelis. Interesanti, ka daudzi vīrieši man teikuši: “Cik forši, ka paguvāt viens otru iepazīt, ka jums ir tā...” Acīmredzot viņiem tā pietrūkst. Tikai viņi to nesaka. Par to sievietēm der nopietni aizdomāties. Viņas ļoti ātri grib dabūt vīriešus valgos, apbērnoties, ir ļoti daudz ģimeņu, kurās bērni ir epicentrs. Nesaku, ka man viss ir viegli, bet esmu labi apjēgusi, ka ģimenes pamatā ir vīrietis, sieviete un tad – bērni.

– Ar Gundaru esam par to diskutējuši. Jā, mākslinieki stāsta, vajag mūzu. Un tad tu viņiem uzprasi, kas ir profesionālisms: uzrakstīt dziesmu vai gaidīt mūzu? Komponisti – Pauls, Lācis, Pūce – ir profesionāļi tāpēc, ka apsēžas un raksta, jo jāraksta. Viņi negaida, ka pēc mēneša vai diviem būs mūza. Man nereti prasa – kā tu mūžīgi kaut ko izdomā? Es vienkārši daru. Nolieku visus gulēt, aizeju uz dīvāna, saprotot, ka man tas jāizdomā.

– Tā ir disciplīna.

– Tieši tā. Un tas pats stāsts par attiecībām.

– Ceru, ka nē. Ar draudzenēm sazvanāmies un reizēm sākam gaudot... Pie slikta noskaņojuma, pārslodzes uzreiz uzstādi diagnozi. Bet, ja esi godīga, tad tas ir vienkārši slikts garastāvoklis un tu saproti, ka ar tādām lietām nevar mētāties. Bet ir jau tā, ka zvanām draudzenēm, nu, kam tu sūdzēsies? Vīriem nē, tad skaitām, kādas kurai vainas...

Bez krātiņa sajūtas

– Pieredze summējās, gribējās nodot to sajūtu citiem – ka var arī tā, gaiši un smuki. Tas bija mans redzējums par pasaules skaistumu, brīnums, ka visas skaistās lietas, izņemot rožu un ceriņu dārzus, ir manā Cēsu rajonā. Pieneņu pļava manā durvju priekšā, sniegi... Gribēju, lai cilvēki saprot – tas mums visiem ir par brīvu. Un nav tā, ka šī izjūta pieejama vienīgi tad, kad ir labs noskaņojums, kad esam smuki un ir daudz naudas...

– Kuras lietas ir īpaši tavas, lai saglabātu savu patību, justos laimīga?

– Tās nav lietas, drīzāk – sajūtas, cilvēki. Protams, bērni, draugi, vecāki. Man ir savi cilvēki, nezinu, ko bez viņiem darītu, diezgan plašs loks, bet visi svarīgi. Viņi zina, ka es par katru vienmēr ļoti piedomāju, piemēram, uztaisot kaut ko viņiem, ne formāli, bet personiski. Man svarīgs ir viņu prieks. To nevar samelot – tas ir acīs, sajūtās. Nekā foršāka nav, kā lutināt savējos. Kaut kur taču cilvēkam jāsmeļas siltums, enerģija, lai pēc tam varētu doties tajā karalaukā, dzīvē. Bet tāda ļoti gādīga un uzmanīga neesmu, gribētos vairāk. Neesmu tik pareiza, ir sava egoisma deva. Pārdzīvoju, ka agri neceļos, nevaru iedot brokastis, vīrs vienmēr ceļas, mani lutina, bet arī jau nogurst. Esmu pūce, varu darboties vakarā, naktī. Rītos – sakostiem zobiem, un tad neviens nav laimīgs. Tā ka nekāda baltā, pūkainā neesmu, ir kašķi, visādas lietiņas.

– Ir vēl kas – brīvība, horizonts. Lai neiegrožo. Jo, kad iesprosto, tā ir vislielākā sāpe. Vai nu pats sev to krātiņu radi, vai citi, bet spārni ir aplauzti. To arī bērniem gribu iemācīt, ka ir saknes – mēs un māja, bet tajā pašā laikā – lai mācās lidot. Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Neatkarīgi no tā, ka esam brāļi, māsas, bērni. Katram savs ceļš ejams.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris