Mamma mani ir allaž mīlējusi un mīl joprojām

Es vienmēr esmu domājusi, kā man ir noveicies ar maniem abiem vecākiem, ar manu mammu un tēti. Cik bieži esmu lasījusi žurnālos bērnu un tīņu vēstules, kur viņi atklāj savas problēmas: vecāki mani nekur nelaiž, vecākiem nepatīk mani draugi, vecāki mani nesaprot, vecāki mani nemīl... un vēl un vēl. Lasot šo visu, es esmu allaž palikusi domīga - kā tas ir? Kā tā var būt? Nezinu, ko nozīmē šīs problēmas, tāpēc, ka man tādu nav. Mamma mani ir allaž mīlējusi un mīl joprojām. Ir noteiktas robežas, kuras nepārkāpj viņa un nepārkāpju es. Tā ir tāda kā saskaņa, kompromiss, kur abi ir apmierināti. Bet to, ka mana mamma mani mīl un pietam ļoti, ļoti es izjūtu ikdienas. Viņas mīlestību es jūtu jau no paša rīta, kad viņa pieceļas agri no rīta, vēl agrāk par mani, lai tikai uztaisītu man brokastiņas. Patiesībā viņa jau varētu gulēt daudz, daudz ilgāk, bet viņa jau nedomā par sevi, viņa padomā par to, kā man būs labāk. Un man ir tik priecīgi dzirdēt, ka pamostoties, es neesmu viena starp snaudošiem vecākiem, bet gan kopā ar mammu, kura palīdz man uzsākt perfektu rītu. Just kā no tostera izlec karstas, brūnas maizītes, kā noklaudz ledusskapis ir sīkums, bet patīkams sīkums. Doma, ka tev nebūs atkal vienam jāmostas un jāiet uz skolu, ir tik jauki Mamma jau ir par to padomājusi, kā palīdzēt man iekustināt rītu. Aizejot uz virtuvi, izdzirdu skaļu "labrīt" un uz mana vaiga nokļūst liela, slapja buča. Tāda, kādu spēj dot tikai mammas. Tad viņa mani cieši jo cieši samīļo, it kā nododot kādu gabaliņu sava spēka man. Brīdī, kad viņa mani apmīļo, jūtos it kā mēs būtu viens vesels. Nav mātes un meitas. Ir viens kopums. Viena dvēsele. Ejot ārā pa durvīm, pēdējais ko dzirdu ir : "lai tev veicas!" un  ir redzams mammas platais smaids. Man tas ir svarīgi, lai no rīta viņa būtu ar mani, jo mamma iedot kā tādu veiksmi, kā tādu iedrošinājumu visai dienai. Nezinu, vai viņa nojauš par šādu manu vēlēšanos, bet allaž no rīta viņa ir man blakus. Bet, kad atnāku no skolas, mamma man neļauj vienkārši ieiet savā istabā, nomest somu un pielīst pie datora. Pirmais, ko viņa dara ir cieši mani apskauj, atkal uz vaiga tiek uzspiesta trekna buča un tiek vaicāts, kā tad man gāja skolā. Mammai nekad nepietiek ar atbildi "labi" vai "normāli". Viņa allaž prasa, lai pastāstu ko vairāk. Vakarā istaba pieplūst ar pasakainu vakariņu garšu. Jā, man nekad nav tā, ka man negaršotu tas, ko gatavo mana mamma. Zinu, ka ļoti daudzi bērni un jaunieši, ieskaitot mani ir diezgan izlutināti ēdiena ziņā. Man negaršo tas, man nepatīk šitais. Un tad nu mammām jāpieliek sava radošā domāšana, lai izfunktierētu, ko nu šoreiz likt galdā, lai gan bērns, gan vīrs, gan tu pats būtu apmierināts. Mana mamma to spēj. Viņa ir mani atkodusi un saprot, kas man patiesi garšo, un no kā es nekad neatteiktos. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs diezgan daudz laika, jo es neesmu no tiem vieglākajiem "riekstiem". Vienmēr pēc mammas gatavotajām brokastīm, pusdienām vai vakariņām, noskan "paldies, bija ļoti garšīgi". Bet tas nav tikai pieklājības pēc, tas ir tāpēc, ka mamma gatavo ar patiesu mīlestību un rūpību, bet tāds ēdiens jau nevar neizdoties. Jūs taču to zināt, vai ne? Vakariņu laikā vai pēc tā noskatāmies mūsu nu jau tradicionālo ģimenes seriālu "Ugunsgrēks". Pat tētis, kas interesējas par ziņām un sportu, aizrautīgi iedziļinās sižetā. Tad nu tās 40 minūtes ir laiks, ko pavadīt patiesi kopā. Parasti mamma sēž, bet es viņai ieritinos klēpī. Tad viņa man bužina un glauda manus garos matus. Tas ir tik jauki. It kā zinādama, ka man tas patīk. Jau no dzimšanas es ielecu mammai klēpī, kad vien iegribas, nedomādama, cik man ir gadu, jo tas ir tik forši. Iesaku to arī citiem. Pēc vakariņām, mamma, gan jau kā daudzas mammas mazgā traukus. Parasti es viņai piedāvāju savu palīdzību, bet viņa allaž atbild: "Nē, nē. Būs labi. Ej un labāk izmācies.

Es nomazgāšu." Kaut gan es redzu, ka mamma ir piekususi, jo arī viņa ir tikai cilvēks, viņa to nekad neizrāda. Viņa ir mans dienas balsts, kā tāds izgrūdējs, kas palīdz uzsākt manas ikdienas gaitas. Bet tā jau ir tikai ikdiena. Ir jau arī citas dienas, kā Ziemassvētki, kuros mamma man sagatavo, ne vienu vien, tieši man veltītas dāvaniņas. Katru gadu, verot tās vaļā, ir jūtama mīlestība un laiks, kas ir veltīts, lai tieši man sagādātu personisku dāvanu. Tas ir patīkami. Tas pats notiek arī Dzimšanas dienās un Vārda dienās, kurās mamma nopūlas, lai šī mana diena būtu izdevusies no piecelšanās līdz gulētiešanai. Bez savas mammas es nebūtu es pati, jo mana mamma ir daļa manis. Daudzi gan saka, ka bērnus ir jāaudzina pastāvīgus, lai viņi varētu droši iet pasaulē, taču es priecājos, ka esmu tā pieķērusies savai mammai. Un vai tad tas būtu daudz prasīts, ka no 6 miljardiem cilvēkiem vienu es mīlētu bezgalīgi un vēl vairāk. Vienu. Savu mammu. Es domāju, ka cilvēkam katram ir savs sargeņģelis, bet manējais ir man blakus, es esmu viņu satikusi, redzējusi. Sargeņģelis ir mana mamma. Viņa sargā, cik vien ilgi var, no visa ļaunā, skarbā un reizēm varbūt pat no patiesās dzīves. Bet tā taču ir mamma. Cilvēks, kurš mēģinās pasargāt tik ilgi, cik vien ilgi spēs. Ja tā godīgi jāsaka, mamma ir viena no manām dzīves jēgām. Tik tiešām. Neliekuļojot. Ne velti pirmais vārds ne tikai man, bet arī daudziem citiem bērniem bija "mamma", jo tas taču ir tik skaists vārds. Tas nozīmē tik daudz ko, vienā vārdā mans tas ir tas pats, kas vārds - mīlestība. Es domāju, ka mani un mammu saista ne tikai tas, ka esmu meita un viņa māte, ka kādreiz veselus 15 gadus atpakaļ 9 mēnešus mūs savienoja nabas saite, ka mēs dzīvojam vienā mājā, bet arī kaut kas dvēseliskāks, kaut kas tāds, ko saprotam tikai mēs abas. Patiesībā, viņa jau nav tikai mamma. Viņa ir mana labākā draudzene. Es viņai varu stāstīt tādas lietas, ko runā tikai starp meitenēm. Gan par puišiem, gan par visām citām lietām, ko uztic tikai draudzenēm. Draudzene, kura klausās manos piedzīvojumu gan jautrajos, gan skumjajos stāstos. Viņa ir mana lielā māsa, kas palīdz man sapucēties ballei un uztaisīt skaistu frizūru. Viņa dalās padomos un uzklausa manējos. Viņa ir profesionāls padomdevējs. Viņa ir vienkāršs cilvēks no malas, kas spēj novērtēt situāciju un spēj uzklausīt un spriest loģiski, jo pats nav problēmā iesaistījies. Viņa ir mans treneris. Viņa iemāca, kā sagatavoties dzīvei un ko no tās gaidīt. Viņa ir mana skolotāja. Ne jau burtiskā nozīmē (mana mamma tiešām man māca mājturību un zīmēšanu), bet gan pārnestā. Viņa māca man piedot, mīlēt, parādīt savas emocijas un būt pateicīgai par to, kas ir. Par katru dienu, kas man ir dota. Viņa māca glāzi saskatīt nevis gandrīz tukšu, bet gandrīz pilnu. Viņa māca pasauli saskatīt nevis melnbaltu, bet gan zilu, zaļu, sarkanu, dzeltenu vai oranžu. Viņa māca mani kāpt dzīves kalnā, lai gan citreiz tas ir grūti, kājas slīd, nevar noturēties, bet viņa saka: "Aiziet, nepadodies, viss būs labi, tikai tici tam!" Īstenībā mammai ir jāmāk ne viena vien profesija. Mana mamma ir gan friziere, šuvēja, mājkalpotāja, gan pavāre, privātskolotāja, šofere. Patiesībā viņa strādā arī par 1188 darbinieci, jo mammai allaž ir jāspēj atbildēt uz maniem piņķerīgajiem, asprātīgajiem un citreiz arī muļķīgajiem jautājumiem. Bet ziniet, viņa vienmēr sniedz atbildi. Un es joprojām neesmu atkodusi, kā viņa to var? Vai viņa ir Dieva, likteņa, augstāk stāvoša spēka vai kā cita dāvana, es esmu tik ļoti laimīga, ka tieši man ir sniegta šī dāvana.  Esmu pateicīga par to un nezinu, kam lai atlīdzina par šo debesu dāvanu. Un es negribu nevienu citu, jo neviens nekad nevarētu aizvietot manu mammu, jo mammai manā sirdī ir atvēlēta speciāla vietiņa. Un lai tik kāds pamēģina izraut šo gabaliņu, es cīnīšos par to ar zobiem un nagiem, nekad neatdošu. Bet vēl es nezinu, kā es varēšu atlīdzināt mammai to, ko viņa ir man darījusi visa mūža garumā. Ko tik viņa nav ziedojusi, lai tikai palīdzētu man? Man laikam trūks laika, lai mammai par to visu pateiktos. Es nezinu kā to var izdarīt. Iesakiet, lūdzu, man. Mana mamma ir teikusi, cik ļoti viņa mani mīl, bet man liekas es viņu mīlu vairāk, jo mīlu viņu bezgalīgi, ļoti, ļoti. Lūk, kāpēc man ir superīgākā mamma pasaulē.

Es tevi ļoti mīlu, mammu!

Elza Sējēja, konkursa „Mana mīļā māmiņa” dalībniece/ Foto: no privātā arhīva