Aktrise Ieva Puķe: “Es nevaru jums piederēt”
Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe gaida sezonas beigas, lai varētu līdz elkoņiem ierakties zemē savos laukos Talsu pusē. Pirms tam būs Džilindžera režisētas lugas pirmizrāde, kuras mēģinājumu starplaikos Ieva reizēm pamanās pagulēt zilajās puķītēs, ar kurām nosēta Gaujas mala, un domās aizpeldēt prom – uz Parīzi. Bet varbūt vēl tālāk. Ar aktrisi sarunājas žurnāls OK!
Tas ir Larisas teksts no Aleksandra Ostrovska lugas „Līgava bez pūra” – tas ir pēdējais Oļģerta Krodera iestudējums Valmieras teātrī.
Šī reklāma radīja diezgan mānīgu iespaidu par aktiera darbu – skaistas pastaigas gar Gauju, atkārtojot tekstu... Bet tā jau laikam nav.
Nevar jau baidīt cilvēkus ar skarbo aktiera ikdienu! (Gardi nosmejas.) Būtu jau skaisti, ja viss vienmēr notiktu harmoniski. Protams, reizēm tu patiesi elēģiski pastaigājies un kaut ko klusiņām pie sevis runā. Bet gadās, ka loma nedodas un nedodas rokā, tu jūties kā pēdējais tizlenis, uzejot mēģinājumā uz skatuves... Paši baismīgākie ir pirmie kustību mēģinājumi. Mēs esam sēdējuši pie galda, lasījuši, smuki runājušies, un tad tev saka: nu labi, tagad noliec tās lapiņas, celies kājās un kaut ko izdari! Tas ir briesmīgākais brīdis. Pirmajā reizē, mēģinājumā pieceļoties kājās, sajūta ir kā pirmajā kursā, rādot pirmos fragmentus. Kad sanākuši cilvēki uz tevi skatīties un tu nezini, kur likt rokas un kājas, kur galvu griezt, kā runāt... Šķiet: ak Dievs, tūlīt noņems no lomas kā nederīgu profesijai!
Vienmēr! Ar katru jaunu izrādi. Tāpēc ilgi nesēžu pie galda, lai nepierastu justies ērti. Bet ir reizes, kad runāšana ir vajadzīga. Kad Kroders iestudēja Hamletu, mēs runājām ļoti daudz. Viņš ilgi mums stāstīja visu ko no globāla kultūras skatījuma, caur dažādiem filozofijas aspektiem – tur tā ilgā runāšana bija vajadzīga. Bet parasti man patīk celties, iet un mēģināt darīt. Jo kas tad ir luga? Tas ir kaut kas, uzrakstīts uz papīra. Tev jāmēģina to padarīt dzīvu – tā, lai vismaz viens cilvēks zālē tev noticētu.
[..]
Nav pierasts. Bieži pieķeru sevi pie domas: jāieiet pie Oļa, jāizstāsta. Tās durvis ar uzrakstu Kroders teātrī joprojām ir. Un nav jau arī īsti sajūtas, ka viņa nav. Sajūta ir, ka ir tikai izgājis. Vai guļ. Bet tā jau ir, ka pie tuvu cilvēku nāves nevar tik ātri pierast. Pirms mazliet vairāk nekā gada arī mans tētis aizgāja, un arī par viņu man šķiet: tepat kaut kur ir. Ja nav Rīgā, tad ir laukos, ja nav laukos, tad ir kaut kur citur. Gan jau atbrauks. Pierast pie tā, ka nav, ka neatbrauks, ir ļoti grūti...
Pie Krodera kādreiz aizejam uz kapiem parunāties. Tieši tā arī darām – sēžam un skaļi runājam un savā prātā kalkulējam, ko viņš varētu atbildēt. Viena no manām mīļākajām Krodera atbildēm, kad kaut ko viņam sūdzos, ir bijusi: “Nu, liecies mierā, tāpēc jau otrreiz krievu tanki Rīgā neienāks!” Nu tad tu tā padomā – tiešām, štrunts vien ir, nu pasāpēs tā dvēseles sāpe pāris dienas un pāries!
Varētu teikt, ka mēs kopā dzīvojām. Viņš turpat teātrī dzīvoja, bet aktieri, ja lielāka slodze, arī visu laiku pavada teātrī. Tā kopā dzīvošana mums visiem iedeva zināmu daļu veselīga cinisma. Mums viņam jāpateicas ne tikai par kopīgo darbu, lomām un audzināšanu, bet arī par to, ka viņš mums ļoti daudz palīdzējis dzīvot. Palīdzējis saglabāt robežu starp dzīvi un kādu smagāku lomu – tieši ar ironiju un savu melno humoru. To mēs no viņa esam pārņēmuši: skatīties uz visu mazliet no malas, arī uz savām lomām. Bez humora jau nevar to visu panest. Ja visi strādā ar pārgrieztiem ģīmjiem, tad arī nekas labs nevar sanākt. Taisot smagas izrādes kopā ar Kroderu, mēs esam ļoti daudz smējušies, jokojuši, visādi ākstījušies.
Pilnu interviju lasiet jaunajā žurnālā OK!
