Nesakiet, ka būs labi. Jo NEBŪS. Es nogalināju savu mazuli
„Tas notika pirms deviņiem gadiem, kad biju 17 gadus veca, taču joprojām nepaiet ne diena, kad nešaustītu sevi par notikušo un nedomātu par bērniņu, kura dzīvību es atņēmu...” stāstu par savas dzīves lielāko traģēdiju Kasjauns.lv uztic Ilona (26).
Mēs ar draugu seksa laikā izsargājāmies, bet pati nesaprotu, kādā veidā paliku stāvoklī. It kā kļūmes nekādas nebija, varbūt nenostrādāja avārijas kontracepcijas tablete. Sāka kavēties mēnešreizes - 1 nedēļu, otru, arī trešo. Nopirku grūtniecības testu, izpildīju – pozitīvs. Nopirku vēl vienu - arī pozitīvs. Vakarā draugam pateicu, ka laikam būs mazais, jautāju, kādas ir viņa domas. Ko darīt? Puisis ieteica veikt abortu, jo reāli mums nebija ne darba, nedz pašiem savas dzīvesvietas. Dzīvojām pie viņa vecākiem. Protams, dziļi sirdī ļoti pārdzīvoju, ka jāveic aborts, bet sapratu, ka labāk šāda izvēle nekā dzemdēt bērnu, kuru nespēju nodrošināt.
Likās, ka draugu tas vispār neskar
Aizgāju pie ginekologa, lai konstatētu grūtniecības faktu un dabūtu nosūtījumu uz abortu. Aborts tika nozīmēts sestdienā no paša rīta – pulksten 10. Ļoti cerēju, ka draugs pavadīs mani kaut vai līdz slimnīcai. Bet diemžēl viņa attieksme bija izteikti vēsa, likās, ka viņu tas vispār neskar. Visu ceļu ejot uz slimnīcu raudāju, jutos vienkārši nožēlojami. Pats process ilga divas stundas. Pēc tam aizveda uz palātu – teica, jāpaguļ, kamēr iziet narkoze, un jānovēro, kā pārcietu operāciju, jo esot bijuši sarežģījumi.
Biju par gļēvu, lai atzītos
Blakus gultā gulēja sieviete uz gadiem 25 un histēriski raudāja. Saņēmos un pajautāju - kas noticis? Viņa caur šņukstiem atbildēja, ka gada laikā jau otrais spontānais aborts. Viņa tik ļoti vēlējās bērniņu... Vaicāja, kas ir man, es biju par gļēvu, un arī pateicu, ka man ir spontānais... Kamēr gulēju slimnīcā, man bija daudz laika pārdomām. Protams, pamanīju, ka citām sievietēm ciemos nāca mīļotie vīrieši un vīri. Ar savējo tikai sazvanījāmies, viņš ciemos neatnāca ne reizi, lai gan dzīvojām 10 minūšu attālumā no slimnīcas. Mani apciemoja draudzenes, māsa ar draugu - tas arī viss. Kad tiku ārā, uzreiz aizgāju no viņa. Kaut kas manī bija neatgriezeniski salūzis. Tagad ir pagājuši jau deviņi gadi kopš šīs dienas. Man ir lielisks vīrs, aug gadu veca draiskule – meitiņa Paula. Liekas, laimīga ģimene, un tā arī ir. Taču nepaiet ne diena, kad es nedomātu un nešaustītu sevi par to, kas notika pirms deviņiem gadiem, un nedomātu par bērniņu kura dzīvību es atņēmu...
