Ģirts Ķesteris: "Beidzot esmu sapratis, ko nozīmē attiecības"

Atgriešanās Dailes teātra Bufetā allaž ir mazliet satraucoša – ne miņas no noguruma, gaiss šķietami vibrē. Ģirtam gan turpinās vasarā sāktais projekts Saimnieks meklē saimnieci, kas no brīvdabas estrādēm pārcelsies uz Latvijas kultūras namu skatuvēm. Viņš izskatās atpūties un tāds kā vieglāks. Kaut kas ir nolīmeņojies – vismaz pirmajā acu uzmetienā tā šķiet.

Kad uz bimbi pavelk

– Ar kādu darba sparu vai idejām tu pēc vasaras atgriezies teātrī?

– Ņemot vērā, ka esmu ļoti slinks tipāžs... Tikko biju ciemos pie brāļa Briselē, braucām arī uz Šampaņu, sanāca tāds neliels ģimenes ceļojums. Nu, cik tālu Brisele no Reimsas, Šampaņas – 290 kilometru. Tad aizskārām šo tēmu. Ka tas ir ļoti godīgi – būt slinkam. Jo centība jeb, precīzāk, entuziasms nav profesionāla īpašība (smejas). Andris runāja par semināriem, konferencēm, kam jāgatavojas, un tas prasa nepārtrauktu sevis pārvarēšanu. Viņam kā ierēdnim ir sava auditorija, skatuve. Iedomājos – es neesmu vientuļš, ir domubiedru grupa, kas gudro, ka varētu kaut kā nosvīst... Zini, kā bija skolā, kad gaisma pazuda, – stundu nav! Tā varētu ar izrādēm. Bet, nonākot laukumā, kļūsti par tādu amerikāņu futbolistu. Pamostas jutekļi, un viss kārtībā. Bet līdz tam ir grūti. Man daudz vienkāršāk ir sevi mobilizēt kaut kam pilnīgi pretējam.

– Piemēram? Sēņošanai?

– Nē, pagājušogad noriskējām, meita bija līdzi, mans draugs ar puiku, aizbraucām aiz Kuldīgas Rendas mežos. Sākās brikšņi, es gandrīz apmaldījos. Sēņu, protams, nekādu. Izturēju 45 minūtes. Bet sēņu mērci es ļoti labi gatavoju, īpaši gaileņu.

– Ja kāds atved grozu ar gailenēm?

– Jā, šogad jau tikai ved un ved, es tik saldēju un saldēju. Uzkrājums ziemai. Bet tas ir ekskluzīvi, man patīk tādas lietas. Brālis arī labi gatavo, abi ar puiku tikām lutināti ar vakariņām. Mums ar Paulu ir tāda tradīcija – ik pa pāris gadiem aizbraukt. Tas vienmēr ir pārsteidzoši labi. Viesošanās ir relaksējoša – nekur nav jāskrien, neviens nedzen...

– Par tevi rūpējas.

– Un ar prieku. Brālis izrāda grilētāja talantu visos iespējamos veidos. Viņam patīk pārsteigt.

– Viņš ir pamatīgi iesakņojies? Sākumā domāja, ka brauc uz gadiem četriem?

– Viņš ir braukājis jau kopš Atmodas, periodiski būdams diplomāts, Eiropas Savienības vēstnieks, sarunu vadītājs – taciņa tāda. Ir svarīgi, lai tur būtu gudri, izglītoti cilvēki. Domāju, ir svarīgi apzināties, kas esi. Ja serbs – tad serbs, ja turks – tad turks, ja latvietis – tad latvietis. Var jau doties pasaulē, bet nevar būt divu domu, ka šeit ir foršā vieta, kur atgriezties.

– Un Šampaņa bija par godu šampanietim?

– Jā, Paulam bija atklāsme par šampanieša ceļu. Man svarīga bija Reimsas katedrāle. Reiz pa Briseli šuvu, Brigi – no vienas baznīcas otrā. Reimsas katedrāle ir ļoti askētiska, viena no vecākajām Eiropā. To nevar izskaidrot, nesaprotu, kas ir tas psihofiziskais fenomens, kura dēļ tu piedzīvo tādu katarsi. Tādu aizkustinājuma mirkli, mazliet uz bimbi pavelk. Uz Šampaņu braucot, saproti, ka Francija ir Francija – tūristu maz, daudz vietējo. Sestdienā viss tukšs. Katrā pilsētiņā satikām pastnieku, neviena cita jau uz ielām nebija. Pateicoties brāļa franču valodai, iekļuvām šampanieša degustācijā. Pašā Šampaņas centrā izgājām visu ražošanas procesu – cauri sešus kilometrus gariem pagrabiem. Nu, zini, skaisti! Mani iepriecināja tieši mazpilsētiņas, veikaliņi, bulanžērijas uz katra soļa – atkal maize, atkal maize! Jebkuros veidos, bet nenoliedzami garšīgi.

Kā mani novērtēja

– Neizklausās, ka tu būtu uz laukiem tendēts cilvēks, bet stāsta, ka izrādes Saimnieks meklē saimnieci sakarā jūs dabūjāt kādā saimniecībā padzīvot...

– Lai smeltos pieredzi lomai, man nav jāiet karā. Lai gan, filmējot Rīgas sargus, bijām speciālā bāzes apmācībā, kurā gatavoja Irākai. Paņēmām līdzi peldbikses, šaha dēlīšus, kārtis, domājām – nu, divas nedēļas relaksēti pavadīsim laiku.

– Būs atvaļinājums.

– Jā, ar minimālu piepūli (smejas). Kā tad!

– Tiešām – jūs izdzina kā nazīšus?

– Mēs varējām izstāties. Rotā ir zvaniņš, ja gribi pārtraukt... Bija cilvēki, kas nevarēja izturēt slodzi.

– Arī no īstajiem kareivjiem?

– Viņiem tā bāzes apmācība ir garāka. Skaidrs, ka mums deva atlaides, bet mēs paši sev tās nedevām! Cerējām, ka vismaz paliksim visi kopā – Ivo Martinsons, Keika (Andris Keišs – Red.), es un Jānis Reinis, bet mūs sadalīja pa četrām nodaļām. Atceros, reizēm ejam no viena apmācību placdarma uz citu, no šaušanas uz skriešanu, no šķēršļu pārvarēšanas uz orientēšanos, viens otram garām. Kas tas Keikam bija par skatienu! Nekā. Pilnīgi. Nav reakcijas vispār (smejas). Vienkārši ej kaut kur. Bet jāatzīst, ka man tā apmācība palīdzēja, jo kā nekā Rīgas sargos biju Latvijas armijas virsnieks, un liela daļa jauno puiku filmēšanas laukuma masās nāca no Ādažiem – viņi mani novērtēja. Iedomājos, ja man būtu jākomandē bez tādas apmācības... vienkārši kaut kāds Ķesteris, tirliņš, atnāk no malas un dzenā... Pf, kas tas tāds? Bet kā viņi strādāja!

– Tu arī to komandēšanas krampi biji noskatījis?

– Man abi vecietēvi ir Latvijas armijas virsnieki – kas ir gēnos, tas ir. Tajās apmācībās man bija kādi četrdesmit ar kapeikām, tomēr vairs ne jauneklis, lai tā skrietu. Sākumā normatīvi jāizpilda – trīs kilometru krosiņš, tad jāpumpējas. Man prasa – desantnieks esi? Es tik pumpējos, pumpējos... Man nepatīk visa tā skraidīšana – ko es, pieaudzis cilvēks, jāskrien tajos zābakos, vakarā griežu nost tulznas... kaitina tas viss. Bet kaut kas man patika – tādā spriedzē vari iemācīties jebko, pat pingvīnu valodu. Orientēšanos apguvu pusotrā stundā, mierīgi. Esi tā koncentrēts uz izdzīvošanu. Man patīk sevi disciplinēt. Tikai... iedzen sevi stūrī. Jā, bet ej nu iedzen! Reizēm es to mēdzu. Atceros visu, salieku pa plauktiem un veidoju izturības testu. No rītiem sāku vingrot. Bija tāds reflekss izstrādājies no armijas – no rītiem celties un skriet. Tagad atsāku. Baigi forši – pirmām kārtām  neesi pīpējis, organisms mazliet attīrās, iegūsti tonusu. Vasarā gan paslinkoju. Vispār jebkuras apņemšanās, vasarai sākoties, pajūk.

– Iešu peldēties jūrā vienalga kādos laika apstākļos.

– Figu! Nekas tamlīdzīgs nenotiek. Vasara ir dezorganizējošs laiks.

Tevi iemet lielā šūplādē

– Tev tomēr sanāca pabraukāt apkārt ar teātri.

– Man bija darbīga vasara. Arī Valmieras periodā kuģojām pa visām Latvijas pilsētām. Kopš tā laika man tie izbraukumi ne īsti. Domāju, ka šajā sajūtā neesmu vientuļš.

– Biji jauns, un droši vien bohēma sita augstu vilni...

– Kāda tur bohēma... no autobusa uz autobusu. Kādreiz mamma ar tēti mani veda uz izrādēm lielajā Valmieras estrādē – man šķita tik sasodīti liela romantika! Kontakts pavisam cits, priedes un laika apstākļi... Juris Rijnieks jau sen mani aicināja uz sadarbību, es vienmēr atteicu. Bet tad man ienāca prātā dulla ideja par situāciju komēdiju ar UgunsGrēka aktieriem. Svarīga ir saspēle – ja kur brauc, gribi patīkami pavadīt laiku. Piedāvāju Jurim, viņš acīmredzot arī ir avantūrists pēc dabas (smejas). Lai arī racionāls cilvēks, viņam tomēr piemīt īpašība parakstīties uz dullībām. Tāpat kā Andrejam Ēķim un Aigaram Graubam – viņi ir pozitīvi dulli. Sākām ar Gribu bērnu, un izrāde piedzīvoja neticami skaistu vasaru. Uzstāju, lai izbraucam pusotru stundu agrāk un katrā vietā atrodam vislabāko krodziņu. Kā citādi var iepazīt Franciju, ja ne apsēžoties āra kafejnīcā? Tās ir muļķības, ka no muzeja jāsāk (smejas).

– Ko baudījāt – ne jau sklandraušus vai skābputru?

– Žēl, bet nē. Tā vairāk bija vides, cilvēku iepazīšana. Es tās nesaucu par viesizrādēm, bet braukšanu ciemos – ārkārtīgi patīkami, ka cilvēki ir tādā gaidošā režīmā. Viņiem ir svarīgi arī mazliet pieskarties aktierim. Pēc izrādes minūtes divdesmit ir fotosesija, autogrāfu dalīšana lieliem un maziem... Rindām stāv. Lūk, tev Holivuda! Tas ir baigais ieguvums. Tāpēc vienmēr cenšos pierādīt, ka latiņai ir jābūt ļoti augstai. Bijām Īrijā, tieši 14. februārī, iedomājies, kas tur notika – tieši manā dzimšanas dienā! Nepārtraukti svētki. Bet vienlaikus esmu ārkārtīgi kritisks, nedodu atlaides. Tā nav nekāda iesildīšanās, lai pēc tam pārietu uz slēgtām telpām. Es mokos, kamēr izdodas.

– Pats ar sevi mokies vai tiranizē arī pārējos?

– Tiranizēju. Tajā ziņā esmu neciešams. Kāds kuru reizi garastāvoklis, prinča gājieni... Reizēm racionāli mēģinu saprast, ko darīt tālāk. Runājam ar Juri un pārējiem. Mēģinām saprast, kā dzīvot. Esam gatavojušies, gatavojušies, un pēkšņi mūs izmet kādā lielā šūplādē, tā sauktajā estrādē.

– Un tās ir dažādas.

– Tiešām – mērogi dažādi, vienmēr kāda pielāgošanās, un līdz ar to daudz improvizācijas. Ir labi, ja blakus ir cilvēki, ar kuriem, skaidri zini, vari improvizēt. Ar Aldi Siliņu Dailē esam grimētavas biedri. Mums reizēm nāk tās smieklu lēkmes. Tad Aldis mani lamā: “Ģirt, kas tā par manieri! Pagriezies ar muguru un ņirdz. A man jāspēlē!” Nu, nāk virsū tie paradoksi. Bet tā labvēlīgi. Komēdijas žanrs ir tāds – dari nopietni, bet zālē, protams, smiekli. Tik sakāpinātā nopietnībā, ka brīžiem nevari izturēt un lūsti. Tāds iekšējais sprādziens, nu, nevari, laid vaļā slodzi. Žanrs labs.

– Uz skatuves notiek otra dzīve, par ko skatītājs nenojauš?

– Jā, jā! Bet tā ir baigā brīvība. Nopietnā brīvība. Tad ir skaisti. Zini, ja vari izrādē apsmieties, tad tā šajā vakarā ir izdevusies – pilni simt procenti.

Ja knābā, vismaz vēders pilns

– Tikko bija pirmizrāde tavām kolēģēm – Astoņas mīlošas sievietes. Tāds zieds uz skatuves, bet tēma – kā astoņas mīlošas sievietes var noknābāt vienu vīrieti. Tev ir sava doma par to?

– Es ironizēju par šo tēmu – kāpēc nevarētu būt astoņi mīloši vīrieši? Darbība cietumā. Tu jautā, vai astoņas mīlošas sievietes var noknābāt vienu vīrieti? Es domāju, pietiek ar pussievieti, tur nevajag daudz. Es par sievietēm esmu labās domās, šajā ziņā viņas ir spēcīgas (smejas).

– Tā ir problēma, par kuru jārunā?

– Nu, varam runāt. Par knābāšanu runājam arī Saimnieks meklē saimnieci. Tā ir pozitīva parādība, jo knābājot tu vienmēr paēd.

– Var pielasīt pilnu vēderu?

– Jo kumosiņš gardāks, vīrietis vai sieviete, jo tas ir tīkamāk.

– Vīrietis arī māk knābāt? Tā jau tāda sievietes privilēģija.

– Vakar biju uz Nastavševa Peldošie – ceļojošie un pamanīju, ka vīrieši mēdz būt neaptēstāki. Kopumā ņemot. Varbūt tāpēc viņi ir pasaules virzītājspēks. Tas nenozīmē, ka viņi nav intelektuāli, gudri, jūtīgi, bet šī rafinētība viņiem nepiemīt.

– Par slinku?

– Acīmredzot. Pasaulē nevajag mainīt šo īpatsvaru. Kad skatos, cik liela sievietei ir amplitūda skatuves telpā, – apskaužami! Sākot ar absolūtu nevainību, kura pārvēršas absolūti nevainīgā kašķī, kas pārvēršas nevainīgā intrigā, kas izriet no pašām par sevi saprotamām lietām, jo ārējie apstākļi spiež, tuvie cilvēki nesaprot – tālāk seko absolūti nevajadzīga koķetērija, kas pāriet absolūti nevainīgā grēkā... Es varētu runāt un runāt par šo nevainīgo sadaļu, kas sievietei piemīt, pilnīgi līdz nemaņai. Domāju – kā to var nospēlēt! Ar visiem sievišķīgiem līdzekļiem. Un kāda tur ir pielāgošanā! Nu, vīrietis... skopāka tā palete, teiksim.

– Ei nu!

– Jā. Domāju – tādā spēles momenta ziņā.

– Bet tu taču esi izspēlējies, amplitūda bijusi milzīga.

– Vai dies! Komēdija dod neierobežotas iespējas. Tu vari būt vājuma iemiesojums un neslēpt to, nelikt zemtekstā, bet atklāt. Tas iekšējais kretīns var nākt ārā. Piemēram, uz izrādi Ar vīru nav viegli cilvēki nāk pa sešām reizēm. Kāpēc? Jo redz, kā ģimenē iet (smejas). Šis žanrs palīdz atbrīvoties no spriedzes, kaut runā par nopietnām lietām.

Vieta un cilvēks

– Tā tu arī neizstāstīji, vai izrādes Saimnieks meklē saimnieci sakarā pa lauku sētu padzīvojāt.

– Vai man ir laiks dzīvot lauku sētā? Fotosesija bija pie govīm, to atceros.

– Nekādas romantikas klētiņā?

– Pasarg dievs! Tas ir veselībai kaitīgi, jo atkal sāktos bohēma. Nav jau tā, kā Ādažu poligonā, kur nav variantu!

– Lauku sēta tāds poligons vien ir.

– Katram savi priekšstati. Lielais paradokss – es spēlēju šova režisoru, kurš atbrauc uz lauku sētu ar mīļāko, un tajā pašā dienā pēkšņi uzrodas viņa sieva. Sētā ir cilvēks, kuru atveido Aldis Siliņš vai Imants Strads, kuram sapnis par šovu ir neaizsniedzams, beidzot ieradies režisors, un viņš rāda visus savus talantus... Lai izrullētu no situācijas, ir nepieciešams veidot šovu. Tā arī notiek – ar visu filmēšanu un ampelēšanos.

– Tevī pašā saimnieks sēž – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes?

– Nu, parādās... Cik dod tam vaļu. Un iemeslu. Esmu pētījis šo jautājumu. Man nebūtu problēmu iegādāties kādu zemes stūrīti savā, Valmieras, pusē.

– Tu gribētu pie ezera vai Gaujas?

– Nav obligāti. Svarīga ir ainava.

– Pie Burtnieku ezera var redzēt ziemeļblāzmas.

– Es zinu cilvēkus, kas dzīvo pie jūras...

– Un līdz tai tā arī neaiziet?

– Es vismaz noīrēju uz nedēļu kādu vietiņu un tad to arī ieraugu. Stāsts ir par to, cik lielā mērā tu tiec pie tā visa. Ja apzinos, ka man kaut kur ir īpašums, uz kuru varu aizbraukt reizi mēnesī vai varbūt biežāk, tad tas ir aizbraukt un atbraukt. Šobrīd tā nav svarīgākā aktualitāte. Pienāks laiks, un tas notiks pats par sevi.

– Bet aktieris par pensiju nedomā. Viņš kā Ēvalds Valters grib spēlēt līdz pēdējam.

– Var dažādi, bet tas neizslēdz īpašuma klātbūtni. Mani tajā visā vairāk tas ģimeniskums interesē. Bērnībā ļoti ilgu laiku esmu pavadījis ar tantēm Siguldas privātmājā, bet, kad viņu vairs nav, man tā vieta... Esmu pamanījis – man vieta ir cilvēks.

– Rīgas dzīvoklī grilu nenoliksi.

– Šaubos, vai vajadzētu.

– Pietiek ar galdu, pie kā pulcēties?

– Kādreiz man šķita, ka ir svarīga galda atrašanās vieta. Bet nē, tas var atrasties jebkur.

Labs darbs – ar ilgošanos

– Kurās izrādēs šosezon būsi Dailē?

– Pieļauju, ka tūlīt būs otrā daļa Nastavševa Peldošie – ceļojošie. Vakar noskatījos pirmo.

– Jaunajā Rīgas teātrī.

– Jā. Starp citu, Briselē sēdēju mašīnā un tā relaksēti šķirstīju Peldošos – ceļojošos, pareizāk, lasīju. Kad beidzās, saskumu. Tas nozīmē, ka labs darbs – ja tevi māc skumjas, ilgas pēc turpinājuma.

– Loģiski būtu, ka arī otro daļu iestudētu tas pats teātris?

– Viņiem varbūt tas… nav tāds izaicinājums. Mums ir lielāks – otrā daļa.

– Lai pārspļautu viņus?

– Tās ir ļoti atšķirīgas daļas. Pirmajā darbība notiek Pēterburgā, otrajā – Smoļenskā, vasaras muižā. Cilvēki, protams, tie paši, bet mainījušies. Ļoti interesants uzdevums. Turklāt – zinot režisora prasības… Man jau tas patīk. Jo esmu tā audzināts.

– Nastavševs tāds jauns džeks.

– Skarbs džeks.

– Viņš māk tikt galā ar dūžiem?

– Skarbi māk.

– Prinčiem un princesēm.

– Domāju, ka jā. To redz pēc rezultāta. Man tā skola ir jau no Teātra fakultātes: nokrīti – celies, nokrīti – celies, labu vārdu tāpat nedzirdēsi! Un visi tā – Gruzdovs, Maculēvičs… Neviens nav mani žēlojis. Nu, tas ir, maigi izsakoties. Acīmredzot zina, ka tā metode uz mani strādā labi (smejas). Katram jau citādi.

Aktieris nav kaprīza būtne

– Cilvēki grib lasīt tavas domas, interese par tevi ir pastāvīga.

– Cilvēkus varētu interesēt – nu, kā viņam privātajā dzīvē, ir inkubācijas periods vai gatavojas kādam lielam lēcienam?

– Viņi zina, ka tu īpaši nestāstīsi.

– Nu jā... Tāpēc, ka tāda privātuma manā dzīvē ir ļoti maz. Pamatā ir publiskā telpa, kurā dzīvojos. Es smejos, bet tā ir.

– Tāpēc, ka daudz jāstrādā?

– Nē, es neuzskatu, ka daudz strādāju. Gribētos aktīvāku dzīvesveidu. Mēģināšu celties sešos, jo man ir programma, iesaucu sevi bišķi armijā.

– Aktieris nedrīkst celties sešos, jo viņam līdz divpadsmitiem naktī jābūt augšā.

– Nu, ej laikus gulēt. Vai atrodi pa dienu 15 minūtes, paguli, būs viss okei. Mums galu galā grimētavā ir dīvāns.

– Tu vari tā?

– Nav variantu! Čik, un viss. Mēs esam iemācījušies.

– Vai tad aktieris nav nervu kamols?

– Muļķības. Aktieris nav kaprīza būtne. Viņš ir profesionāla vienība, kurā ir atbildība par sava darba rezultātu – definīcija šāda. Mūsdienu teātris no aktiera prasa pilnīgi citu instrumentu.

– Profesionalitāti?

– Jā, tā ir profesija. Nevis iedvesma.

– Tehnika tik augstā pakāpē, ka spēj iekustināt skatītāju?

– Es to vienmēr salīdzinu ar epizodēm no dzīves. Ejot uz randiņu ar mīļoto cilvēku, ir divi dažādi līmeņi. Tu domā, kā iepriecināt, visu laiku seko līdzi. Ir virsapziņa, kas visu laiku kontrolē. Es nerunāju par to, ka nonākam pie tantriskām attiecībām, kur tas viss pazūd (smejas). Bet arī tur ir sava tehnika, izrādās. Tātad ir kādas sekundes simtdaļas, minūtes, kurās pilnīgi ļaujamies, esam absolūti brīvi un sevi nekontrolējam, bet visā pārējā cilvēks ir līdzdalīgs.

– Līdzdomā?

– Nu, protams. Tas, ka tu brīvi un labi jūties, vēl nenozīmē, ka neseko procesam. Lai cik intīms tas būtu. Cilvēks ir cilvēks. Tas, kas viņā ir, tas ir. Svarīgi arī baudas brīžos apzināties, kas ir tava bauda. Prāts ir līdzdalīgs. Pašanalīze mums piemīt.

– Gribi teikt, ka tas pats notiek arī uz skatuves?

– Jā. Protams, tu ļaujies kādiem impulsiem. Nenoliedzami man ļoti svarīga ir partnerība. Un partneri, kuri atļaujas improvizēt, ir brīnišķīgi. Salīdzinoši nesen sapratu, kāpēc es vispār izvēlējos šo profesiju. Tēls man ļauj būt personiskākam. Dzīvē es tāds nevaru atļauties būt. Uzliekot tēlu, beidzot vari ļauties. Un tas ir kaifs.

Absolūti intīma personība

– Pēc Astoņām mīlošām sievietēm domāju, ka režisors izvēlas materiālu, kas viņam tajā brīdī ir svarīgs. Džilindžers pēc sestajām kāzām iestudē izrādi par astoņām valkīrām. Ja tu būtu režisors, ko izvēlētos?

– Domāju, režisoram tas ir tipiski. Piemēram, Regnārs Vaivars Laulības dzīves ainās atbild uz jautājumiem, kas viņam šķiet neatbildēti. Viņš mēģina provocēt pats sevi. Un Džilim ir līdzīgi.

– Bergmanam tas bija aktuāli.

– Nu, Bergmans ir absolūti intīma personība. Cik viņu salasījos šogad, esmu sajūsmā. Sieviete viņam ir neuzminamais. Ar viņas starpniecību viņš piekļūst arī kādai pasaules izpratnei. Visu viņa dzīvi veido attiecības ar sievieti. Viņš nemeklē harmonisko attiecībās. Viņš meklē īpašo. Kā Larss fon Trīrs Antikristā interpretē sievieti... ģeniāli! Kā man jājūtas pasaulē, kurā ir sieviete? Kur ir tās likumsakarības? Tu man saki par knābāšanu, es saku – jā, bet... šobrīd esmu mazliet samiernieciskāks. Es vispār zinu, kas ir attiecības.

– Zini!?

– Jā, tā nav tava izvēle. Kā dabā procesi veidojas, likumsakarīgi no fizikas, varbūt arī no ezoterikas viedokļa. Es nesaku – no Dieva, jo šī mijiedarbība ir atomu, molekulārā līmenī. Un tā mums ir, es neteiktu, ka uzspiesta...

– Noteikta?

– Pareizi tu saki – noteikta. Un viss.

– Vari mēģināt spirināties pretī vai darīt pret straumi, bet īpaši jau...

– Seko dažādi atvasinājumi, kā ar to dzīvot. Ne velti mēdz teikt, ka ideālu attiecību nav. Gandrīz katrā žurnālā par to runā – izrādās, attiecībās ir jāstrādā! Nafig – vai pie kaut kā nav jāstrādā?! Man jau tā attiecības ir uzspiestas vai noteiktas, un man vēl... Lai mīļā miera labad kaut cik normāli justos.

– ... ir jāstrādā?

– Nu jā. Tur jau tā lieta. No vienas puses, ir dabas noteiktais, no otras, – ezoteriskais un vēl dievišķais aspekts. Bet mīlestības klātbūtne attiecībās nav obligāta. Tā dzīvē ir vēlama. Mīlestību vairāk vai mazāk nosaka mana patība. Kā es jūtos pasaulē. Vienalga, kas es būtu – ar nopelniem vai bez, ar ģimeni vai bez. Mēs ar mīlestību esam viens vesels. Tikai to failu diemžēl var aizvērt, var nelietot. Un tad ir grūti. Matemātiski var izrēķināt, cik laika ir attiecībās, – divi gadi, un tad sākas – kas? Izrādās, tā nav bijusi mīlestība, bet bioķīmija, interese par partneri ir bijusi patēriņa līmenī. Varbūt kāds teiks, ka esmu nocietinājis sevi vai kļuvis ciniskāks. Nē, es vienkārši esmu sācis saprast un izdaru secinājumus. Arī no savas un apkārtējo pieredzes. Bet tas nepaglābj... Ne velti saka – kad otrs cilvēks aiziet, tad viņš mirst. Nekādu draudzīgu attiecību. Tā ir aiziešana. Tas nozīmē, ka ar attiecībām nāk nevis iepriecinājums, bet sāpes. Neizskaidrojamas. Un vainīgo meklēšana ir absurds. Dzīves scenāriji ir dažādi. Ir universāli situāciju skaidrojumi, bet nav universālu modeļu, kas attiecas tieši uz tevi. Tu tos nevari pielāgot.

Pagājušogad mūs ar Aldi Siliņu uzaicināja Teikas vidusskolas dramatiskais pulciņš, un tā vietā, lai ļerinātu par aktiera sūro vai skaisto likteni, es noturēju nodarbību. Tas uzreiz strādā. Ar to es saprotu – nevis līdzjūtība, bet spēja palīdzēt. To man iemācīja pagājušais gads – mammas vairs nav... Tas notika tik strauji. Mums ģimenē nebija raksturīgi, ka sabučojamies, taču tādos brīžos tu iemācies samīļot, turēt roku, būt tuvumā. Jebkuram clvēkam vajag tīri fizisku apliecinājumu... Ir lietas, ko apgūsti. Diemžēl reizēm – par dārgu cenu.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris