Tiklīdz ir mazākais strīdiņš, vīrs pagriežas un dodas prom. Kāpēc cilvēki nespēj izrunāties?
Tu esi neapmierināta ar to, kas notiek ģimenē, taču nekādi nespēj par to runāt ar otru cilvēku. Kāpēc dažkārt saruna nekur neved, vai no tās vienkārši ir tik paniskas bailes, ka labāk izšķirties klusēt?
“Pašlaik jūtos bezcerīgi, jo īpaši tāpēc, ka ģimenē aug mazs bērniņš," stāsta jaunā māmiņa Anna (25). "Vīrs strādā, tiklīdz darbs beidzas, viņš tiekas ar draugiem, brīvdienās viņam ir hobiji. Es reāli mājās visu laiku esmu viena ar bērnu. Taču trakākais ir tas, ka mēs nespējam izrunāties. Agrāk, kad vēl nebiju precējusies, domāju: ja vienam vai otram kaut kas nepatīk, cilvēki mierīgā gaisotnē problēmas apspriež. Taču manā ģimenē tas nav iespējams. Vīrs, tiklīdz jūt manu neapmierinātību, tā atrod kārtējo iemeslu, kāpēc tūlīt uz karstām pēdām jādodas prom. Vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, un saruna tiek atlikta uz vēlāku laiku.”
Psihoterapeite: šādas situācijas atsauc prātā bērnības pieredzi, kad pieaugušie viņus rāja
Dažkārt cilvēki savās attiecībās ir kā iesprūduši – viņi vēlas kaut ko mainīt, taču nespēj, uzsver psihoterapeite Gunta Jakovela. Bieži dzirdēts padoms, ka risināt problēmas palīdz kopīgs ceļojums, tomēr reālajā dzīvē tas nereti nedarbojas. Ārējie faktori vien nevar mainīt cilvēku izjūtas vienam pret otru. Gadu gaitā pāra savstarpējā komunikācija ir tā nostiprinājusies, ka apstākļu maiņa vien ierasto kārtību nespēj izjaukt. Bieži tiek piesaukta arī nepieciešamība izrunāties.
Taču arī tā nereti konfliktu nespēj atrisināt, jo saruna it kā iet pa apli. Dažkārt abi it kā vēlas runāt, taču forma, kādā viņi to dara, neļauj nonākt pie risinājuma. Piemēram, cilvēks pats nemana, ka viņš otru pārtrauc un otra sacīto nedzird līdz galam. Dažkārt tam var būt dziļi psiholoģiski cēloņi.
Piemēram, bērnībā bērns piedzīvojis situācijas, kad sarunas laikā tēvs vai māte ar viņu sāk runāt mierīgi, taču pakāpeniski sarunas tonis kāpinās, līdz bērns verbāli tiek pazemots. Vēlāk pieaugušā dzīvē cilvēks var vēlēties ar otru izrunāties, taču, tiklīdz otra cilvēka sarunas tonī kaut kas sāk atgādināt bērnības pieredzi, viņā neapzināti atgriežas reiz piedzīvotā sajūta, ka viņš tūlīt tiks pazemots, un cilvēks neapzināti sarunu pārtrauc.
Kādreiz piedzīvotais pazemojums it kā skrien pa priekšu, lai cilvēku glābtu no atkārtotas šīs sajūtas piedzīvošanas. Partnerim var nebūt ne mazākā nodoma savu mīļoto cilvēku sarunas laikā pazemot, taču otram piedzīvotā bērnības trauma neļauj par to pārliecināties, tāpēc saruna tiek izbeigta pusvārdā.
Sarunāšanās stilu pāris pats var mainīt tad, ja runa ir par ieradumiem, kurus mēs spējam fiksēt ar prātu. Taču pašu spēkiem bez speciālista palīdzības nav iespējams mainīt neapzinātos aizsardzības mehānismus, kas liek mums mukt no dažādām konfliktsituācijām.
