Koru karu diriģents Marts Kristians Kalniņš: „Harizmu iemācīties nevar”

Martam Kristianam Kalniņam patīk atcerēties bērnības gadus, kad grupa Turaidas roze vēl bija vecajā sastāvā un kopā vēl bija viņa vecāki – komponists un grupas dibinātājs Imants Kalniņš un Marta mamma. Velga Kalniņa tajā laikā pildīja grupas administratores pienākumus. Kā ir – stīdzēt blakus tik dižai personībai, kāds ir Imants Kalniņš? No vienas puses – laime, no otras – droši vien arī ļoti grūti. Mājās elpo to pašu gaisu, ko ģēnijs, klausies viņu runājam to, ko citi pat lekcijās nav dzirdējuši, tajā pašā laikā kā augoša un nenobriedusi personība varbūt nesaņem kaut ko vitāli svarīgu. Kaut ko privātu, siltu un tuvu.

Tas bija viens no Bilžu koncertiem teātra Kabata pagrabiņā pirms gadiem divdesmit, kad plašākai sabiedrībai tika stādīts priekšā Marts Kristians Kalniņš un, protams, pieteikts kā Imanta dēls. Trausls pusaudzis ar oboju rokā. Sejas panti – kā visiem no Kalniņu dzimtas, tos nesajaukt. Vēlāk jau viņu redzējām kopā ar grupu Autobuss debesīs, Imantdienās, ar pusmāsu Rēziju Kalniņu. Šīs attiecības ir citādi ģimeniskas, ne ierastajā nozīmē. Reizē ar talantu šie bērni ir mantojuši arī sava ceļa sajūtu, vienpatības nepieciešamību.

Vai nu trausluma, vai kā cita dēļ, Marta Kristiana Kalniņa dzīvē bijusi vieta vecākām sievietēm. Marta sieva Jolanta ir par viņu piecus gadus vecāka. Arī duets, kas izveidojās šova Dziedi ar zvaigzni laikā – ar Krievu teātra aktrisi Veroniku Plotņikovu –, ir izrādījies dzīvotspējīgs. Nu, Marts ir piekritis jaunam pārbaudījumam un vada Cēsu kori Koru karos TV3 ēterā.

– Diriģenti gandrīz katru dienu stāv man priekšā orķestrī, kurā spēlēju, un man tas nav nekas jauns. Ir bijis, uz ko paraudzīties. Diriģents ir tas, kurš caur savām rokām, caur žestiem faktiski atskaņo to, ko mūziķis spēlē. Un man tas nav svešs. Laikam tādā ziņā no malas izskatās, ka to diezgan organiski jūtu.

– Tu lielu dzīves daļu pavadi ar daudz nopietnāku mūziku, nekā vairākums cilvēku tevi raduši redzēt. Tu orķestrī spēlē oboju?

– Jā. Piecus gadus biju Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Protams, dzīve ievieš korekcijas, un tīri fiziski tas vairs nebija iespējams. Tagad esmu orķestrī Rīga. Jā, tomēr primāri esmu akadēmiskajā, tā sauktajā nopietnajā mūzikā.

– Īstenībā man grūti žanru, kurā mēs visus šos gadus spēlējam, tā nosaukt. Tā tomēr ir rokmūzika. Mēs kā grupa neesam vieglajā žanrā.

– Autobuss debesīs nav vieglais žanrs?!

– Nē.

– Jā, un viņš pašos pamatos ir simfoniķis.

– Katru dziesmu kā simfoniju raksta?

– Jā, arī dziesmas ir akadēmiski rakstītas, tur nav tā – pants, piedziedājums. Bieži vien ārpus tā, citos projektos, dziedu arī vieglo žanru, iepeldu arī tajos ūdeņos. Bet kas tad ir populārā mūzika? Tas, ko cilvēki visvairāk klausās. Nevarētu teikt, ka ar to ļoti aizraujos un ka tā ir mana ikdiena. Bet ir interesanti padziedāt arī vieglāka žanra dziesmas.

– Pats izvēlējies dalībniekus Cēsu korim?

– Vairāk vai mazāk – jā. Bet sapratu, ka atlase nav konkurss. Daudz esmu sēdējis vokālistu konkursos, un, man šķiet, cilvēkam ļoti grūti trijās minūtēs kaut ko jēdzīgu parādīt. Šeit ir citi spēles noteikumi. Cilvēks vispār nekad nav bijis uz skatuves, un viņam tās trīs minūtes ir vajadzīgas, lai nomierinātos.

– Jā. Bija daudz kritēriju, bet man būtiskākais – lai būtu harizma. Balss ir instruments, kuru var pilnveidot, bet, ja nav dzīves gudrības, kas caur to harizmu izstarojas, – vajag laiku, lai to iemācītos. Vispār harizmu iemācīties nevar. Nu, cilvēki ir pietiekami interesanti... Novēroju – daudziem ir ļoti liela dūša nākt uz konkursu, bet viņi paši nav pārliecināti par savām spējām. Vai arī – dūša ir lielāka nekā spējas. Turklāt daudziem šķiet, tas ir tā vienkārši – mēs te tūlīt mazliet padziedāsim, pakustēsimies... Patiesībā tā ir milzīga mašinērija, rūpnīca, kur jāstrādā katram zobratiņam.

– Tu Cēsu pusi tiešām sauc par savējo?

– Saucu gan. Cēsis un Cēsu rajons. Mana bērnības puse ir Vecpiebalga. Kad biju mazs, tur pavadīju visas vasaras. Visi bērnības draugi man no turienes. Un mēs joprojām satiekamies.

– Starp citu – tajās pašās mājās, kur Viks epizodiski ir dzīvojies pa vasarām. Tā kā noteikti – man, manai sirdij – tās ir mājas numur viens, ko es ar saknēm izjūtu. Ne velti pērnvasar nosvinējām jau piekto jubileju Mazajām Kalniņdienām. Tā ir atjaunota tradīcija, vienas no pirmajām Imantdienām notika tieši Inešu estrādē, pirms tās aizliedza. Inešu estrāde atrodas četrus kilometrus no vietas, ko saucu par savām bērnības mājām, – Vecpaulēniem. Domāju – cik tas ir skaisti, ka kaut kas notiek arī reģionāli. Ka lauki netiek apdalīti. Lielās Imantdienas notiek Cēsīs, bet ne vienmēr visi cilvēki, sevišķi šajos laikos, var tīri fiziski aizbraukt, nopirkt biļetes, samaksāt par transportu.

– Tu joprojām brauc uz lauku mājām? Tā ir vieta, kur sabraukt jūsu dzimtai?

– Pastāvīgi tur neviens nedzīvo, tā vairāk ir vasaras māja. Tēvs tur dzīvo pa vasarām, es šad tad aizbraucu ciemos. Nesanāk bieži aizbraukt, bet es vairāk runāju par to dvēselisko sajūtu. Atceros – autobuss gāja caur Cēsīm, un nedēļas nogalēs pēc skolas es viens pats braucu uz laukiem, gribēju ātrāk no pilsētas prom. Arī pašas Cēsis kā pilsēta, protams, man iezīmē tādu kultūras kanonu – ar savu auru, vidi, senumu... Domāju, tā ir viena no top pilsētām Latvijā. Tur notiek mākslas festivāli, izstādes, koncerti. Tagad viņi būvē kultūras namu, un kultūras dzīve attīstās vēl vairāk. Arī ainava ir burvīga. Gribas tikai, lai cilvēki nebrauktu projām. Bet tas jau neattiecas tikai uz Cēsīm.

– Mamma ir stāstījusi, kā tiki pie tik reta vārda?

– Vārds Marts ir par godu tam, ka man dzimšanas diena ir martā. Vārdu Kristians viņi jau bija izdomājuši pirms manas dzimšanas, bet padomju laikos bija problēma ar diviem vārdiem. Ģimenē mani visu laiku, līdz pat šai dienai, sauc tikai par Martu. Par Kristianu mani sauca skolā, jo tas skaisti skanēja – Kristians Kalniņš. Kad pēc neatkarības atgūšanas sākās manas aktivitātes ar grupu – nu jau pirms piecpadsmit gadiem –, nevilšus sāku abus vārdus izmantot kopā, beidzot arī saprotot to jēgu. Tā tas ir palicis līdz pat šai dienai.

– Vai tiešām?! Tik daudz?! Tik maz?!

– Šo Jēzus vecumu uzskata par tādu kā atskaites punktu – kad cilvēks sevī ir uzbūvējis personību.

– Tu runā par tādu kā briedumu? Jā, nenoliegšu... Diez vai šai ziņā būšu izņēmums. Ir kaut kāds posms – pēc trīsdesmit, kad tas slieksnis tiek pārkāpts. Es teiktu, ka nokrīt it kā priekškars, un laikam tā naivuma sajūta pāriet. Notikumus ap sevi sāc redzēt reālāk un sāc skatīties uz dzīvi ar bišķi citām acīm. Tā ir, es noteikti tam piekrītu. Un ar mani tas ir noticis.

Bet domāju, tas ir tā – sākas nākamais posms. Es visu laiku cenšos skatīties uz priekšu. Arī piedalīšanās Koru karos ir kaut kas tāds – man patīk būt kustībā, uz vietas nepatīk sēdēt. Gadi tomēr neko daudz neietekmē. Tie ir tikai cipari. Bet ja tu man jautā, kā es domāju pirms pieciem vai desmit gadiem, tad tas, protams, ir nesalīdzināmi.

– Kādu devu atstāju. Man vienmēr gribēsies redzēt kaut ko labāku, nekā tas varbūt ir. Bieži dzīvē ir notikumi, kas piezemē, un tu kaut ko ieraugi tā patiesajās krāsās, bet man patīk saglabāt, redzēt pasauli labāku, nekā tā ir. Manuprāt, ir svarīgi saglabāt šo sajūtu – redzēt pasauli labāku. Esmu tāds – man patīk pasapņot.

– Nebaida, ka sapņošana varētu mazliet atrofēt muskuļus kā ģimenes tēvam?

– Visu jau nosaka deva. Ja cilvēks ir sapņotājs, viņš visu dzīvi sapņos. Bet es nerunāju par to. Es runāju par daļiņu sevī, ko nevajadzētu pazaudēt. To vairāk varētu salīdzināt ar bērnību. Bērns skatās pasaulē ar naivām acīm, nav vēl piedzīvojis negatīvo, kāds viņam vēl nav iesitis vai izdarījis pāri, nav izjutis pārdzīvojumus. Es domāju par to bērnības devu – šķiet, to nevajadzētu pazaudēt.

– Par kāzām? (Pie sevis smaida.) Es tam nepiešķiru tik lielu nozīmi. Saprotu, kā tas domāts... Es to vairāk ironiski uztveru. Jā, jā, tieši tā – ironija un naivums.

– Nešķiet, ka viņi jūs mazliet apsmaidīja?

– Labvēlīgā tipa dziesmās vispār nevar nesmaidīt.

– Nē, es priecājos. Godīgi! Atceros, kad dzirdēju pirmoreiz, manī uzplauka smaids – kā līdz tam vispār var aizdomāties?! Tā ir ironija – un kāpēc gan to neizmantot dzejā? Tas nav ļauni.

– Jūs tagad varētu spert atbildes soli.

– Nu, bija tāda doma. Arī Normunds Jakušonoks vada kori – būs jāizdomā kaut kas!

– Neesmu uz agresiju. Tas ir tāds galējais variants... Visādas situācijas ir bijušas. Un, protams, ka sanācis arī izkauties, kad nav bijis citu variantu. Reiz Vecrīgā, tas bija diezgan sen, kad cilvēki vienkārši kašķi meklēja.

– Kāda sajūta?

– Riebīga. Tajā brīdī tu saproti, ka tam pēc būtības nav nekādas jēgas. Cilvēki var būt apvainojušies, riktīgi traukus plēst, viens otram sadot pa seju, džeki nevar meiteni sadalīt vai kaut kā, bet, ja ir konflikts, kam nav iemesla, tad ir pretīga sajūta.

– Dažbrīd šķiet, tu esi iestrēdzis noteiktā tēlā – visu laiku dziedi Imanta Kalniņa dziesmas, tevi uztver par viņa mazo puisīti.

– Nedziedu tikai viņa dziesmas. Bet, neapšaubāmi, ir ļoti liela daļa taisnības – mēs, protams, nesam to informāciju tālāk. Imants rakstīja oriģinālo mūziku, speciāli mums, bet, ja mēs nebūtu sākuši ar viņa mūziku, mums būtu bijis stipri grūtāk. Tā skola bija jāiziet, lai varētu paši savu albumu izdot. Un mēs to izdarījām. Nezinu... Varbūt tev taisnība, asociācijas ir, varbūt arī no Imantdienām, bet negribu teikt – tas ir slikti vai labi. Ļoti daudzi dziedātāji nedzied savas dziesmas, pat ļoti daudzi.

– Kādā ziņā tā varētu būt ēna? Mūzikas un mākslas pasaulē neredzu nekādu pretenciozitāti, vispār – kādu viedokļu atšķirību. Protams, kā var citādāk būt, ja viņš ir mans tēvs un es jau kopš agras bērnības esmu bijis ar šo mūziku. Tā ir bijusi mana skola, un ar to ļoti lepojos. Nekad neesmu uztvēris, ka esmu bijis... ēnā. Pilnīgi pretēji – es vēl joprojām mācos no viņa, no mūzikas, ko viņš ir sarakstījis un raksta. Tā ir skola, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.

– Ne reizes nav modies dumpinieka gara? Pat agrā jaunībā ne?

– Nenoliegšu, agrā jaunībā visiem ir tā sauktais maksimālisms. Ir bijušas pretrunas, nenoliedzu. Noteikti. Atceros, rakstījām kādu albumu, un tad šķita – nu šitā galīgi nevajag. Imants bija iztēlojies citādāk, nekā es to redzēju. Tad bija tā pretenciozitāte – likās, tas ir galīgi garām.

Bet – šodienas acīm skatoties – acīmredzot, ja komponists ir uzrakstījis neskaitāmas simfonijas, tad viņam vajadzētu būt vairāk pieredzei nekā man. Un viss, šis jautājums automātiski atkrīt. Man.

– Esmu jau aizmirsis, kā tas toreiz beidzās. Ne jau ar asiem vārdiem – tā nekad nav bijis. Mākslā vispār ir ļoti grūti strīdēties. Par to, kas ir kas.

– Esi domājis, kāds būtu izveidojies, ja blakus nebūtu tik spēcīgas ietekmes?

– Grūti par to runāt. Tas apmēram tā – ja es būtu piedzimis citā ģimenē, ja man būtu citi vecāki... Es nevaru to iztēloties.

– Kā audzini savu puiku – cik daudz ar savu ietekmi, cik daudz, skatoties, kā viņš veidojas pats?

– Kaut kādā ziņā, pat neapzināti, mēs to ģimenes modeli, kāds ir bijis mūsu bērnībā, pārnesam uz savējo. Domāju, rīkojos līdzīgi – tieši ar to, ka man, teiksim, tēvs nekad nav uzspiedis: tu tagad spēlēsi to. Viņam ir citādāki gājieni. Tēvs uzskata: nav vērts spiest, ja nav talanta. Pats esmu redzējis – vecākiem tik ļoti gribas, lai bērns mācās mūziku, ka ved uz mūzikas skolu, cīnās, bet bērnu tas galīgi neinteresē. Taču vecāki grib...

– Jā. Aptuveni. Iespējams, Raimonds Pauls tik tiešām ir laimīgs, ka tika piespiests. Jo viņam neapšaubāmi bija talants. Talants! Tādā gadījumā – ja bērnam pašam grūti piespiesties, tad vecākiem tomēr jāuzspiež. Bet tā, ka visu izdomā viņa vietā – tagad tu spēlēsi klavieres, bungas –, tas nestrādā. Ir jāsaprot arī tas, ka dzīvojam citā laikā. Šis tiešām ir ļoti dinamisks laiks – informācijas bāze milzīga, vari darīt visu ko, viss notiek ļoti ātri, un, ja runājam par profesijām, cilvēks var iecentrēties ne tikai uz vienu, ko dzīvē dara, ir iespējas savienot. Tu vari būt labs vairākās profesijās.

– Tavi bērni tevi darījuši pieaugušāku?

– Protams! Lielā mērā. Kā jebkuru... Lai gan vecāki mēdz būt dažādi.

– Manuprāt, par bērniem jārūpējas abiem vecākiem un dajebkādā veidā. Bet es negribu teikt, ka mans tēvs to atstāja tikai sievu ziņā. Vismaz, kas attiecas uz mani, noteikti nē.

– Domāju – sadzīvisko daļu.

– (Domā.) Nu, jā... (Ilgi domā.) Ne vienmēr un ne visur. Varbūt ir kādas nianses. Bet man šķiet – ja cilvēks ir talantīgs, un dzīve to rāda, tad viņš var būt talantīgs daudzās jomās.

– Var talantīgi pats mājai uzlikt jumtu. Nedēļas laikā.

– Ja uznāk iedvesma.

– Jā, bet iepriekš nekad viņš to nav darījis. To esmu novērojis – ja viņš ir talantīgs, tad var. Tāpat kā tas ir mūzikā – mans skolas biedrs diriģents Andris Nelsons talantīgi spēlē trompeti, talantīgi dzied un talantīgi diriģē.

– Mēs dalām uz pusēm. Tas ir tas, ko teicu, – katram ir savs modelis. Kas vienam der, tas otram neder. Kas vienam strādā, otram nestrādā.

– Vai būt ģēnijam nav sasodīti vientuļa padarīšana? Vai nav dāvana un sods vienlaikus?

– Es nezinu par to ģenialitāti... Man liekas – to ir ļoti grūti izmērīt. Ir labs teiciens, ka no ģēnija līdz idiotam ir viens mazs solis.

– Ja salīdzinu ar savu tēvu – jā, šajā ziņā viņš ir bijis citādāks. Noteikti. Mēs, piemēram, abi nekad neesam kopā spēlējuši futbolu. Ko atceros no bērnības – frisbiju, nu, to lidojošo šķīvīti, ko pa lauku esam pamētājuši. Jā, tādu epizodi atceros. Mani ir vajadzība būt ar saviem bērniem, mēs izbraucam, cik vien iespējams, ar slēpēm, slidām... Tas ir vajadzīgs. Un man tas sanāk dabiski. Esmu sapratis, laiks paiet ļoti ātri, un tad tā dauzīšanās perioda vairs nav.

– Nav žēl, ka pašam ir tikai epizode, nevis dziļākas atmiņas par šo periodu?

– Īstenībā es nevienu mirkli neesmu domājis: ja man tādā tiešā veidā kaut kā nav bijis, tad tas ir slikti. Ir kaut kas cits. Ir vienkārši citādāk. Man pat jāsaka, tagad vizualizējot – ka es varētu spēlēt futbolu ar savu tēvu (nosmejas) –, tas man neiet kopā. Domāju, to nevar iedomāties neviens, kurš viņu pazīst. Katrs jau par sevi savā ziņā rada to sajūtu, ko viņš var un ko viņš nevar.

– Vai tas ir gleznotājs, vai komponists – ja viņš ir uzzīmējis vai uzrakstījis darbu, viņam ir visas tiesības tā domāt. Lai pēc tam klausītājs vai skatītājs to pieņem vai nepieņem. No tā nekas nemainās. Bet brīdī, kad mākslinieks sāk iet līdzi tam, ko klausītājs vai skatītājs pieprasa – izdari tā vai šitā –, viņš lielā mērā sāk zaudēt savu individualitāti.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris