Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Teātris ir kā dvēseles elpošana,” uzskata Vilsons. “Ja aktieriem dvēsele neelpo, teātris kļūst nedzīvs. Tas krāsojas, estetizējas, intelektualizējas, bet vairs nav dzīvs.”

Mārtiņu Vilsonu Krievijā aizvien atceras kā lādzīgo puisi no filmas „Mirāža” 28

Intervijas
2013. gada 29. martā 06:30 2013. gada 29. martā 06:30
Savā aktiera karjeras sākumā Mārtiņš Vilsons spoži uzšāvās kā komēta. 1983. gadā pēc režisora Aloiza Brenča trīs sēriju grāvējfilmas Mirāža demonstrēšanas televīzijas ekrānos Vilsons vienā rāvienā kļuva populārs visā Padomju Savienībā. Viņu pazina miljoni. Kaut pagājuši 30 gadu, Krievijā viņu joprojām atceras kā lādzīgo puisi Kitsonu no traģiskās un smeldzīgās detektīvfilmas.

Mārtiņš Vilsons ir tāds kā latviešu Belmondo – sportisks un vīrišķīgs, turklāt ar tikpat izteiksmīgu degunu kā slavenajam francūzim. Vilsonam gan atšķirībā no Belmondo karjera nav izveidojusies tik veiksmīga, jo vienmēr kaut kā pietrūcis, lai spētu visā pilnībā atklāt savas potences un apliecināt sevi kā izcilu aktieri. Agrāk Vilsonam bija dota iespēja veidot kinoaktiera karjeru Krievijā, bet viņš diezgan vieglprātīgi šo izdevību palaidis garām.

Ar spožu nākotni

Mārtiņš Vilsons dzimis 1954. gadā Magadanas ciemā Transportnij, kur vecāki aizvadījuši savus izsūtījuma gadus. Viņš bijis vecākais dēls, un tas uzlicis zināmu atbildību. Mārtiņam jau agri vajadzējis sākt strādāt un rūpēties par sevi. Sešpadsmit gadu vecumā sācis skatuves strādnieka gaitas Nacionālajā teātrī, ko tolaik dēvēja par Akadēmisko Drāmas teātri. Tad arī radusies dziļāka interese par skatuves mākslu. Viņš atceras kādu zīmīgu epizodi: “Reiz uz skatuves mēģināja slaveno Liliomu, un es redzēju, ka viņi tur kaut ko nevar izdarīt. Tad vienkārši apjautu, ka es gan to varētu.” Tomēr līdz īstajam teātrim vēl bijis nedaudz jāpagaida, jo priekšā – dienests armijā, kas izvērsies diezgan ekstrēms. Bijis arī kāds ieguvums – dienestā viņš labi apguvis auto vadīšanas prasmi. “Mani aizsūtīja uz Tindu būvēt Transsibīrijas maģistrāli, kur bija diezgan necilvēcīgi dzīves apstākļi. Tur es ieguvu pieredzi braukt pa pilnīgiem bezceļiem un aizsalušām upēm. Man ir gluži vienalga, ar kāda gabarīta automašīnām braukt. Varu vadīt gan vieglas, gan smagas automašīnas – ar un bez piekabēm. Man ir visu kategoriju tiesības, un kaut vai rīt varu strādāt par autobusa šoferi,” atzīstas Mārtiņš.

Atceroties armijas gadus, aktieris stāsta, ka knapi atgriezies dzīvs. Maģistrāles būvniecībā piedalījušies arī daudzi bijušie ieslodzītie, kas ieviesuši īpašu kārtību. Tindā Mārtiņš arī uzzinājis, ko tas nozīmē – nemazgāties visu ziemu. Tur reizēm bijis pat 60 grādu sals, tāpēc gulējuši, nenovelkot vates kamzoļus un cepures. Kad pagatavots ēdiens, to ātri vien vajadzējis apēst, lai tas nesasaltu. Dramatiskajos apstākļos daudzi smagi saslimuši un nomiruši. Attiecībā uz dienestu Mārtiņam var piemērot atziņu – kas mūs nesalauž, tas padara stiprākus. Ieguvis pamatīgu dzīves rūdījumu un atgriezies no armijas, viņš sāka studijas Liepājas teātrī, kur nokļuva pie režisora Oļģerta Krodera. Kā pats uzskata, viņam laimējies trāpīt īstajā laikā un īstajā vietā. Tomēr vispilnāko lozi viņš izvilka, filmējoties Aloiza Brenča detektīvfilmā Mirāža. Faktiski tā arī bija viņa pirmā lielā kinoloma, pirms tam – viena maza lomiņa kādā režisores Laimas Žurginas īsfilmā. Vilsons saņēma ļoti daudz skatītāju vēstuļu no visas plašās Padomju Savienības. Rakstīja lielākoties sievietes, dažas pat sīki izklāstīja savus dzīvesstāstus. Mārtiņš atceras: “Vistrakāk gāja ar jaunām meitenēm. Gan Odesas, gan Maskavas ielās piedzīvoju trakas lietas – spiegdamas un spurgdamas viņas metās ap kaklu un bučoja. Daudzas deva pases un lūdza, lai parakstos. Un es arī parakstījos – tā kārtīgi pa visu lapu.”

Pēc Mirāžas Vilsonam prognozēja spožu nākotni, tomēr aktieris savas iespējas, ko pats arī atzīst, salaidis grīstē. “Tas notika nezināšanas un stulbuma dēļ. Neizturējos pietiekami nopietni pret saņemtajiem piedāvājumiem un nepratu sadalīt savus spēkus konkrētiem mērķiem. Turklāt nekad neesmu aktīvi cīnījies par savu karjeru.”

Filma viņam bija liktenīga arī personīgajā dzīvē. Filmēšanās laikā viņš samīlējies kostīmu māksliniecē Larisā Braunā un izšķīries no sievas. Atstājis Liepāju un pārcēlies uz Rīgu. Mārtiņš gan secina, ka tas nav bijis sevišķi veiksmīgs periods viņa dzīvē. Tolaik daudz dzēris, filmējies Krievijā un mocījies pašpārmetumos, ka Liepājā atstājis dēlu. Ar Larisu nodzīvojis četrus gadus, tad izšķīries un atgriezies Liepājas teātrī. Atgriezies ar Reta Batlera lomu režisora Oļģerta Krodera dramatizētajā Margaretas Mičelas darbā Vējiem līdzi. “Tas laiks bija arī pamācošs,” atceras Vilsons. “Tos četrus gadus, kad biju ārpus teātra, notika vērtību pārvērtēšana. Es vai juku prātā, ka neesmu teātrī. Jo tikai tad, kad tev kaut kas tiek atņemts, tu saproti, ko esi zaudējis.”

Īpašas attiecības Vilsonam bija izveidojušās ar režisoru Oļģertu Kroderu. Intervijā Teātra Vēstnesim viņš stāsta: “Vienu brīdi, kad pie citiem vēl nespēlēju, es gribēju būt Krodera aktieris. Atceros, kaut kādā mēģinājumā Kroders bija izgājis, un uz galda bija palicis viņa piezīmju kalendārs. Vai es atšķīru, vai tas jau bija atšķirts, bet ieraudzīju, ka viņam pierakstīta Indras Briķes dzimšanas diena. Es pašķīru savu datumu, tur, protams, nekas nebija, un tad es ierakstīju – Mārtiņam dzimšanas diena. Tas tikai parāda, kā es toreiz gribēju, lai viņš mani pieņem par savējo. Es būtu bijis daudz atdevīgāks, daudz pieķērīgāks. Es vairāk censtos.”

Kad sabrūk sapņi

Mārtiņa Vilsona dzīvē atklājas kāds traģisks paradokss. Pēc sava rakstura būdams izteikti neatkarīgs, viņš izvēlējies profesiju, kas tik ļoti ir atkarīga no citiem. Un šī pretruna bieži liek sevi manīt, nereti izraisot nesaprašanos un pat konfliktus. “Pēc dabas es esmu diezgan neatkarīgs, un no manis var sagaidīt arī netaktiskumu,” neslēpj aktieris. “Bet labāk kaut vai netaktiski aizstāvēt savu taisnību nekā redzēt, kā citi zaudē sevi aiz bailēm pazaudēt lomu.”

Deviņdesmito gadu beigās aktieris īstenoja savu sapni un izveidoja Liepājā savu privāto teātri Mūris. Tur viņš bija gan direktors, gan mākslinieciskais vadītājs, gan šoferis. Viņš jutās gandarīts, jo beidzot bija radījis projektu, kur varēja justies brīvs un neierobežots. Mūris bija viņa teritorija, kur neviens vairs nedrīkstēja pazemot aktierus. Kādā intervijā Vilsons atzina, ka teātris Mūris – tas ir viņa veids, kā cilvēka cienīgi nodzīvot dzīvi.

Pamazām Mārtiņš izvērsās un pie teātra iekārtoja arī kafejnīcu. Mūrī tapa savdabīgas izrādes, ko atzinīgi novērtēja arī oficiālā kritika, bet – diemžēl labais projekts nobankrotēja. Kad aktieris sāka rēķināt sauso atlikumu, atskārta, ka viņam, lai uzturētu teātri, vēl jāpiemaksā no savas kabatas. Vīlies un aizlauzts 2004. gadā atnāca uz Rīgu. Dzīvesvietas maiņa – tas viņam bijis ļoti sāpīgs lēmums. Bija sabrukuši visi agrāk lolotie sapņi un plāni. Pilns zaudējuma un sarūgtinājuma, viņš atzina, ka Liepājā vairs nav radoši brīvas gaisotnes. Liepājnieki bija kļuvuši pragmatiskāki un sāka mazāk apmeklēt viņa teātri. Mārtiņš sajutās lieks šajā pilsētā. Turklāt viņš arī aizgāja no ģimenes, Liepājā palika divi bērni – Rūdolfs un Margarita.

Tomēr arī Rīgā dzīve neizvērtās tā, kā viņam gribētos. Nenoliedzami, Vilsons ir augstas raudzes aktieris. Vērtējot viņa sniegumu Dailes teātra izrādē Lolita, kritiķi atzina, ka Latvijā tāda talanta kalibra aktieru nav daudz. Kad Rīgas Krievu drāmas teātrī viņš spēlēja lordu Botvelu izrādē Marija Stjuarte, slavenais Krievijas režisors Romāns Viktjuks sajūsmināts atzina, ka Mārtiņš ir Holivudas mēroga aktieris. Iespējams, Viktjukam taisnība, tomēr Vilsonam tā arī nav izdevies realizēt visā pilnībā savu talantu. Viņš ir kritisks gan pret sevi, gan saviem amata brāļiem. “Mani reti sajūsmina tas, ko redzu teātrī. Bieži vien tās izrādes, kuras tiek celtas saulītē, man krīt uz nerviem.”

Kādu laiku Mārtiņš bija Dailes teātra štata aktieris, bet 2011. gadā viņš to atstāja, un viena no iespējamajām aiziešanas versijām, kas izskanēja teātra dzīves kuluāros, bija aktiera aizraušanās ar alkoholiskajiem d­zērieniem. Vilsons gan uzsvēra, ka no teātra aizgājis, jo nespējis saprasties ar režisoriem un vispār – viņam viss esot piegriezies. “Pēc dabas esmu neatkarīgs un kašķīgs, un mani neapmierina štata vieta teātrī,” skaidroja aktieris. “Šādos apstākļos jāsēž un jāgaida, kad man piešķir lomu, bet tas, ko man iedala, ne vienmēr ir tas, ko vēlos darīt. Divas trešdaļas laika paiet bezjēdzīgi – tukša laika nosišana, sēdēšana un pļēgurošana bufetē.”

Filmas Mirāža režisors Aloizs Brenčs bija viens no labākajiem detektīvžanra meistariem visā Padomju Savienībā. Mirāža guva lielus panākumus, un daudzi skatītāji vēl joprojām atceras skaistos un neveiksmīgos laupītājus – Mirdzu Martinsoni un Mārtiņu Vilsonu.

Vēlāk Vilsons bija redzams televīzijas ekrānos, vadot naudas spēli Zelta drudzis, tomēr arī šim projektam viņš pielika punktu, paziņojot, ka viņam apnicis darīt to, ko negribas. Cik var spriest no aktiera sniegtajām intervijām, viņš vienmēr, ja tā var izteikties, sities ar naudas trūkumu. Ik palaikam viņš iedublē televīzijā kādu filmu vai arī noorganizē kādu koncertu, lai kaut ko nopelnītu. Jau agrāk kategoriski paziņoja, ka ar teātra algu nespējot uzturēt ģimeni. “Uzskatu, ka teātrī var strādāt tie, kam nevajag naudu,” saka aktieris.

Kā pamanījuši skatītāji, Mārtiņš Vilsons vienlīdz labi spēj darboties gan teātrī, gan kino. Pēdējā laikā viņš izmanto jaunībā iemīto taciņu uz Krieviju. Ik palaikam aizbrauc uz lielo kaimiņzemi, lai pafilmētos kādā filmā vai seriālā. “Man ir svarīgi nestāvēt uz vietas, bet gan turpināt attīstību. Lai arī esmu jau padzīvojis vīrs, nekad nesaku, ka visu zinu. Ja latviešiem mani nevajag, tad krieviem vajag,” rezumē Mārtiņš. “Man ir dārga mana dzimtene, bet šķiet, ka man pašlaik te īsti nedzīvojas. Esmu domājis, ka vērts kādu brīdi no šīs vides attālināties. Ja man Krievijā piedāvātu pastāvīgu darbu, es noteikti pārceltos uz turieni – Latvijā man nav ko darīt. Strādājot Krievijā pie kāda projekta, kādu brīdi finansiāli varu izvilkt. Visa mana darbošanās ir bez nodrošinājuma nākotnei. Visu laiku dzīvoju no rokas mutē.” Te nu jāatzīst, ka Vilsons ir viens no tiem latviešu aktieriem, kam darbošanos Krievijas kino industrijā krietni vien atvieglo raitā krievu valoda un akcenta trūkums. Mārtiņš nav piemirsis arī latviešu skatītājus. Patlaban teātra klubā Austrumu robeža skatāma muzikāla izrāde Ezītis miglā, kur Vilsons redzams kopā ar aktieri Arni Līcīti un mūziķi Niku Matvejevu.

Ar pieredzi attiecībās

Skaidri redzams, ka īpaši ražīgs Mārtiņš bijis savā personīgajā dzīvē. Viņa bilance tik tiešām ir iespaidīga: piecas sievas un septiņi bērni! Viņš neslēpj, ka jaunībā bijis dedzīgs jauneklis un sieviešu dēļ bijis gatavs uz lielām neprātībām. No Ļeņina pieminekļa čiepis ziedus, kurus dāvinājis mīļotajai sievietei, rakstījis kaislīgus dzejoļus un sirdssāpēs piedzēries līdz nemaņai. Mārtiņa attiecībās ar sievietēm vērojama arī kāda likumsakarība – no visām savām četrām sievām viņš aizgājis pats. Turklāt aizgājis tāds, kāds bijis, tikai ar somu rokās. Jautāts par savām agrākajām dzīvesbiedrēm, Mārtiņš uzskaita: “Pirmā sieva bija friziere, ar otro kopīgi studējām aktiermākslu, trešā – kostīmu māksliniece, ceturtā – zobārste.” Kad Mārtiņš aizgājis dienēt, vecākais dēls Kaspars bijis ratiņos. Pašlaik vecākajam dēlam jau ir 38 gadi, sava ģimene un trīs bērni. Otram dēlam Edgaram ir 34 gadi. Arī viņu Mārtiņš audzinājis īsu brīdi, jo drīz sekojusi šķiršanās. Tomēr vissmagākā šķiršanās bijusi no ceturtās sievas, kad Mārtiņš atstājis ģimeni ar diviem bērniem, no Liepājas pārceļoties uz Rīgu. Aktieris atzīst, ka tagad viņam ir labas attiecības ar bijušo dzīvesbiedri, no šīs laulības meitai Margaritai jau ir 24 gadi, dēlam Rūdolfam – 22 gadi.

Vilsons jūtas nostabilizējies, jo trakie buļļa gadi esot garām. Viņš neslēpj, ka viņa dzīve bijusi diezgan vētraina. Aktieris arī neapgalvo, ka agrākajās laulībās bijis tas labais, bet sievas – sliktās. “Labāk izšķirties nekā nelaimīgi dzīvot kopā. Var tikai apbrīnot cilvēkus, kam uzreiz izdodas sastapt savu īsto partneri un harmonijā nodzīvot visu dzīvi. Lai vai kā, bet par visiem saviem septiņiem bērniem esmu uzņēmies atbildību.”

Tagad Mārtiņš ir piektajā laulībā ar Zani, kura par viņu ir 20 gadus jaunāka. Savu tagadējo sievu viņš saticis Liepājā, kur viņa ieradusies studēt. “Es viņu pieņēmu savā teātra studijā Mūris un vēlāk pievācu pavisam,” smej aktieris. Šobrīd Zane saimnieko pa māju un audzina bērnus – desmit gadu veco Gustavu, astoņus gadus veco Jēkabu un piecgadīgo Gundegu Annu. Jāatzīst gan – Vilsons nesteidzās ar oficiālu attiecību reģistrēšanu, abi apprecējās tikai 2009. gadā, kad jau bija piedzimuši visi trīs bērni.

Kā izrādās, Zane ir palīgs Mārtiņam arī profesionālajā jomā – lomu tekstus viņš mācās, kopīgi izspēlējot dialogus. “Es visu mūžu esmu karojis ar ļauniem spēkiem un sievietēm,” filozofē aktieris. Visu mūžu viņš meklējis savu īsto sievieti un beidzot arī atradis. Zanei esot divas labas īpašības – nav greizsirdīga un necenšas vīru pārveidot. Kā var noprast, iepriekšējās sievas vēlējušās viņu uzlabot, bet tas viņam ļoti nepaticis. “Nav iespējams dzīvot kopā ar cilvēku, kurš grib otru nemitīgi pārveidot. Tas iznīcina tavu pašapziņu.” Intervijā žurnālam Mājas Viesis viņš māca: “Sievietei ir ļoti svarīgi vīrietim radīt sajūtu, ka viņš pats nosaka savu dzīvi, lai arī īstenībā tā nav. Ja sieviete sāk pārtaisīt vīrieti, kādu pašai gribētos, tad ir vakars. Diemžēl daudzas sievietes ar to iekrīt, veidojot krīzi attiecībās. Ja kopdzīvē valda stress, ja tev neļauj būt sev pašam, tad agrāk vai vēlāk viss beidzas.”

Jautāts, vai abu attiecībās izšķiroša nozīme ir lielajai gadu starpībai, Mārtiņš atbild noliedzoši. “Nevis gadiem ir nozīme, bet personības valdzinājumam. Ja sieviete seko savai ārienei, tad gadiem nav izšķirošas nozīmes. Ar Zani nav stresa, un tas ir viņas nopelns. Zane ir gudra sieviete, un tā gudrība nav iemācīta, bet no augšas dota.”

Kad Mārtiņš dodas filmēties uz Krieviju, ģimeni paliek Rīgā. Abi uzskata, ka īslaicīga šķiršanās reizēm pat ir vērtīga un pamācoša. “Ja gadās kāda pauze, tad labāk novērtējam, kas patiesi ir dārgs,” spriež Mārtiņš. “Kad trīs nedēļas neesmu redzējis savus tuviniekus, es sāku nervozi raustīties.” Aktieris arī neslēpj, ka galvenā bērnu audzinātāja ir Zane, jo viņš nemaz to neprot. “Par katru bērnu es pārdzīvoju, bet audzināt neprotu. Es vienkārši vēlos, lai viņi augtu brīvi savos spriedumos un prastu atbildēt par savu izvēli. Man arī šķiet, ka esmu pārāk labsirdīgs. Reizēm vajag kādu bargāku vārdu pateikt, bet man ir tik dīvaini un smieklīgi to darīt. Bērni man sāk aizrādīt, ka es neprotu bārties.”

­

Attiecībās ar sievietēm Mārtiņam ir liela pieredze. Attēlā – ar aktrisi Eviju Kromuli-Skulti, filmējoties režisores Žaklīnas Cinovskas seriālfilmā Prāts vai instinkts.

Nepārtraukta traģikomēdija

Reizēm Vilsona intervijās ieskanas vilšanās motīvs, ka nav spējis līdz galam sevi realizēt. “Bet varbūt tam, ka tu pie kaut kā netiec, ir kāda dziļāka jēga,” spriež aktieris. “Galvenais – būt godīgam pret sevi. Ja kaut ko darīt, tad ar sirdi un dvēseli, nevis ar gariem zobiem. Tad labāk vispār nedarīt.”

Pēdējā laikā viņš mācās pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. “Man nospļauties – būs vai nebūs man pensija. Es mācos mīlēt savu likteni. Bērniem saku – ūdens krūzi taču kāds no jums man pasniegs.”

Reizēm kļūst sentimentāls un spriež, ka latviešu ir tik maz, tāpēc katru tautieti uztver kā brāli vai māsu. Kad piemeklē depresīvāki brīži, sev uzdod jautājumu, cik ilgi vēl būs aktieris. “Domāju, ka es varētu nogriezt kā ar nazi. Kaut gan mierīgi tas nebūs, bet varbūt nāksies, jo ir nožēlojami savu ķermeni vienkārši staipīt pa skatuvi. Tāpat nevaru samierināties ar to, ka man aiz muguras kāds izlemj, kurā izrādē ar ko es spēlēšu.”

Ironizējot par sevi, atzīst, ka visa viņa dzīve ir nepārtraukta traģikomēdija. Lai gan ar gadiem sapratis, ka jābūt uzmanīgākam savos spriedumos, reizēm tomēr pamanās pārsteigt ar radikāliem un sulīgiem izteikumiem. Vērtējot, kā ļaudis balso vēlēšanās, reiz izteicās, ka tauta ir aunu bars. Tāpat paziņoja, ka maksāt nodokļus nav nekādas jēgas, jo pensija vienalga viņam būs maza. Turklāt nav pārliecināts, vai vispār novilks līdz pensijai. Kaut pats ir daudzbērnu tēvs, apšauba Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanas lietderīgumu. “Kāda jēga dzemdēt bērnus, ja vēlāk viņi tāpat aizbrauks? Kam mums labu ģenētisko materiālu dāvināt citiem?” ironizē Vilsons.

Mārtiņš jo sevišķi necieš melus un lišķību. Var teikt, ka viņš ir cilvēks ar saasinātu taisnības izjūtu. To skaidri apliecina arī kāds kuriozs. Reiz kāds žurnālists piezvanījis aktierim un lūdzis interviju, bet Vilsons, atrazdamies kunga dūšā, pārmetis žurnālistam, ka tas ir skaidrā. Aktieris paudis uzskatu, ka šajā pasaulē notiek tik daudz cūcību un netaisnību, ka ikvienam godīgam cilvēkam nekas cits neatliek, kā no šausmām piedzerties. Ja vien cilvēks nav truls un bezjūtīgs, viņš nemaz nedrīkstot palikt skaidrā. Protams, iepriekšminēto var uztvert kā aktiera savdabīgu humoru, tomēr daudz ticamāk, ka tobrīd Vilsons tik tiešām remdējis savas skumjas alkoholā, smagi pārdzīvojot pasaules netaisnības. Te jāpiebilst, ka cīņā ar alkoholu aktieris piedzīvojis mainīgas sekmes. Pirms kāda laika Vilsons darīja zināmu, ka jau trīs gadus nelieto alkoholu. Iespējams, viņam tik tiešām izdodas ieturēt distanci un izvairīties no zaļā pūķa skāvieniem, un, ja arī gadās paslīdēt, tad prot vērst visu par labu. Ne velti Mārtiņš saka: “Štrunts, ka esmu nogāzies. Galvenais, ka varu piecelties.”


Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, ekrānuzņēmumi no Youtube.com

Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 7
Pasauli aizkustina akla spāņu sērfotāja, kura var tikai iztēloties, kā izskatās jūra
Izsprukusi no suteneru nagiem un narkotiku atkarības - "Ērkšķu šova" Vika atguvusi vēlmi dzīvot 6
Skatīt visus komentārus

"Обходит по развитию сверстников": дочь Филиппа Киркорова поступила в первый класс в середине учебного года

«Он же не отвалится!»: хейтеры герцогини Меган смеются над ее привычкой придерживать беременный живот