Bijušais narkomāns Jānis: „Es ieslēdzos istabā, bļāvu un ārdījos no sāpēm”

Jānis ir 27 gadus vecs celtnieks, kas strādā fiziski smagu darbu un pašlaik pārdzīvo šķiršanos no sievas, kura viena nu audzina pusgadu veco meitiņu. Jāņa acu skatiens ir tukšs. Viņš centies „saņemties” jau vairākkārt, bet nu vairs neredz tam jēgu, un, kā pats saka, „ir norakstīts”.

Jānim ir jaunāks brālis un mamma, taču tēvs narkomāns pāris gadus jau miris. Bērnībā Jānis bija sapņojis kļūt par pilotu vai kuģa kapteini. Pēc pamatskolas devies mācīties arodskolā, tad arī „sākusies īstā lietošana”.

Tagad Jānis ir uzsācis otro cīņu savā dzīvē – tagad viņš cenšas tikt vaļā no alkohola, taču motivācija ir sarukusi, jo liela daļa no dzīves jau pazaudēta.

„Sākām ar zāli un daudz rēcām”

Pirms vairākiem gadiem kopā ar vienaudžiem Jānis pēc skolas uzpīpēja zālīti. Kā viņš pats saka, bija forši – „daudz rēcām un rāvām hohmu”. Dzīvojot mazpilsētā, daudz brīvā laika aktivitātes nebija pieejamas, pāris sporta pulciņi, un tas arī viss. Tā, izklaides pēc, puiši pēc skolas ik pa laikam uzpīpēja marihuānu. Meklējot jaunas sajūtas, kāds kompānijas jaunietis bija mēģinājis pīpēt arī citas atkarību veicinošas vielas, tādas kā „spaisi”, kas legāli tiek dēvētas par augu vielu maisījumiem. Protams, pamēģināja arī citi. Jautrība, meitenes arī alkohols un „vieglās” narkotikas bija puišu dzīve un izklaide. Pēc pamatskolas beigšanas Jānis iestājās arodskolā, taču tur sastapa vēl lielākus dzīves baudītājus, kas bija pamēģinājuši arī ecstasy un maisījumus, līdzīgus kokaīnam. Ilgi nebija jāgaida, līdz Jānis arī pamēģina kaut ko vairāk par marihuānu. „No tādas kā niekošanās tas sāka pārraugt par atkarību, bet pamazām,” atzīst jaunietis.

„Es nezinu, kā tas nonāca līdz heroīnam, tagad pats esmu šokā,” atzīst Jānis. Bet tajā pašā laikā viņš saprot, ka tam bija jānotiek, un tās šausmas bija jāpiedzīvo, citādi visu laiku „niekotos” ar „vieglākām” narkotikām un neapjaustu, kā aiziet viņa dzīve, sapņi.

Heroīna lietotājiem ir cita pasaule, ne tas, ko mēs saredzam. Dzīve sastāv no posmiem, kad esi lietojis, un, kad meklē kur dabūt, citu problēmu nav. „Tev nav ne dienas, ne nakts. Tu neēd, tikai daudz dzer, jo slāpst,” stāsta bijušais narkomāns. Liela daļa zog, liela daļa iznes visu no mājām, draugu mājām, kaimiņu mājām, jo nav nekā svarīgāka par to, kā dabūt nākamo devu. „Stulbākais, ka apkārtējo nāves Tevi neizbrīna, nepamodina, jo tas nav svarīgi. Mēs neesam draugi, mēs esam tikai kopēji lietotāji,” par attiecībām ar citiem narkomāniem stāsta celtnieks.

Par daudzām lietām Jānis atsakās stāstīt, par daudzām lietām Jānis saka, ka labāk to nezināt. „Narkotiku pasaule ir neiedomājama, tur valda citi likumi. Tiem cilvēkiem ir citi uzskati un vērtības, ja tās var saukt par vērtībām,” atzīst Jānis.

Bijusī sieva nožēlo, ka nav neko iebildusi

Portāls Kasjauns.lv ar Jāņa bijušo sievu Ainu sazinājās, lai saprastu, vai Jāņa dzīvē ir bijuši arī gaiši brīži, un kā, pēc viņas domām, iespējams palīdzēt Jānim. Tikties ar Ainu neizdodas, taču stundas garā telefonsarunā viņa neslēpj savas emocijas - raud un smejas vienlaicīgi.

Ar Jāni Aina iepazinusies arodskolā, kur mācījusies par dizaineri. „Viņš bija sirsnīgs, ļoti rūpīgs un atsaucīgs, ja kādam bija vajadzīga palīdzība,” stāsta Aina. „Kad iepazināmies un kļuvām tuvāki, Jānis jau kaut ko lietoja, bet tajā laikā nezināju, ko,” ar nožēlu stāsta Aina, jo tic: ja tajā laikā būtu jau iebildusi, iespējams, gan Jāņa, gan Ainas dzīve būtu izvērtusies citāda. Iebildumi, kas nāca no Ainas pēc vairāk nekā gada kopdzīves, bija jau par vēlu. „To laiku savā dzīvē es gribu aizmirst, izdzēst un nekad vairs nepieminēt,” Ainas balss kļūst klusāka un nedaudz trīcoša. „Tagad es nesaprotu, kā un kāpēc es dzīvoju tajā murgā – man bija bail būt vienai, man bija bail no Jāņa draugiem un Jāņa agresijas... Man patiesībā nebija, kur iet, ” atzīstas Aina. Pati meitene heroīnu nav lietojusi, jo pēc pirmās reizes, kad redzēja Jāni to darām, burtiski sabruka, taču kopā ar draugiem ir gan zāli pīpējusi, gan pamēģinājusi kokaīnu, gan ecstasy.

Aina mirkli klusē, lai saprastu savas emocijas par to, kā bija dzīvot kopā ar narkomānu un redzēt savu mīļoto lietojam atkarību izraisošās vielas. „Bija labas dienas un sliktas dienas,” viņa atceras. „Vairums dienu bija nekādas. Viņš sēdēja un runāja ar sevi. Pēc mirkļa jau viņš varēja plosīties par dzīvokli [kurš tika piešķirts no pašvaldības kā maznodrošinātajiem],” ta Aina par pāris mēnešu ilgo dzīvi, kamēr Jānis lietoja heroīnu. Jau pēc pirmajām reizēm , kad Aina redzēja Jāni šādu, viņa piespieda viņu vērsties pēc palīdzības. „Protams, māja bija tukša – viss iespējamais bija pārdots, un katru dienu es raizējos, vai šī diena nebūs pēdējā manā un Jāņa mūžā,” viņa atzīst, ka nāve dažreiz likusies laba izeja no visa. Jānis apmeklējis narkologu un centies ārstēties, bet skaidrs: ja pats cilvēks nav pārliecināts par šo izvēli, neviens nevar piespiest viņu nelietot. Aina pieļauj, ka Jānim pavērsiena punkts bija neplānotā grūtniecība. Viņa bērnu ir gribējusi, jo jutusies nemīlēta un nevajadzīga, kā arī cerēja, ka tādā veidā atgriezīs Jāni dzīvē.

„Mēs ar Jāni apprecējāmies, un likās, ka mums ir dota otrā iespēja – es zinu, izklausās naivi, bet tā es jutos,” atceras sieviete. Jānis regulāri apmeklēja ārstu, bija daudz nosvērtāks, nedaudz lēnīgāks un centās netikties ar vecajiem draugiem. „Bērna gaidībās es vairs nestrādāju, bet Jānis bija atradis darbu caur paziņām celtniecībā. Dzīve savā ziņā kļuva vieglāka, taču vienveidīgāka, un sāku baidīties, ka Jānis nesāk meklēt asākas izjūtas.” Brīvdienās Jānis ar kolēģiem šad un tad iedzēris, bet tas sievā neraisīja bažas.

Pēc bērna piedzimšanas sākās krīze

„Kad bērns bija piedzimis, mājās sākās haoss. Vajadzēja vairāk naudas, kas mums nebija. Bērns daudz raudāja, Jānis man nepalīdzēja un sāka vēlāk un vēlāk nākt no darba” atceras māmiņa. „Tad vienā dienā Jānis atnāca piedzēries, un es sapratu, ka neizturēšu vēlreiz to elli, ko piedzīvoju ar narkotikām, tāpēc teicu, ka eju prom no viņa,” tā par savu lēmumu šķirties skaidro Aina.

Vientuļā māmmiņa ar bērnu uz rokām palīdzību rada sociālajā dienestā, vēlāk atgriezās pie vecākiem laukos, bet nu iepazinusies ar jaunu vīrieti, kurš lutinot ne vien Ainu, bet arī mazo meitiņu. „Protams, Jānis vairākkārt man zvanīja un teica, ka nedzer vairs un krāj naudu mazajai, un ka grib mani atpakaļ, bet es to vairs nespēju,” stāsta 24 gadus vecā sieviete.

Es ieslēdzos istabā, bļāvu un ārdījos no sāpēm

„Izvēli par ārstēšanos no atkarību veicinošajām vielām var izdarīt tikai pats cilvēks, bet bieži vien, ja narkomāns ir nonācis līdz heroīnam, tad atteikšanos no tā var izdarīt retais,” portālam Kasjauns.lv atkarību terapeits un atkarību profilakses speciālists Ģirts Mazurs.

Jānis atceras, ka sajūta, pirmās dienas nelietojot, bija šausmīga – „es ieslēdzos istabā, lai neviens mani neredzētu un neaiztiktu. Es bļāvu un ārdījos, jo likās, ka manī mīt pats sātans. Kaulus lauza uz visām pusēm un morāli es nespēju domāt par neko citu kā heroīnu”.

Ārsts Jānis regulāri izrakstīja nomierinošās zāles, kas palīdzēja tikt galā ar trakojošajām emocijām. „Es regulāri jutos noguris, miegains,” stāsta Jānis – „brīžiem likās, ka katra diena ir neiedomājami gara un sasodīti garlaicīga”.

Jānis stāsta, ka katru dienu nācās tikt galā ar sadzīviskajām problēmām, ko līdz šim viņš nebija darījis. „Sieva sāka pārmest par naudu un to, ka nepalīdzu tikt galā ar bērnu. Es nezināju izeju, sāku pamazām dzert, lai atbrīvotos no visa.” Tagad Jānis saprot, ka tā bija kļūda, taču tai brīdī likās, ka labākais risinājums.

Cer atkal satikt savu meitu

Tagad Jānis atkal cenšas kļūt „tīrs” un cer uz trešo iespēju dzīvē. Viņš apzinās, ka pats vainīgs pie visa, kas noticis, tāpat arī viņš saprot, ka lielāko daļu savas dzīves ir nu jau pazaudējis. Sarunā starp depresīviem izteikumiem, liekas, ka Jānis tomēr grib dzīvot, un dzīvot citādi nekā līdz šim. Uz jautājumu, vai viņš cer atgūt arī bijušo sievu un satikt savu meitu, – Jānis atbild apstiprinoši, taču lielas cerības uz to neliek. „Es esmu visus sačakarējis un Aina ir teikusi „nē” man vairākas reizes, tomēr bērns ir mums abiem kopīgs,” tā Jānis tomēr saredz iespēju kādu dienu atkal redzēt savu meitiņu.

Uz jautājumu, ko Jānis un kurā brīdī būtu darījis citādi, viņš atbild, ka pats viņš neko citādi nebūtu varējis darīt, taču nicinājums Jānim ir pret apkārtējiem un valsti, kas nepalīdzēja. „Es biju viens, es jutos viens, un, ja ātrāk kāds būtu ar mani par to visu runājis, par sekām, par to, ka mana dzīve būs šitik sadirsta, es nekad nebūtu ņēmis rokās ne zāli, ne pudeli,” stāsta Jānis.

Veselības ministrija (VM), lai cīnītos ar narkomāniju, strādā trijos virzienos – narkotiku lietošanas profilakse, narkomānu veselības aprūpe un narkotiku piedāvājuma samazināšana. Taču līdz šim tas nav palīdzējis mazināt strauji pieaugošo narkomānu skaitu un, vēl trakāk, vecuma samazinājumam to jauniešu vidū, kas nolemj pamēģināt.

Kā vienu no iespējām, kur jauniešiem atgādināt par šausmām, ko piemeklē atkarību veicinošo vielu lietotājus, VM redz skolās, atjaunojot veselības mācību stundu. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šo un citus veselības jautājumus saredz kompleksā risinājumā, taču ne papildus mācību stundas izskatā. Valsts sekretāre Sanda Liepiņa atzina, ka ”IZM apzinās problēmas, bet nepiekrīt risinājumam. Nevar visas VM uzskaitītās problēmas risināt, ieviešot atsevišķu veselības mācību”, uzsvēra Liepiņa valdības komitejā aprīļa sākumā.